|
Rakstniece Līga Rimša dzimusi 1945. gadā, Ventspilī. Pēc kara gadiem nācies daudzkārt mainīt vecākus un dzīves vietas, dzīvot bērnu namos un internātskolā.
Rakstījusi grāmatas Vēlos būt par deputāti, |
 |
Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
|
Rakstniece Līga Rimša dzimusi 1945. gadā, Ventspilī. Pēc kara gadiem nācies daudzkārt mainīt vecākus un dzīves vietas, dzīvot bērnu namos un internātskolā.
Rakstījusi grāmatas Vēlos būt par deputāti, |
|
Līga Rimša
MĪLULIS
Spilgts rīta saules stars, ielavījies pa aizskaru spraugu, uzgūla plakstiņiem. Lēni mozdamās, izberzēju acis un slinki izstaipījos. Ar pleciem un pēdām atspiedusies pret matraci, pacēlu augšā gurnus, nolaidos atpakaļ, tad apsēdusies, ar pirkstu galiem aizsniedzos līdz pēdām. Ar to slinkā rīta vingrošana beidzās. Man patika ciemoties pie mammas māsa – krustmāmiņas Otīlijas. Viņa tik stingri nesekoja manai rīta rosmei, zobu tīrīšanai un ausu mazgāšanai, kā mamma. Pārkārusi kājas gultas malai, klausījos kas notiek aiz durvīm. Blakus, no virtuves, skanēja balsis. Tur runāja kaimiņiene Taņa, uz brīdi ieskrējusi apraudzīt Otīliju. Raušoties ārā no gultas, dzirdēju abas runājamies.
– Vai dikti sāp? Kāju pie zemes pielikt vari? – Kaimiņienes aizsmakusī balss.
– Tā īsti nevar saprast, lauzta tā ka nebūtu, droši vien potīti sastiepu.
– Es tā ātri mājas darbus apdarīšu, tad atnākšu palīgā. – Kaimiņiene nošķaudījās, un man, jau stāvot pie durvīm, sanāca smiekli. Tāpat pidžamā ieskrēju virtuvē, lai iejauktos sarunā.
– Paldies, Zojas tante, bet es palikšu un palīdzēšu krustmātei. Tikai jāpaziņo mammai, ka šodien nebraukšu atpakaļ, kā bija runāts. Katram gadījumam jāizsauc feldšeris, lai apskata.
– Ej, nu ej, vai tu, tāda čirka, tiksi galā? – Viņa atkal nošķaudījās. Es tikko valdīju smieklus. Taņai pašai vajadzētu sevi pasaudzēt, nevis skraidīt apkārt, baciļus un vīrusus iznēsājot.
– Gan jau mēs pa abām tiksim galā, ej vien pie saviem darbiem un paldies, ka ienāci, – Otīlija noliecās pāri savainotajai kājai, kas bija uzlikta uz krēsla un sakārtoja elastīgo saiti ar kuru bija nosaitēta potīte. Vakar vakarā, mammas māsa bija paklupusi un samežģījusi kāju.
Pēc brokastīm pateicu, ka mājās nebraukšu, ja mamma atļaus, dažas dienas palikšu, kamēr krustmāte atkal varēs staigāt. Kad izstāstīšu, kas noticis un kāpēc man jāpaliek, viņa neiebildīs. Mana ģimene lepojas, ka viņiem ir tik apzinīga meita. Uz to es likšu galveno uzsvaru, kad paziņošu jaunumus.
– Krustmāt, vai te no pasta ir iespējams piezvanīt? – Man bija desmit gadi un vajadzēja nodzīvot vēl tikpat, pirms sākās mobilo telefonu ēra. Otīlijas mājās telefona nebija.
– No pasta nevar, sestdienās un svētdienās tas slēgts. Aizej uz aptieku, tepat pāri ielai. Tur aptiekāram ir telefons. Pie reizes atnesīsi pienu – es pie viņiem pērku. Pateiksi, ka Otīlija sūtīja. Tikai neej tieši aptiekā, bet blakus mājā, kur viņi dzīvo. Tur pie vārtiņiem tāds šķībs telefona stabs un bārbeļu krūms – mūžīgi drēbēs ķeras.
– Varbūt palūgt aptiekāru, lai atnāk apskatīt tavu kāju? Viņš noteikti kaut ko saprot no medicīnas?
– Saprast jau varbūt saprot, bet labāk nē. Vienmēr tāds uzpūtīgs un pārgudrs staigā. Es pat pienu no viņiem neņemtu, bet citiem vairs gotiņu nav… Saka – neatmaksājas turēt.
