Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
|
Aivars Krūkliņš (1957). Dzīvoju Carnikavā. Izglītība – augstākā, būvinženieris. Literārā akadēmija 2010.g. pie Ronalda Brieža un Amandas Aizpurietes. Vairāki dzejas krājumi. Krājums Uzklausījums (2015) – Aizpurietes redakcijā. Pēdējais krājums Vēstījums par ķēniņu Zālamanu (2023), Anitas Rupeikas-Bidiņas redakcijā.
Teksti ir emocionāli, liriski un filozofiski iespaidi, kas radušies, vienatnē ejot pārgājienos gar jūru Latvijā. Tie apvienoti un sakārtoti it kā vienā ceļojumā, sākot no došanās ceļā līdz pārnākšanai. |
![]() |
|
AIVARS KRŪKLIŅŠ
CEĻŠ BEZ KRUSTCELĒM
No Staigātāja piezīmēm
... Pirms došanās ceļā ierunāju automātiskajā atbildētājā: − Piedošanu, kādu laiku nebūšu pieejams. Nezinu, kur atradīšos un kad atkal parādīšos. Tik lūdzu neuzskatīt mani par bezvēsts pazudušo. … Drīzāk otrādi.
… Cerēju, ka jūra sagaidīs ar ceļavēju un sauli. Jau pacēlu savas saules buras, bet šoreiz pretvējš, sacīdams – neskrien! Šeit tu neko vairs nevari nokavēt, šis taču ir tavs krasts! Tiešām, vai tad man kā trūkst? Viss vajadzīgais ir līdzi, arī laiks. Tagad galvenais – to nesasteigt. Virziens ir tikai viens – uz priekšu. Pazust nav jābaidās, esmu taču savā krastā. Un liedags ir ceļš bez krustcelēm.
… Iegriežos kādā sētā pēc ūdens. Atceros, reiz esmu te jau bijis. It kā nekas nav mainījies… Bet varbūt to vienkārši nepamanu, jo reizē ar mani. ir mainījies viss. Arī saimnieks mani atceras. − Ā, Staigātājs!
... ... ...
Apkārtne kā izmirusi. Lai gan nē, smilgas un grīšļi taču aug, un priedes aiz kāpām zaļo, un, rau – arī kāds putns virs jūras… Lido uz krastu! Kaija? Vai tomēr dūja? Olīvkokus gan te neatrast. Un nevajag arī! Noplūkšu tai kādu kāpu kviesi. Lai aiznes ziņu tiem, kas aiz apvāršņa, ka gaidām viņus atgriežamies.
… Jūra beidzot iešalcas, un tālu selgā parādās bura. Bet varbūt otrādi?… Nezinu, cēloņi un sekas te nav nošķirami. Tikmēr laiva turpina tai vien zināmo ceļu. Izskatās pēc dzīvas būtnes, radītas dzīvei uz jūras. Nevar ne uzlidot, ne ienirt, tādēļ iemācījusies mainīt halzes, lai vējš to neizmet krastā, un sekot gājputniem, lai ziemās neiesaltu ledū. Pārtiek no Saules un zvaigžņu gaismas. Pati vairoties nespēj. Tikai reizēm atdzimt atmiņās un sapņos.
… Liedags pilns izskalotiem kokiem, reiz augušiem upes krastos, tie ledos noberzti balti kā kauli. Vienā iegriezta sirds ar nesalasāmiem vārdiem. Izskatās nocirsts. Būs nācis no upes iztekas. Varbūt viņiem tur... vienkārši pietrūka jūras?
… Vējš paātrina visas norises. Vējš paātrina pašu laiku – vienas stundas vietā tu nodzīvo divas vai trīs. Dzīvojot vējā, mūžs būtu īss. Bet mūžus taču nemēro ar laika daudzumu! Vējš prasa uzmanību, jāskatās, lai tevi nenolauž, neuznes sēklī, neizmet krastā. Vējš prasa izlemt, kas esi – sēkla, balons, iepirkumu maisiņš? Vai varbūt tā jahta, kas pirmīt iepeldēja saulrietā un pazuda ... Bet tikai līdz rītam, ceru. Tos, kam buras, pazudināt var vienīgi bezvējš.
… Akmeņi... Viens akmens pavisam īpašs – iegrimis smiltīs, klāts svēdrām un rētām, ar iedobi dūres lielumā. No kādas sirds, kas nav ļāvusies pārakmeņoties.
... ... ...
Mazirbes baznīcā esmu pirmo reizi. Durvis plaši atvērtas, bet iekšā nevienas dvēseles. … Nē, viena tomēr ir, un turklāt nemirstīga, lidinās virs tukšajiem soliem tauriņa veidolā.
... Pirms doties tālāk, piepildu blašķi no baznīcas akas. Nu visu turpmāko ceļu veldzēšos ar svētīto ūdeni. Vien jāatceras pēdējo malku atstāt ieraugam, lai arī vēlāk pielietais taptu svētīts. Baznīcas konfesija nav svarīga.
