Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026

Evelīna Stiene studējusi valodas un literatūru universitātēs Latvijā, Francijā un Luksemburgā. Savu ikdienu pavada žurnālistikā, uzklausot un pierakstot citu cilvēku stāstus, bet Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcās piedzīvotais iedrošinājis beidzot pievērsties arī savu stāstu rakstīšanai.

 

Evelīna Stiene

 

PALDIES PAR RŪPĒM, BET TĀLĀK ES TIKŠU GALĀ PATI

 

Viņa mani apciemo jau gadiem ilgi. Dažreiz ieskrien tikai uz sekundi, lai pateiktu čau, dažreiz kopā iedzeram melno tēju, bet citreiz paliek ar mani visu pēcpusdienu. Ir bijušas reizes, kad mēs kopā arī aizmiegam, bet, kad pieceļos, parasti Viņas vairs nav. Uz blakus esošā spilvena palikusi vien zīmīte – drīz būšu atpakaļ. Dažreiz bez Viņas var paskriet dienas un pat nedēļas, bet es zinu, ka Viņa drīz būs atpakaļ. Tā tas ir bijis vienmēr.

Grūti pat atcerēties pirmo reizi, kad satikāmies. Kopā esam gājušas cauri gan skolas laikiem, gan visiem priekiem un bēdām, kas sekojušas pēc tam. Man šķiet, ka vairs nemaz nespēju bez Viņas iztēloties savu dzīvi. Pieradums. Un nav jau tik slikti, ja ir kāds, kas pieskata un seko līdzi, kas ar mani notiek. Cilvēkiem taču patīk sajust gādīgas rūpes. Patīk, ja kāds palīdz kliedēt vientulību, ir blakus lielos brīžos un ar savu klātbūtni pasargā no iespējamām briesmām. To visu gan es Viņai nekad neesmu teikusi, bet, šķiet, Viņa jūt, ka tā domāju. Varbūt tāpēc pēdējā laikā Viņas ciemošanās ir sākušas kļūt arvien biežākas un garākas. Vairs nepietiek vien ar ātru kā iet, ko dari. Nu jau mēs biežāk esam kopā, nekā šķirtas.

– Man šķiet, ka es gribētu pie tevis ievākties, – Viņa kādu dienu saka, kamēr gaidām trolejbusu. Manu ķermeni negaidīti pārņem zosāda.

– Mēs taču tik un tā visu laiku pavadām kopā. Kāpēc beidzot neļaut satikties arī mūsu mantām? – Viņa iesmejas un cerīgi raugās manā virzienā. Es ieskatos Viņas acīs, un visa apkārtējā pasaule sāk migloties. Vairs nav nekā cita – tikai es un Viņa. Tiešām – kāpēc gan beidzot neļaut satikties arī mūsu mantām?

Viņa satver manu roku, un mūsu pirksti savijas vienā veselumā. Jūtu sirdi savā rīklē, bet vēderā un pēdās mostas taureņi. Tik strauji, ka gandrīz vai gribas tos izvemt.

 

*  *  *

Kopš dzīvojam kopā, manas mājas grīdas ir daudz tīrākas, netīro drēbju grozs gandrīz vienmēr ir tukšs, un ledusskapī gaida svaigi pagatavots ēdiens. Viņa man bieži atgādina – ja būs tīra apkārtējā vide, būs sakārtots arī prāts, un tad būs vieglāk darīt visu citu svarīgo. Vienīgi tad, kad esam pabeigušas iepirkties, gatavot, tīrīt un sūkt, mana darba diena gandrīz ir jau galā. Dators stāv ieslēgts kopš rīta, bet es tam vēl ne reizi neesmu pieskārusies.

Atšķirībā no manis, Viņai laika ir daudz, jo Viņa nestrādā.

– Mans darbs ir rūpēties par tevi, – Viņa man saka, un var just, ka Viņa to domā no sirds. Kopš dzīvojam kopā, arī es cenšos vairāk domāt par citiem, nevis tikai par sevi vien.

