Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026

 

 

Aivars Krūkliņš (1957). Dzīvoju Carnikavā. Izglītība – augstākā, būvinženieris. Literārā akadēmija 2010.g. pie Ronalda Brieža un Amandas Aizpurietes. Vairāki dzejas krājumi. Krājums Uzklausījums (2015) – Aizpurietes redakcijā. Pēdējais krājums Vēstījums par ķēniņu Zālamanu (2023), Anitas Rupeikas-Bidiņas redakcijā.

 

Teksti ir emocionāli, liriski un filozofiski iespaidi, kas radušies, vienatnē ejot pārgājienos gar jūru Latvijā. Tie apvienoti un sakārtoti it kā vienā ceļojumā, sākot no došanās ceļā līdz pārnākšanai.

   

 

AIVARS KRŪKLIŅŠ

 

 

 

CEĻŠ BEZ KRUSTCELĒM

 

No Staigātāja piezīmēm

 

 

 

 

...

Pirms došanās ceļā

ierunāju automātiskajā atbildētājā:

− Piedošanu,

kādu laiku nebūšu pieejams.

Nezinu, kur atradīšos

un kad atkal parādīšos.

Tik lūdzu neuzskatīt mani par

bezvēsts pazudušo.

… Drīzāk otrādi.

 

Cerēju, ka jūra

sagaidīs ar ceļavēju un sauli.

Jau pacēlu savas saules buras, bet

šoreiz pretvējš,

sacīdams – neskrien!

Šeit tu neko vairs nevari nokavēt,

šis taču ir tavs krasts!

Tiešām, vai tad man kā trūkst?

Viss vajadzīgais ir līdzi,

arī laiks.

Tagad galvenais – to nesasteigt.

Virziens ir tikai viens – uz priekšu.

Pazust nav jābaidās,

esmu taču savā krastā.

Un liedags ir ceļš

bez krustcelēm.

 

Iegriežos kādā sētā pēc ūdens.

Atceros, reiz esmu te jau bijis.

It kā nekas nav mainījies…

Bet varbūt to vienkārši nepamanu,

jo reizē ar mani.

ir mainījies viss.

Arī saimnieks mani atceras.

− Ā, Staigātājs!

 

 

 

 

 

... ... ...

 

Apkārtne kā izmirusi.

Lai gan nē, smilgas un grīšļi taču aug,

un priedes aiz kāpām zaļo,

un, rau – arī kāds putns virs jūras…

Lido uz krastu!

Kaija?

Vai tomēr dūja?

Olīvkokus gan te neatrast.

Un nevajag arī!

Noplūkšu tai kādu kāpu kviesi.

Lai aiznes ziņu tiem, kas aiz apvāršņa,

ka gaidām viņus

atgriežamies.

 

Jūra beidzot iešalcas,

un tālu selgā parādās bura.

Bet varbūt otrādi?… Nezinu,

cēloņi un sekas te nav nošķirami.

Tikmēr laiva

turpina tai vien zināmo ceļu.

Izskatās pēc dzīvas būtnes,

radītas dzīvei uz jūras.

Nevar ne uzlidot, ne ienirt,

tādēļ iemācījusies mainīt halzes,

lai vējš to neizmet krastā,

un sekot gājputniem,

lai ziemās neiesaltu ledū.

Pārtiek no Saules un zvaigžņu gaismas.

Pati vairoties nespēj.

Tikai reizēm

atdzimt atmiņās un sapņos.

 

Liedags pilns izskalotiem kokiem,

reiz augušiem upes krastos,

tie ledos noberzti balti kā kauli.

Vienā iegriezta sirds

ar nesalasāmiem vārdiem.

Izskatās nocirsts.

Būs nācis no upes iztekas.

Varbūt viņiem tur...

vienkārši pietrūka jūras?

 

Vējš paātrina visas norises.

Vējš paātrina pašu laiku –

vienas stundas vietā

tu nodzīvo divas vai trīs.

Dzīvojot vējā, mūžs būtu īss.

Bet mūžus taču nemēro

ar laika daudzumu!

Vējš prasa uzmanību,

jāskatās, lai tevi nenolauž,

neuznes sēklī, neizmet krastā.

Vējš prasa izlemt, kas esi –

sēkla, balons, iepirkumu maisiņš?

Vai varbūt tā jahta,

kas pirmīt iepeldēja saulrietā

un pazuda ...

Bet tikai līdz rītam,

ceru.

Tos, kam buras,

pazudināt var

vienīgi bezvējš.

 

Akmeņi...

Viens akmens pavisam īpašs –

iegrimis smiltīs,

klāts svēdrām un rētām, 

ar iedobi dūres lielumā.

No kādas sirds,

kas nav ļāvusies pārakmeņoties.

 

 

 

 

... ... ...

 

Mazirbes baznīcā esmu pirmo reizi.

Durvis plaši atvērtas,

bet iekšā nevienas dvēseles.

… Nē, viena tomēr ir,

un turklāt nemirstīga,

lidinās virs tukšajiem soliem

tauriņa veidolā.

 

...

Pirms doties tālāk,

piepildu blašķi no baznīcas akas.

Nu visu turpmāko ceļu

veldzēšos ar svētīto ūdeni.

Vien jāatceras pēdējo malku

atstāt ieraugam,

lai arī vēlāk pielietais

taptu svētīts.

Baznīcas konfesija nav svarīga.

 

...

Vakarā nonāku citā dievnamā.

