Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026

 

 

 

 

 

Vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns (1964) ir daudzu vēstures mācības grāmatu autors, kurš laiku pa laikam par brīvu velti piedāvā savas zināšanas un pārdomas arī ārpus skolas sabiedrisko sakaru vietnē Facebook.   Izlūdzos atļauju dažas no viņa pērlēm piedāvāt arī Jaunās Gaitas lasītājiem.       Skat. arī viņa rakstu Kā veidojās Ukraina, Krievija un Baltkrievija     (jž)

 

Valdis Klišāns

 

R E F L E K S I J A S

 

 

2025. g. 31. augustā

Refleksija par vēstures skaidrojuma vienkāršā un ļaudīm saprotamā valodā un akadēmiskās pētniecības attiecībām/problēmām, ko rosināja paanalizēt kāda vakardienas diskusija. Rakstu šo ar cerībām, ka diskusijas partneris to uztvers tikpat viegli kā es – ar humora piedevu.

Tiek, kuri mācījušies klasisko antīko vēsturi, zinās stāstīt, kas bija militāri konservatīvā Sparta, kādi bija Atēnu „demokrāti” Perikls un Dēmostens, ko domāja un kā rīkojās maķedoniešu valdnieks Aleksandrs Lielais, zinās paskaidrot, ko gladiatoru cīņās nozīmēja īkšķis uz leju vai augšu utt. Modernā zinātne saka, ka vairums no tā lielākoties ir mīti, jo, piemēram, Periklu, Dēmostenu un Aleksandru aprakstošais Romas grieķis Plūtarhs dzīvoja teju 500-400 gadus pēc minētajiem varoņiem. Tas ir tikpat, cik mūs, 21. gadsimta sākuma cilvēkus, laiks šķir no Kurzemes un Zemgales leģendārā hercoga Jēkaba Ketlera. Protams, ir arī citi, hronoloģiski tuvāki avoti un tomēr, mūsu klasiskie priekšstati veidojušies tieši Plūtarha darbu ietekmē. Taču tagad pievēršamies Latvijas vēsturei!

Kādā vēstures mācību grāmatā rakstīts:

„1219. gadā Tērvetes zemgaļu valdnieku Viestartu sāka uztraukt Austrumzemgales politiskā centra – Mežotnes – biedrošanās ar Rīgas kristīgajām varām – Rīgas bīskapu un ordeni. Kad Viestarts ar savu karspēku devās padzīt kristiešus no Mežotnes, zemgaļu pils vecākie Madis un Gailis lūdza vāciešiem pamieru.”

Pagaidām pietiks ar šiem diviem teikumiem.

Mani, rakstot tekstus jauniešiem, nomoka jautājums, kā šo informāciju interpretēt zinātniski korekti, bez mītiem un fantāzijām?

Nopietni un ar humoru, rakstītu tā:

„Kā vēsta hronika, kuras autors precīzi nav zināms, iespējams, tas bijis hronikā minētais Henricus de Lettis, ko nezinām, kā pareizi atveidot latviski, kurš varēja būt gan latgalis, gan igaunis, līvs vai vācietis, kura vēstījums ir dikti apšaubāms, jo savā rakstu darbā viņš ļoti iespaidojās no Bībeles Vecās Derības sižetiem, stāsta, ka kāda etnosa, ko latīniski sauc Semigalli, bet augšvācu Semegalen (etnosa nosaukums precīzi nav zināms, iespējams – ziemgaļi, kas dzīvoja baltu kopības ziemeļos vai baltu zemgaļi – zemā gala iedzīvotāji) un viņu redzamākā persona, ko hronika latīniski apzīmē kā Vesthardus, bet augšvācu valodā Vester, un ko mēs nezinām, kā šīs skaņas izrunāja 13. gadsimtā, kurš valdīja kādā vietā, ko latīņu tekstos sauca par Thervetene, bet augšvācu valodā par Terwetein, par ko mums nav ne mazākās nojausmas, kā to verbāli dēvēja 13. gadsimtā, un, ko hipotētiski šodien saucam par Tērveti, ja pievienojamies 19. gadsimta Dobeles mācītāja Augusta Bīlenšteina teorijai, ka hronikās minētā vieta Thervetene identificējama ar Cukurkalnu. Šīs personas Vester jeb Vesthardus vara 13. gadsimtā, iespējams (jo neko daudz nezinām par Semigallen sociālo struktūru – iespējams, t.s. „kara demokrātiju”, iespējams kādreiz t.s. agro feodālismu) bijusi šim „Vester”, lai gan nevar noteikt viņa sociālo statusu, jo saskaņā ar „agrā feodālisma teoriju” viņš bija valdnieks, bet saskaņā ar kara demokrātijas teoriju – varu sagrābis vietējais harismātiķis jeb „bandīts”, kurš devies pret hronikā minēto vietu „castrum Mezoten”, ko daudzi pētnieku identificē kā mūsdienu Mežotni, lai gan nezinām, vai tā tur patiesi bija, kā to izrunāja 13. gadsimtā. Pie Mezoten sākās sarunas ar hronikā minētajiem „seniores”, kas saskaņā ar vienu teoriju, varēja būt vietējās elites pārstāvji, gan vienkārši gados veci cilvēki (seniores) vārdā Made et Gayle, ko nezinām, kā izrunāja 13. gadsimtā.”