– Atzvani taču omei. Kas to lai zina, cik ilgi viņa vispār vēl būs šajā pasaulē? Varbūt jums abām drīzumā kaut kur jāaiziet? – Viņa saka, kad manā telefonā pamana paziņojumu par neatbildētu zvanu. Bet ar omi parasti jārunā ilgi, un vispār man ir jāstrādā. Tas, ka visu dienu esmu mājās, nenozīmē, ka esmu tikpat brīva kā Viņa. Dažreiz šķiet, ka Viņa to nesaprot. Bet kaut kāda taisnība Viņai ir – omei es nevarēšu piezvanīt vienmēr. Jāzvana, kamēr vēl var. Atbloķējot telefonu, sāku domāt arī par citiem radiem. Pat par savu krietni jaunāko māsu. Ja nu viņa nomirs pirms manis? Pēc sarunas ar omi piezvanīšu arī viņai.

 

*  *  *

Pamostos ar sāpošu galvu un nogurumu. Nodomāju, ka varbūt esmu slima. Bet varbūt pie vainas tas, ka pēdējo nedēļu, kopš Viņa dzīvo ar mani, neesam daudz gulējušas. Katras vakariņas pēdējā laikā pavada arī vīna glāze, divas vai trīs.

Dzirdu un jūtu, ka virtuvē kāds kaut ko gatavo.

– Bet, ja tu neēdīsi, tev nebūs spēka, un tev nekas nepāries. Vai tad tu gribi šādi justies visu laiku? – Viņa norūpējusies prasa, kad saprot, ka negribu ēst. Pēc ilgas laušanās es tomēr piekrītu mazam omletes gabaliņam. Uzreiz to nožēloju un dodos atkal atgulties. Parādās pēkšņas sāpes mugurā. Tā, it kā kaut kas būtu iestrēdzis. Gaisa burbulis. Dur. Cenšos izdomāt, kā lai paskaidro, bet nespēju.

– Tev jāzvana dakterim! Viņš gan vēl līdz pusdienlaikam nestrādā. Varbūt jāzvana ātrajiem? Varbūt paguli, varbūt pāries. Ja ne, tad pēc tam zvanīsim ārstam, – Viņas domas šaudās no viena rīcības plāna uz otru. Man nav spēka pieņemt lēmumu, un es drīz vien aizmiegu.

Klusums. Tumsa, kam cauri neiet pat sapņi.

Pamostos pēc pāris stundām. Vairs nesāp ne galva, ne mugura. Ar mani ir palikuši vien taureņi un Viņa – priecīga, ka nu jūtos labāk. Visu atlikušo pēcpusdienu mēs pavadām gultā.

 

*  *  *

Kopš dzīvojam kopā, arvien vairāk laika pavadu ne tikai gultā, bet arī dīvānā. Mēs bieži skatāmies seriālus un pasūtam suši. No mājas kopā izejam reti. Kad Viņa ir aizņemta, dažreiz

izeju viena, bet drīz vien gribas atgriezties. Viņa arī neiebilst, ja kaut kur dodos, bet zinu, ka Viņa priecājas mani redzēt mājās.

Kādu vakaru man zvana Klāvs. Es paceļu, un viņš mani aicina uz bāru, kur trešdienās notiek bingo turnīri. Vakars ir brīvs, izklausās jautri, kāpēc gan ne?

– Hm, man tad būs jāmazgā mati, jāmeklē, ko uzvilkt mugurā, – Viņa ne pārāk entuziastiski atbild, kad pieceļos no dīvāna, lai pamazām taisītos uz iziešanu. Pēkšņi sāku domāt, ko pati vilkšu mugurā.

– Bet kas tur vispār vēl būs? Vai Klāvs ir uzaicinājis vēl kādu? – Viņa jautā, un arī es par to sāku prātot. Viņam galu galā ir daudz draugu un paziņu. Iedomājos, ka visu vakaru būs jārunā ar svešiniekiem, starp priecīgām dzēruma čalām jāmēģina sadzirdēt spēles skaitļus, nakts vidū iereibušai jānāk mājās un no rīta ar grūtībām jāceļas uz darbu. Viņai taisnība, varbūt bingo trešdienā tomēr nav tik laba doma. Labāk paliksim mājās.

– Paskatīsimies kādu filmu. Uzraksti Klāvam, ka tomēr netiec, – Viņa man iesaka. Tā arī izdaru. Uzlieku telefonam klusuma režīmu, nolieku to ar ekrānu uz leju, ieritinos Viņas azotē un pievēršos filmai.

