Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026

 

 

 

 

Antans A. Jonīns (Antanas A. Jonynas, 1953) ir viens no mūslaiku pamanāmākajiem lietuviešu dzejniekiem. A starp vārdu un uzvārdu likts, lai viņu nejauktu ar tēvu, arī Antanu Jonīnu, ievērojamu iepriekšējās paaudzes dzejnieku. Par grāmatu Jaunie soneti (Naujieji sonetai, 2020) viņš 2023. gadā godalgots ar Baltijas Asamblejas balvu. No tās arī šie dzejoļi. Senāk Jonīna dzeju daudz tulkojis Pēters Brūveris.

 

 

Antans A. Jonīns 

 

 

 

No lietuviešu valodas atdzejojis

Jānis Elsbergs

 

 

 

J a u n i e   s o n e t i

 

 

 

 

 

Novakares sonets

 

Gājējs uz soliņa sēd

nošķiebtu kurpi pēta

novakares aromu vējš

tieši sejā tam dveš

 

benzīntanka smakas

– gumijas eļļas – tas trenc

turp kur bezgala alkas

vēlīno gājēju dzen

 

dieviņ cik apnicīgi

bumbieres šīferis spīgo

nokalnē miestiņš palss

 

upe pār akmeņiem grūžas

– zemīte mūsu te mūžam –

tā skan jukušā balss

 

 

 

 

Dienvidus Romā

 

Vai patiesību teica vecais slamsts

no Drēzdenes kas Romas ielās slāj

ar līķiem tērzēt gadījies bij tam

traktierī Ponciani laukumā

 

tas bijis mīlīgs vecišķs pārītis

kas atbraucis no aukstās Ziemeļjūras

ko vērts gan bija senais portfelis

ar putekļainām Pērta partitūrām

 

tos Vispēdējās tiesas dokumentus

lai dzīviem, beigtiem raitu gaitu lemtu

nu divas dūjas diriģēja bargi

 

no Vatikāna puses pūta vējš

pa bruģi dzina plastmaskrūzītes

bet Tibras straumē pludinājās zārki

Treks

 

Posmā it kā velotrekā

kļūdu atstāts daudz un viss

naktij spēka nav ne kā

tikai seju tūkstotis

 

kas tur vaida kam tur koda

pārestības neatlīdzināt

baltmaizes tev šķēli dodu

lai tik ļoti tomēr nesāp

 

ielā aukstums ielā bēdas

vārnas tur uz zariem sēd

taču tumsa neatsaucas

pat ja zvani glābējiem

 

pēddzinis pa sniegu skrien

neatstādams i ne pēdas

 

 

  

Skvērs

 

Tukšs priekšpilsētas skvērs

stāv daudzstāvenes apkārt

kāds grantsceliņā bēris

putnus kam miegs vien nāk

 

cik labi redzēt kad vakars

kad rāmi sēdi uz soliņa

kā viņš lūk mēnesi pakar

ar neredzamu diedziņu

 

virs ielas melnās slieces

pīlādzis pāri liecis

ir zariņu trīsulīgu

 

miers dvēseli aizkustina

tā skatās redz bet kas zina

vai sapni vai nebūtību

 

 

 

 

Noputējošs ieraksts

 

Tas visu izputinās. nesaudzējot

ir atmiņas kā dzīvas būtnes klāt

no tumsas baisām šņākām laukā nirstot

un grimstot pēdīgajā klusumā

 

cik absurda šī pasaule. vai traki

tās trūkums? varbūt vien mierinājums kāds

un tāpēc vien ka tu to nesaprati

smeldz svētlaimīgi āda

 

smīn kaimiņš. viņa smaids ir nieki vien

top laukā iznests zārks pa vārtiņiem

un nočab lauru vainagi pie kājām

 

suns skaļi rej. tik aizsmacis ir tas.

daudz patīkamākas ir atmiņas

par visu citu ko mēs izdomājām

 

 

 

Dekarts pie jūras

 

Kā jūra šņāca! ¬¬– mazmazdrusciņ šņāca

un viļņi vēlās pamazām pret krastu

kā filozofs kam zudis akmens – neatrast –

es skatījos kā mēness naski nāca

 

pie krasta priedes skujas knapi slēja

nakts ainas nemainīgās garlaiks vien

ne zīriņi ne domas gaisā skrien

un noslēpies un sarāvies pat vējš

 

tik viena doma pēkšņi mani dzēla

tā iedūra un zuda atkal vēlāk

vai kaut ko vērti bija mani grēki? –

 

lūk mani pameta tās kuras mīļoju

pat Dekartu es noliedzu un dzīvoju

kā pierādījums bez jelkāda spēka

 

 

 

Kauč

 

Apvārsnis ir mežu ietvarā

aiz žoga liecas ienākošies ķirši

no pagrieziena klusiņām kauč kā

sievišķīgas figūras iznirst

 

suņa un vīrieša balss pagalmā

dūmu smarža un ūdens garšas valgums

sudrabaini pelēkā zaļumā

tumši spīdošs melns sarkanīgums

 

ņem dzejniek zīmuli un radi

kauč kur čaukst lapas, vada

varbūt tās vējš pats neapjaušot

 

tas neīstuma sapnis ir kauč kāds

un neba gatavi šie ķirši nāks

aiz apvāršņa tev netikt kāpin kāpjot

 

 

 

 

Iz testamenta

 

Lasīju mīlēju ceļoju zaglis biju

kaut drusku bet dalījos ar ķērienu

ja kāds ir ko vairāk padarījis

ļoti cienu bet skaužu ka vai nu

 

es neteiktu vis ka dienu spēki

tik neganti plosījās tā kā jūra

bet mana atmiņas bibliotēka

vēl uzkrāj pieredzes makulatūru

 

par dzīvības cenu velti neziņu gainu

par to kas esmu – Ābels vai Kains

lai mūžam neziņā sēdu

 

gana ka nesu līdz bibliotēku

bet ka pēc nāves no tās nepaliks it nekā

nemaz nav milzīga bēda

 

 

 

 

 

Lāse Hērakleita upē

 

Ak Hērakleita upē

vien maza lāse es

un vērpetē ierāvusi

mani tā upe nes

 

tak varu vien vaimanāt

kad aizraus uz jūru mani

mūžības osta kad klāt

tur – atoms vien knapi manāms

 

kamēr nestingst cerība mana

varu es bezrūpīgs būt

kāpēc gan stundas ganīt

 

visiem mums miroņiem kļūt

un tu to no galvas zini

kā reizrēķinu

 

 

 

Kriminālhronika

 

Saule jau rietā slīd

ne visa taisnību sakot

dzērāju sejas spīd

nāves gaisma tām blakus

 

dons kihots kauties dodas

ar vējdzirnavām

ar smīnīgu masku sejā

bet bez prieka jelkāda

 

pie durvīm kāds klaudzinās

skan balsis no kapsētas

it kā no operas

 

mēnesī saskatījusies

naktī akā kritusi

sieviete nositas