Andra Manfelde
Vijolniece Lida Rubene
Es nolaidusi vijoles lociņu stāvu un klausos. Manis spēlētā mūzika
pārtapusi citā. Dunoņā, šalkoņā, un reizumis – rēkās. Kad ledi rumbā
gāžas un pie krastiem krakšķ, tad viena skaņa, kad vasaras sākums kā
sareibis plostnieks ar jasmīnzariem aiz auss – tad cita – silta un
tumīga. Es – bronzas lieciniece, te nolikta ārpuss laika redzu to,
kam cilvēks kustībā un nodomā aizsteidzas garām. Lec zivis
izliekušās kā sudraba zobentiņi aprīļa saulē. Svēteļi ar sarkaniem
knābjiem izrauj pa kādai no rituma. Ūdens kūp. Omulīgās pīles slīd
no viena upeszāļu kumšķa uz citu. Vasaras lietavās upe kā palos,
tādās reizēs straume gāžas tā, ka ar putām un burbuļiem varētu
noklāt teju visus patiltes lokus. Piepeši sametas pretvējš no jūras
puses un uzdzen ūdenskrituma radītos burbuļus augšup. It kā tur
zālēs kāda nāra blēņotos ziepjūdenī pūsdama. Pīlēni noveļas pa rumbu
uz leju, bet tiem nekas – uzceļas spārnos, noskurinās un atkal slīd
rimtumā.
Es stāvu mūžībā kā bronzas durvis divām atslēgu acīm un kā tālskatī
redzu precīzi un tālu. Lūk, kailā peldētāja gluži kā Afrodīte
izceļas no putām un noliek savu augumu uz akmens, lai upe pulē, kā
reiz tēlniece manējo. Es redzu augustu, kad puišeļu nodegušie
siltbrūnie stāvi kā aplami vardulēni krīt ūdenskrituma mutuļos, te
uz galvas, te sāniem, te kūleņos. Es skatos vēl tālāk. Kā bezprāši
atsperas ķēdē un karājas ūdenī, kā meitene cerēdamās lec upē ar Jāņu
vainagu galvā, kā puisis met zalkti augšup pa rumbu, lai tam virpulī
nav jāaiziet bojā. Man gads vai gadu desmits – viss viens. Esošais
bijušo pagrūž skatienam kā kāršu namiņu un dienas aiz dienām
atklājas manām acīm. Lūk, novembra tumsā malu zvejnieki karājas tais
pašās, dolomītā iestiprinātajās ķēdēs, un bāž maisos lokanus, mēness
gaismā dzalstīgus nēģus. Redzu pirms pāris gadu simteņiem virs pašas
rumbas saceltās koka statnes, tur liecas vīri celdami laukā brangus
lašus. Un sensenus kanāla racējus redzu, kā tie ar cirtņiem pūlas
dauzīdami dolomīta plāksnes mazākos gabalos, lai upes ceļš iet
apkārt kritumam un skat... Vai tur jau aizlien lēnīgs kuģels uz
jūras galu? Nē, tas tik miglas vāls vai varbūt hercoga Jēkaba vīzija
kas man, bronzas vijolniecei, tapusi redzama.
Ja esi ieveidots mūžībā, tad laiku var šķirstīt kā grāmatu – te uz
vienu gadsimteni, te otru. Te zēna portrets, te meitenes. Un tā, kas
mani te ielikusi, tās seju es saskatu vislabāk. Apaļu, tiešu skatu.
Pūkainām, baltām cirtām. Reizē apņēmīgi klusa un tāda, kas mīl
smieties. Viņas rokas... Uz tām būs Dievs ar īpašu vērību raudzījies
un varbūt pat sildījis savās. Jo kā gan citādi, viņa tā būtu
mācējusi. Radīt mani tik nekustīgu, bet tomēr tik dzīvu. Un nu es
liecinu par to, ko redzēju pašu pirmo, kad vēl biju mīksts māls, kam
tikko veidotas acis.
--
Līvija ieslēgusies darbnīcā, pie diplomdarba vēl pulka ko darīt.
