Atis Rozentāls

 

Ar skatu uz pasaules dramaturģiju

 

Pārdomas pēc Latvijas amatierteātru iestudējumu skates „Gada izrāde 2025” fināla

 

 

Šajā pavasarī Latvijas amatierteātru skates „Gada izrāde 2025” fināls notika Jūrmalā un atnesa zināmu pārsteigumu – rekordmazu oriģināldramaturģijas iestudējumu skaitu starp desmit labākajām izrādēm, toties veseli trīs amatierteātri bija ķērušies pie amerikāņu autora Treisija Letsa (Tracy Letts) lugas Augusts: Osedžas zeme un darījuši to tik veiksmīgi, ka nokļuva finālā.

Lasītājam, kam ikdienā nesanāk sekot līdzi Latvijas amatierteātra kustībai, jāatgādina dažas gluži tehniskas detaļas, kas palīdzēs saprast, cik liela ledus kalna galotne ir tās desmit izrādes, ko žūrija, kurā strādāja arī šī raksta autors, noskatījās.

Atlasa no daudzām

Pēc oficiāliem datiem Latvijā darbojas apmēram 420 amatierteātri. Zināmu daļu no tiem nekāda līmeņa žūrijas neredz, jo šie kolektīvi par mērķi izvirza spēlēšanu pašu priekam. Ja tomēr teātra kopa vēlas pretendēt uz nelielu, taču garantētu valsts finansējumu, tai periodiski ir jāpiedalās skatēs un jāsasniedz tajās zināmus rezultātus, kas liecina par kvalitāti. Pēc novada skatēm nāk reģiona skates, kurās vētīšana notiek jau centralizēti, ar Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) izraudzītu žūriju, un tad no reģionu posma, kurā 2025. gada skatē bija 67 izrādes, desmit labākās atlasa finālam. Reģiona skatēs neiespējami ir nodrošināt vienu un to pašu trīs cilvēku sastāvu žūrijā, jo grafiks ir blīvs, tās ir vairākas nedēļas nogales pēc kārtas un dažreiz strādā pat divas žūrijas paralēli vienā dienā. Tādējādi žūrijas saliktie punkti un pirmajam desmitam izvirzītās izrādes vienmēr būs lai arī klusu, bet neizbēgamu diskusiju objekts. Arī šoreiz finālam atlasīja desmit izrādes ar vērtējumu no 45 līdz 50 punktiem, bet tūlīt zem svītras palika veselas deviņas izrādes ar 44 punktiem un vēl četras ar 43. No diasporas, kas konkursā drīkst piedalīties ar izrāžu video ierakstiem, vislabāk veicās Sanfrancisko Jaunajam teātrim ar Žana Anuija lugas Orķestris iestudējumu Jūrmalas teātra režisora Imanta Jaunzema vadībā.

Runājot par repertuāra izvēli, skatoties tikai pirmo desmitnieku, var rasties aplams priekšstats, ka labākie Latvijas amatierteātri latviešu oriģināldramaturģiju vairs neiestudē nemaz. Tā tas nav – starp tiem, kam pietrūka pavisam maz, lai tiktu finālā, ir gan Saldus novada Druvas amatierteātris ar Mārtiņa Zīverta Minhauzena precībām, gan Cesvaines Tautas teātris ar Ādolfa Alunāna Draudzes bazāru, savukārt Liepājas Neatkarīgajam teātrim ir sarūpēta izrādes Karostas cietuma spoks tieši Liepājas Karostas cietuma teritorijā, tās literāro materiālu veidojusi Inese Ķestere. Latvijā aktīvi darbojas arī Dramaturgu asociācija, kuras biedru iestudējumi arī parādās amatierteātru skatēs, ir tikuši rīkoti lugu konkursi, kas uz īsu brīdi tiešām ir dažiem kolektīviem palīdzējuši – joprojām vēl nav pilnībā beidzies Ineses Tālmanes lugas Cerību ēnā popularitātes vilnis, jo tā patiešām ir laba luga, tajā darbijas vairākas sievietes, un tā atsaucas uz Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā, notikumus rādot no mājās palicēju skatpunkta.

Un tomēr, runājot ar režisoriem, vienmēr nākas nonākt pie atziņas, ka atrast lugu, ko iestudēt, nav viegli, jo jārēķinās ar konkrētu aktieru – amatieru sastāvu, lai iespējami daudzi tiktu nodarbināti un lomas atbilstu aktieru vecumam un dotumiem. Un tieši tāpēc pārsteidzoša ir veselu trīs kolektīvu apņēmība iestudēt Osedžas zemi, ko iepriekš nekad amatieri nebija izvēlējušies. Liels ansamblis, diezgan daudz vīriešu, kas daudzos amatierteātros ir problēma, dažādas paaudzes – un tomēr visas trīs Letsa lugas interpretācijas tika līdz finālam un tajā arī patiesi labi izskatījās. Liepājas amatierteātris „Projekts” ar Letsa lugas iestudējumu Leldes Kaupužas režijā galu galā tika atzīts par labāko.