Esmu jau reiz te nakšņojis,

pelni uz altāra vēl silti,

cauri plūst vesela upe svētītā ūdens,

joms nodalīts eglēm un izklāts ar sūnām,

egļu galotnes rāda

uz tempļa vissvētāko vietu.

Reiz atvedīšu šurp vēl kādu.

Kurš tas būs, vēl nezinu,

un, kur šī vieta atrodas,

tagad neteikšu.

 

 

 

 

 

... ... ...

 

Apmetni iekārtoju starp kāpām.

Te esmu pasargāts

gan no dzestrā vakara vēja,

gan nelūgtiem skatieniem,

gan tā, par ko pat nenojaušu.

Esmu apmierināts ar sevi,

iekārtoties man sanācis labi,

un galvenais – nevienam neko

neatņemot.

 

Laužu zarus iekuram,

bet zari nepadodas.

Un tā tam jābūt,

nodzīvot dzīvi jūras krastā

var tikai sīkstie.

 

Irdenajās smiltīs

negāžas ne krūze, ne pudele.

Kad atgriezīšos mājās un klāšu viesību galdu,

nobēršu to biezā kārtā ar kāpu smiltīm,

saspraudīšu tur visas sakrātās sveces

un iedegšu, nebīdamies notecināt galdautu.

Tas būs viegli izdarāms.

Grūtāk izvēlēties,

kurus aicināt

un kurus nē.

 

Jūra mierīgi viļņojas,

bet ik pa brīdim

krastam piezogas bangas.

Tas laikam no tā,

ka kaut kas notiek aiz apvāršņa.

Vai tiešām viss svarīgais

vienmēr notiek

tikai aiz apvāršņa?

 

Saule laižas uz rietu.

Zvanu bērnības draugam.

− Sveiks! Ko dari?

− Vēroju saullēktu, − viņš atbild.

… Tai naktī

man rādījās skumji sapņi.

 

Mākoņi sārtajā saulrietā

sarindojušies pie apvāršņa

kā mūžīgi klīstoša rēgu karavāna.

Neviens nezina, no kurienes tā nāk

un kurp dodas,

tikai liek aizdomāties,

no kurienes nākam

un kurp ejam mēs paši.

 

Esmu iekārtojies pie uguns

un vērpju pavedienā domas.

Pēkšņi manā priekšā

no debesīm nolaižas zirneklītis.

… Kas gan to lai zina,

no kuras zvaigznes viņš ieradies …

 

Satumst.

Selgā parādās jahta,

laikam pamana manu ugunskuru

un uzspīdina ar starmeti.

Atbildot iededzu un izslēdzu lukturīti.

Viņi pamirkšķina pretī.

Morzes ābeci nezinu,

bet mēs saprotamies,

jo raidām viens otram

sirdspukstu ritmā –

tuk–tuk,… tuk–tuk,…

līdz jahta pārtop gaisa kuģī,

tad mākslīgajā Zemes pavadonī

un visbeidzot, mirguļojošā zvaigznītē.

 

Sēžu pie ugunskura

un dungoju dziesmiņu

par mazo putniņu kolibrī

un mūžīgās jaunības salu Biminī.

Un viens tāds tiešām atlido,

nolaižas uz zāles stiebra,

klausās manī…

un es atceros kādu citu dziesmu –

par ziedošām smilgām

un smilšaino krastu.

Un mums abiem ir skaidrs,

ka ne uz kādu Bimini nedosimies,

jo no visiem pasaules krastiem

šis ir vienīgais,

kurā nav žēl arī novecot.

 

...

Vakars turpinās.

Kaut kur atskan vēl kāda

sen dziedāta melodija.

Atpazīstu... savu balsi!

Bet neesmu pārsteigts –

tās ir atmiņas,

tik tālas,

kā no iepriekšējām dzīvēm.

Tūlīt sekos piedziedājums,

un man piebalsosiet arī jūs.

Krēslā ap ugunskuru jau ataust

jūsu sejas.

 

...

No rīta – migla.

Laiski viļņojas jūra,

gluži kā tuksnesis,

tikai ātrāk.

Bet man

nekādas steigas,

nekur nav jāpaspēj,

līdz vakaram nekur nav jānonāk,

es šajā krastā –

vienmēr esmu Klāt.

 

Liedaga smiltīs dīvaini iemītas pēdas.

Gājuši divi – viņš un viņa.

Mēģinu atdarināt –

viens, div`, trīs… viens, div`, trīs…

Tas taču valsis!

Tiešām, vakar saulriets bija tik skaists,

un tad vēl mēnesnīca jūrā…

 

Svētīga bija šī īsā nakts

Lībiešu krastā!

Tagad vairs nebūs žēl,

ka mums nav nevienas salas,

jo turpmāk zināšu, ka vismaz ir krasts,

kur Saule jūrā gan noriet, gan aust.

Žēl tikai, ka nezināju to agrāk!

Būtu staigājis ar augstāk paceltu galvu,

drošāk skatījies svešiniekiem acīs

un varbūt pat sacerējis

kādu tautas dziesmu.

 

 

 

  

... ... ...

 

Pēc atgriešanās

jūra manī vēl ilgi neapklust,

sargādama no tukšiem vārdiem. 

Tikai reizēm

iztēlē atgriežas brīdis,

kad vējš bija pamiris kā vētras acī,

kad nemanīja ne cilvēkus, ne kuģus,

pat ne lidmašīnas vai putnus.

Vien priedes kāpās zaļoja

un steidzās ieaugt

dziļāk.

 

 

 

 

 Jaunā Gaita