Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
Neļķu ugunīs, neļķu ugunīs[1]
Inga Žolude. Tēvs. Literārais redaktors Arvis Kolmanis, vēstures konsultants un pēcvārda autors Kaspars Zellis, „Dienas Grāmata” 2026, 240. lpp.
Sarkanās neļķes uz vāka saplūst un saraujas zem baltajiem burtiem, kas vēsta: TĒVS. Pazīstamā rakstniece Inga Žolude šoreiz pievērsusies nevis literatūras, bet savas dzimtas vēsturei, radot romānu, kurš stāsts par divvalodīgas ģimenes ikdienu agrāk un šobrīd, kad karš Ukrainā sašķēlis sabiedrību.
Deviņpadsmit nodaļās lakoniski izklāstīta ne vien ģimenes, bet arī mūsu visu vēsture, un sāpīgas tajā ir ne vien atmiņas par pagātni, bet arī šodiena un pavisam drīzā rītdiena, kurā galvenās varones Agneses tēvs Valērijs būs iegājis demences valstībā tik dziļi, ka pametīs šo nīcīgo ķermeni un dosies prom. Uz kurieni? Varbūt uz paralēlu pasauli, kurā uzvarējusi vispasaules revolūcija, kur svētkos joprojām plīvo sarkani karogi un vara pieder vienai vienīgai partijai, bet darbā un sadzīvē izmanto vienu vienīgu valodu. Varbūt tieši otrādi – viņš nokļūs pasaulē, kurā atmiņas par bijušo būs skaudras un tiešas, atgādinot par izsūtīšanām, miljoniem gulaga upuru un viņu rokām raktajiem kanāliem, būvētajiem dzelzceļiem un Krievijas plašumos iedēstītajiem kaulu kauliem. Kas zina?
Pagaidām viņš ir kļuvis par sāpīgu jautājumzīmi romānā, no mīloša un mīlama tēva mazpamazām, slimības iespaidā, kļūstot par pretinieku. Varbūt pat naidnieku – ja tā var sacīt par tuvinieku. Tuvinieku, kurš maz pamazām attālinās pats no savas dzīves un ģimenes, kļūstot par... jā, par ko tad Valērijs kļūst? Par būtni, kas pieķeras savai dzimtajai valodai kā pēdējam glābiņam, būtni, kas reizē ar iemācīto svešo valodu zaudē arī toleranci pret svešo valsti – un līdz ar to sava bērna mīlestību.
Emocionāli šis meitas-tēva stāsts ir ļoti ietilpīgs un domāšanu raisošs. Te nav gatavu atbilžu vai ieteikumu, ir tikai situācijas un notverti mirkļi. Un tēva dziestošais prāts, kas Agnesi mudina uzmeklēt un sakrāt itin visas tēva atmiņas, kuras izdosies sameklēt. Uztaisīt tādu kā kopiju viņa dzīvei – un jau pašā iesākumā skaidri apzinoties, ka tas nav iespējams. Gan tāpēc, ka atmiņas vispār ir subjektīvs lielums, gan tāpēc, ka nav iespējams izzināt otra dzīvi. Taču Agnese cenšas. Un, lai gan spāņu rakstnieks Manuels Vilass savā vecākiem veltītajā romānā Ordesa skaidri saka, ka „dēls nedrīkst būt klāt brīdī, kad viņa māte kļūst maza meitene,” Agneses ceļš ir tieši tāds. Viņas tēvs pamazām sarūk, sarūk un kļūst par puiku. Tieši Agnesei, jaunākajai no meitām, samierināties ar šo pārvērtību kļūst pārlieku grūti un viņa pēta tēva personīgo vēsturi, reālajā dzīvē atsakoties ar viņu tikties.
Tas, ka Inga Žolude šo ārkārtīgi personisko un smeldzīgo vēstījumu ir atšķaidījusi ar vairākiem vēsturiskiem ekskursiem, lasītāju kaut kādā mērā izsit no sliedēm – vēl tikko līdzdzīvojis Agnesei, viņš pēkšņi nonāk vienā telpā ar jauno Aloizu Alcheimeru un viņa pacientiem. Vēlāk sastopas ar Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu, izzina kā un kāpēc radās „Komunistiskās partijas manifests”, iepazīst Padomju Savienības ikdienas ēnainākos nostūrus. Nebiju pārliecināta, ka šīs starpspēles ir nepieciešamas, ja nu vienīgi tiem, kas nekad nav dzīvojuši Padomju Latvijā. Taču saruna ar kolēģi, kas arī bija lasījusi „Tēvu” sniedza pavisam citu skaidrojumu romāna uzbūvei. Tā kā arī kolēģe ir piedzīvojusi vecāka iegrimšanu aizmirstības valstībā, šo sāpīgo atsvešināšanos un kļūšanu citam, viņa ar pārliecību sacīja, ka bez atelpas, kad runāts tiek par ko citu, viņa nebūtu spējusi grāmatu izlasīt. Tāpēc pieļauju, ka arī autorei tas bija nepieciešams tādēļ, lai kaut uz brīdi atgrieztos pasaulē, kur notiek kas cits, nevis pašas tēva pakāpeniska garīga izzušana.
