|
Ēriks Kūlis (1941) ir vairāku stāstu, stāstu krājumu, romānu un
bērnu pasaku grāmatu autors. Strādājis Liepājas laikrakstā
Komunists, vēlāk – Kurzemes Vārds. [<literatura.lv>] |
 |
Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
|
Ēriks Kūlis (1941) ir vairāku stāstu, stāstu krājumu, romānu un
bērnu pasaku grāmatu autors. Strādājis Liepājas laikrakstā
Komunists, vēlāk – Kurzemes Vārds. [<literatura.lv>] |
|
Ēriks Kūlis
Vīrs ar trijām dzīvībām
Pēteris Platacis, stūrains kā skapis, varēja atļauties pasaulē raudzīties ar vērtējošu skatienu, jo savā dzīvē bija izbaudījis visu, kas cilvēka spēkos. Piedzimis Otrā pasaules kara pirmajā rudenī un pēdējā redzējis abu okupācijas armiju karavīrus. Gan tos, kas tualeti ierīkoja bēgļu atstātas mājas viesistabas stūrī, gan tos, kas, zemnieku sētā zaga vistas. Pēckara gados Pēcītis baudīja lielāko gardumu – samitrinātas rupjmaizes „ķieģelīša” šķēli ar uzkaisītu cukuru, baidījās no izvešanas uz Sibīriju, bet bērnu dārzā bija spiests skaitīt dzejoli par karsti mīļoto Staļinu, kaut gan mamma mājās viņu dēvēja par cilvēkēdāju. Tētis, latviešu leģionārs, jau atradās krievu filtrācijas nometnē un viņš nedabūja cukurmaizi.
Šodien, pēc gadu desmitiem, kad Pēteris jau bija kļuvis par tēvu diviem dēliem un vectēvs viņu dēliem, Pēteri Plataci bija pārņēmusi vēlēšanās „paošņāt”” trešo pasaules karu Ukrainā, kur iebruka tie, kas zaga tualetes podus. Uzticīgā sieva Elza patlaban bija aizņemta ar dārzeņu konservēšanu un ābolu zaptes vārīšanu, paziņoja, lai Pēčus „nemaisoties pa kājām”, bet abi dēli studēja ārzemēs.
– Labi, netraucēšu tevi, – Pēteris paziņoja un devās tikties ar automehāniķi Juzi, kas patlaban gatavojas jau trešo reizi vest uz Ukrainu dzērājšoferiem konfiscētos vāģus.
Izdzirdis Platača kunga vēlmi, Ārčibalds Juzefs iesaucās: – Veco zēn, vai esi safāzējies? Neesi pietiekami teļukā skatījies, ka krievi bombardē Ukrainas pilsētas? Tavā vecumā rullēt tādu gaisa gabalu, pirmkārt, ir nogurdinoši, otrkārt, tur ir bīstami, krievu droni Ukrainā lido bariem, kā sūdu mušas, spēj tik šķaidīt.
– Juzi, māte mani agrā bērnībā dienā vai naktī veda uz bumbu patvertni! Esmu šo piedzīvojis vairāk par tevi! Un nebraukšu tukšām rokām, šo to esmu iekrājis, rau, ņem konverti, tur ir trīs tūkstoši, nopērc ukraiņu karavīriem vajadzīgas lietas. Pats teici, ka vēl ir nedēļa laika.
– Dulls, kas dulls… – Juzis, paņēmis aploksni, noteica un, pārlaidis vērtējošu skatienu Pētera augumam, piebilda, – labs ir, ņemu tevi līdz, bet provē tik čīkstēt garajā ceļā.
– Lai taviem bērniem bagāti vecāki! – Pēteris pateicībā viņam novēlēju.
– Senks! Tādu sakāmo dzirdu pirmo reizi, – Juzis apgalvoja. – Bet tagad klausies, kas jāņem līdz!
Un uzskaitīja visu– sākot ar presēto nūdeļu paciņām, kūpinātu desu, dienišķajām medikamentu tabletēm, beidzot ar termosu un termoforu jo četrdesmit automašīnu garā kolonna neapstāšoties katru reiz, kad senioram gribēšoties izčurāties.
