Viens pamatīgs kuiļa rūciens

 

Evija Martukāne. Četrdesmit burkas gurķu. Zvaigzne ABC. 2025.

 

 

Iesākumā jāuzsver, ka Četrdesmit burkas gurķu ir jauna latviešu oriģinālprozas grāmata. Tās nosaukumam dots titulstāsta virsraksts, es savukārt recenzijai aizņēmos šī stāsta galvenā tēla raksturojumu: „Virtuvē uguni iekurt viņai bija viens kuiļa rūciens” (9.lpp.). Evija Martukāne mūsdienu it bieži intelektuāli un gaudeni samežģītajā latviešu prozā iesviež vitālu, bagātu valodu un tēlus.

Autore ir gana spilgti atainojusi izvēlēto raksturu enerģiskumu, tiešumu, arī naivu sirdsšķīstību savienojumā ar asprātīgu dzīves filozofiju, kas izriet izvēlētās vides ieražām un morāles. Katra atsevišķā tēla un situācijas oriģinalitāti raksturo reti lietoti apvidvārdi un savstarpēja ironija. Dažu vārdu lietojums saprotams tikai kontekstā.

Tātad titulstāstā Jadviga visus izrīko kuiļa rūciena ātrumā un stingrībā. Saime vēlas nogaršot sālītos gurķus, bet – nekā - Jadviga neļauj līdz Ziemassvētkiem. Un tad „tie gurķi tak garšo pēc mēslu!” (10. lpp.) Jadviga atbild: „Va ta’?” Tātag gurķi ir izdevušies, ēdējiem nav pareizās garšas kārpiņas.

Titulstāstā jau iezīmējas visai grāmatai raksturīgais stils un vairākas kopīgas iezīmes. Galvenie tēli ir paraupji, monolīti, pakļauti jutekliskumam vai arī praktiskā prāta kontrolei. Varoņu valoda vaļīga, Latgales lauku vidē noklausīta. Autore labi papildina to kolorītu, ko esam iepazinuši Jāņa Streiča filmās.

Rakstnieces četrdesmit burkās iekonservēti 12 īsi/dadziski, un mazliet garāki stāsti ar novelisku piešprici kā sāli gurķiem – ilgai glabāšanai, kraukšķīgai baudīšanai un domāšanai, dažu ierastu situāciju pārskatīšanai.

Stāstus labprāt sadalītu vairākās daļās: vieni ir mūsdienās speciāli prozas lasījumiem radīti, tiem ir pienākums būt kodolīgiem, atbilst noteiktam zīmju skaitam un stāsta norunāšanai atvēlētajam laikam. „Četrdesmit burkas gurķu”, „Garnadzis”, „Sieva”, „Satikšanās”. Tie ir izteikti dadziski – īsi, asprātīgi, gardus smieklus raisoši. Šai grupai pievienojas izvērstāki kariķējumi: „Birutiņas laime”, „Gurmāns”, „Nesasienamie”, „Vīriešu patversme”.

Kādreiz ļoti populārs bija žurnāls Dadzis, kurš publicēja ņiprus smejamstāstus par dzīvē noskatītām vai piedzīvotām situācijām. Tas izaudzināja vairākus latviešu literatūrā pazīstamus rakstniekus. Īpaši izcili ir Andreja Skaiļa ironiskie romāni Cilvēks, kas izlīda no Daugavas, Septiņas bīstamas jaunavas, Čūsku dīdītājs un svētā. Romāni aizrāva ar humora un satīras bagātību. Arī Skaiļa atmiņu stāsti Toreiz blusas lēca augstāk un Mēnesstaru atspīdums uz lakstīgalas zobiem neļāva grimt pesimismā. A. Skaiļa neparasti elegantais sarkasms un bagātā valoda ir jaušama Evijas stāstos. Viņu varētu dēvēt par sekmīgāko Skaiļa skolnieci, Skaiļa stila turpinātāju.

Vienā burkā labi ieslīd trīs dūšīgākie gurķi, veidojot dramatisku fonu: stāsts „Paps” Latgales prozas lasījumos 2021. gadā ieguva II vietu. Evija ir arī Velgas Kriles dzejas konkursa (2022) uzvarētāja.

Tātad radošais devums jau ir gana augsti novērtēts. Stāsta „Paps” pamatsižets klasiski tīrs un literatūrā pazīstams dažādās versijās. Papa dramatiskais dzīvesstāsts pilns sāpju un mīlestības, jo pēc sievas jaunos gados aiziešanas taisaulē viņš viens ir izaudzinājis četrus bērnus. Nule pieaugušajiem, spēkpilnajiem bērniem jāizlemj, ko darīt ar veco, nevarīgo tēvu – vai atstāt vienu ar mājas gariņu dzimtas mājā, vai kādam ņemt pie sevis aizgādībā; diemžēl „pie mums ne pie viena īsti nevar.” (19. lpp.), vai arī – un visi vienojas par diezgan mājīgu pansionātu, kur „Večuki tādi kopti, paēduši, siltumā…” (18. lpp.)

