DAGNIJA  DREIKA

Viss neiespējamais

Jau dzīve ielogota dažos sējumos.

Cits nekas nepaliks. Tik vārdi.

Ko knābā putni tajos aizbirušos sējumos?

Vairs nezinu, kas, cik un kāpēc pārdots,

Kas atkal nokavēts un nepagūts,

Kur palicis tas varamais un ejamais,

Kas bija vērtīgāks par visu?

Ir tas, kas nekad nevarēja būt.

Un notiek jau. Jo pārkārtojies visums.

Facecijas*

1

Es neteikšu, kas nebija, kas bija.

Pat neprasu, lai kāds man pasaka ko citu.

Tāds nieku gabals – tā ir tikai facecija,

Lai ko kāds narciss mums vēl nodarītu.

Kāds runcis atkal mūsu dobē kašā.

Kas ir tur, to pēc smakas iztālēm jau jutām.

Es neizdabāšu. Nevienam pašam.

Lai ko kāds dienderētājs iecerējis būtu.

2

Šai bruņinieku romānā vairs tikai daudzpunkti,

Ar citām pieturzīmēm diezgan skopi.

Es lasu aizgūtnēm un tāpat smejos:

Tur dienderi un iztapoņi, jūgu lopi.

Un arī dažas jautājuma zīmes ir.

Ja papētītu sīkāk – kā ar mikroskopu,

Tad redzētu, ka vēl būs noklusētā slāņi

Un arī pateiktais, ko nedrīkstēja.

Vairs atmiņā tik gadusimtu mija

Un pulksteņi kā zila porcelāna sejas.

Tas kaķis maisā, ko man dzīve dod, ir jāņem,

Jo cita nebūs. Tā ir viena liela facecija.

*Facecija – jocīgs renesanses laika pastāstiņš. – Aut.piez.

Citāts vai ne

„Nekā rūgtāka nav par saldāko sāpi,”

teica kāds dzejnieks, kuru es mīlu un cienu.

Es ticu, ka tā. Ka nav it nekā,

kas sūrāks būtu par sāpi – to vienu.

„Tā ir tiesa,” es teicu un paklanījos.

Gluži kā bildē – ar gaišām bizītēm, šleifi

matos, kniksējot jau nezkuro reizi

brūnganā krēslā, tēlu un pulksteņu procesijā.

Bet varbūt tomēr es kaut ko sapratu greizi?

Un viss nemaz nebija tā, kā bija,

mans kolumbiešu līdziniek Leon de Greif?

Tā grāmata

Tā liesmu atblāzma vēl palikusi

tai pļavā. Saulgriežos un nekurienē.

Vēls izmisums, tāls sauciens. Klusums.

Un zirgi aizauļoja paņēmienā vienā.

Man šķita – izsmelts viss un pasacīts.

Bet uguns izdzīvoja. Tagad ganās melna ķēve

un kumeļš rauds, bet bars ir projām,

Tas neatgriezīsies, jo laiks jau cits.

Tā grāmata, ko rakstīju par tevi,

Ir aizvērta un ciet. Es ļoti atvainojos.

Lietus uzraksti

1

Aizdejoja tas Šopēna valsis

vai varbūt vesela dzīve

skumju maigajās balsīs.

Kur esi, tur esi un paliec,

smaidīgā ķekatu maska

filmas melnajā negatīvā.

Kāds armijnieka formā, ar kasku,

cits aiz atmiņas sienas kā stikla.

Kontūras vieglas, caurspīdīgas

kā aprises smidzinošā lietū,

izsmērētas un miklas.

Aizdejoja tas Šopēna valsis.

Vai varbūt vesela dzīve.

2

Lietus ierobījis uzrakstu „tev te būs”.

Tas, kas bijis, ir izbijis. Tas, kā nav,

nebūs. Man žēl. Un pat ļoti. Mūsu,

kādi bijām. Neatgriezt neko, sebu, sebu – 

par vēlu, jau nodzisušas tās ainas,

akmenī cirstie vārdi „tev nebūs”.

Jā, nesasaiste. Ne mans gājiens, ne tavs.

Netiekam tālāk. Bēdīgi, protams.

Spēlīte nevedas, noteikumi mainās.

Nav vairs norāžu, saprašanās zīmju.

Tās visas ir prom. Jo aizskalotas.

Pasāžas

1

Vētras vaimanas – itin kā fons –

brāzieni savā ritmā un taktī.

Atkārto vienu un to pašu

kāds salūzis gramofons,

spoku pāri dejo pa jumtu,

grabinās visu šo elles nakti.

Rausta slēģus pilnīgi aptracis vējš,

nenorimstas – gaudo un brēc,

nav neviena, kas šim varētu ierādīt

viņa vietu. Ne jau nu mēs –

iztraucētie naktsputni pazarēs.

2

Cik nenovēršami viss notiek,

norisinās negrozāmi. Nepanāk nenieka

nedz ietekmes, nedz varas.

Prot ļaunums tikai vienu – ieļaunoties.

Un sevi sargāt. Tam ir rokas garas.

Tas citiem acīs baksta savu sagrozīto tāmi,

sak, esmu apdalīts, man vienmēr mazāk ticis

no tā, ko kāroju, un vainīgs ir kāds cits.

Tur nevar līdzēt, nedz ko glābt.

Kam mūžam nepieticis,

tam arī nepietiks, lai ko vēl grābtu.