– Labi, labi, es tikai paņemšu pienu un palūgšu atļauju piezvanīt. – Apsolīju, un atstājusi Otīlijas tanti turpat krēslā sēžot, izgāju. Šķībo stabu ieraudzīju jau no tālienes. Tas, draudīgi noliecies uz vārtiņu pusi, turējās vadu saitēs. Aiz balti krāsota latiņu žoga, augļu koku un ogu krūmu ieskauta, omulīgi tupēja pelēka, ar sarkanu šīferi apjumta māja. Vārtiņi bija atstāti pusvirus un tos sargāja kupls bārbeļu krūms. Tikusi tam garām, sāku iet uz mājas pusi. Pusceļā, aiz tuvākā krūma, izdzirdēju žēlus smilkstus. Netālu no cieti noblietētās takas, ieraudzīju suņa būdu. Liels, pelēks vilku suns, smagā metāla ķēdē piesiets, skatījās manī. Pakaļkājai aptinusies, jau tā īsā ķēde, neļāva sunim izkustēties no vietas. Dzīvnieks raustīja kakla siksnu, nepacietīgi mīņājās, mēģinot atbrīvot kāju. Mani ieraudzījis, suns iesmilkstējās skaļāk.
– Pagaidi, mazais, nomierinies, tūlīt palīdzēšu, – mierināju uztraukto dzīvnieku. Teļa lieluma „mazulis”, vēlreiz žēli iesmilkstējās. Piegājusi, sāku piņķerēt vaļā cietušo pakaļkāju. Suns dīdījās, pārbaudot, vai esmu viņu atbrīvojusi.
– Vai paliksi mierā! Es neko nevaru izdarīt, ja tu rausties, – dusmīgi uzkliedzu. Viņš, kā sapratis manis teikto, nomierinājās. Kad glābšanas misija bija galā, pietupos blakus cietušajam. Tas laizīja pakaļkāju, ik pa brīdim pateicīgi (man tā likās) atskatīdamies uz mani. Paglaudīju suņa biezo, silto spalvu, pakasīju aiz auss. Tas pagriezies uz manu pusi, ar garu, slapju mēli nobučoja man roku. Mūsu idilli pārtrauca skaļš brēciens no vārtiņu puses. Tur stāvēja saimnieku pāris. Saimnieks, pavērtu muti kampdams gaisu, ķēra pie sirds. Viņa kundze, gandrīz nometusi zemē mazu, baltu klēpja suni, ko turēja rokās, histēriski bļāva.
– Šausmas, bērns! Bērns pie suņa! Nāc tūlīt šurp, neaiztiec suni, nepieskaries bļodai, tas briesmonis tevi sakodīs, – skanēja no vārtiņu puses. Es, ne mazāk par suņu saimniekiem apjukusi, nesapratu, ko viņi no manis grib. Par ko tāds tracis? Es neko sliktu nedarīju, tikai palīdzēju viņu sunim atbrīvot ķēdē iepinušos kāju. Kad atgriezos atpakaļ uz takas, saimnieki ātri nomierinājās. Es skatījos uz jocīgo pāri, gaidot, kad man kāds paskaidros par ko tāds jandāliņš.
– Paldies Dievam, tu dzīva un vesela, – priecīgi paziņoja kundze, spiežot savu klēpja suni pie sirds. Nezinu, kam šie vārdi bija domāti, man vai viņas mīlulei.
– Kā tev vispār nebija bailes līst pie tā briesmoņa? Viņš varēja tevi saplosīt. Mums pēc tam vēl nāktos atbildēt par to suni…
Blakus stāvošais vīrs bija atguvies no pārbīļa un nikni noburkšķēja:
– Kas tas par suni, liekēdis. Visādus svešos laiž klāt, bet man zobus rāda! Kāda velna pēc es to briesmoni baroju?
Paskatījos uz tukšo alumīnija bļodu pie būdas, vēlreiz atgriezos pie suņa un demonstratīvi noglaudīju pelēko kažoku, pakasīju aiz auss. Jaunais draugs sēdēja man pretī un ritmiski būkšķināja asti pret cieti nomīdīto zemi.
– Sunītis bija sapinies ķēdē, es palīdzēju atbrīvoties, viņš ir ļoti jauks, – centos pārliecināt saimniekus. Viņi negribēja atzīt pat acīm redzamo.
– Viņš ir nikns un bīstams. Es neeju klāt – ielieku ēdienu bļodā un ar koku piestumju klāt, – saimnieks bija pārliecināts par savu taisnību un suņa neganto raksturu.
Redzētu, kāds pats būtu, ja viņu piesietu ķēdē, nesamīļotu, nelaistu paskrieties – nodomāju. Man kļuva žēl, ka atbrīvoju tikai kāju, vajadzēja atbrīvot pašu suni. Bet kādas man tiesības mācīt pieaugušus cilvēkus? Es te ienācu pēc piena un palūgt atļauju piezvanīt.