– Kāpēc termoforu?– Pēteris brīnījās.
– Gumija nespiež ribas un neplīst. – Skanēja paskaidrojums.
– Vai miegā nekliedz? – Juzis beidzot noprasīja.
– Par ko mani uzskati? – Mazliet aizskarts, Pēteris noprasīja.
– Čomakam viens tāds līdzbraucējs gadījās. Edžus, pēc tūkstoš kilometru pie barankas pēdējiem spēkiem stūrēja, lai tiktu līdz kempingam, te kabīnē blakus sēdošais iebaurojas: „Uzkodās! Velc krastā!” Edžus tā sarāvās, ka gandrīz iestūrēja grāvī…
– Man braucot, gribas dziedāt, tu tak zini, ka trīsdesmit gadu korī nav bērnu spēle,- Pēteris palepojās
– Okei, ja pa ceļam uzziņģēsi, neprasīšu naudu benzīnam.. – Nākošo trešdienu četros no rīta gaidīšu servisā, rullēsim uz Lucku, kur kravu pārņems Ukrainas armija.
… Nedēļa vilkās lēni, kā auksta sēņu zupa, vienīgais darbs, ko Pēteris veica, bija zvans vecākajam dēlam Mikum, kurš kops bērnības sapņoja par astronomiju, un patlaban zinības studēja Anglijā, un paziņoja, ka dodas mazā ekskursijā uz Ukrainu.
– Dadī, tu esi nepārspējams, Ukrainā taču iebrukuši krievu okupanti!
– Es esmu tēvs, nevis dadī! – Seniors aizrādīja, kaut gan zināja, ko šis vārds angļu valodā nozīmē.
– Super! Lūdzu, izdari vienu svētīgu darbu, veco zēn! – Miks paziņoja, un tēvam bija jādomā, ka ātri gan tas palaidnis Anglijā iemācījies runāt rotaļīgi ironiskā tonī.
– Varbūt nosūtīt Ukrainas prezidentam sveicienu no tevis? – Pēteris jautāja.
– No kura laika esi kļuvis tik ironisks? – Miks brīnījās.
– Saki, kas tev padomā, razbainiek!
– Okei, tēvs, nopērc klaipu Latvijas lauku rupjmaizes un aizved uz hospitāli Luckā Ļesjai Cibai kā sirsnīgu sveicienu no manis.
– Tai studentei, kas aizpagājušo gadu bija atspērusies pie tevis un Elza nezināja, kādus gardumus celt galdā?
– Jā, bet tagad viņa ir daktere. Toreiz pats dzirdēji, kādas slavas dziesmas viņa veltīja maizītei, ko varot ēst bez sviesta! – Miks teica.
– Polšs no tevis, zvaigžņu pētniek? – Pēteris paziņoja.
– Un aliņš otrā rītā! – Miks apsolīja.
– Kā lai miesīgam dēlam neizpalīdz? Daktere vecumdienās allaž var noderēt.
– Tātad sarunāts? – Vecākais dēls noprasīja īsta biržas māklera tonī.
– Kad tevi esmu piekrāpis? – tēvs gandrīz vai jutās aizvainots.
– Nekad. Tu esi labākais dadī pasaulē!
– Taisnība senajai parunai– kas taupa žagarus, tas sabojā bērnu! – Pēteris norūca, lai Miks viņa balsī nesaklausītu saviļņojumu.
– Ko jūs abi čabināt, kā tirgus sievas? Dod man klausuli!– Elza, izņemdama telefonu vīram no rokas:– Labdien, puikiņ! Kā klājas? Ja esi iecerējis nākošo mēnesi mūs apciemot, kā pagājušo nedēļu solīji, sagatavoju tev ziemai nepieciešamo. Uzadīju tev vilnas zeķes un džemperi no alpakas vilnas, tuvojas auksts laiks – Viņa nobēra vienā elpas vilcienā.
– Paldies mammu, bet šajās salās Golfa straume rūpējas, lai ziema būtu mērena, – Miks skaidroja.