Ja kas, šo rakstot, apjomā sevi ļoti ierobežoju!

 

 

2025. g, 15. decembrī

Spontāna refleksija par dažādu tautu politisko trimdu domājot.

Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru – militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli – cerot uz „vēlēšanām” un „labo krievu” miermīlīgiem protestiem. „Kam pieder Krima”, ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem. Tagad daži politologi prognozē belarusu emigrācijas aprindu iekšējās cīņas saasināšanos pēc politieslodzīto (Babariko, Koļesņikovas u.c.) atbrīvošanas. Pirmajā brīdī gribas iesaukties: „Kāds sviests, kas ir jūsu galvenais ienaidnieks?! Kāpēc jūs esat trimdā?!” Tomēr tad atcerējos kādreiz sensenos laikos lasīto par Krievijas revolucionāru trimdu Rietumos – sociāldemokrāti boļševiki pret meņševikiem, labējie eseri pret kreisajiem eseriem un abi kopā pret abu šlaku sociķiem utt. Boļševikam viņa paša partijas meņševiks bija liekāks ienaidnieks par carismu. Tomēr tas viss bija nieks, salīdzinājumā ar poļu un lietuviešu „šļahtas brīvības” garā audzināto trimdu Francijā un ASV 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Un nesen, gatavojot savu mācību grāmatu, nācās saskarties ar latviešu ulmanistu un latviešu sociāldemokrātu nesamierinajām pretrunām 50.-70. gados, dzīvojot Rietumos, tobrīd gan vieniem, gan otriem bez vismazākajām cerībām redzēt reiz Latviju. Šīs pretstāves atbalsis sajutu, reiz pavadot nedēļu Garezerā vēl 1998. gadā.

Manuprāt lielisku skaidrojumu trimdas izmisuma fenomenam dod dziedātājs Mariss Vētra savos Karaļa viesos:

„Zviedrija riebās. [..] Nav tiesa, ka Zviedrijas latvieši būtu vārgi un izplūduši sīkos strīdos. Vārguļoja tikai tie, kas savā trimdas tukšumā gribēja būt lieli un tvarstījās mākoņos. Ar dūmiem tie rak­stīja mākoņos patriotiskus saukļus un saindēja gaisu līdz ienaidam. 'Es – ne tu; manas domas – ne tavas!' ir mazvērtības tukšuma aizsargs katram, kam pazuduši pamati. Lai nelidotu mākoņos, ir jāstāv uz zemes. Lai atrastu zemi, nevar skatīties gaisos. [..] Zemei ir jāpieliek rokas un jāstrādā.

Jo lielāka bēglim bija ģimene, jo vairāk rūpju – jo ātrāk aizmirsās gaisi un atradās pamati. Atrodot zemi, pazuda tukšums, un bēglis bija lepns uz izturīgām, iedzimtām saknēm. Ir izņēmumi, bet to nav daudz. Ir koki ar tārpu apgrauztām saknēm. Tie nelapo, kaut viņus pārstāda vislabākajā zemē. [..] Darbs bija dzenulis, kas atrada pamatus. [..] Zviedrijas karaļvalsts mūs saņēma ļoti laipni, vēl laipnāk – izvadīja. Ar pateicību jāpiemin skaistā zeme. Šo zemi varētu iemīlēt, apbrīnot un cienīt ar sirsnību, ja viņa nebūtu neitrāla. Neitralitātei nav sirds, tai ir tikai prāts. Riebās!”

