Dzejniece un dziesminiece Zane Daugule (1973) ir dzejoļu krājumu Izdomā šovakar būt (2005), Mīlestībnāji (2022) un Sudraba tagadnes tilts (kopā ar Māri Salēju 2025) autore. Dzejas kopas pamatā ir 2025. gadā tapušie dzejoļi.
Zane Daugule
Atveru plaukstu
* * *
Melna švīka zeltītā rudenī triecās,
lapu virpulī pazuda sirds.
Atnāca sētnieks. Šoreiz bez slotas.
Lapu pūtēju iedarbināja.
Ne vairs dzirdēja čukstus kāds,
ne vairs dzirdēja elsas.
Lapas pūta un pūta.
Pat tās, kuru nav.
Rudeni, nemosties!
Guli mierīgs.
Guli, līdz drīz iesāks snigt.
* * *
Dīvains rudens,
kad bērni mirst nepiedzimuši.
Āboli sakrīt dubļos.
Pāri miglai vien asaru kamols veļas,
ar kuru nepabarot un neiepriecināt veļus.
Kungs, pārmet kaut laipiņu šauru,
nedrošu dēlīti pāri
upei, kur sakrīt
prieka atblāzmas, kuras
paliek pāri.
Vasara aizgājusi.
* * *
tie nav mākoņi
kurus jūs vērojat
tādās sudraba pielietās naktīs
tie ir spārni
spārnu gali
un sapņi par spārniem
dvēseles debesīs aizgājušās un
dvēseles šurp nākošās
pa vidu starp tām
mēs
* * *
Atveru plaukstu.
Liec tajā, ko vēlies,
tikai tukšumu saltu neliec.
Sāp katra dzīsliņa.
Bet cauri tām
kāds knapi pamanāms zeltīts
cerību pavediens izvērpts.
Atveru delnu.
Liec tajā visu,
vien tukšumu neliec, Kungs.
* * *
mēs būsim jau tūkstošreiz noguruši
un neticēsim vairs sniegpulkstenīšiem
kuri nelaužas ārā caur sniegu
bet caur drupām un ciešanām
saviem pumpuriem pavēl dzīties
mēs būsim jau tūkstošreiz noguruši
lauzītās sulojošās narcises
atbrīvojot no gruvešiem sāpēm
kaija laizdamies pāri
vēlreiz spalgi un griezīgi ķērks
iesmies par mīlu mūžīgo
pavasari brīnišķo
un visām diplomātiskajām sarunām par mieru
mēs būsim jau tūkstošreiz noguruši
kamēr gribēsim nenoguruši būt
* * *
Pa sudraba tagadnes tiltu
mierīgos mākoņos tikt
nenogurstošu sirdi
tavā gurušā plaukstā likt
vēl elpai
vēl dziesmai un
mazliet vasarai parādā nepalikt
es jums vēl dāvināšu
pilnas saujas un sirdis
Mīlestības
* * *
Dievs iedeva kredītu –
dažas dienas, mēnešus, gadus.
Tagad maksāju.
Krāju.
Dienu no dienas piepildu,
cik nu manās riekšavās, dvēselē ir.
Viens kavēts maksājums
mani no Viņa šķir.
Labāk lai Parāds pieaug.
Pirms izputu.
Ieputu Debesu dzīlēs.
* * *
neapstādināms ritējums
Gaismas pielijis pavediens
saauž dzīves
laikus un aizlaikus – gan tos kas bija
gan tos kas vēl būs
stīgu taustiņu balsu villaine
nu pārsegta visām rūpēm
* * *
KĀ MĒS SVĒTDIEN ASPAZIJAS SIMT SEŠDESMITO DZIMŠANAS DIENU SVINĒJĀM
Es tomēr gribēju būt Tava Aspazija,
mans mīļais un neaizsniedzamais Raini!
Tajā dienā, kad mēs būtu svinējuši
īstās Aspazijas
simt sešdesmito dzimšanas dienu,
es koši dzeltenā busiņā trīs koši sarkanu mediķu pavadībā
traucos uz Gaiļezeru.
Kad sāpes rimās, lai nesajuktu prātā no izolatora radītas klaustrofobijas, domās skaitīju
pilnīgi visus man no galvas zināmos Aspazijas dzejoļus.
Tad izrādījās, ka dziesmu ar viņas vārdiem zinu vairāk,
nekā būtu mācējusi noskaitīt dzejoļus.
„Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem” laikā
palātā beidzot teciņus ietecēja sanitārs un priecīgi iemeta manā kušetē
mazu pudelīti dzeramā ūdens.
Tobrīd es kļuvu ērcīga, jo briesmīgi gribējās ēst.
Es sapņoju par vienkāršiem ceptiem kartupeļiem vai riecienu maizes.
Tomēr pateicos medpersonāla dievam, ka man atvēlēja kaut ūdeni.
Kad biju padzērusies, mani pārņēma kauns par to,
ka biju sapņojusi par torti.
Astotās izolatorā pavadītās stundas laikā es atcerējos, ka ir Gavēnis.
Varbūt Dievam ir tīkama mana badošanās.
„Cik balles jūs šobrīd varētu piešķirt savām sāpēm?” jautāja neiroloğīte.
Ritēja devītā stunda, un es spēju domāt tikai par biešu zupīti, kuru paspēju izvārīt, pirms mani sašpricēja, piešnallēja un aiztransportēja.
„Nezinu. Es nenodarbojos ar sāpju grafiku zīmēšanu,” dzirdēju sevi sakām.
Un man nav ne jausmas par tādu vērtēšanas sistēmu, ja
„Mīļum, kā tev tur iet? Raizējos.”
„ŠAUSMĪGI GRIBAS ĒST, UN TE NAV NEVIENA GABALIŅA NAFTAS.”
Tā es Tev atbildēju. Tad iztēlojos garu viesību galdu, pilnu ar dažādiem ēdieniem, kurus mums ļauts nobaudīt, nejūtot sātu un pašpārmetumus.
„Ā, bet jums jau tur smadzenēs tas un tas, nav taču brīnums, ka sāp.
Jādzer izrakstītie stiprie medikamenti, un tur neko nevar darīt,” teica vēl kāda speciāliste.
Asaras ir stulbas. Tās sariešas, pieriešas, rit. Un es savā izsalkumā, apjukumā un nenosakāma sāpju stipruma brīdī neattopu tās neizlaist no acīm.
„Atkal sāpes? Ar jūsu diagnozi jums taču tas nav nekāds jaunums, vai ne?”
„Vai drīz tikšu mājās?”
Mans mīļais un neaizsniedzamais Raini!
Īstās Aspazijas (dzejnieces) simtu sešdesmitajā dzimšanas dienā es patiešām gribēju būt tava Aspazija.
Justies vāja un sargājama, tavās stiprajās rokās slīgt.
Ļoti iespējams, ka tieši tur ir vienīgā vieta,
kurā nekad nav sāpējis.
Kurā nekad nav salis.