Dūmu horeogrāfijas

1

Tas viss jau ir bijis. Līganie, lokanie apļi,

miglainais zaļums fonā un debess, kas saplīst.

Un būs vēl. Gaisma tumstoša, drūma.

Ēnu figūras, apjomi, riņķojoši dūmi

vai mākoņu apveidi, gredzeni sudrabotie.

Tie nezina paši, uz kurieni vajag doties.

Vai arī labāk palikt uz vietas. Un iemiesoties.

2

Un atkal ir. Un savijas un vijas.

Kā simfonijas senaizmirstas melodijas.

Tas dūmu balets. Nenotverams brīnums.

Un atkal dejo. Augšup vien

tās gaisīgās un caurspīdīgās balerīnas

kā dzīvju spirāles. Kā saules pavedieni.

Vēju kartes

1

Saukt vēju vārdā – paklau, vežģer,

tavs rudens gāju ceļā aizlido

ar dzērvēm un ar zosīm. Sarmas režģi

uz lapām brūnajām un zariem,

un strūklojošais sudrabs kokos

no spoža misiņa un zaļa vara

zem debešiem. Uz ziemas pusi aizskan

tas sauciens. Atbilde tik nopūta, kas gara, gara.

2

Kad vēji ceļo, tiem ir savas kartes.

Un arī mums ar tām tiešs sakars.

Klāt sniegs un sals. Un velk no visiem stūriem,

Dej sniegoņi un sniegones pa gaisu.

Lai ko mēs teiktu, viss ir kā pret mūri.

Nekas nav paturams šai caurā maisā.

Es gaidu vakareni jau kopš marta,

Bet pūš tik tukšais, sausais mākars.

Ne tu, ne es

1

Šī ziema ķēmīgā ar ērmu karnevāliem

Tik apnikusi jau, ka pašiem sevis žēl.

Bet gājiens turpinās. Iet arvien tālāk.

Daudz kas ir nokavēts, tas cits – par vēlu.

Kūst skaistie ledus cietokšņi un miglā bālā

Ar dubļiem jaucas smalkie sarmas raksti,

Jau gana vējots, līts un snigts.

Bet visam apakšā ir rēķins – smalks un strikts.

Es atvados no jūsu cunftes, āksti.

Jo nebūs glābiņa no blēžu godības kā likts.

2

Vārds – tas ir viss. Ja dots, tad paliks,

Kur bijis, vai mēs turam to vai ne.

Tavs, manējais. Lai ko un kā vēl saliks

Pa vietām liktenis. Un mājvieta, kam vārdā Nebūtne.

Viss bijis Vārds. Un būs. To neatsaukt.

Vairs ne, lai ko un kam es teiktu.

No augstumiem jau baltas sodu kvītis nes,

Par pārējo nav liecību. Tik atliek tālāk braukt

Pa savu maršrutu vēl nepabeigto,

Kur citas neesības, vairs ne tu, ne es.

Portretijas

1

Aiz vienas galerijas cita. Gatves, avēnijas.

Tām gala nav. Tik pavedieni.

Un piņķeri, kas mezglojas un nerisinās.

Tur valstis, pilsētas un ciemi – Portretijas.

Es redzu sejas – tās, kas bija, bet vairs nepastāv.

Tik vien kā bildēs, atmiņās un filmu lentēs,

Kur pierasts augšāmcelties, kaulēties ar nāvi

Un nekur neaiziet. Tie kadri tālāk tinas

Un aizzib arvien ātrāk, taču atgriezīsies.

Kā viss, jebkas. Rit stundas. Gadi mijas

Un portretējas – jau bez kāda sentimenta.

2

Viss ripā sagājis – šai asiņainā pilnmēnesī.

Kūst bezaprišu mākoņi un glezno akvareļus.

Tas profils iezīmējas atkal – tavs vai arī ne?

Un otrs – tas, ko tikai iedomājies esi. 

Mēs aicināti – viesojamies tagadnē un pagātnē,

Kur dzīvo atklejoņi, priekšteči un veļi,

Un katrs pretī nāk ar savu pakotni,

Ko it kā pazīstam, bet kam nav vietas te.

Brūk jumti, satrup sienas, nobrūk sijas.

Un tad vēl arka – vārti, kas uz nākotni.

Kas tālāk? Vēl un atkal – Portretijas. 

Encores

1

Vēl – cik daudzsološs vārds. Tinas dzija,

Spolējas, šķetinās, nav tai gala, tik sākums.

Mežģi pa vidu. Pa mezglam, kur pavediens trūcis.

Tālāk un augstāk, varbūt līdz pašai smailei.

Vēl un vēl – atkārtojas un saistās kā litānijā,

Kur viss tik skaisti un mierinoši, ka bail,

Jo nevar tā mūžam turpināties. Un nākamais

Salikums būs par to, ko katrs sējis, ko plūcis.

2

Vēlības allaž. Neredzami zvēri nerimstas tumsu lakt.

Slepus nāk gaisma, patlaban tā vēl ir tālu.

To var nojaust, ne saskatīt. Taču – tā noteikti ir.

Kaut kur tur.  Es to zinu, lai gan acis vēl neatšķir.

Vēl mazliet, tikai nedaudz, viens sprīdis vai takts.

Pērkoni visaplīk, zibeņu atspīdumi cirtēs, 

Devītais vilnis nāk un vēl negrasās plakt, 

Nomaldās stars, laizot akmeni, rūsu un mālu.

Pieminekļus un kapu plāksnes. Pēc hiacintēm ož nakts.