Daudz pētījusi un daudz domājusi. Grieķu kariatīdēm apģērba krokas
bagātīgas, tomēr ne pļāpīgas. Viņas vijoliecei arī tā būs! Taisīs kā
kolonnu, lai arī piecdesmito sākumā tāds stils nav modē. Sociālais
reālisms paģēr, lai būtu detaļas, lai krekliem atloki, kurpēm
šņores, vijolniecei – krādziņš. Bet tas taču lieki! Aiz lietu gūzmas
zūd galvenais. Vijolniece Lida koncertos nēsā īsus svārkus, tomēr
tas šajā darbā neder. Lai stāv skulptūra gariem svārkiem taisna un
stalta kā kolonna! Naturālisma pavadā Līvija neies, lai arī beigās
var iznākt, ka komisija viņas veikumu augstu nevērtēs. Jo vai tad
trauksme raksturo dzīvību? Kustība nav tā, kas izsaka mūžību! Jā,
sākotnēji viņa centās dinamiskāk taisīt. Bet, likās, kaut kas tajā
rosībā zūd.
Tad nāk profesors Zaļkalns: „padomājiet, varbūt vajag mierīgāk!”
Kā? Vai statisku? Nekustīgu? „Mūženis, jā, jā – mūženis. Vajag, lai
mākslā to var just.”
Līvijai top viena skice, otra, trešā. Viena figūra, otra... Kam tik
daudz? Kursa biedriem šķiet, ka lieka laika un spēku tērēšana, bet
Zaļkans strupi attaisno: „tā vajag.” Jā, vajag. Līvijai jātiek tuvāk
tam, ko viņa redzēja. Viņa piever acis un atcerēdamās atkārto tā
pārdzīvodama vēlreiz. Lida pēc skaņdarba pēdējiem akordiem mēdz
lēnīgi nolaist roku ar vijoles lociņu. Stāv stalta un klusa
pavadīdama pašas radīto skanējumu. Līvijai vajag, lai tas, ko vairs
nespēlē, kas jau izskanējis, bet vēl nav pametis dvēseles, kļūst
dzirdams. Pēdējais akords, kurš vibrē telpā un atmiņā. Tāpēc viegli
šis darbs neiznāk, jācīnās, lai to piepildīto klusumu un paveiktā
darba gandarījumu spētu notvert un citiem nodot tālāk.
Ja viņa par ko iedegusies, apstāties nevar. Tā tas ir tagad un tā
būs visu dzīvi. Visu dzīvi? Tā taču tik bezgalīga liekas, ja vēl nav
notērēts pat gadsimta ceturksnis. Mūžība? Liels vārds, bet klātbūtne
pazemīga, pat ikdienišķa. Arī šeit, šajā darbnīcā – mūžība. Kad
Līvija strādā, laiks vairs nevalda. Viņa neskaita stundas, tās kļūst
ātras un reizē to nav. Tikai spēku izsīkumā samierinās atstāt
iesākto, lai ar rīta gaismu turpinātu. Jā, nu jā, ja vien modelis –
Lida atnāks, bet daudzo koncertu dēļ, bieži vien Lidas vietā nāk
zīmīte.
„Cienījamā Rezevska! Tieši šodien...” Un Līvija, cerot uz citu
tikšanās reizi, turpina darboties pēc atmiņas un vērojuma. Katru
trešo dienu iet pie mātes ar dzērveņu turzu uz slimnīcu. Mammai
kustēties uz stingrāko noliegts, jo ar radioaktīva rādija gabalu uz
vēdera, nekādu kustību! Ļaundabība ir smags vārds. Vēl smagāks par
metālu, kas spiež vēderu un cīnās ar sāpju sakni. Bet mamma sēž kā
modele, klausīga un rimta. Vai nav savādi? Līvija aptvērusi rokturi
pirms ieiet palātā, sastingst. Kā es tā starp divām nekustībām
šaudos? Vienu man no dzīves pilnības noskatītu ar veidošanas steku
no māliem jāieceļ mūžībā, bet otru – jāizrauj no mūžības upes, kur
kā Mozus grozs šūpojas slimības gulta. Nē, ne jau ar dzērveņu turzu
tas paveicams. Tev jau, mamm, tik knapi pāri sešdesmit, tev vēl
jāpieredz tas, ko es savā dzīvē paveikšu. Vai tad man vienai nāksies
priecāties? Tev taču jāredz, vai man iznāks! Tev mana Vijolniece būs
jāaprauga.