 

Augusts: Osedžas zeme, Liepājas amatierteātris „Projekts”

 

Attiecību drāma

Latviešu dramaturģijā ir savi dzimtu stāsti, piemēram, padomju laikā sarakstītā un gana populārā Harija Gulbja luga Cīrulīši, kurā bērni sapulcējas pie mātes, jo viņa grasās atstāt lauku mājas. Pasaules dramaturģijā arī netrūkst sižetu, kur tāda vai citāda iemesla – kāzu, bēru, skolas salidojumu utt. - dēļ savācas cilvēki, kas ikdienā nav ciešā kontaktā, un tad risina savstarpējo attiecību mezglus. No šāda viedokļa Osedžas zeme ir izdevīga, jo tajā samezglojumu netrūkst, taču tie jāprot parādīt uz skatuves, un jāteic, ka visiem trim teātriem tas bija izdevies. Režisora Oskara Bērziņa iestudējums Līvānos izcēlās ar stilizāciju kostīmos – no bēru mielasta ainas līdz izrādes beigām ģimenes sievietes bija rotājušās ar masīvām kreļļu virtenēm, kas izcēlās uz melnajiem kostīmiem, tāpat interesanti bija risināta telpa ar stiklotām istabām un gaismas partitūru. Šī iestudējuma mātei Birutas Krūmiņas atveidojumā bija salīdzinoši mīkstināta zāļu iedarbība uz viņas uzvedību, izceļot skarbā rakstura veidošanos no jaunības pārdzīvojumiem un vēlākās laulības, ne tik daudz narkotikām. Lai arī ansamblī daža aktrise varbūt ir vecāka par savu lugas varoni, tomēr kopumā aktieru ansamblis pārliecināja.

Un tad ar pusstundas starpbrīdi – Liepājas teātra versija par šo pašu lugu. Lelde Kaupuža ar Liepājas amatieriem ļoti rūpīgi sastrādājusi psiholoģiskās nianses, kas ļāva skatīties tikko redzēto lugu vēlreiz kā no jauna. Šīs versijas centrā – pavisam cita māte – šķietami maza, trausla (bet tikai fiziski) un diemžēl ļoti zāļu ietekmēta, kā to interpretēja Iveta Ļesina. Režisore apjomīgo ainu pie galda risina nevis frontāli pret skatītāju, kā to darīja pārējie divi teātri, bet, iegriežot galdu pa diagonāli, radot atšķirīgu skatpunktu. Nākamajā dienā redzējām arī Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra Osedžas zemi Sanda Kalniņa režijā un trešo Violetu – šoreiz Lolitas Muižnieces izpildījumā, kas attiecībā gan pret varoni, gan viņas ģimenes locekļiem bija nežēlīgākais. Arī jelgavniekiem ir pārliecinošs izrādes ansamblis, kas prasmīgi atklāj ģimenes noslēpumus un savstarpējos aizvainojumus.

 

Ministrienes kundze, galvenajā lomā Odeta Ore, Kauguru kultūras nama amatierteātris „Vīzija”

 

 

Visplašākajā spektrā

Amatierteātru skates finālā Jelgavas teātris piedalījās arī ar franču rakstnieka Žeralds Sibleirasa drāmas Papelēs šalko vējš iestudējumu Aijas Treijas režijā. Trīs kara veterānu sarunas pie milzīgas suņa skulptūras (spilgts mākslinieka Ivara Pirvica veikums) atklāj kara izraisītās traumas un ilgas pēc kaut kā nesasniedzama – jo ir taču skaidrs, ka viņi ārpus dziednīcas teritorijas tālu nekur neaizies. Jelgavas aktieri Roberts Avots (Gada aktiera tituls skatē), Ansis Griķis un Jānis Dūrējs smalkjūtīgi atklāja savu varoņu emocionālo pasauli, ko, tāpat kā veselību, neatgriezeniski iedragājis karš.