Mēģinu iedomāties, ka dzīve trimdā jebkuras tautas pirmajai paaudzei psiholoģiski ir tikpat briesmīgi bezcerīga kā dzīve okupētajā dzimtenē. Un tā arī skatos uz šiem konfliktiem, domājot, nedod Dievs, būt pašam šādā situācijā!

 

 

2025. g. 22. decembrī

Refleksija par laika-cilvēka mūža attiecībām un senčiem.

No rīta, lauku mājas virtuvē sēžot, meditatīvi atcerējos savas vecmammas stāstus par Pirmo pasaules un Neatkarības karu, ko viņa, jauna meitene būdama, pieredzēja, dzīvojot kaut kur starp Bebreni un Kaldabruņu. Toreiz, 70. gados, viņa atcerējās notikumus burtiski pa dienām un datumiem. Reiz sarunās ar sava vecuma kaimiņienēm visas kaut ko kopīgi sprieda par senajiem „turku karu” laikiem, par ko viņām kādreiz 20.-30. gados bija stāstījuši vecāki vai vecvecāki. Diemžēl, es jauns un ērcīgs tīnis būdams, to visu laidu gar ausīm, interese par vēsturi tobrīd aprobežojās ar grāmatām un kino.

Vecajā virtuvē brokastis ēdot, padomāju, ka šāda mutvārdu vēsture ilgst gandrīz pusotru gadsimtu, protams, ar nosacījumu, ka ir ilgdzīvotāji vecvecvecāki un ir jaunieši, kas klausās un vēlāk stāsta saviem bērniem un mazbērniem. Manas vecmammas vecmamma (viena no astoņām) teorētiski varēja būt piedzīvojusi Napoleona karu laiku, Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanu. Savukārt viņas vecmamma (man 1 no 32) – Lielo ziemeļu karu, Johanu Patkulu, Kārli XII, Saksijas Augustu un Pēteri I. Viņas vecmamma – Zviedrijas karu ar Poliju-Lietuvu, Sigismundu III un Gustavu Ādolfu. Nākamā vecmamma – Luterisko reformāciju un Livonijas sabrukumu, viņas vecmamma – pirmos Livonijas landtāgus un Lietuvas kristīšanu, viņas vecmamma Rīgas bīskapa un pilsētas karus ar teitoņiem, lietuviešu karagājienus un Rīgas pils celtniecību, bet viņas vecmamma varēja būt personiski pazīstama ar Rūsiņu, Visvaldi vai kādu no Rīgas pirmajiem bīskapiem. Kāda no vec…mammām noteikti viņus pazina un sastapa, jo lielākā daļa 13. gadsimta Baltijas sieviešu bija manas un visu mūsu vecvec…mammas, tāpat kā vīrieši – vecvecvec…tētiņi. Vienlaikus jāatzīmē, ka vēsturē senču skaita ģeometriskās progresijas formula nestrādā. Reālajā dzīvē, cilvēkiem dzīvojot lokālās kopienās un ierobežotos reģionos, senču dzimtas koks pārklājas un atkārtojas dažādās dzimtās, viens cilvēks var būt gan mātes sencis, gan tēva sencis, ko izraisīja neizbēgamās laulības tuvāku un tālāku radinieku starpā, vairākas sievas vai vīri u.c. faktori.

P.S. Rīta pārdomās neņēmu vērā ne daudz īsākos cilvēku mūža garumus līdz 19. gadsimtam, ne migrācijas no citām zemēm. Lasīju, ka ēdot nav labi domāt sarežģītas lietas.

 

 

2025. g. 30. decembrī

Sarunājoties par vēsturi dažādās pieaugušo auditorijās, nācies pabrīnīties, cik ilgtspējīga izrādījusies atsevišķu marksistisku dogmu dzīve. Reizēm tās neapzināti pauž pat ļoti nacionāli un patriotiski noskaņoti cilvēki. Par to nav īpaši jābrīnās, jo vairākas paaudzes bija spiestas skolā vēsturi iepazīt tikai un vienīgi marksistiskajā mērcē. Savukārt mūsdienu jaunajai paaudzei, pat topošajiem vēsturniekiem, par t.s. marksistisko un PSRS šovinistisko vēstures procesu interpretāciju vairs nav nekāda priekšstata, te domāju historiogrāfijas kategorijā. Tad nu nolēmu par šo nedaudz izpausties Nezināmajā vēsturē – atbilstošāku vietu neatrast. Pie sevis nebēdnīgi padomāju, interesanti, kādu atzīmi par šo rakstiņu būtu ielikuši mani kādreizējie kompartijas vēstures, marksistiskās filozofijas un zinātniskā komunisma pasniedzēji?!

