|
Kristers Bērzs (1998) – Pirmais radošuma impulss dzejas virzienā radās skatoties Mārtiņa Vilsona Čaka dzejas izrādi. Es dzeju uztveru un izmantoju kā pašterapiju, rakstu tikai tad, kad nevar nerakstīt. Naktīs, kad domas ir tuvu, bet miegs tālu, kā arī rītos, kad, sapinoties ar emocijām, īpaši smaga šķiet sega. 2007. – 2011. Aģents KĀPĒC Latvijas radio, Diānas Sproģes projektā - radio enciklopēdija bērniem „Kāpēc Tāpēc”. No 2017.gada janvāra līdz 2018. gada novembrim Latvijas simtgades spēles vidusskolēniem „Faktu mednieki” LR1 vadītājs. No 2018.gada novembra līdz šim brīdim valdes loceklis / projektu vadītājs pasākumu organizēšanas kompānijā SIA „Line Up Projects”. |
 |
|
Kristers Bērzs
* * *
Turi mani rokās savās Kā kafijas krūzi mīļāko Lietus lāses mūs pārklās Nešķaidot kafiju tumšāko
Cerībā, ka nākotnē tuvākā Mūsu ceļi tomēr savijas Esmu gatavs palikt te Uz sētas staba atstāta kafijas krūzīte
* * *
Kā ūdens pile no lāstekas Tu man aizkriti aiz apkakles Es nopurinājos kā suns Kas negribīgi aizvilkts uz dušu Taču pavisam drīz jau biju apburts Skatoties uz Tavu melno skropstu tušu
Kā ūdens pile no lāstekas No ledainas Tu kļuvi silta It kā.. Kā maigs glāsts uz muguras Kā silta asara uz vaiga It kā mēs atrastos ārpus laika
Gaistošs bija siltums Tavs Kā gājputni rudenī katrā Tu aizlidoji
Zem lāstekas katras Stāvu tagad es Ceru, ka pile kāda Aizkritīs man aiz apkakles
* * *
Varam pozitīvisma enerģijā starot Atkal rīts un nav jāiet karot Var mierā barot kanālmalā pīles Un apspriest apkārtējo dzīves
Šodien ir perfekta diena Tukšumam pēdas dzīt It kā bezgalīgi grimt un grimt Bet nekad līdz galam nenoslīkt
Šķietami lietus nekad nespēj rimt Ja tā būtu tikai šodiena, kas jāatgūst Bet tukšums ar dienu katru smagāks kļūst To paliek grūtāk un grūtāk paskaidrot
Dzirdējis esmu „visādi notikt varot” Un tā es te spriedelēju naktī vēsā Pavadīt dzīvi vētrā uz gaismu cerot Vai palikt tumsā nekustīgi guļot
* * *
Nokaltis koks purva zaļumā Es starp jums visiem stāvu Mana stumbra tukšumā Katrs kliedziens atbalsojas tālu
Purva zaļumā nokaltis koks Paslēpies tepat acu priekšā Mizas caurumā paveras logs Neskaties tajā iekšā Nav Tev jāuzņemas šis slogs
* * *
Uz negaisa mākoņiem Kā spogulī skatos Tu kā balta mākoņa maliņa Starp melno mākoņu blāķiem
Kā saules stars šķeļot ūdens piles Pāradīji man, ka arī lietus laikā mēs varam būt krāšņi
Bet tāpat man ir bail Man bail Tevi saukt tuvāk Ir tik daudz peļķes kurās vari iekāpt Un Tev taču nav gumijas zābaku Un kā lai parādu Tev gaismu savu Ja slēpjas tā no manis paša
Tas nav Tavs vai pasaules darbs Šos mākoņus izkliedēt Darbību ir jāsāk man pašam Lai iegrieztu vēju sev labvēlīgu
Vai Tu būtu gatava šeit būt Arī ja nevaru solīt, Ka klimatu savu kontrolēt spēju Mākoņi aizķeras aiz manis kā aiz kalnu grēdas
Ja pelēkums būs daudz Mūsu upē būs pārāk daudz krāces Vai atcerēsies mani, Kad uz ādas Tavas kritīs lietus lāses?
