Antans A. Jonīns 

No lietuviešu valodas atdzejojis

Jānis Elsbergs

J a u n i e   s o n e t i

Novakares sonets

Gājējs uz soliņa sēd

nošķiebtu kurpi pēta

novakares aromu vējš

tieši sejā tam dveš

benzīntanka smakas

– gumijas eļļas – tas trenc

turp kur bezgala alkas

vēlīno gājēju dzen

dieviņ cik apnicīgi

bumbieres šīferis spīgo

nokalnē miestiņš palss

upe pār akmeņiem grūžas

– zemīte mūsu te mūžam –

tā skan jukušā balss

Dienvidus Romā

Vai patiesību teica vecais slamsts

no Drēzdenes kas Romas ielās slāj

ar līķiem tērzēt gadījies bij tam

traktierī Ponciani laukumā

tas bijis mīlīgs vecišķs pārītis

kas atbraucis no aukstās Ziemeļjūras

ko vērts gan bija senais portfelis

ar putekļainām Pērta partitūrām

tos Vispēdējās tiesas dokumentus

lai dzīviem, beigtiem raitu gaitu lemtu

nu divas dūjas diriģēja bargi

no Vatikāna puses pūta vējš

pa bruģi dzina plastmaskrūzītes

bet Tibras straumē pludinājās zārki

Treks

Posmā it kā velotrekā

kļūdu atstāts daudz un viss

naktij spēka nav ne kā

tikai seju tūkstotis

kas tur vaida kam tur koda

pārestības neatlīdzināt

baltmaizes tev šķēli dodu

lai tik ļoti tomēr nesāp

ielā aukstums ielā bēdas

vārnas tur uz zariem sēd

taču tumsa neatsaucas

pat ja zvani glābējiem

pēddzinis pa sniegu skrien

neatstādams i ne pēdas

Skvērs

Tukšs priekšpilsētas skvērs

stāv daudzstāvenes apkārt

kāds grantsceliņā bēris

putnus kam miegs vien nāk

cik labi redzēt kad vakars

kad rāmi sēdi uz soliņa

kā viņš lūk mēnesi pakar

ar neredzamu diedziņu

virs ielas melnās slieces

pīlādzis pāri liecis

ir zariņu trīsulīgu

miers dvēseli aizkustina

tā skatās redz bet kas zina

vai sapni vai nebūtību

Noputējošs ieraksts

Tas visu izputinās. nesaudzējot

ir atmiņas kā dzīvas būtnes klāt

no tumsas baisām šņākām laukā nirstot

un grimstot pēdīgajā klusumā

cik absurda šī pasaule. vai traki

tās trūkums? varbūt vien mierinājums kāds

un tāpēc vien ka tu to nesaprati

smeldz svētlaimīgi āda

smīn kaimiņš. viņa smaids ir nieki vien

top laukā iznests zārks pa vārtiņiem

un nočab lauru vainagi pie kājām

suns skaļi rej. tik aizsmacis ir tas.

daudz patīkamākas ir atmiņas

par visu citu ko mēs izdomājām

Dekarts pie jūras

Kā jūra šņāca! ¬¬– mazmazdrusciņ šņāca

un viļņi vēlās pamazām pret krastu

kā filozofs kam zudis akmens – neatrast –

es skatījos kā mēness naski nāca

pie krasta priedes skujas knapi slēja

nakts ainas nemainīgās garlaiks vien

ne zīriņi ne domas gaisā skrien

un noslēpies un sarāvies pat vējš

tik viena doma pēkšņi mani dzēla

tā iedūra un zuda atkal vēlāk

vai kaut ko vērti bija mani grēki? –

lūk mani pameta tās kuras mīļoju

pat Dekartu es noliedzu un dzīvoju

kā pierādījums bez jelkāda spēka

Kauč

Apvārsnis ir mežu ietvarā

aiz žoga liecas ienākošies ķirši

no pagrieziena klusiņām kauč kā

sievišķīgas figūras iznirst

suņa un vīrieša balss pagalmā

dūmu smarža un ūdens garšas valgums

sudrabaini pelēkā zaļumā

tumši spīdošs melns sarkanīgums

ņem dzejniek zīmuli un radi

kauč kur čaukst lapas, vada

varbūt tās vējš pats neapjaušot

tas neīstuma sapnis ir kauč kāds

un neba gatavi šie ķirši nāks

aiz apvāršņa tev netikt kāpin kāpjot

Iz testamenta

Lasīju mīlēju ceļoju zaglis biju

kaut drusku bet dalījos ar ķērienu

ja kāds ir ko vairāk padarījis

ļoti cienu bet skaužu ka vai nu

es neteiktu vis ka dienu spēki

tik neganti plosījās tā kā jūra

bet mana atmiņas bibliotēka

vēl uzkrāj pieredzes makulatūru

par dzīvības cenu velti neziņu gainu

par to kas esmu – Ābels vai Kains

lai mūžam neziņā sēdu

gana ka nesu līdz bibliotēku

bet ka pēc nāves no tās nepaliks it nekā

nemaz nav milzīga bēda

Lāse Hērakleita upē

Ak Hērakleita upē

vien maza lāse es

un vērpetē ierāvusi

mani tā upe nes

tak varu vien vaimanāt

kad aizraus uz jūru mani

mūžības osta kad klāt

tur – atoms vien knapi manāms

kamēr nestingst cerība mana

varu es bezrūpīgs būt

kāpēc gan stundas ganīt

visiem mums miroņiem kļūt

un tu to no galvas zini

kā reizrēķinu

Kriminālhronika

Saule jau rietā slīd

ne visa taisnību sakot

dzērāju sejas spīd

nāves gaisma tām blakus

dons kihots kauties dodas

ar vējdzirnavām

ar smīnīgu masku sejā

bet bez prieka jelkāda

pie durvīm kāds klaudzinās

skan balsis no kapsētas

it kā no operas

mēnesī saskatījusies

naktī akā kritusi

sieviete nositas