Vēl Līvijai māls nav pārtapis par tēlu, kad mammu laiž mājās un tad
jau varēs skatīt, ko meita kā tēlniece varējusi. Viņa neko neiebilst
pret meitas izvēli. Tāpat arī tēvs ne. Viņu dzimtā pieņemts, ja
kādam ko vajag – tā visi bez apspriešanas metas līdzēt. Tikai
kaimiņi brīnās. Vai tas maz esot sieviešu darbs – akmens, bronza,
metāls, māls, ģipsis. Pašām koki jānaglo, kas formu satver, tie
kalti... Vai tā būtu sieviešiem jālaužas? Ne viņa viena tāda. Kursā
meitenes vairākas. Latvijā spēcīgas tēlnieces nevar uz pirkstiem
saskaitīt. Ēvī, Dāvidova... Un vēlāk vēl. Dumpe... It kā pēc kara un
izsūtīšanām, vajadzētu kaut kam tumšam spītēt. Ne tikai vīru vietā
stāties un zirgus dzīt, bet, lūk, arī nebīties no tā, ka sievietes
rokas par vājām, lai cilvēka būtību tēlā notvertu. Viņa var, jo
viņai vajag.
Līvijai veidošanas steks kā pašas pirksti. To arī meistars Zaļkans
uzsver – drīkst tikai ar smalku steku! Reiz, kad postaments bija
pārmēru nokaltis, lai ātri atšķeltu cietās malas, viņa, tāpat kā
citi, ņēma palīgos zāģi. Piepeši ierodas meistars, uzmet skatu,
nesaka neko, bet viņa nosarkst. Tāpēc tagad pie diplomdarba tikai ar
steku. Aiz māliem karkarss kā kauli, lielās masas labi saliktas,
pamazām jau iznāk – tuvāk tai mūzikai, kas cilvēku ausīm laikā un
telpā sen kā prom. Un tagad acis. It kā skatās, bet nesaredz. Jo
ārpasaule nerunā ar to, kas pavērsies sevī, pat ja acis neaizver
plaksti. Tā tas cilvēka dabā iekārtots, ka viena maņa dominē pāri
visām. Līvija vēl tagad prastu Šopēnu un Mēnesnīcas sonāti. Bet
pilnībā piederēt mūzikai neiznāk. Klausīties un saprast – jā. Varbūt
tāpēc, ka Līvijas uzdevums ir redzēt un dot?
Vijolniece domīgi veras tālumā, bet skatās sevī. Mūzika ir
beigusies, tomēr klātesoša. Vēl pie vijoles jāstrādā un acīm. Tāpēc
jāaizslēdz durvis. Lai netraucē ziņkārīgie ar muļķīgiem vaicājumiem.
Un ko tu taisi? Kad būs gatavs? Vai galvu pa kreisi vairāk
nevajadzēja? Un ko tu ar to gribējusi teikt? Viņai netīk atbildēt,
iznāk taisnoties un paskaidrot. Ne tikai lieks vārds, pat skatiens,
iztraucē viņas saskari ar to, kas citam māls, bet Līvijai noslēpums.
Ko viņa noredzējusi dzīvē un caur šo skulptūru citiem dos tālāk. Jā,
lai viņas Vijolniece Lida stāsta pati. Bez vārdiem un bez kustības.
Te kāds pieklauvē. Pēc brīža jau skaļāk dauza durvis. Viņa sastingst
gluži kā pašas veidotā Lida un izliekas, ka darbnīcā neviena nav.
Tikai viņas skulptūra, mālu vanna, ar slapjām lupatām nosegtie
kursabiedru darbi, vēl putekļu smarža no ģipšiem. Klauvētājs
noklusis, laikam būs prom. Līvija aizturētu elpu uz pirkstgaliem
pielavās pie durvīm un skatās atslēgas caurumā, varbūt redzēs, kurš
tas bijis. Pretī Zaļkalna zilā acs.
Zila, zila debess, ejiet paši prasīt, ko Lida redz, kad skatās.
