Lelde Logina

 

PALĪGĀ!

 

Rudens plivina apkārt savus vējus tā, ka tie vēsā mierā izēdas cauri mētelim, džemperim un miesai – līdz pat kaulam. Montai šāds laiks patīk: kad no tevis izpūš ārā visu, kas kaut kur dziļi iekšā smeldz, grauž, kņud, rūgst un gruzd. Tas krāšņais rudens – ar spīviem vējiem, spilgtām krāsām, pārgatavojušos „Balto Dzidro” ābolu tekstūras mākoņiem zileņzilās debesīs, novakaru pienaino miglu, caur kuru no dūmojošiem lapu sārtiem raganiski mirdz oranžas ogļactiņas, ar cidoniju sīrupa garšu un svaigi ceptu ābolu pankūku smaržu siltās, ar sausu egļu malku izkurinātās istabās. Vēlams, bez lietus. Tāds rudens ir Montas mīļākais gadalaiks.

Šovakar, kad ikdienas darbi jau apdarīti – pēdējie dārzeņi novākti no lauka, lapas sagrābtas un sadedzinātas, grīdas izmazgātas un saimei vakariņas pagatavotas – atliek vien sanest no akas ūdeni, lai rīt varētu laiski baudīt svētdienas mieru. Akas vindai palaikam žēlīgi iečīkstoties, Monta smeļ ūdeni un lej spaiņos, sargādamās, lai neapšļakstītu aši uzmauktos rozā krokšus – visu dienu vazājoties apkārt stingrajos gumijniekos, nogurušas kājas.

Kaut kur starp vēja vilku kaucieniem, kaimiņsuņu retajiem rējieniem, vārnu haotiskajām klaigām un vindas apnicīgo ņerkstēšanu Monta, šķiet, saklausa kaut ko līdzīgu cilvēka balss skaņām kaut kur tālumā. Nevar saprast, vai tur kaimiņu bērni klaigā, vai arī kāds kādu sauc. Monta uz brīdi pārstāj griezt vindas rokturi un kārtīgāk ieklausās. Nudien liekas, ka kāds sauktu pēc palīdzības. Pa vējam atlido frāzes: „Palīgā!” un „Glābiet!”

No mājas iznāk Nelda un dodas uz šķūni pēc malkas. Monta uzsauc mātei:

– Paklausies! … Dzirdi?

Nelda ātri saausās, paver muti un groza galvu uz visām pusēm.  

– Tā kā bļautu kāds kaut kur… – māte pamet ar roku uz ceļa pusi. 

– Jā, liekas, ka sauc palīgā. – Monta saka, jau mazliet uztraukta. – Iešu, pateikšu brāļiem, lai paiet pa ceļu, paskatās, varbūt tiešām kas noticis. Nelda vēl ieminas:

– Bet varbūt tur kaimiņu Jura bērni spēlējas?

– Labāk tomēr pārbaudīt, kas zina… – Monta izceļ spaini, atstāj to turpat uz akas un ieiet istabā.

– Arvo, Aino! Panāciet šurp!

Dvīņi aizrautīgi spēlē kompi un nemaz neatsaucas uz māsas aicinājumu.

– Dzirdat? Eu, saģērbieties un noejiet gar ceļu, paskatieties, vai nav kas atgadījies! Tur kāds bļauj, uz Jura mājas pusi… – Monta neliekas mierā.  

– Nu tak varbūt pats Juris arī bļauj! – atsmej Arvo un turpina spēli.   

– Vai Jura sieva bļauj uz Juri, varbūt atkal sadzēries taisās ar traktoru vizināties, kā parasti… – smejoties piemetina Aino, neatraujot acis no datora. Māsa ir uzstājīga:

– Nu nē, galīgi neizklausās pēc Jura, bet tā kā vīrietis… aizejiet gan!

– Nu labi, ko ar tevi padarīsi… būs vien jāiet. – Arvo negribīgi ceļas kājās, velk cepuri un virsjaku.

– Tāpat neatšūsies, kamēr savu neizkauksi! – Aino ironiski novelk un seko brāļa piemēram.  

Monta atgriežas pie ūdens nešanas. Ārā joprojām dzirdami saucieni, tikai nu jau skaļāki un nervozāki. Brāļi raiti aizsoļo uz ceļa pusi. Māte nes malkas klēpi no šķūņa, apstājas pagalma vidū un klausās. Brīdi valda klusums. Pēc tam kļūst dzirdamas vīriešu balsis. Tātad dēli ir satikuši to, kurš kliedza. Tad jau drīz uzzināsim, kas tur bija, Nelda nodomā un ieiet istabā.

Gaidot brāļus pārnākam, Montu pārņēmušas senas atmiņas. Reiz, kad viņa vēl bija padsmitniece, vectēvs naktī bija apmaldījies tepat netālu – it kā vieta pazīstama, visa dzīve te aizvadīta, bet nekādi nevarējis atrast mājas, kliedzis visu nakti, taču neviens nedzirdējis. Tikai nākamajā rītā, pēc saullēkta, beidzot sapratis, kur atrodas, un pārradies mājās. Laikam bijis piemeties vadātājs, viņš mēdza jokot. Toreiz Monta pārdzīvoja, ka neviens nebija palīdzējis vectēvam – neviens nebija dzirdējis, vai varbūt tikai izlikās nedzirdam. Varbūt tāpēc viņa bija tā, kura vienmēr centās visiem palīdzēt, kaut kāds glābējas sindroms laikam tomēr viņai piemita.   

