Aija Rozena 

Visums / Pārkrautā skapjaugša

Pārkrautā skapjaugša –
iekšējā telpa, kurā atmiņas
pārtop par vielu.

*  *  *

visums,

iespraucies stūrī aiz pārkrautās skapjaugšas,

(kā tur gan varējis ietilpt?)

vēro kā draudzes gans,

atlaižot grēksūdzi.

es nespēšu piedot,

es – nē.

esmu kā nezīžļāts īkšķis

visuma aizvērtā mutē –

un nespēšu piedot,

es – nē.

bet mani stindzina bailes,

sajūtot māti.

patveros palagos, spilvenos,

Tēvreizes pusvārdos,

elpoju ārpus –

ar mirušās garu kā visuma zīme,

tai piederīgs astotnieks,

izspurdzot logā kā negribēts nodoms –

zilganā bezdelīga:

„jau septīto reizi –

kā uzbriestot abra,

kā uzrūgstot iejavs –

kā uzblīstot pelēka maize.

bet jumtā jau lidinās badīga ēna –

žirgta un slaika ir draudzene Kaija,

drīz raudzīsies mājā

kā purvāja skatiens.”

bet visums, izspurstot,

kārtains un netīri tumšpelēks

(kā paviršam aitkopim, nekārsta vilna) –

plandoties, vandoties,

plivinās iekšpus un ārpus,

iekšpus un ārpus

(it kā māja celta tam vienam,

bez simtgadu akmeņu stutēm,

bez dakstiņu smaguma jumtam).

un top tāds –

aiz septiņu paroļu,

aizslēgtu durvju mākonī

iešifrēts klusums

(lai izmanīgs haosa hakeris

neizzog laikam ne klusuma sekundi).

tas vērpjas un ritinās –

bārkstains un apļiem,

kā neona cirkulis,

cirkulārs,

pašrakstošs seismogrāfs,

uzmanot plātnēs

ik gaišsārtu spraugu,

ik pieriesto rievu,

ik kukurzni.

līdz spraucoties –

vicinot gļotainu gaiteņu,

sienu un šķērssienu

toņos un pustoņos,

auglības dievietes klēpī

ir sagaidīts.

un visums sāk zumēt –

kā spietojot bites ap māti:

strops sastindzis nevērīgs,

bet bites ir modras

kā kaķeņu ķekars

ap pienā slīkstošu mazuli.

dziļdziļi zem izbrīnā

izplestās zīlītes

manī plūst visums.

esmu es pati

un reizē visuma substance –

redzu ar visuma acīm,

esmu visuma pelēkās acis –

vērojošs Viņš.

un prasīgās dievietes klēpis,

auglīgās sekundes,

auglības sekundants

kā pacietīgs visuma bitenieks,

mudinot paslinkos tranus –

ik iekarot,

ik iztukšot spējīgā ciltstēva šūnu,

ik sporu,

ik vērtīgo puteksni,

pilienu.

un vaina,

(kas nepieder tēvam),

izzog no klusuma

nepāra sekundes –

bailes,

ka nespēšu piedzimt.

es palieku visuma receklī:

aizvērta acs.

tev pateicos, Kungs!

*  *  *

vārds putekļo mantās

uz aizslēgtā altāra.

„tavs prāts, lai notiek,” tu lemsi –

kad atvērt,

kad izspraukties,

tev uzticos, Kungs.

irst visums –

kā bērnībā,

lecot pa ciņiem

ar krustmāti steidzot,

pirms negaiss tikt mājup.

un apiņi dvako kā alus,

pirms sācies:

teic krustmāte, šķendējot –

purvājs to pārpilns.

purvs šūpojas,

uzblīst kā paisums,

kā bēgumā,

un visuma laikrādis

pazaudē laiku.

