|
Aivars Krūkliņš (1957). Dzīvoju Carnikavā. Izglītība – augstākā, būvinženieris. Literārā akadēmija 2010.g. pie Ronalda Brieža un Amandas Aizpurietes. Vairāki dzejas krājumi. Krājums Uzklausījums (2015) – Aizpurietes redakcijā. Pēdējais krājums Vēstījums par ķēniņu Zālamanu (2023), Anitas Rupeikas-Bidiņas redakcijā.
Teksti ir emocionāli, liriski un filozofiski iespaidi, kas radušies, vienatnē ejot pārgājienos gar jūru Latvijā. Tie apvienoti un sakārtoti it kā vienā ceļojumā, sākot no došanās ceļā līdz pārnākšanai. |
 |
|
AIVARS KRŪKLIŅŠ
CEĻŠ BEZ KRUSTCELĒM
No Staigātāja piezīmēm
... Pirms došanās ceļā ierunāju automātiskajā atbildētājā: − Piedošanu, kādu laiku nebūšu pieejams. Nezinu, kur atradīšos un kad atkal parādīšos. Tik lūdzu neuzskatīt mani par bezvēsts pazudušo. … Drīzāk otrādi.
… Cerēju, ka jūra sagaidīs ar ceļavēju un sauli. Jau pacēlu savas saules buras, bet šoreiz pretvējš, sacīdams – neskrien! Šeit tu neko vairs nevari nokavēt, šis taču ir tavs krasts! Tiešām, vai tad man kā trūkst? Viss vajadzīgais ir līdzi, arī laiks. Tagad galvenais – to nesasteigt. Virziens ir tikai viens – uz priekšu. Pazust nav jābaidās, esmu taču savā krastā. Un liedags ir ceļš bez krustcelēm.
… Iegriežos kādā sētā pēc ūdens. Atceros, reiz esmu te jau bijis. It kā nekas nav mainījies… Bet varbūt to vienkārši nepamanu, jo reizē ar mani. ir mainījies viss. Arī saimnieks mani atceras. − Ā, Staigātājs!
... ... ...
Apkārtne kā izmirusi. Lai gan nē, smilgas un grīšļi taču aug, un priedes aiz kāpām zaļo, un, rau – arī kāds putns virs jūras… Lido uz krastu! Kaija? Vai tomēr dūja? Olīvkokus gan te neatrast. Un nevajag arī! Noplūkšu tai kādu kāpu kviesi. Lai aiznes ziņu tiem, kas aiz apvāršņa, ka gaidām viņus atgriežamies.
… Jūra beidzot iešalcas, un tālu selgā parādās bura. Bet varbūt otrādi?… Nezinu, cēloņi un sekas te nav nošķirami. Tikmēr laiva turpina tai vien zināmo ceļu. Izskatās pēc dzīvas būtnes, radītas dzīvei uz jūras. Nevar ne uzlidot, ne ienirt, tādēļ iemācījusies mainīt halzes, lai vējš to neizmet krastā, un sekot gājputniem, lai ziemās neiesaltu ledū. Pārtiek no Saules un zvaigžņu gaismas. Pati vairoties nespēj. Tikai reizēm atdzimt atmiņās un sapņos.
… Liedags pilns izskalotiem kokiem, reiz augušiem upes krastos, tie ledos noberzti balti kā kauli. Vienā iegriezta sirds ar nesalasāmiem vārdiem. Izskatās nocirsts. Būs nācis no upes iztekas. Varbūt viņiem tur... vienkārši pietrūka jūras?
… Vējš paātrina visas norises. Vējš paātrina pašu laiku – vienas stundas vietā tu nodzīvo divas vai trīs. Dzīvojot vējā, mūžs būtu īss. Bet mūžus taču nemēro ar laika daudzumu! Vējš prasa uzmanību, jāskatās, lai tevi nenolauž, neuznes sēklī, neizmet krastā. Vējš prasa izlemt, kas esi – sēkla, balons, iepirkumu maisiņš? Vai varbūt tā jahta, kas pirmīt iepeldēja saulrietā un pazuda ... Bet tikai līdz rītam, ceru. Tos, kam buras, pazudināt var vienīgi bezvējš.
… Akmeņi... Viens akmens pavisam īpašs – iegrimis smiltīs, klāts svēdrām un rētām, ar iedobi dūres lielumā. No kādas sirds, kas nav ļāvusies pārakmeņoties.
... ... ...
Mazirbes baznīcā esmu pirmo reizi. Durvis plaši atvērtas, bet iekšā nevienas dvēseles. … Nē, viena tomēr ir, un turklāt nemirstīga, lidinās virs tukšajiem soliem tauriņa veidolā.
... Pirms doties tālāk, piepildu blašķi no baznīcas akas. Nu visu turpmāko ceļu veldzēšos ar svētīto ūdeni. Vien jāatceras pēdējo malku atstāt ieraugam, lai arī vēlāk pielietais taptu svētīts. Baznīcas konfesija nav svarīga.
... Vakarā nonāku citā dievnamā. Esmu jau reiz te nakšņojis, pelni uz altāra vēl silti, cauri plūst vesela upe svētītā ūdens, joms nodalīts eglēm un izklāts ar sūnām, egļu galotnes rāda uz tempļa vissvētāko vietu. Reiz atvedīšu šurp vēl kādu. Kurš tas būs, vēl nezinu, un, kur šī vieta atrodas, tagad neteikšu. |