Savukārt LPSR laiku autore apraksta atbilstoši pēdējā laika latviešu literatūrā izplatītajam piegājienam: tolaik bija slikti un visi cieta. Man, kā šo laiku piedzīvojušai, bija sajūta, ka ir radusies tāda kā vispārīga tendence padomju laiku atainot kā tādu, kura pastāvīgās ikdienas neērtības pilnībā aptumšoja tālaika cilvēku dzīvesprieku. Pelēkā masa jūtas nospiesta, nomākta un pusdzīva. Taču tā nemaz nebija. Cilvēki tāpat mīlējās, ķīvējās un priecājās, jo bija jauni un dzīvi. Iekārta vienkārši bija visapkārt un ar to nācās rēķināties, taču lielākoties tas notika, ļaudīm īpaši neaizdomājoties par to, kāpēc ir tā, kā ir. Jā, ģimenēs, kas bija cietušas izsūtīšanās, protams, nedzīstoši gruzdēja naids un bailes, taču tikai retais veica ko reālu pret pastāvošo varu. Drīzāk pieņēma to kā neizbēgamību, kurā jāiekārtojas pēc iespējas ērtāk. Aprakstītās reālijas: mazītiņie dzīvoklīši, produktu un citu preču deficīts, blata sistēma, studentu „sadale” un pārējais bija kaut kas neizbēgams un tādēļ pat īsti neapspriežams. Lai apietu šīs sadzīviskās neērtības, cilvēki bija gatavi uz visu ko. Lielākas un mazākas blēdības bija ikdiena vienkārši tāpēc, lai ikdienu padarītu drusku patīkamāku. Tiesa, romāna varoņu lēmums apprecēties, lai paliktu Rīgā, manuprāt, nebūt nebija pārāk izplatīts, lai gan nostāsti par to ir dzirdēti.
Kopumā Tēvs ir grāmata, pie kuras noteikti gribēsies atgriezties, jo tā rosina pārdomas ne tikai par vēsturi un politiku, bet – galvenokārt! – par cilvēku attiecībām. Par to, cik svarīgi mēs esam viens otram, cik svarīga ir ģimene un tuvinieki. Laikmetā, kad tas vairs nav pašsaprotami, šis ir arī atgādinājums par to, ka savējie ir un paliek savējie pat tad, ja viņu darbības kļūst dīvainas un nepieņemamas. Par to, ka ģimene ir diezgan plašs jēdziens un tajā ietilpst ne vien vecāki un brāļi/ māsas, bet arī vecvecāki, tantes un onkuļi. Ka tajā ir ne vien vājums un nepatikšanas, bet arī spēks un mīlestība. Un varbūt tieši tas mums visiem pietrūkst šajā steidzīgajā un aizņemtajā laikā: kopā būšana un rūpes vienam par otru.
Par vēsturnieka Kaspara Zeļļa pēcvārdu jau diezgan daudz putu noskrējis sociālajos tīklos, tāpēc par to daudz neizteikšos, pieminēšu vienīgi, ka arī viņš uzsver: „Ja mēs no sava atmiņu mantojuma izvelkam tikai deportētās vecmāmiņas stāstu, bet aizmirstam kompartijas biedra vectētiņa dzīves gājumu, tad neko daudz no sava mantojuma neesam izmantojuši.” Inga Žolude izmanto. Viņa pēta savas saknes un līdz ar to iestaigā taku arī turpmākajiem darbiem par laiku, kas nu jau paliek arvien tālāks un svešāks. Ir izaugusi vesela paaudze, kas to iepazīst tikai filmās un grāmatās – laiku, kad bija „bezmaksas izglītība, medicīna, sports” un vienlaikus ar to pastāvēja blats, kukuļdošana, atpirkšanās no armijas un citi „labumi”.
Kristīne Ilziņa
[1] Neļķu ugunīs – Andreja Lihtenberga un Māras Krievkalnes dziedāta dziesma ar Alfrēda Krūkļa vārdiem un Edmunda Goldšteina mūziku.
