Jānis Zālītis

PAR PUTLOSU, ZĒDELGEMU UN VALDAS MOORAS „ZILO LAKATIŅU”

 

Šis Latvijā mazzināmais literāts, vēlāk trimdā – arī aktīvs teātra darbinieks, dziesminieks, vairāku vērtīgu atmiņstāstu autors, dziļāku interesi raisīja, gatavojot apceri jaunam Valdas Mooras (1902-2001) dzejas izdevumam. Runa ir par Robertu Zuļģi (1921-2004), bijušo Latviešu leģiona karavīru, Putlosas un Zēdelgemas nometņu ieslodzīto, kura vienīgais, gūstā tapušais dzejoļu krājums Aizmirstās pērles (1946), gan uzrādīts B. Jēgera sagatavotajā Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijā (kā publicētājus minot piecpadsmit ar iniciāļiem parakstītus „manuskripta atradējus”), bet šodien nevienā no Latvijas bibliotēkām grāmatu sarakstā nav reģistrēts. Interesi vēl pastiprināja kopš aprīļa Latvijas Kara muzejā skatāmā izstāde Izdzīvošanas māksla. Zēdelgema, tāpat portāla <Latviesi.com> ziņas par Beļģijā mītošajiem tautiešiem, kuri pēta savu radinieku gaitas kara gūstekņu nometnē. Atcerēsimies arī pavisam neseno pagātni ar Zēdelgemas pašvaldības padošanos politiskā spiediena priekšā un lēmumu par Kristapa Gulbja veidotā, 2018. gadā uzstādītā pieminekļa „Latvijas stāv­strops brīvībai” pārvietošanu.

Bet sāksim ar Valdu Mooru, ar viņas dzejoļa „Zilais lakatiņš” vārdiem tapušo vispirms Viktora Sama (1919-1991) tango romanci, tad – par leģionāru neoficiālo himnu dēvēto, ik latvietim vairākās paaudzēs pazīstamo Eduarda Rozenštrauha (1918-1992) komponēto lēno valsi. No Konservatorijas sola vācu armijā iesauktais Viktors Sams, saņēmis uzdevumu noorganizēt un vadīt Frontes teātra vīru vokālo kvartetu, par piemērotu muzikālo materiālu gādājot, lūdzis skolotājai, dzejoļu krājuma Svešam draugam (1930) autorei Valdai Moorai atbilstošus dziesmas vārdus. Jau sirmais komponists redzams fotomākslinieka un fotovēsturnieka Pētera Korsaka (1937-2024) videofilmā Jel balsi paceliet, kas dzīvi palikuši (1990), bet pati Valda Moora trimdā atminējusies laiku, kad „Zilo lakatiņu” „Rīgas radiofona karavīru pusstundās, frontes apciemojumos un citur izpildīja Viktora Sama kvartets.” (Latvija Amerikā, 1967, 27. maijā)

Viktora Sama vienaudzis Eduards Rozenštrauhs 1943. gada vasarā nesen apņemtajai sievai Elvīrai veltītajā dziesmā ar dzejnieces atļauju piešķīris jaunu skanējumu, turklāt atmetot pēdējo pantu, kurš īsti neiederoties valša ritmā:

Nu dziļa nakts.

Kas pelnos vairs dzirksteli šķils?

Sirdī – kā maldi –

Plīvo vēl saldi

Atmiņu lakatiņš zils.

Nereti tieši šis – jau formas ziņā mazliet citādi veidotais pants – ticis uzskatīts par „karavīru piedziedātu” un Valdas Mooras labvēlīgi pieņemtu: sak, ko lai dara, tā iegājies… 1984. gadā (Londonas Avīze, 1984, 2. martā) Roberts Zuļģis publicē rakstu „Kam īsti pieder Zilais lakatiņš?”, tā nobeigumā rezumējot: „Visus šos gadus esmu dzirdējis minam daudzus vārdus, kam piedēvēts ‘Zilā lakatiņa’ komponista gods. Par tekstu visi esam vienisprātis, ka divu pirmo pantu autore ir Valda Moora, bet trešo ‘piedzejojis’ šo rindiņu autors.”

Valdas Mooras otrajā, Helmara Rudzīša „Grāmatu Drauga” apgādā Bruklinā publicētajā krājumā Apburtais laiks (1980) dzejolim „Zilais lakatiņš” ir divi četrrindu un divi piecrindu panti, Rozenštrauha priekšnesumā tradicionāli skan trīs un piedziedājums: „Atmiņā lakatiņš zilais, / Mati kā saulstaru riets…”. Bet kurš tādā gadījumā ir trešais, respektīvi, „piedzejotais”, pants, ja rēķinām pēc Roberta Zuļģa vēstītā? Acīmredzot viņš ārpus kopskaita atstājis „Zilā lakatiņa” piedziedājumu, savukārt Valda Moora, dzejoļa publikācijai liekot datējumu „1942”, atjaunojusi dziesmas vārdu sākotnējo variantu – ar Rozenštrauha atmesto pantu, bet bez „piedzejotā”. Un Robertam Zuļģim „paliek” četrrinde, kura tik brīvi un dabiski iekļaujas Rozenštrauha komponētajā dziesmā:

Tā pagāja vasara zaiga
Un novīta pļavas un sils.
Vairs nenāca meitene maiga,
Kam galvā bij lakatiņš zils.