Baltā kucīte, pa to laiku bija nolēkusi zemē un tagad, sēžot pie sliekšņa, melnām acu podziņām vēroja notiekošo.
Uzzinājuši manu vajadzību, saimnieki aicināja ienākt mājā. Mazais, lapsai līdzīgais šunelis, kā pūkaina bumbiņa lēkāja man apkārt. Asti priecīgi vicinot, viņš centīgi izrādīja vēlēšanos draudzēties. Aptiekārs pazuda aiz viesistabas durvīm. Viņa dūšīgā sieva, aizvērusi aiz viņa durvis, ar rokas mājienu aicināja mani sekot.
– Iesim uz virtuvi, ieliešu pienu, pēc tam varēsi piezvanīt mammai, – pusbalsī nočukstēja aptiekāra sieva, baidoties iztraucēt atpūsties aizgājušo mājas saimnieku. Ejot pa priekšu, viņa devās pie lielās piena kannas. Tikko viņa bija pagriezusi muguru, mazi, asi zobiņi iecirtās man potītē. Kā sīki īleni tie iespiedās ādā līdz kaulam. Kad pārsteigumā no negaidītām sāpēm iekliedzos, dūšīgā sieva apgriezās.
– Kas noticis? – Mazais, suņa izskata nelietis, sēdēja man blakus, nevainīgām ačelēm skatoties saimniecē. Likās, ka tās purniņš izstiepies smaidā līdz ausīm.
– Nekas, – atbildēju un centos pārvarēt vēlēšanos ar rokām aptvert sakosto kāju, lai mazāk sāpētu.
Man jau kopš mazotnes patīk suņi, var pat teikt, ka es viņus mīlu. Parasti dzīvnieki to jūt un atbild ar to pašu. Šis bija pirmais gadījums, kad man iekoda suns. Man bija kauns atzīties. Sākumā nespēju pateikt kucītes saimniecei, ka lielais suns tur ārā ir daudz cilvēcīgāks un draudzīgāks par viņu ģimenes lutekli. Ka viņu mīlulīte ir īsta neliete un draņķe – tēlo mazu piemīlīgu radībiņu, bet patiesībā ir nežēlīga, viltīga un ļaunuma pilna. Neskaties suni no purna. Tā teiktu pieaudzis cilvēks. Tagad arī es to zināju. Suņi ir gluži kā cilvēki.
– Nāc uz istabu, no turienes vari piezvanīt. – Saimniece stāvēja blakus, kamēr uzgriezu mammas telefona numuru, tāpēc tikai īsi paziņoju, ka rīt nebūšu un, ja var, lai atbrauc pie māsas. Vēl sazvanīju feldšeri, kurš apsola atbraukt.
– Kas tad Otīlijai noticis? – Izlikos tuklās mājasmātes jautājumu nedzirdam. Paņēmusi savu piena kannu, un nedaudz pieklibodama, devos uz durvīm. Sakostā vieta smeldza.
– Vai es nevarētu dabūt ūdeni, pa ceļam ieliešu sunim, – palūdzu saimniecei. Viņa atnesa ūdens trauku.
– Pasmelsi no mucas, tur pie stūra. Varbūt nevajadzētu vēlreiz tam briesmīgajam sunim tuvoties, viņš… – Pirms saimniece paguva vēl ko pateikt, es, atriebjoties par sakosto kāju, paziņoju:
– Tā jūsu „svētā nevainība” man slepus iekoda. – Parādīju mazo zobiņu atstātās pēdas.
– Tas nevar būt, – viņa steidzīgi paķēra uz rokām savu mīluli. Izskatījās, ka viņa tūlīt pārbaudīs tam zobus, lai redzētu vai man kājā kožot, kāds nav nolūzis.
– Paldies un uz redzēšanos. – pieklājīgi atvadījusies, devos prom. Pirms izgāju pa vārtiņiem, iesmēlu traukā ūdeni, noliku sunim pie būdas. Vēlreiz pakasīju aiz auss, pabužināju kuplo kažoku. Aizejot vēl izdzirdēju žēlu smilkstēšanu aiz muguras, it kā sunim atkal sāpētu. Man pašai gribējās smilkstēt aiz nevarības.
Mājās mani sagaidīja krustmātes Otīlijas jautājums.
– Kas tev ar kāju? Tu it kā klibo…
– Suns sakoda.
– Tas ir labi, tagad klibosim abas, katra ar savu kāju. – Tādu reakciju es nebiju gaidījusi. Pirmajā brīdī sašutuma vilnis sadzina asinis vaigos, seja kvēloja kā milzīgā sarkana saule. Otīlija iesmējās skaļi un no visas sirds. Sāpes pēkšņi izzuda.
– …katra ar savu kāju, – es iesprauslojos un beidzot smējos locīdamās, pat īsti nesaprotot par ko.