Aino un Arvo pārnāca pēc krietna laika. Izrādījās, ka netālu no kaimiņu mājām viņi atraduši kādu nepazīstamu vīrieti, nekustīgi guļam uz ceļa blakus apgāztam motociklam. Vīrietis kaut ko nesakarīgi buldurēja, likās, ka bija dzērumā. Pakustēties nevarēja. Tā nu brāļi izsauca ātro palīdzību, paskaidroja dispečerei, kā tikt līdz negadījuma vietai, sagaidīja mediķus un atgriezās mājās. 

Monta un Nelda bija priecīgas, ka izdevies kādam palīdzēt. Arī abi brāļi bija gandarīti, ka tomēr aizvilkās apskatīties. Visu turpmāko vakaru ģimene pārrunāja šo atgadījumu, cerot, ka ar to vīrieti viss būs kārtībā, ka ārsti palīdzēs viņam atlabt.

Nākamajā rītā Neldas pagalmā ieripoja Juris ar savu velosipēdu. Protams, viss ciems jau apsprieda vakardienas notikumus, te tādas ziņas izplatījās zibenīgi. Juris uzteica abus brāļus par cilvēka izglābšanu, nosaucot viņus par ciema varoņiem. Izrādījās, ka tas vīrietis ir vietējā veikala pārdevējas Kaivas civilvīrs Leonards, iebraucējs no cita novada. Tagad viņš esot slimnīcā, kādu laiku Kaivai nākšoties viņu uzpasēt un kopt, bet drīz vien būšot kā svaigs gurķītis. Uz tādas pozitīvas nots Juris atvadījās, un Nelda varēja just lepnumu par saviem krietnajiem bērniem, kuri nepaiet garām līdzcilvēkiem grūtā brīdī.

Laiks ritēja uz priekšu nevaldāmi strauji. Aptuveni pusgadu pēc notikuma, kurš jau visiem bija aizmirsies, Nelda pārnāca mājās no veikala ar nepatīkamām ziņām – šis pats viņu izglābtais Leonards esot piekāvis Kaivu tik pamatīgi, ka viņa guļ slimnīcā ar lauztām ribām, daudziem sasitumiem un nopietnu galvas traumu, kas vēl sazin kā beigsies. Nelda bija pamatīgi aizkaitināta.

– Nu nav šai pasaulē taisnības – tu, cilvēks, izglāb tādu mērgli, bet šis pēc tam citus dauza, turklāt vēl sievu! Nu vai nav tīrākā bezkaunība? – Nelda šķendējās.

– Monta, tu – kā parasti! Tev jau vairāk par visiem vajag – visus tik skries un glābs, beigās sūdus vien sataisa… – Arvo puspajokam pārmeta māsai.

– Nevajadzēja mums to rupuci glābt. – Aino novēloti konstatēja. Monta aizsvilās:

– Kā mēs varējām zināt, ka tā notiks? Uz pieres jau viņam nebija rakstīts…

– Turpmāk vairs nav ko ar tādu labdarību nodarboties. Ne mūsu cūka, ne mūsu druva! – Aino apņēmīgi nosolījās. Bet Arvo iebilda:

– Nu un ko tagad? Truli paiesi garām, kad cilvēks mirdams lūgs palīdzību? Vai filmēsi un liksi video „TikTok” laivā? 

– Nu bet kāda jēga glābt tādus fujakus, kuri pēc tam šitā izpildās? – Aino palika pie sava. Monta bezkaislīgi rezumēja:

– Nu, cerēsim, ka Kaiva atlabs un viņai viss būs kārtībā. Galu galā tas, kādu vīrieti viņa ir izvēlējusies, ir tikai un vienīgi viņas atbildība. Mēs tikai darījām to, ko darītu ikviens adekvāts cilvēks. Ārsti arī glābj visus pēc kārtas … 

Šo sarunu visiem gribējās ātrāk izbeigt. Katrā no viņiem šobrīd plosījās pretrunīgas sajūtas. Cik liela ir mūsu atbildība visā šajā lietā? Kā būtu labāk – iesaistīties vai tomēr paiet garām? Taču arī šis notikums pamazām aizmirsās. Visi jau bija ar to apraduši un galu galā pat nomierinājušies. Ne jau viņi Kaivu sasita un ne jau viņi lika Leonardam to darīt. Katrs pats atbild par savu rīcību.

Kopš Leonarda izglābšanas jau pagājis gads. Atkal rudens vēji plosās pa pagalmu, bet Monta plosās pa virtuvi – cep ābolu un kanēļa plātsmaizes, gatavo pīlādžu džemu un marinē ķirbjus. Dzīve rit savu gaitu. Daba šoruden krāsojas spilgtāk kā jebkad. Nelda pārnāk no veikala pavisam noskumusi un paziņo, ka Kaiva ir mirusi. Izlēkusi pa logu no trešā stāva. Vai nu pati, vai ar Leonarda palīdzību. Kas to lai zina, šis esot aizlaidies kaut kur prom, uz dzimto vietu.

– Nosist toreiz to kretīnu vajadzēja, nevis „ātros” saukt. – Aino asi izgrūž caur zobiem.

– Ko tur vairs. Ne jau mēs… – Nelda smagi nopūšas un apklust.  

– Bet ja mēs toreiz nebūtu aizgājuši… – Arvo negrib pabeigt sakāmo.  

Monta šoreiz klusē. Pēc tam iziet ārā un brīdi stāv pagalmā. Velk nāsīs plēsīgā ziemeļvēja dzestro vieglumu, bezpalīdzīgi noskatoties, kā tikpat vieglu roku tas noliec pie zemes neskaitāmas smilgas pļavā. Palaikam tukšvējam cauri izspraucas ritmiska dzeņa knābja kalšana pie mājas augošās kļavas deniņos. Tās lapas gail koši sarkanas. Šķiet, rudens tām uzspļāvis asinis…