Roberts Zuļģis vēl dara zināmu, ka 1943. gada sākumā frontes laikraksta Daugavas Vanagi redakcijā viņš iepazinies ar Eduardu Rozenštrauhu un tagad sliecas domāt, ka tobrīd vēl mazpazīstamais komponists tā arī nav izkļuvis no soda bataljona elles. Rozenštrauhs esot rakstījis mūziku Zuļģa dzejolim „Brūnacītei” (Daugavas Vanagi, 1943, 15. oktobrī), dziesma tikusi atskaņota radio. (Nejaukt ar dziesmu „Brūnacīte”, kam vārdus savā stāstā „Benedikta ermoņikas” devis Jānis Klīdzējs, bet mūziku Tālis Matīss!)

1944. gada 21. jūlijā Daugavas Vanagos publicēta „Dziesma meitenei dzimtenē” (citviet presē ar nosaukumu „Stāsti, nakts…” u.c., vairāk pazīstama ar tās pirmo rindu:

Kad pār austrumiem nakts krēslot sāk,
Mīļā meitene man prātā nāk:
Dziļi krūtīs liesmo sapnis kvēls,
Acu priekšā zaigo mīļās meičas tēls.

Teic, ak, nakts, vai mana meitene

Uzticīgi gaida dzimtenē,

Vai varbūt jau citam mīļi smaida tā

Un ir aizmirsusi, ko man solīja.

Vai tā par savu zēnu nedomā,

Kuram skūpstus deva Gaujmalā, –

Nakts, jel stāsti visu, neslēp it neko,

Stāsti man par meiču, meiču mīļoto.

Dzejolis lasāms laikraksta rubrikā „Ko frontē dzied”, publikācijai pievienota redakcijas piezīme: „Šī dziesma, kuras teksta autors ir kar[eivis] R. Zuļģis, bet mūziku devis dižkar[eivis] A. Melbārdis, bieži dzirdama kādas leģiona divīzijas bunkuros. Taču vairākkārt nācies dzirdēt, ka, nezinādami visu tekstu, puiši daļu piecerējuši klāt pēc savas patikas. Tādēļ arī radušās vairākas variācijas. Lai visi iepazītu pareizo tekstu, sniedzam dziesmas oriģinālu”.

Dažus vārdus gribas pievienot arī par šeit minēto komponistu Albertu Melbārdi (1922-1961), jo vairāk tādēļ, ka Alfrēda Vintera (1908-1976) Zviedrijā izdotajā Melvaton skaņuplatē, ko iedziedājuši Divi Vinteri ar Arvida Sundina (1914-1999) orķestri, viņš kļūdaini norādīts kā „Zilā lakatiņa” melodijas autors. No Konservatorijas, kur apgūst trombona spēli, 1943. gada maijā Alberts Melbārdis nonācis Frontes teātra ansamblī, kura repertuāram sniedzis vismaz astoņas dziesmas (jau atzīmēto „Dziesma meitenei dzimtenē”, „Latviešu leģionāru dziesma”, „Latvju vīriem” u.c.), vairākas no tām skanējušas radio un izdotas platēs. Vārdu un mūzikas sacerētājs ziņģei, kuras piedziedājumu daudzi, iespējams, atceras vēl šodien, „– Kāda ruņa, Mārtiņ!”. Vadījis arī divīzijas kori. Kara beigās atstājis Latviju, taču kritis krievu gūstā pie Dancigas. 1946. gadā atsācis studijas Konservatorijā, strādājis ar vairākiem koriem un vokālajiem ansambļiem. Miris pēkšņi, diriģējot kori.

Ap 1944./1945. gada miju rakstnieks Alfreds Dziļums (1907-1976) aicinājis Robertu Zuļģi līdzdarboties pulka žurnālā Kurzeme, bet sarkanarmijas straujais trieciens notikumu gaitu pavērš citādi: Roberts Zuļģis nonāk internēto karavīru nometnē Putlosā (Šlēsvigā Holšteinā). Salīdzinot ar turpmāko, tas vēl tikai tāds „pusgūsts”, bijušie karavīri, ja vēlas, var nodoties arī radošām izpausmēm, teātrim, citām aktivitātēm. Žurnālists un redaktors Alberts Raidonis (1914-2011), kurš vairākkārt rakstījis par latviešu preses izdevumiem gūstekņu nometnēs, stāsta: „Labā atmiņā palicis dzejnieks un aktieris Roberts Zuļģis. Ar dzejošanu vairāk nodarbojās Putlosā. [..] Pēc ilgiem gadiem uzzināju, ka viņš vēl ir dzīvs un vesels, dzīvo Lielbritānijas karaļvalstī (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, 1997, 12. janvārī)