* * *
Nelieciet manā palātā nevienu Es te nebūšu uz ilgu laiku Tas viss esot ārstējams Ar medicīnu mūsdienu
Nelieciet manā palātā nevienu Nav mērķis strīdēties ik dienu Ar vīriem baltā halātā Bet manī neklausās kad saku
Nelieciet manā palātā nevienu Tas neesot kā infekcija No tevis nevar pielipt citiem Tā man pasniedza manu slēdzienu
Nelieciet manā palātā nevienu Arī tie, kas nāk ar sveci, tumsā apmaldās Noslīkt var pat straumē pazīstamā Es tomēr drošāk jūtos vientulībā
Nelieciet manā palātā nevienu Kaut alkstu noķert kādu skatienu Satikt patiesu sarunu biedru Sajust maiguma pilnu pieskārienu
Nelieciet manā palātā nevienu Pāri ielai ir būdiņa pelēka Kompānijai es izvēlos tās sienu Mēs labi saprotam viens otru Tā arī nezin vai sagaidīs rītdienu
* * *
Tik koši neģērbties Atbilstoši izteikties Un varam būt droši Emocijas ir pārejoši
Nogurdinoši
Tas ir tik sasodīti nogurdinoši Eksistēt pasaulē, kura tik ļoti skrien Man zem kājām ir dubļi Velku gumijniekus, man ir pakaļ jābrien
Laiks tāpat kā cilvēki skrien Man arī vajadzētu tālāk iet Bet diezgan smagi esmu iestidzis Un ilgojos pēc Tevis es arvien
Ilgoties pēc kā nebijuša ir līdzīgi Kā ilgoties pēc tā, kas vairs nevar būt Nostalģija un nākotnes fantāzijas Šodien puķu stendā pamanīju frēzijas
Dubļos uz vietas stāvot viegli var nogrimt Bet es nevaru tik ātri uz priekšu skriet Man tomēr vajag to romantisko balansu Starp dubļiem un lielpilsētas asfaltu
* * *
Nakts caur pusvirus logu Iezogas istabā manā Man vienmēr šķiet, Ka naktī laiks skrien lēnāk Domas kā vējš aiz loga svilpo Un gribot negribot tās ved pie Tevis
Tavi vārdi kā vīnstīgas ap mani vijas Gribu dzirdēt domas Tavas par visu Pat ja laika mums tam nemaz nav Klausos Tevī skaistajās acīs pazūdot Šis laika sprīdis ar Tevi ir gaisma Gribu to noķert burciņā un ieziemot
Gaisma, kas apsedz kā pleds Un pat naktī šajā ir siltāk Es gribu šeit palikt Vēl pavisam nedaudz ilgāk
* * *
Vakar nedega dārza lampiņas Es naktī stāvēju pie loga Un nevarēju saprast Kāpēc ir tik ļoti tumšs
Viena lietaina diena Un lampiņu gaisma Vairs ejot gulēt nepavada
Tik sasodīti viegli pierast Pie ārēja gaismas avota Kas acu priekšā
Man arī lietaina nedēļa Tāpat dārzā apstājos Un nevarēju saprast Kāpēc ir tik ļoti tumšs
* * *
Uz manas mīļākās tējas krūzes Ir seja, kas ir tik līdzīga Tavai Katru rītu, kad metu citronu tējā Es pasmaidu, jo atkal satiekamies
Es gribēju Tev šodien uzrakstīt Parādīt krūzītes dubultnieci Pastāstīt kā mēs jau kādu laiku Ik rītu brokastojam kopā
Es gribēju šodien uzrakstīt Tev Tas viss sākas ar nodomiem labiem Bet sapratu, man rakstīt par Tevi Ir vieglāk mums abiem
* * *
|