Smalkos pustoņos aizritēja arī Jūrmalas teātra izrāde Mīlestības vēstules, kurā epistulārā formā atklātas vīrieša un sievietes attiecības mūža garumā. Imanta Jaunzema iestudējums pārliecināja tieši ar savu smalkjūtību un emocionālo niansētību. Kameržanrā strādā arī Salaspils teātris, no kura divām ļoti kvalitatīvajām izrādēm finālā nokļuva režisores Edītes Neimanes veidotā Atmiņu mirkļi krāsās – aktrises Janas Kolbinas-Birznieces monoizrāde par mākslinieci Frīdu Kalo. Salaspils teātris jau otro reizi iestudē izrādi par Frīdu Kalo, jo viņiem ir aktrise, kas šķiet dzimusi, lai šo lomu nospēlētu – gan vizuāli, gan mentāli.

 

Atmiņu mirkļi krāsās, Salaspils teātris

Ventspils teātris režisora Kārļa Neimaņa vadībā ķēries pie Bertolta Brehta Kuražas mātes un viņas bērniem. Vērienīgā iecere līdz Jūrmalai gan nonāca mazliet „apcirptā” versijā bez dzīvā orķestra, un varbūt tāpēc, vai arī agrā rādīšanas laika dēļ izrāde neizskanēja tik precīzi, kā varētu vēlēties, vienlaikus gan jāatzīmē, ka arī ventspilniekiem jau gadu gadiem ir pamats lepoties ar varenu aktieru ansambli.

Enerģijas sprādzienu uz skatuves uznesa Valmieras novada Kauguru kultūras nama amatietierteātris „Vīzija” Oskara Hofmaņa vadībā, kas parādīja serbu dramaturga Braņislava Nušiča komēdiju Ministrienes kundze. Gandrīz pirms simts gadiem sarakstītā politiskā satīra iestudēta izkāpinātā groteskā, bet noturoties labas gaumes robežās, kas ir ļoti grūts uzdevums. Kauguru aktrise Odeta Ore lielā konkurencē ieguva skates Gada aktrises titulu. Režisors bija atradis spilgtu mūsdienu zīmi tam cilvēku tipam, ko vēlējās attēlot uz skatuves – treniņtērpus, bet trakulīgā Balkānu mūzika palīdzēja uzturēt temporitmu.

Komēdijas žanrā veiksmīgi darbojas arī Lielvārdes Tautas teātris, kurā režisore Sarmīte Mončaka atjautīgi iestudējusi Latvijas amatierteātros ļoti daudz uzvesto Marka Kamoleti lugu Pidžama sešiem. Režisore ir nodrošinājusi galveno, ko šādās izrādēs vajag – temporitmu un spēlēšanu ansamblī, nevienam aktierim nevelkot „deķīti” uz savu pusi. Tādā veidā var panākt patiešām smieklīgu situāciju komēdijas iestudējumu.

Un visbeidzot – kas tad bija šīs skates vienīgais oriģināldarbs? Ķekavas jaunajā Miltu teātrī strādājošā režisore Līga Milta ar dažādu paaudžu dalībniekiem izveidojusi autobiogrāfisku stāstu kolāžu Jūsu krātuvē sāk trūkt vietas. Izrāde sākas ar diezgan ilgu kartona kastu pārcilāšanu, katrā no tām ir kādas atmiņas, bet vietas trūkuma dēļ jāsāk vētīt, kuras ir atstājamas, kuras – sadedzināmas. Daļa stāstu skar aktieru bērnību, tie ir naivi, brīžiem pārsteidzoši savā pārdrošībā. Pakāpeniski stāstu nopietnības pakāpe pieaug, nonākot arī līdz tik sensitīvām tēmām kā tēva nāve un pat dzimuma maiņa. Lai arī formas ziņā izrādei piemīt zināms haotiskums, tā kā šāda žanra paraugs pilnīgi noteikti kopējo ainu kuplināja.

Latvijas amatierteātri turpina savu misiju – sniegt iespēju radoši izpausties tiem, kam tā nav pamatprofesija, bet sirds aicinājums, ne velti pēdējos gados amatierteātri stabili iekļaujas arī Dziesmu un deju svētku kustībā. Esmu drošs, ka nekur nepaliks arī interese par latviešu oriģināldramaturģiju, jo tāda, kā iepriekš norādīju, jau pastāv, vienkārši pērnā gada izrāžu kārtis salikās tā, kā salikās. Amatierteātri turpina rīkot arī festivālus, apmainīties ar pieredzi, tā ka viss turpinās, neraugoties uz to, ka pašvaldību iespējas finansiāli atbalstīt ir atšķirīgas un reizēm nākas samest naudu pašiem, lai aizbrauktu kādās viesizrādēs. Un, kas ir ļoti svarīgi – šiem teātriem ir sava publika. Aizbrauciet uz tiem pašiem Līvāniem, Jelgavu vai Kauguriem – skatītāju netrūkst. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi amatierteātru kustības pastāvēšanai.

 

Kuražas māte un viņas bērni, Ventspils Tautas teātris