šai vietā un plīsumā,

spirāles liekumā,

sāk zaroties Piena ceļš –

izklaidus plēnot.

laiks,

ačgārns kā spoguļraksts

kolhoza zīmogā,

ar sovjeta laiviņu

vizina dienu.

es sērkoku bānītī

braucu pie mammas

un iemācos boksterēt:

Zi-lu-pe-s sta-ci-ja –

man pieci vien gadi.

no plīts riņķiem

noņemtā bukstiņa biezputra

drīz sarūgst kā pilnpiens,

kad iztrūcies pērkona.

to krustmāte maisa

ar eglītes mieturi,

un smaržo pēc mājām

un sakulta sviesta.

te pazib kā zibsnis –

kā izlāde spērienā,

irst visumā mirklis –

īss mirklis,

kad pārtapt.

tas sairst kā lapas,

kas senslāvu valodā

ir sakrautas maisā

un pārtvertas pagrabā,

un baidās no grēksūdzes

vietējā retrītā.

es pieslēdzu durvis

kā aizslēgtā Anglijā,

un nolauzto atslēgu

izmetu slīksnājā.

un vectēva vestē

un svētdienu kaklautā,

vēl adītās zeķēs,

kas vecmammas krājumā,

es iespraucos pats

savā pārkrautā skapjaugšā:

„tavs prāts, lai notiek,” tu lemsi –

kad atvērt,

kad izspraukties.

tev uzticos, Kungs!

*  *  *

laiks pārplīst –

kā aizlienēts krusttēva zābaks,

tas kājās man pirmoreiz,

kad pustumsā uzglūn

tam kūtsmēslu dakša.

uz plīts virsmas

cepinās cukura bietes,

un garo kā kodīga brandvīna mute –

bet būs arī cukurs:

teic krusttēvs,

kā sarājot sutīgo pustumsu,

viņš uzstellē dakti,

lai aizdegtu lākturi.

es tupu zem galda

ar atvērtu grāmatu –

vēl neprotu lasīt.

kur kavējas pēriens?

bet vaina –

tā iegulstas valgana plakstiņā,

un velkas,

un ložņā,

kur tuvējā purvājā

sāk sidrabot vērdiņš,

drīz uzsvempjas pičpaunā

un, piebāžot skapjus un lādes,

un pagulti ar iešķeltu mēli,

kuļ pārkrautā skapjaugšā.

kā debesu duršļāgs,

tur vētījot,

sijā ar bīdeļu miltiem –

kā cukurs,

kā pelni,

kā saldenais klīsteris

vaina kā līme –

vien aizķep un aizdrīvē,

nelāpot pušumu.

līdz attāla gaisma –

kā sveču,

kā lāktura,

kā brūnaļas gremojot siltenā dvaša –

sāk ceļu no sētas

caur mežu pa taciņu,

uz vietu,

kur krusttēvs tin

izdegto dakti.

un sprigans kā kumeļš,

laiks,

apāvies pakavā,

ar kalēja rokām

ceļ mani pret debesīm –

es tētiņa meitiņa,

tētiņa Putnotais.

bet, izbirstot cukurs

pa Tiepeles logu,

tik skaisti un viegli

sāk virpuļot lejup –

īsts sniegpārslu lietus:

māj brālis ar roku,

un, iegrābjot atkal,

viņš iztukšo maisu.

es tupu zem galda

ar atvērtu grāmatu –

vēl neprotu lasīt.

bet brālis sviež šķīvi

pret pilsmuižas sienu,

un ķīselis notek

kā sarkanas lāses.

kā norītas asaras,

nepelnīts brāziens

sāk asiņot

lejkannas zilganais snīpis,

un pēriens tup kaktā

kā iešvīkāts klusums.

un, aizblarkšķot mopēds,

prom vizina viņus.

es palieku viena –

vien krusttēvs un krustmāte.

un pirmajai lellei

es izpētu iekšpusi –

ar izrautu sirdi

tā nečīkstēs:

mamma!

un tupu zem galda

ar atvērtu grāmatu –

kur kavējas pēriens?

te tumīga pustumsa,

apkampjot apņem –

kā alkas,

kā čalas,

kā nerimis nemiers.

viss aizgalds,

pilns brīnumu:

tie rukšķina,

kladzina,

čāpstina,

ieblēj.

teļš,

iekāries brūnaļas

pilnajā zīdeklī,

to rietinot,

staipa

un alkaini izsūc.

pat pērklis,

kur purpinot perēja cekule,

nav palicis tukšā –

tur gozējas padēklis.

ir kājās man

aizlienēts krusttēva zābaks.

tu sagaidi, Kungs.