1945. gada septembrī no Putlosas un citām nometnēm uz Zēdelgemu Beļģijā, Flandrijas provincē, tiek pārvietoti gandrīz 12 tūkstoši latviešu karavīru. Egīls Kalme (1909-1983), rakstnieks un gleznotājs, bijušais Zēdelgemas gūsteknis, izteicies: „Vārds Zēdelgema vairāk pieder mums, latviešiem, nekā beļģiem. Pēdējiem tā ir tikai sādža, mums tas ir simbols!” Var, protams, sākumā uz to paskatīties arī ar vieglu humoru, kā Roberts Zuļģis „Gūsta dziesmā”:

Kad bānīts galā piestāja,
Mūs rindā lika, skaitīja.
Cits prātoja: „Nu paiku dos!”
Dažs atkal: „Tūlīt uzpīpos!”
Bet paikas vietā – ak tu posts! –
Mums vērās dzeloņdrāšu sprosts.

Neskatoties uz skarbajiem apstākļiem, nometnē darbojies koris, varietē un teātris, tapušas gleznas un amatniecības darinājumi. 1945. gada nogalē izveidojusies iniciatīvas grupa, kas nāk klajā ar ideju dibināt latviešu karavīru aprūpes organizāciju „Daugavas Vanagi”, kas vēlāk kļūst par vienu no lielākajām trimdas latviešu organizācijām, apvienojot ap desmit tūkstošiem biedru.

Roberta Zuļģa intereses lielākoties saistītas ar žurnālu Nameja Gredzens un varietē kopu Runcis sprostā. Te arī strādāts pie dzejoļu krājuma, par kura likteni rakstnieks Jānis Sudrabiņš (1912-1999), kam pašam vairāki darbi palikuši manuskriptā, apcerē „Spalvas bruņinieki aiz dzeloņžoga” (Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1966, 2. nr. ) raksta: „Raibāko gaitu laikam piedzīvoja Zuļģa sakārtotais krājumiņš, ko viņš gribēja izdot rotatora tehnikā: tas matricē apgūla pie 1. divīzijas apgāda ‘Burtnieks’. Sākoties atbrīvošanai, pašam autoram varbūt vēl šodien to nezinot, gan nepilnīgs, manuskripts pavisam niecīgā eksemplāru skaitā ieraudzīja dienas gaismu ar nosaukumu ‘Aizmirstās pērles’ un iztirgots par cigaretēm pārējiem kanakiem.” Citviet (Londonas Avīze, 1967, 6. janvārī) minēts, ka „Aizmirstās pērles” „20 eksemplāros laiduši klajā pēdējie cēdelghēmieši”.

1947. gada decembrī Roberts Zuļģis ieceļojis Anglijā, piecus gadus strādājis ogļraktuvēs. Iesaistījies latviešu teātra darbībā, vadījis Līdsas „Daugavas Vanagu” dramatisko kopu, bijis tās režisors un aktieris. 1969. gadā pārcēlies uz Brandfordu, nodibinājis un vadījis ansambli „Jautrais desmitnieks”. Iestudējis Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Mārtiņa Zīverta Kurrpurru, paša sacerēto trīscēlienu komēdiju Sarežģīti radu raksti. Regulāri publicējies presē, 1995. gadā laikraksta Brīvā Latvija vairākos numuros iespiestas viņa atmiņas „Runcis” aiz dzeloņdrātīm.

Bet nobeigumam gribu likt Roberta Zuļģa Putlosas nometnē tapušo un laikraksta Trimda 1945. gada 25. augusta numurā lasāmo dzejoli „Iedegsim sirdis”:

Vienoti garā un ticībā svētā,

Stāvot par spraustajiem mērķiem kā klints!

Iedegsim sirdīs to mūžīgo gaismu,

Gaismu, ko nes sevī latviešu ģints.

 

Laikmetu plūdos lai tumsa un vētras

Nevar šīs liesmas vairs apslēpt un dzēst;

Lai tās kā zvaigzne caur melnajo nakti

Mirdzot mūs spētu uz dzimteni vest.

 

 

 

 

P.S. 2025. gada JG 321.  numurā bija lasāms mans raksts „Edvīns Teivens – no Mežotnes Teiveniem.” To sagatavojot publicēšanai, diemžēl „nokritūšas” visas avotu norādes. Par to lūdzu piedošanu pirmām kārtām novadpētniekam Edgaram Strazdiņam, no kura grāmatas Mežotnes zemes Lielupes krastos (izd. Madris, 2023) biju patapinājis vairākus būtiskus faktus.

 

Jānis Zālītis (1951) – literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors, Rakstnieku savienības biedrs. Piedalījies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma un Imanta Ziedoņa Rakstu sagatavošanā. Sastādītājs, priekšvārda vai pēcvārda autors vairāk nekā piecdesmit grāmatām. Kopkrājumos un presē publicējis daudzus rakstus par latviešu un cittautu literatūras un kultūras vēstures jautājumiem. Monogrāfiju  Kam puķe zied... (2021) un  Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmārs Rudzītis (2025) autors.