KAS NOTIEK, KAD „NEKAS NENOTIEK”

 

Pauls Daija. Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā. 1815-1848. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025

 

 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka, filoloģijas doktora Paula Daijas apjomīgā monogrāfija Apgaismības starpnieki (2025) tapusi programmas „Latviešu grāmatai 500” ietvaros un jau pelnīti saņēmusi Latviešu literatūras gada balvu (LALIGABA) kategorijā „Literatūras pētniecība”. Atturēšos no plašākām pārdomām, kas nu jau puslīdz norimušas sociālajos tīklos un citviet par balvas pasniegšanas ceremonijai „netradicionāli” izraudzīto vietu, proti, Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonu. Kas līdzīgs jau tika piekopts kādās pasenās Dzejas dienās; varbūt šoreiz iemesls tajā, ka literāro tekstu ķidāšana žūrijā norisinājusies līdzīgi profesionāla gaļas izcirtēja veikli un precīzi mērķētajām darbībām?!

Izteikšu vēl neizpratni par ko citu – kādēļ jau tā pieticīgajā nominantu skaitā (trīs) ārpus pieteikuma palikuši vairāki, jau gadiem tapuši nopietni pētījumi; vai pie vainas būtu izdevniecības, kas nav darījušas zināmus pašu reprezentētos autorus?

Paula Daijas monogrāfija pirmām kārtām piesaista jau ar savu vielas izklāsta veidu, proti, ar apliecinājumu un uzskatāmu piemēru, ka arī tā sauktais akadēmiskais pētījums var tikt iedzīvināts saistošā lasāmvielā, it īpaši, ņemot vērā, ka pētījuma objekta laika nogrieznis – 19. gadsimta pirmā puse, precīzāk, no 1815. līdz 1848. gadam – šķietami nepieder literatūras vēstures izzināšanā „aktuālākajam” posmam, parasti jau – jo tuvāk mūsdienām, jo aktīvāk esam gatavi vērtēt, salīdzināt, secināt. Nosacīts „pieklusuma” laiks starp Garlība Merķeļa un Krišjāņa Valdemāra darbošanos jeb, nedaudz poētiski izsakoties, starp „Eiropas apgaismības vecumdienām” un latviešu „nacionālās kultūras jaunību” monogrāfijā izzīmēts ar desmit Vidzemes un Kurzemes mācītāju klātbūtni. Ja vairāk vai mazāk tie jau agrāk zināmi vārdi (Johans Gotfrīds Agelūts, Kristofs Reinholds Girgensons, Kārlis Frīdrihs Vatsons, Konrāts Šulcs, Kārlis Hūgenbergers, Jākobs Florentīns Lundbergs, Johans Teodors Bērents, Vilhelms Pantēniuss, Gustavs Braše), tad Durbē dzimušo Otto Bernhardu Frīdrihu Runcleru, kurš bijis starp Latviešu literārās biedrības dibinātājiem un kura laikā draudzē atvērtas divpadsmit skolas, Pauls Daija pirmoreiz ieved kultūrvēsturiskajā apritē.

„Savas monogrāfijas nosaukumā emu vācbaltiešu mācītājus nosaucis par starpniekiem,” raksta autors. „Tādi viņi bija pat vairākās nozīmēs. Laikmets, kurā viņi strādāja, vēlāk kļuva par starpposmu starp citiem – lielākiem – vēsturiskiem pagrieziena punktiem, un šīs grāmatas varoņi kļuva par tilta būvētājiem no dzimtbūšanas atcelšanas uz nacionālas atmodas kustību (pat ja viņi neaizdomājās, ka tas, ko viņi būvē, ir tilts, un vēl jo mazāk – kur tas ved). Viņi bija starpnieki, kas apgaismības idejas no vācu saloniem aizvadīja līdz latviešu zemnieku istabām.” Un tomēr attiecībās starp muižu un zemniekiem viņu, mācītāju, statuss abām pusēm paliek kā „savējie” un „svešie” vienlaikus, turklāt viņiem līdzās par arvien pamanāmāku (dažkārt – arī pa pusei slepenu) intelektuālu spēku kļūst hernhūtiešu rokrakstu literatūra, kā arī par veclatviešiem vēlāk dēvētie latviešu pirmās paaudzes autodidakti. Līdz ar to monogrāfijas lasītāja priekšā atveras aizraujoša, nereti noslēpumaina un labirintam līdzīga ainava, kurā it kā iestaigātas takas pēkšņi var aprauties strupceļā vai novest teritorijā, kas prasa pēc jauniem pētījumiem.

Vērīgāk ielūkojoties monogrāfijas portretu galerijā, reljefi kļūst redzama arī tautas apgaismības saikne ar vēlāko latviešu kultūras virzību, gan atstājot jautājumu, vai, teiksim, Jura Alunāna Dziesmiņas, Mājas Viesa iznākšana vai Tērbatas studentu pulcēšanās vairāk ir apgaismības noslēgums vai – drīzāk – tās turpinājums jaunā kvalitātē. Un no šāda skatupunkta joprojām vieta diskusijai par nacionālās literatūras robežu paplašināšanu, ietverot tajā arī vācbaltiešu mācītāju paveikto.

Sīka piezīme. Nodaļā par Kārli  Frīdrihu Vātsonu varētu vēlēties izvērstāku raksturojumu par viņa veikto Donelaiša Gadalaiku fragmentu tulkojumu, kas parādījās visai drīz pēc oriģināla publikācijas. Bez Ernesta Dinsberga recepcijas procesā varētu pieminēt vēl virkni literātu, kas ķērušies pie šī arī latviešu kultūrā tik būtiskā darba latviskošanas. Monogrāfijas autors gan devis vairākas avotu norādes, to skaitā atsauci uz Māras Grudules pētījumu LFMI kopkrājumā „Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras konteksti” (2008), tomēr lasītājam būtu ērtāk visu materiālu iepazīt vienviet.

Īpaša atzinība Inesei Hofmanei un Reinim Hofmanim par plašā un unikālā fotomateriāla kvalitatīvo apstrādi un grāmatas dizainu.

 

Jānis Zālītis