Ik pa laikam iedomājos, kā Klāvam iet bingo turnīrā un kā viņš pavada laiku ar citiem. Iztēlojos viņa sulīgos smieklus, kolektīvas sarunas par kopīgiem brīvdienu plāniem un mūsu senās draudzības pakāpenisku izgaišanu no viņa prāta. Jūtos kā bērns. Ievelkot dziļu elpu, man atkal ieduras mugurā. No domām sāk griezties galva, kas izgriež no acīm arī dažas neuzkrītošas asaras. Tās uzreiz spītīgi noslauku. Ja nu Klāvs man vairs nekad nezvanīs? Atdalos no Viņas apskāviena un cenšos dziļi ieelpot. Varbūt jāiedzer silta tēja.

Pēc brīža sāpes pamazām pāriet. Pāriet arī domas par Klāvu un bingo vakaru. Aizmigusi man blakus dīvānā guļ Viņa, un es turpinu skatīties filmu vienatnē. Rīt uzrakstīšu Klāvam un pajautāšu, kā gāja. Ieplānosim citu tikšanos.

 

*  *  *

Kaut arī darba dienu vakaros un pat brīvdienās nekur daudz vairs neejam, nereti pārņem bezspēka sajūta. Arī strādāt kļuvis grūti.

Agrāk pirms darba dienas sākuma mēdzu iet dušā, paēst brokastis, pidžamu nomainīt pret izejamajām drēbēm un doties īsā rīta pastaigā. Tad, atgriežoties mājās, bija viegli ieslēgt sevī darba režīmu un cītīgi strādāt līdz pat pēcpusdienai. Bet, kad mājās ir Viņa, šo rīta rituālu vairs nav tik viegli piekopt. Gribas pagulēt ilgāk, un arī pēc pamošanās kādu brīdi gribas pavadīt viļājoties. Tas taču tikai normāli, ja ir taureņi.

Kad abas beidzot saņemamies izkāpt no gultas, darba diena jau sākusies, un atliek vien laiks kafijai, pirms, netīriem matiem un tērpusies lielā t-kreklā, slēdzu iekšā datoru. Arī telefons jau pilns ar zvaniem, ziņām un e-pastiem. Lūgumi atsūtīt, pārlasīt, piezvanīt… Ausīs sāk skanēt sirdspuksti, trūkst elpas, un mugurā atkal iezogas durošas sāpes. Manu prātu pārņem sajūtas. Es nepaspēšu. Es nevarēšu. Es neesmu pietiekami laba.

– Varbūt tev vajag vēl kādu stundiņu pagulēt? Tu izskaties pārgurusi. Un kāds no tevis tādas citiem labums? – sēžot netālu esošajā dīvānā, Viņa saka. Varbūt Viņai taisnība, es pie sevis nodomāju. Visu svarīgo varu pārcelt uz rītdienu. Vai parītdienu. Es uzrak­stu kolēģiem, ka šodien esmu apslimusi. Kad viņi atbild, lai veseļojos, es izslēdzu telefonu un sāku raudāt. Viņa pietuvojas man no mugurpuses, cieši apskauj, un es sastingstu Viņas rokās. Vairs nav nekā cita – tikai es un Viņa. Tikai es un Viņa. Tikai es un Viņa.

 

*  *  *

Ir tādi rīti, kad viss šķiet izgulēts. Kad atveru acis, Viņa vēl guļ, roku uzlikusi man uz sāna. Kādu brīdi vēroju sienu un klausos savā elpā, bet miegs tā arī vairs neatnāk. Uzmanīgi izlienu no segas un Viņas skavām. Viņa ir skaista, kad guļ. Lai guļ – ir taču brīvdiena.

Visa māja vieglā pustumsā. Sasmacis gaiss. Varbūt jāatver žalūzijas un logs? Rīta saules stari iespīd man sejā, un es sažmiedzu acis. Ārā ir gaišāks, nekā gaidīju. Zied ceriņi. Čivina putni. Ilgi neesmu bijusi ārā. Ilgi neesmu arī lasījusi grāmatu vai vingrojusi.

Es leju tējkannā ūdeni un ar otru roku meklēju telefonā kādu jogas video. Pusstundiņa – būs labi. Kur vispār ir mans paklājiņš?