– Nerunā pretī, pati filmā redzēju, kādas Anglijā ziemas! – Plataces kundze aizrādīja.
– Okei, okei, mammuķīt, paklausīšu. Grozīšos observatorijā saģērbies kā Latvijas lauku sētā tīrot aizputinātās takas.
– Puikiņ, jūs abi ar Ļesju varētu Ziemassvētkos mūs apciemot, – sieva mainīja tematu.
– Mammu, neticu, vai tagad, kara laikā, viņu laidīs atvaļinājumā. Ievainotos hospitālī vedot iekša dienu un nakti, ķirurgiem darba pietiek.Tu dzirdēji mūsu sarunu, paps apsolīja manai meitenei aizvest sveicienu no Latvijas.
– Dzirdēju, dzirdēju, kā runājāt par dzeršanu! – māte aizrādīja.
– Vai mans mazais brazers[1] no Vācijas jums abiem dod kādu ziņu? – Arī Miks mainīja tematu.
– Viņam arī nav laika, esot kļuvis par Ai Tī Tī konsultantu kādā firmā, – Elza Platace neizdibināmā balss noskaņā sacīja, jo vīrs ar zīmēm rādīja, ka mobilais vēl vajadzīgs viņam, – rūpējies par savu zvaigzni! Attā, dēls!
Atdevusi telefonu vīram, mulsi sacīja: – Nez vai abi mūsu puikiņi vispār kaut kad atgriezīsies mājās…
– Gan uz vecumu viņi tur nevienam vairs nebūs vajadzīgi – Pēteris bija pārliecināts.
– Neticu. Kāpēc no Čikāgas piecīšu grupas neviens nav atgriezies? – sieva jautāja , – domāju, ka vecus kokus var pārstādīt, bet nez vai tie iesakņosies Latvijas augsnē, tajos ir pārāk daudz citas zemes sula…
Pēteris paraustīja plecus, jo ilgajos kopdzīves gados biju guvis atziņu, ka jāļauj sievietei pateikt pēdējo vārdu, lai abi baidītu sirdsmieru. Viņš paņēma cepuri un sacīja, ka dosies meklēt brūnu, kārdinošu un smaržīgu lauku rupjmaizes klaipu.
– Tālu nav jāiet, tepat skārņos ir stends, kur Asna firma tirgo šo maizi.
– Gaļas skārņos maizi? – Vīrs brīnījās, jo nebija ievērojis tādu stendu.
– Tagad skārņos var nopirkt ne vien sienas, bet arī rokas pulksteņus un kabatas nažus, nav par ko brīnīties, – sieva atteica un piebilda: – Ilgi neklaiņo, drīz būs gatava frikadeļu zupa!
Lai nu ko, bet pusdienu nokavēšana šajā ģimenē tika uzskatīta gandrīz vai par nepiedodamu pārkāpumu, it sevišķi no tās dienas, kad abiem vairs nebija jāierodas ikdienas darbā.
Nonācis lielajā hallē, lai ietaupītu laiku, viņš devās pa centrālo eju. Asna firma nebija ieraugāma un Pēteris izsoļoja uz sānu eju un pirmais, kas dūrās acīs, bija izkārtne Asna Maize. Tās priekšā piena un biezpiena vitrīna nobālēja.
– Lūdzu, dodiet man pašu lielāko un izteiksmīgāko maizes klaipu, – Pēteris Platača kungs sacīja, pēc sena ieraduma apaļīgo pārdevēju skatienā novērtējis.
– Ar lielāko prieku! – sārtvaidze pārdevēja, precību gados, nocēla no plaukta iespaidīgu klaipu.
– Tas ceļos uz ārzemēm, – maksājot par pirkumu, viņš paskaidroja.
– Jūs neesat pirmais, kas arī tādēļ iegādājas. Šī maizīte mūsu tautiešiem ārzemēs ir svētā vakarēdiena vietā, kā gabaliņš no dzimtenes… – sieviete bija pārliecināta.
Nesot dižo pirkumu uz mājām, viņš vairākas reizes pacēla klaipu pie deguna un ieelpoja raksturīgo īstā maizes krāsnī ceptās garozas smaržu.
