„Par sevi, par savu sievu Veltu un par Staļinu”

 

Roalds Dobrovenskis. Manas demences hronika. Zvaigzne ABC. 2026

 

 

Roalda Dobrovenska pārdomu, atmiņu un personīgo pārdzīvojumu atklātības grāmatā demence ir viena no daudzstāvīgā pīrāga galvenajām sastāvdaļām. Otra pīrāga gardā sastāvdaļa ir stāsts par dzejnieces Veltas Kaltiņas klātbūtni mūža garumā un trešā – iesākumā visnotaļ mulsinošākā sastāvdaļa ir Staļina zemapziņā paslēptās slepkavnieciskās būtības analīze.

Uzskaitījums ir nepilnīgs. Precīzāk būtu uzsvērt, ka autors meistarīgi apvieno biogrāfiju, vēsturi un psiholoģiju, te lasītājs atradīs paralēles ar savu dzīvi: apslēptajiem tumšumiem, dzīvesprieku, mīlestību, mūža novakari un skaidrā prāta zaglīgo ārdītāju – demenci. Te būs rodama neizpušķota vēsture ļoti personiskā skatījumā, te uzpeldēs atrastās un nojaustās likumsakarības, kas pārtapušas literārajos darbos par talantiem un ģēnijiem.

Dobrovenska grāmatai nav piekarams konkrēts žanra apzīmējums. Varbūt psiholoģiskais romāns, vai tomēr autobiogrāfiskas atmiņas? Ne romāns, ne biogrāfija.  Norāde, kam pievērst uzmanību rodama grāmatas anotācijā, kur uzsvērts, ka autors raksta „par sevi, par savu sievu Veltu un par Staļinu. Vēl tiešāk – par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu, par vecumu un par Staļinu.” Mulsinoši un kairinoši. Sieva, vecums, demence un piepeši tautu bende? Kādā veidā Maskavas un visas tā laika valsts galvenā kora viens no koristiem Roalds Dobrovenskis saistīts ar Staļinu?

Grāmatas sižets nav lineārs, drīzāk fragmentārs, notiek spēle ar retrospekcijām; autora stāstījums visu laiku atgriežas pagātnē, lai parādītu notikumus pirms demence būs kļuvusi par galveno virzītājspēku. Jā, pēdējo gadu laikā demence ir ieguvusi literārā tēla godu gan latviešu rakstniecībā gan kino, gan analītiskajā un praktisko padomu vidē. Rakstnieks tiešā valodā atklāj, cik stipra ir demence, kā demence pamanās ievilkt cilvēka ikdienu aizmirstības muklājā. Pagātni gan demence skar vismazāk. Kā absurda teātrī demence izceļ no vēstures muklāja bērnību un sasien ar šodienu, kura ir kļuvusi trausla un netverama; mērķis zibenīgi pazūd, lietas noslēpjas neatrodamā vietā, reizes trīs jānokāpj pagrabstāvā, lai beidzot paveiktu ikdienas sadzīvisko darbiņu. Pāri visam ir mīla mūža garumā – Velta, kuras dzeja iedvesmo, Velta, kura prot ieklausīties rakstnieka balsī, Velta, kura turas pie Roalda rokas, bet abi kopā kā nosirmojuši Romeo un Džuljeta – vienmēr tikko iemīlējušies. Skaists stāsts skaistā valodā – dabisks, dzidrs, pārliecinošs. Taču arī to jau skar nelietīgā demence. Un tā nav tikai medicīnisks vai sociāls gadījums, tā skar atmiņas, identitātes un cilvēka cieņas jautājumus. Mēs esam sabiedrība, kas noveco, un šī tēma kļūst arvien aktuālāka – Dobrovenskis palīdz par to runāt nevis sausā, bet dziļi cilvēciskā valodā.

Darba struktūra balstīta uz pastāvīgām pārejām starp tagadni un pagātni. Atmiņu epizožu iestarpinājums palīdz labāk saprast rakstnieka tapšanu no kora zēna laikiem, ļauj iepazīt dzīvu, pretrunīgu personību, kura nevēlas tikt uztverta kā simbols vai piemineklis. Roalds atskatās uz savas dzīves laikā radītajām literārajām virsotnēm; romāniem par Raini, par komponistu Musorgski un Borodinu, par Magnusu – dāņu princi un personīgo saiti starp abiem, par Servantesa donu Kihotu. Kļūst skaidrs, kāpēc rakstnieks Raini atdzīvināja caur šaubām, kaislībām un laikmeta spriedzēm. Manuprāt Dobrovenska radītā universālā pasaule caur personisko piedzīvojumu rezonē ar latviešu pieredzi par talanta un vides konfliktu. Viņa darbi ir kvalitatīvi un intelektuāli izaicinoši. Tā nav viegla lasāmviela – tie prasa domāšanu, konteksta izpratni, refleksiju – tie uztur augstu literāro latiņu latviešu lasītājam un veicina intelektuālu dialogu.