– Nemaz nejutu, kā tu piecelies! – Viņa viegliem soļiem ienāk virtuvē un mani apskauj. Arī Viņai izdodas piecelties nemanīti.

Abas dzeram tēju klusumā. Starp mums stāv telefons ar sen nodzisušu ekrānu.

– Ko šodien darīsim? – Viņa skaļi prāto. Galvā veidojas saraksts – jāpabeidz iesāktie darbi, jāiet uz veikalu, jāiztīra māja… Nav laika vingrot. Nekam nav laika.

– Bet ir taču brīvdiena. Varbūt varam pasūtīt ēdienu un vienkārši atpūsties. – Viņa turpina.

Es izdzeru pēdējo tējas malku un eju mazgāties. Vannasistabas durvis atstāju pusvērtas, lai arī Viņa var ienākt. Bet Viņa nenāk.

Siltā ūdens maigums lēnām izskalo no galvas iepriekš veidoto sarakstu un neļauj tajā ienākt jauniem uzdevumiem. Es sniedzos pēc dvieļa un dzirdu, kā aiz loga čivina putni.

Ilgi neesmu bijusi ārā.

Es izžāvēju matus un skapī meklēju drēbes. Viņa sēž gultā un mani vēro. Manā galvā atkal sāk veidoties saraksts. Jāizmet miskastes maiss. Uzvelku kurpes un pirkstos satveru pilno miskastes maisu, kas visu nakti stāvējis pie dzīvokļa durvīm. Telefons. Atslēgas.

Atverot ārdurvis, manā sejā iesitas vējš. Nebija nekādas jēgas ķemmēt matus. Ilgi neesmu bijusi ārā. Varbūt jāaizbrauc uz jūru.

 

*  *  *

– Tu esi pārliecināta, ka šī ir laba doma? – Viņa norūpējusies jautā, pirms kāpjam īrētajā automašīnā. Divu nedēļu laikā taču nevar aizmirst, kā braukt ar mašīnu.

– Bet tā nav tavējā, te viss ir svešs, – Viņa saka. Es noregulēju krēslu, spoguļus un uz mirkli iedziļinos paneļa rādītājos un skārienjūtīgajās pogās. Pedāļi ir, stūre ir. Nekas te nav svešs. Iedarbinu mašīnu, ieslēdzu radio un sāku braukt.

Pa pilsētu braukt ir vienkārši – jāseko zīmēm, krāsām un norādēm. Guži kā spēle. Īstā braukšana sākas uz šosejas.

– Es lasīju, ka nesen kaut kur te bija avārija, – Viņa atceras, kad izbraucam no Rīgas. Es pagriežu radio mazliet skaļāk. No vienīgā mākoņa izlien saule. Šoseja ir tukša. Dīvaini. Varbūt visi vēl guļ.

– Man liekas, ka kāds pat nomira. – Viņa turpina. Mani pirksti cieši aptver stūri, un vienā ritmā ar elpu cilājas drošības josta. Pa visu mašīnu skan radio, un es tam dziedu līdzi. Viņa skatās pa logu un klusē. Garām skrien koki, domas un kilometru stabi, bet es turpinu dziedāt.

 

*  *  *

Izkāpjot no mašīnas, ādas salona smarža sajaucas ar priežu sveķiem. Mežs. Tālāk jābūt arī jūrai. Sūnas ik uz soļa apķer kurpju zoles, un vējš sačukstas ar koku lapām. Apkārt zum lapsenes, sīc odi un čivina putni. Es turpinu iet uz priekšu.

– Tu zini, kur jāiet? – Viņa neticīgi jautā, minot manis iemīto taku.

Es turpinu iet uz priekšu.

– Un kā ar zvēriem? Vai medniekiem? – Viņa skatās apkārt, it kā mēģinot kādu ieraudzīt. Bet es turpinu iet uz priekšu.

Mežs pārtop kāpās. Saule maigi silda manu izpūrušo galvu, un krūmu zari baksta jakas piedurknes. Tālumā smejas kaijas. Es turpinu iet uz priekšu.

Kāpas pārtop jūrmalā. Es nostājos tās priekšā un bezdomīgi skatos tālumā. Viņa klusi stāv man blakus. Es aizveru acis un dziļi ieelpoju.

Izelpoju.

Ieelpoju.