Interesanta stila iezīme gan šajā stāstā gan „Voloģa” un „Sieva skalu grozā” ir sakāpināta tēla psihosomatika, novietojot viņus atpazīstamā un tomēr no cita redzesleņķa vērojamā situācijā. Stāsts „Sieva skalu grozā” varētu likties sadzīviski autobiogrāfisks, jo ļauj vairākām sieviešu paaudzēm identificēties ar stāstītājas izjūtām. Tas ir par sievieti, kurai laulības laikā bērnu nav un laikam nebūs. Viņa nespēj un arī baidās skaļi paust sirdi plosošas jūtas, dzirdot bērnu balsis, viņa pacietīgi turpina kopdzīvi ar vīru, kura raksturs un attieksme pret sievu grauj personību. Labāk ir paklusēt, piekrist un izlikties šķietami laimīgai, kad tas dodas komandējumā. Stāstu noslēdz skumja padošanās: „Es baidos, tāpēc palieku tepat – sava vīra skalu grozā, kuru viņš pienākuma apziņas dzīts katru dienu uzveļ plecos un sola nest tālāk. Līdz kaut kas mūs šķirs”. (110. lpp.) Rakstniece vairākos stāstos apliecina prasmi pētīt cilvēku iekšējo monologu.

E. Martukānes stāsts „Voloģa” ir rūgta humora caurausts stāsts par tikšanos slēgtā darba komūnā, kur ļaudis labprātīgi ierodas ārstēties no atkarībām. Komūnas iemītnieki ne tikai strādā, bet arī cenšas ieraudzīt to īsto, vienīgo otro pusīti, ar kuru varētu veidot dzīvi ārpus atkarībām. Voloģas vēlme ir ne tikai sava laika domāšanas liecība, bet arī visa nelāgā mantojums, kas velkas kā aste no „padomijas” laikiem. Un tikai tādi Voloģas pēc neveiksmīgas luncināšanās spēj uzbrēkt: „Pošla vienreiz nahuj, bļaģ!” (29. lpp.)

Humorīgais vēstījums stāstā „Birutiņas laime” izturēts. Ironija mijas ar mājīgu satīru par draudzeņu centību sarūpēt Birutiņai vīrišķi. Savukārt „Upesciema Līziņa” šķiet mazliet senīli saldsērīga. No smieklīgām situācijām par potenciālajiem līgavaiņiem, kuri drūzmējas pie baznīcas, lai sagaidītu skaitumskaisto daiļumdaiļo Līziņu. Līgaviņas nolūkošanas aina brīžiem kļūst absurda. Te lasītājs tiek atrauts no stāsta, lai nonāktu filozofiskā pašrefleksijā par baznīcas lomu un vietu mūsdienu pasaulē. Jā, baznīcas piesaukšana kā darbības vieta mūsdienu jaunajai paaudzei arī Latgalē man nešķiet aktuāla. Tā lai paliek Klīdzēja romāna ekranizējumā kā izsmelta tēma. Baznīcas varoņu dzīvē ir mazliet par daudz.Tā dievbijāšana man šķiet vecišķa, piederīga aizlaikiem, citiem gadsimtiem.

Kā atsvars ir Amora vietas izpildītāja kļūmīgais darbs stāstā „Nesasienamie”. Nabaga centīgajam Amoram nevedas savest kopā Pačūliju un Ludiņu. Veiksmīgi, labas kvalitātes ironiski veidots teksts, „sprādziens” notiek varoņu iekšējā pasaulē, nevis ārējā plaknē. Amora vietas izpildītājam vien galīgi sašļukušam jādodas pie Tēva galda, lai iemestu „Pačulijas un Luda vārdus atpakaļ Bezcerīgo trauka zelta bunduļos”. (68. lpp.) Šo stāstu varētu salīdzināt ar Andra Zeibota mistifikācijām, taču autorei vēl jācenšas mākslinieciski pilnveidoties neatkarīgi no košajiem reklāmās lasītajiem vārdiem par spriganu, izteiksmīgu pieteikumu latviešu literatūrā. Pagaidām tas ir pieteikums.

Vienlaikus Evija Martukāne tiešos tekstos modina latviešu literatūrā mazliet padziļā miegā iegrimušo ironisko un pat sarkastisko stāstu rakstīšanas modi. Jāpiekrīt rakstnieces Janas Egles vērtējumam, ka „stāsti būs īsts saldēdiens tiem, kas novērtē humoru, asprātīgas vārdu spēles un smalku satīru. Vērīgs lasītājs pamanīs arī stāstos eleganti iepītās atsauces uz kultūras vēsturi, un noteikti jāpiemin autores sirsnības pilnais skatījums uz cilvēku attiecībām, kas lasot saviļņos ne vienu sirdi vien.”

 

Eva Mārtuža