... Vakarā nonāku citā dievnamā. Esmu jau reiz te nakšņojis, pelni uz altāra vēl silti, cauri plūst vesela upe svētītā ūdens, joms nodalīts eglēm un izklāts ar sūnām, egļu galotnes rāda uz tempļa vissvētāko vietu. Reiz atvedīšu šurp vēl kādu. Kurš tas būs, vēl nezinu, un, kur šī vieta atrodas, tagad neteikšu. |
|
... ... ...
Apmetni iekārtoju starp kāpām. Te esmu pasargāts gan no dzestrā vakara vēja, gan nelūgtiem skatieniem, gan tā, par ko pat nenojaušu. Esmu apmierināts ar sevi, iekārtoties man sanācis labi, un galvenais – nevienam neko neatņemot.
… Laužu zarus iekuram, bet zari nepadodas. Un tā tam jābūt, nodzīvot dzīvi jūras krastā var tikai sīkstie.
… Irdenajās smiltīs negāžas ne krūze, ne pudele. Kad atgriezīšos mājās un klāšu viesību galdu, nobēršu to biezā kārtā ar kāpu smiltīm, saspraudīšu tur visas sakrātās sveces un iedegšu, nebīdamies notecināt galdautu. Tas būs viegli izdarāms. Grūtāk izvēlēties, kurus aicināt un kurus nē.
… Jūra mierīgi viļņojas, bet ik pa brīdim krastam piezogas bangas. Tas laikam no tā, ka kaut kas notiek aiz apvāršņa. Vai tiešām viss svarīgais vienmēr notiek tikai aiz apvāršņa?
… Saule laižas uz rietu. Zvanu bērnības draugam. − Sveiks! Ko dari? − Vēroju saullēktu, − viņš atbild. … Tai naktī man rādījās skumji sapņi.
… Mākoņi sārtajā saulrietā sarindojušies pie apvāršņa kā mūžīgi klīstoša rēgu karavāna. Neviens nezina, no kurienes tā nāk un kurp dodas, tikai liek aizdomāties, no kurienes nākam un kurp ejam mēs paši.
… Esmu iekārtojies pie uguns un vērpju pavedienā domas. Pēkšņi manā priekšā no debesīm nolaižas zirneklītis. … Kas gan to lai zina, no kuras zvaigznes viņš ieradies …
… Satumst. Selgā parādās jahta, laikam pamana manu ugunskuru un uzspīdina ar starmeti. Atbildot iededzu un izslēdzu lukturīti. Viņi pamirkšķina pretī. Morzes ābeci nezinu, bet mēs saprotamies, jo raidām viens otram sirdspukstu ritmā – tuk–tuk,… tuk–tuk,… līdz jahta pārtop gaisa kuģī, tad mākslīgajā Zemes pavadonī un visbeidzot, mirguļojošā zvaigznītē.
… Sēžu pie ugunskura un dungoju dziesmiņu par mazo putniņu kolibrī un mūžīgās jaunības salu Biminī. Un viens tāds tiešām atlido, nolaižas uz zāles stiebra, klausās manī… un es atceros kādu citu dziesmu – par ziedošām smilgām un smilšaino krastu. Un mums abiem ir skaidrs, ka ne uz kādu Bimini nedosimies, jo no visiem pasaules krastiem šis ir vienīgais, kurā nav žēl arī novecot.
... Vakars turpinās. Kaut kur atskan vēl kāda sen dziedāta melodija. Atpazīstu... savu balsi! Bet neesmu pārsteigts – tās ir atmiņas, tik tālas, kā no iepriekšējām dzīvēm. Tūlīt sekos piedziedājums, un man piebalsosiet arī jūs. Krēslā ap ugunskuru jau ataust jūsu sejas.
... No rīta – migla. Laiski viļņojas jūra, gluži kā tuksnesis, tikai ātrāk. Bet man nekādas steigas, nekur nav jāpaspēj, līdz vakaram nekur nav jānonāk, es šajā krastā – vienmēr esmu Klāt.
… Liedaga smiltīs dīvaini iemītas pēdas. Gājuši divi – viņš un viņa. Mēģinu atdarināt – viens, div`, trīs… viens, div`, trīs… Tas taču valsis! Tiešām, vakar saulriets bija tik skaists, un tad vēl mēnesnīca jūrā…
… Svētīga bija šī īsā nakts Lībiešu krastā! Tagad vairs nebūs žēl, ka mums nav nevienas salas, jo turpmāk zināšu, ka vismaz ir krasts, kur Saule jūrā gan noriet, gan aust. Žēl tikai, ka nezināju to agrāk! Būtu staigājis ar augstāk paceltu galvu, drošāk skatījies svešiniekiem acīs un varbūt pat sacerējis kādu tautas dziesmu.
... ... ...
Pēc atgriešanās jūra manī vēl ilgi neapklust, sargādama no tukšiem vārdiem. Tikai reizēm iztēlē atgriežas brīdis, kad vējš bija pamiris kā vētras acī, kad nemanīja ne cilvēkus, ne kuģus, pat ne lidmašīnas vai putnus. Vien priedes kāpās zaļoja un steidzās ieaugt dziļāk.
|