Pasargāt sevi no pārdabiskā

 

Linda Nemiera. Aizliegtais grāmatu klubs. Zvaigzne ABC, 2025. 478 lpp.

 

 

Nesen ceļu pie lasītājiem sācis rakstnieces Lindas Nemieras jaunākais romāns Aizliegtais grāmatu klubs. Zinot, ka viņas žanri literatūrā ir fantastika un fantāzija, jau, pirms atvērt grāmatu, rodas vēlme uzminēt – diez, kas autores interešu lokā būs nokļuvis šoreiz. Iespējams, tādas izjūtas varēja rasties īpaši jau tiem lasītājiem, kuri atceras L. Nemieras darbu „Rīgas raganas” (2021), kur Latvijas galvaspilsēta ar vairākiem tās rūpīgi glabātiem noslēpumiem bija gandrīz vai kā viens no romāna varoņiem. Šoreiz gan Rīgas vietā rakstniece izvēlējusies nelielu apdzīvotu vietu Ziemeļvidzemē netālu no Limbažiem, kam devusi nosaukumu „Sēna”. Nē, nepārprotiet, runa nav par Francijas upi, bet gan apdzīvotu vietu Latvijā

Tas, ka dzīves ritms lielās pilsētās un lauku novados rit ļoti atšķirīgi, ir vispārzināms fakts. Īpaši to izjūt cilvēks, kurš izvēlējies no galvaspilsētas pārcelties uz mazpilsētu. Līdz ar dzīvesvietas maiņu, mainās arī paradumi un ar laiku pat domāšana. Romānā šādu pieredzi gūst angļu valodas skolotāja Sintija.

Galvenais temats, ap ko koncentrējas romāna darbība ir, ko darīt apstākļos, kad gan tev pašam, gan apkārtējiem cilvēkiem regulāri jāsaskaras ar ko pārdabisku, kam loģisku skaidrojumu neatrast. Ja kas savāds ir piedzīvots vienreiz, vari to „norakstīt” uz sagadīšanos vai arī sev iegalvot, ka tā jau tikai šķita, taču ja jocīgas lietas sāk notikt gandrīz katru dienu un pat nakts stundās, nekas neatliek, kā meklēt cēloni. Ar to arī nodarbojas romāna varones – samērā atšķirīgas sievietes, kuras vieno vietējās bibliotēkas grāmatu klubiņš. Katru no viņām ir piemeklējis kad ļoti dīvains, pat biedējošs. Viena pa savas mājas logu vairākkārt pamana gigantisku vilkati – mutantu, otrai, braucot uz Valmieru, pa ceļam gadās mistisks pasažieris, citai pilnīgi neloģiskos apstākļos iet bojā viņas truši un papagailīši. Un kur nu bez pēkšņām veselības problēmām, kas raksturīgas cilvēkiem, kuri saņēmuši lielu radioaktīvā starojuma dozu. To visu kopsavelkot, grāmatu klubiņa dāmām kļūst skaidrs, ka šīm problēmām, kas piemeklējušas Sēnas iedzīvotājus, sakne meklējama padsmit kilometrus attālajā eksperimentāli pētnieciskajā armijas bāzē meža vidū. Tur slēpjas ļaunums, kas piemeklējis šo apdzīvoto vietu.

Šķiet neticami, ka dāmas ir tās, kuras nodarbojas ar tik netipisku problēmu cēloņa meklēšanu, taču rakstniece to uzticējusi piecām ļoti atšķirīgām dāmām – skolotājām Sintijai un Dainai, policistei Agnesei, zobārstei Aijai un bibliotekārei Baibai. Vispirms lasītājs tiek iepazīstināts ar šo dāmu ikdienu, viņu darba specifiku, kas, jāatzīst, autorei ir izdevies ļoti labi. Lasītājs nokļūst gan pašvaldības policijas iecirknī, gan skolotāju istabā, gan zobārstes kabinetā, gan bibliotēkas lasītavā. Rodas izjūta, ka visas šīs tik atšķirīgās vides autorei ir labi, labi pazīstamas. Arī varoņu raksturojumā iekļautas tās īpašības, kas katrai savas profesijas pārstāvei ir būtiskas viņas darbā. Piemēram, zobārste Aija ir ļoti precīza, nekad nekavē, visus darbus veic skrupulozi un atbildīgi. Savukārt policiste Agnese ir ļoti zinātkāra, drosmīga, nebaidās uzņemties risku, lai noskaidrotu patiesību. Vienīgais, kas mazliet mulsina, ir tas, ka pēc brāļa Ritvara bezvēsts pazušanas viņa māsa, kas pati ir policiste, tā arī nesaņemas uzrakstīt iesniegumu par sava radinieka pazušanas faktu.

Romānā darbība noris paralēli divās plaknēs – tam ir divi sižeti. Viens no tiem atspoguļo mazpilsētas dāmu, grāmatu kluba dalībnieču, ikdienu, savukārt otrs – augstas raudzes zinātnieku darbību, kur visaugstākā mērķa sasniegšanai tiek ziedots pilnīgi viss. Lasītājs ne tikai tiek aizvests līdz kodolraķešu bāzēm Koteļinjā un Ureļņikos, bet arī uz laiku, kad noris Otrais pasaules karš, un pat tādu pasaulē atpazīstamu zinātnieku kā fiziķa un „Bīfelda-Brauna efekta” atklājēja Tomasa Taunsenda Brauna un matemātiķa, datorzinātnieka Mstislava Keldiša mājokļiem. Rodas izjūta, ka esi nokļuvis laika mašīnā, kas aizved uz nacistu un PSRS zinātnieku pētnieciskajām laboratorijām, turklāt šis vēstījums ieintriģē tik ļoti, ka rodas vēlēšanās meklēt papildus informāciju, kas tas īsti notika ar Rīgā dzimušo ģēniju Keldišu viņa nāves dienā – 1978. gada 24. jūnijā. Padomju Savienībā bija norma sabiedrībā zināmu cilvēku pašnāvību gadījumus izziņot kā nelaimes gadījumus vai skaidrot, ka nāve iestājusies veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ. Viens no šādiem gadījumiem bija Mstislava Keldiša bojāeja, kas oficiāli tika skaidrota sirdstriekas rezultāts, ne pašnāvība, taču šajā romānā zinātnieks pats izvēlas noslēgt rēķinus ar dzīvi. Kas notika patiesībā, to droši vien nekad arī neuzzināsim.

Rakstniecei izdodas noturēt lasītāja uzmanību līdz darba pēdējai lappusei, jo gribas uzzināt, vai un kā tiks atmaskota slepenās bāzes noziedzīgā darbība, citiem vārdiem, vai šo ļaunumu būs iespējams uzvarēt. Līdzīgi kā romāna varonēm, arī lasītājam var rasties šāda izjūta: „Piepeši sagribējās būt atpakaļ mājās, aiz aizslēgtām durvīm un aizvilktiem aizkariem, kas nošķirtu viņu no sarmainā ļaunuma, kurš plūda pāri šosejai. (..) Neatkāpās sajūta, ka baltā migla sev līdzi nes nelaimi.” (265. lpp.)

 

Lāsma Gaitniece

 

Recenzija tapusi, tās autorei atrodoties Tukuma Literātu apvienības un UNESCO Literatūras pilsētas Tukums piedāvātajā rezidencē Jaunpils pilī. Rezidences nosaukums – „Jaunpils Rakstnieku pils”.