Domāju – grāmatas dominante ir drosmīga atzīšanās par autora bērnībā piedzīvoto kora zēna situāciju, kura bijusi veiksmīgi paslēpta zemapziņas dzīlēs, taču urdīja un gruzdēja mūža garumā, un kura sasaucas ar kādu citu „vienkāršu stāstu par ļaunīgu un nelaimīgu bērnu”. (217. lpp.) Situācija īsumā ir sekojoša; koristam Roaldam uz skatuves jāsaka apsveikuma runa, tā ir godam pabeigta, vēl tikai jāpaklanās publikai, taču uztraukumā puisēns aizmirst paklanīties. Zālē atskan čuksti: „Paklanies, paklanies, paklanies!” (..) „Varbūt tā bija manas bērnības un pusaudzības vislielākā sakāve; es izblamējos milzīgas publikas priekšā (..) visas manās lielajās grāmatās publiskas izgāšanās un kauna skats atkārtojas” (207. lpp.) Beidzot tas ir norakstīts un novelts kā smaguma nasta no paša autora pleciem. Izjusti un saprotoši aprakstītas gan kora gaitas, gan puišelis Soso, dzērājkurpnieka dēls ar brīnišķīgu balsi pirms balss lūzuma iestāšanās.

Šī lappuse (207.) ieliek rokās citādu atslēgu uz daudzo biogrāfu radītajām versijām par Staļina ilgo varas gadu aizsegā nogalinātajiem miljoniem vienkāršu ļaužu, turīgu zemnieku, talantu un zinātnieku. Viņa drausmo atriebes saldmi inspirē bērnībā piedzīvotie pazemojumi: „Bērni nepavisam nav eņģeļi. Un šis nebija parasts bērns, šim bērnam piemita ārkārtīgi ilga, neticami ļauna un atriebīga atmiņa.” (219. lpp.) Dobrovenskis analizē Staļina bērnību, kad tam pirms balss lūzuma bija brīnišķa balss. Tālāk seko balss lūzums un topošas personības kritiens nekurienē. Dobrovenskis uzsver kauna, ievainojumu, noraidījumu ietekmi un tādejādi viņš literāri atveido cilvēku, kurš jūtas pazemots un sāk meklēt kontroli ne tikai pār pazemotājiem. Tas ietekmē visas pasaules likteni. Atriebība un bailes tikt atklātam kā diletantam kļūst par Staļina ieroci. Dobrovenskis piedāvā vienu no spēcīgākajām idejām – mēģinājumu saprast, kā no ievainotas, iespējams pat apdāvinātas bērna personības izaug vēsturiska mēroga tirāns, proti, Josifs Staļins. Rakstnieks neveido Staļina biogrāfiju, bet cēloņsakarīgu metaforu: neliels, personiskas dabas pāridarījums var izaugt līdz globālai katastrofai.

Dobrovenskis izteiksmīgi provocē lasītāju: vai tiešām pasaules vēsturi var ietekmēt šķietami tik niecīgs, personisks lūzuma punkts? Atbilde nav „jā” vai „nē” – drīzāk tas ir aicinājums domāt par to, cik liela nozīme ir agrīnajai pieredzei. Reālajā vēsturē Staļina represijas un viņa režīma brutalitāti skaidro daudz sarežģītāku faktoru kopums – ideoloģija, vara struktūras, revolūcijas konteksts, personības iezīmes, nevis viens biogrāfisks notikums. Rakstnieks ļauj ieraudzīt totalitārismu ne tikai kā abstraktu ļaunumu, bet kā spēku, kas sakņojas cilvēkā. Tas ir neērti, bet svarīgi – īpaši sabiedrībā, kuras vēsturi tieši ietekmēja Staļina režīms. Tomēr svarīgi ir nošķirt literāro interpretāciju un vēsturisko realitāti. Ideja par „skaisto balsi pirms lūzuma” un tam sekojošo psiholoģisko sabrukumu ir vērtējama gan kā īstenība gan centrālā metafora par „pazaudēto harmoniju”: „Cilvēks jāmīl no dzimšanas. Neviena nemīlēts cilvēks ir baiss.” Dobrovenska versijā Staļins atklājas gandrīz kā traģēdijas varonis – nevis attaisnots, bet izskaidrots caur iekšējo loģiku. Visbeidzot darba autora gala secinājums par tautu vadoni ir vairāk nekā skarbs: „(..) kurpnieka dēlam nav vietas cara tronī. (..) Paskatieties, kas no tā iznāca.” (219. lpp.)

Dobrovenska darbs nav tikai atmiņas, bet interpretētas atmiņas – ar jēgu, skatījumu un košu valodu. Lai paldies tulkotājiem Gundegai Blumbergai un Gundaram Āboliņam, ka Manas demences hronika ir latviskota. Tā patiesi ir nozīmīgs papildinājums latviešu literatūrā, jo ne tikai aptver rakstnieka paša dzīvi, ievērojamus cilvēkus un smagas tēmas, bet palīdz latviešu auditorijai dziļāk saprast pašiem sevi – savu kultūru, vēsturi un cilvēcisko pieredzi kopumā.

Eva Mārtuža