– Varu piedāvāt kabatas nazi! – Piedāvāja kāds iereibis vīrs.
– Paldies, cienītais, man pašam ir! – Pēteris lepni atbildēja.
…Naktī uz trešdienu viņš vēra acis gandrīz ik pēc stundas, bet pustrijos cēlās, lai zvanītu Juzim, jo jaunajiem miegs ir apskaužami ciets. Un nebija arī pārsteigts, ka Elza jau piecēlusies, lai uzvārītu viņam kafiju un saceptu siermaizītes.
– Ceļam ēdamais un termoss ar kafiju tavā mugursomā, mīļais. Zāļu kastīte katram gadījumam ir somas kreisajā kabatiņā, – viņa paziņoja, sniegdama vīram parasto rīta buču, kā vienmēr. Arī tad, kad līdz pusnaktij savā istabā bija spēlējis zolīti un dzēris alu ar bijušajiem darba biedriem.
– Esi uzmanīgs, Pēter! – Viņa sacīja, kad dažus kumosus steigā bija uzkodis un cēlās no galda, lai ģērbtos. Pie ārdurvīm Elza vēl piekodināja, lai Ukraina ļoti uzmanītos no mīnu laukiem, it kā viņš dotos uzbrukumā okupantiem.
– Būs viss okei! – Pēteris apgalvoja un noskūpstīja Elžuku uz atvadām, un devās uz pirmo rīta tramvaju, lai veiktu dažas pieturas līdz Juža autoservisam.
– Nu, volontier, neesi pārdomājis? – viņš jautāja, nopētījis Pēteri no galvas līdz kājām un arī nešļavu ar maizes klaipu.
– Vai tu taisies vest uz fronti kājnieku mīnu? – Juzis interesējās.
– Maizīte, ko man nāksies no tevis sargāt, lai pa ceļam netiec klāt! – viņš centās runāt nopietni.
– Pagaidīšu, kad sāksi šņākuļot, – šoferis nosmēja un kļuvis nopietns, teica: – Rāpies iekšā!
Iesvempies Juža septiņvietīgajā amerikāņu dodžā, kam salons piekrauts ar datoru kastēm, pārtikas iesaiņojumiem, iegrozījās sēdeklī ērtāk, jo nāksies tajā pavadīt vismaz tūkstoš kilometrus.
Apskatījies, kur Pēteris noliek mugursomu un maizes klaipu, šoferis aizgāja pie automašīnu kolonnas un kādu brīdi bija dzirdami viņa strupie rīkojumi. Tad dodža īpašnieks nosēdās pie stūres un teica: – Aiziet tā kunga plosts!
– Kādu taisnāko maršrutu esi nospraudis? – Pēteris noprasīja.
– To manā vietā izdarīja džīpīes. – Juzis paskaidroja un motors apņēmīgi iedudinājās.
Paskatījies šofera nopietnajā sejā, līdzbraucējs skaļi secināja: – Tev tāds ģīmis, kā dodoties uz pirmo randiņu.
– Tu arī vienmēr neesi smaidīgs kā sivēns salmos, – Šoferis norūca, izstūrējot pilsētas galvenajā ielā.
Laiciņu kabīnē vienīgā skaņa bija spēcīgā dodža motora pārliecinošā murrāšana, tad Juzis aizmēķējis nolaida sānu logu sprīža platumā un ierunājās: – Manējā madama pirms minūtes piezvanīja un paziņoja, lai izvēlos – viņa vai dodžs.
– Nesapratu, – Pēteris atzinās.
– Esmu paredzējis arī šo zvēru atdot Ukrainas armijai. – Juzis paskaidroja. – Bet kā var salīdzināt mašīnu ar cilvēku?
– Va’ vella! – Pēteris iesaucās.
– Saproti, mums pilsētā nav vajadzīgs dampis ar gandrīz četru litru motoru, kas noēd četrpadsmit litru gāzi vai benzīnu uz simts kilometriem, bet Adelei šis baltais nezvērs patika. Kad dodžs stāvvietā pie teātra vai koncertzāles nostājās blakus mersim, atšķirība manai kundzei sagādā prieku. Es sievu saprotu, tā bija Adeles izvēle pirkt šo lielgabarīta šosejas rijēju, bet man loģiskāk šķiet uz veikalu pēc maizes un desas ir aizšaut ar mazo, ekonomisko Hondu.