Atļaušos ielikt vienu pagarāku citātu no raksta:

„Boļševiki savā ideoloģijā sākotnēji sevi pozicionēja kā Krievijas impērijas noliegumu un pretstatu. Ļeņina valdība uzskatīja, ka vēsture savā tradicionālajā interpretācijā kā mācību priekšmets un zinātne ir kaitīga pagātnes palieka, kas bremzē ceļu uz komunistiskās sabiedrības būvniecību. Stāsti par kultūrām, to mijiedarbību, reliģijām, kariem, dinastijām un valdniekiem, pēc Ļeņina un viņa domubiedru domām, nepalīdz izprast pašu galveno – šķiru cīņas fenomenu un sabiedrības šķirisko raksturu. Boļševiku valdības tautas izglītības komisārs Anatolijs Lunačarskis jau 1918. gadā pavēlēja likvidēt vēsturi kā mācību priekšmetu, tā elementus iekļaujot apvienotā humanitāro un sociālo mācību priekšmetā – sabiedrības mācībā. Jaunā integrētā priekšmeta uzdevums bija veidot marksistisku pasaules redzējumu, visu sabiedrību vērtēt no šķiriskuma un marksistiskās dialektikas pozīcijām. Vēsture vairs kalpoja tikai kā piemēri vienas vai citas marksistiskās un ļeņiniskās dogmas pierādījumam. Vēstures piemēri parasti tika ņemti no Eiropas vai pasaules vēstures, jo Krievijas vēstures marksistiskā interpretācija vēl nebija izstrādāta. Tomēr vairums pedagogu nebija sagatavoti šādas marksistiski integrētas pieejas realizācijai, pat tie, kas ar sirdi un dvēseli bija boļševiki. Tāpēc jau 20. gadu pirmajā pusē PSRS valdībā vairākkārt tika apspriests mācību saturā valdošais haoss, ziņojumi par vēstures zināšanu absolūtu trūkumu, par to, ka skolēni vairs nezinot, kas bija agrāk – verdzības vai feodālā iekārta. Lai gan vēsture kā priekšmets vēl kādu laiku netika atjaunots, boļševiku valdībā arvien uzstājīgāk skanēja doma par nepieciešamību izstrādāt marksistisku Padomju Savienības vēstures koncepciju. Jau 1923. gadā sabiedrības mācības saturā iekļautais vēstures saturs tika sakārtots hronoloģiskā secībā.”

 

 

2026. g. 5. janvārī

Amatieriska politikas vērotāja asociatīva refleksija

Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām. Kad jautājumu par protokoliem uzdevām mūsu Latvijas vēstures docentei, saņēmām skaļas lamas par padomju studentu necienīgu stāju un vēl visādiem buržuāziskajiem grēkiem, tomēr biedrene, pamatīgi izbļaustījusies, tā arī skaidri nepateica, ka slepenais protokols nav bijis. Taču pats svarīgākais bija mūsu diskusiju argumentācija – notikumu hronoloģiskā gaita telpiskajā dimensijā. Polijas sadalīšana pēc stingri definētas līnijas, oktobra līgumi, vācbaltiešu aizbraukšana, sarkanarmijas bāzes, Ziemas karš Somijā, Rumānijas sadalīšana un Lietuvas iemainīšana. Neatkarīgi no tā, ir vai nav atrasts protokolu oriģināls, spriedām, notikumu loģika liecina, ka tādam bija bijis jābūt. No šodienas viedokļa, protams, varam pasmaidīt par tā laika naivumu, taču bija depresīvie un stagnātiskie 1982.-1985. gadi, bijām kā mucā auguši un pa spundi baroti.

Vērojot pasaules politikas notikumus no 2025. gada sākuma, sevišķi kopš Ankoridžas randiņa, Ukrainas sarunu farsa, Grenlandes iekāres, naftas atradnēm un naftas firmām, kā arī pēdējo dienu Trampa superizrādei Venecuēlā, pārņem ļoti līdzīgas sajūtas. Tās sevišķi pastiprinājās pēc atvaļinātā ģenerāļa un ASV spēku Eiropā bijuša komandiera Bena Hodžesa intervijas Times Radio:

< https://youtu.be/tZPnauAqvSw>

P.S. Ļoti vēlētos šoreiz kļūdīties, gribētu pat būt pieskaitīts neargumentētas sazvērestības teorijas piekritēju pulkam!