– Tāda ir sievietes daba, būt uzvarētājai, – izvairīgi teica Pēteris, jo negribēja iejaukties citas ģimenes attiecībās.
– Esmu to hondiņu noprovējis, – sapņaini sacīja Juzis, – kompakta un izmanīga, ja vajag, var izbraukt cauri adatas acij…
Vīru dialogs uz brīdi pārtrūka, katrs domāja savu. Pēteris, klausīdamies jaudīgās mašīnas motora skaņās, prātoja, kāpēc viņi vēl joprojām nav iegādājušies ģimenes auto, kaut gan konts no tā neciestu – viņa, tipogrāfijas vadītāja vietnieka alga un pensija bija pietiekoša un arī Elza, ziedu veikala īpašniece, naudas trūkumu neizjuta.
Beidzot Juzis ierunājās: – Tas tikai vēl trūka, lai padotos Adeles untumam.
– Pašcieņa jāsaglabā, viņām iztapīgi vīrieši nesilda sirdi. Bet sievietes otrais vārds ir ziņkārība. Bībeles Ādams pieļāva kļūdu, paklausot Ievai. Viņa Ēdenes dārzā norāva aizliegto augli un pastiepa savam izredzētajam, jo gribēja zināt, kas notiks, ja Ādams ābolā iekodīs, – Pēteris sacīja.
– Tāpēc mēs esam šajā grēcīgajā pasaulē, – teica Juzis un abi iesmējās.
… Trešās dienas vidū auto kolonna iebrauca Luckā. Pilsēta bija cietusi no dronu un raķešu uzbrukumiem.
– Ilgi nepaliec! – Juzis brīdināja līdzbraucēju, – rau, hospitālis ir tur. Bet kad ukraiņu zēni pārņems mašīnu strēķi[2] mēs zudīsim miglā. Kuru katru brīdi var parādīties droni.
– Klārs, mugursomu atstāšu, – Pēteris bilda un, paņēmis maizes klaipu, izkāpa un steidzīgā solī aizcilpoja līdz hospitāļa vārtiem. Kaut kur savā nodabā tarkšķināja mopēds, un Pēteris nosprieda, ka pilsētas iedzīvotāji dzīvo savu ikdienas dzīvi, par spīti karam. Tajā pašā brīdī atskanēja apdullinoša eksplozija un viņam šķita, ka tas ir nelāgs sapns.
… Pēteris atjēdzās palātā un tūdaļ skatījās, vai maizes klaips nav cietis. Paldies Dievam tas neskarts stāvēja uz naktsskapīša, blakus asinīs sakaltušai pasei.
– Pasauciet Ļesju Cibu, man ar viņu jārunā, – viņš vārgi izdvesa.
– Lūdzu, runājiet ar mani, esmu viņas vietā. Mans vārds ir Hanna Kvita. Daktere Ciba norīkota darbā Kijivas hospitālī, – no kaut kurienes atskanēja atbilde.
Pēteris ar piepūli mazliet pacēla smago galvu no spilvena un sēca: – Esmu viņas drauga Mika Platača tēvs, un viņš lūdza Ļesjai atvest maizes klaipu. Tik tālu pagaidām nevaru aizbraukt, izdaliet maizi ievainotajiem karavīriem…
– Paldies, to izdarīsim, vairāk gan nerunājiet, – daktere aizrādīja – jūsu stāvoklis ir visai smags.
– Man ir trīs dzīvības, abu dēlu un vēl paša, – Pēteris gandarīts čukstēja un tad, vēlreiz pacēlis galvu, aizvainots iesaucās: – Velns lai parauj, kur mana kāja? Kā tikšu uz Latviju?!
Atvērās palātas durvis un iesteidzās Juzis, neskaitāmu zolīšu partiju biedrs un jautāja: – Kur ir tas simulants Pēčis?
