Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
|
Jūrmalniece. Raksta dzeju, prozu un dienasgrāmatas. Vairakkārt absolvējusi Literārās Akadēmijas dzejas un prozas meistardarbnīcas. Publicējusies žurnālos Jaunā Gaita un Punctum. Piedalījusies Latvijas Rakstnieku savienības organizētajos Prozas lasījumos. Pēc izglītības psiholoģe. |
 |
Linda Tīmane
Māsa
Atceros rudens novakaru, kad tētis paziņoja tik ļoti gaidītos jaunumus: „Tev ir piedzimusi māsiņa!” Mani pārņēma neizsakāms bērna prieks! Brālis bija kaitinošs, un sapnis par māsu ir piepildījies! Man bija pieci gadi.
– Kā mēs viņu sauksim?
– Par Madaru!
– Kāpēc jūs mani nenosaucāt par Madaru?
– Jo es pēdējā brīdī pārdomāju, – atbildēja tētis.
Nākamajā rītā bērnudārzā visiem stāstīju, ka man ir māsiņa Madariņa. Protams, nevienu tas neinteresēja, toties es griezos ap savu asi un draugam Jānim, kurš diendusās kasīja man muguru, saucu: „Skaties, skaties, kā griežas mana kleita!”
Kad māsu pārveda mājās, nespēju vien pārstāt brīnīties par tik mazu cilvēku, kuru negribējās izlaist no rokām. Koridorā stāvēja liels grozs ar rožāboliem. Mazais dzīvoklītis smaržoja. Man likās, ka tā ir Madariņa, kas smaržo pēc āboliem.
Palīdzēju mammai viņu midzināt un barot, palīdzēju mācīties rāpot, staigāt un izrunāt pirmos vārdus. Vizināju pa māju sarkanos leļļu ratos un sargāju no muļķīgā brāļa. Reiz gan manas neuzmanības dēļ māsa izkrita no gultas. Mana mazā sirds dauzījās, un rokas trīcēja. Mamma par notikušo uzzināja tikai pēc vairākiem gadiem.
Madara tiešām smaržoja pēc āboliem. Un viņas blondie mati bija skruļļaini kā pildspalvu atsperes. Man patika satvert viņas cirtu, izstiept to taisnu un nospriegot.
– Piu, piu! – es saucu, laizdama loku vaļā, lai tā vibrējot ieņem sākumstāvokli.
Tādi mati esot bijuši vecvecmāmiņas māsai no tēva puses. Pat nejauši garāmgājēji priecājās un gribēja pieskarties Madaras sprogainajai galvai. Kad lasīju viņai priekšā pasakas, Madara sēdēja cieši piespiedusies man klāt, un tina ap rādītājpirkstu manu garo matu šķipsnu.
Iemācīju Madarai spēlēt cirku, riču-raču, paslēpes un lēkt klasītes. Ierādīju, kā kāpt kokā, ēst zaļas jāņogas, spļaut ķiršu kauliņus tālumā un ķert drozofilas, metot tām ar pakusušiem sviesta pikučiem. Nevienu mušiņu nenoķērām, tikai pieķēzījām virtuvi. Uz balsinātajām sienām palika laimīgi tauku pleķīši. Ja mums vasarā gribējās sniegu, mēs smalkos gabaliņos griezām papīru un metām gaisā baltās plēksnes, lai virpuļo…
Ja Madara sadusmojās, viņa koda. Es speciāli viņu kaitināju un pēc tam bēgu. Nevarēdama mani noķert, viņa tikai kliedza: „Tulbene, tulbene!” Mēdījos pretim un ķircināju, ka viņa nevar izrunāt burtu s.
Bieži gāju pakaļ māsai uz bērnudārzu, kurš atradās divsimt metrus no mājām. Madarai tur īpaši nepatika, un es šo problēmu mēģināju risināt radoši. Brīdī, kad neviena nebija mājās, izģērbu viņu pliku, paņēmu flomāsterus tik, cik bērna sauja var noturēt, un uzpunktoju dīvainu slimību. Sākot ar seju un beidzot ar kāju pēdām, Madara bija krāsaini pumpaina. Kamēr mamma viņu pamazām atmazgāja, māsa dažas dienas varēja neapmeklēt bērnudārzu.
Vislabāk prātā palicis pirmais septembris, kad rokās sadevušās, gājām uz skolu – es uz sesto, bet māsa uz pirmo klasi. Un tā katru rītu četrus gadus. Pēc ceturtās klases vecāki aizveda Madaru uz Jana Rozentāla mākslas skolu. Viņa bija mūsu ģimenes māksliniece!
Kad man bija piecpadsmit, bet Madarai desmit, mūsu gadu starpība bija jūtama visvairāk. Viņa bija apnicīga kā muša, jo prasījās līdzi pie draudzenēm un aiztika manu kosmētiku. Atskrūvēja lūpu krāsu, uzkrāsojās un neieskrūvētai uzspieda virsū vāciņu. Nācās to slēpt. Bet viņa vairs nekoda!
Kā jau vecākā, es vairāk komandēju un izrīkoju. Pārsvarā Madara ar to bija svētlaimīgā mierā. Ja viņai kaut kas nepatika – parādīja mēli. Mēs viena otru nemitīgi līdzsvarojām.
Īstā māsu dzīve sākās mazliet vēlāk, kad Madara bija pilngadīga. Kopā varējām iet ballēties – es, viņa un mans topošais vīrs. Madara mūsu kāzās noķēra līgavas pušķi.
Madarai ir četrdesmit četri. Tie paši atsperīgie un dabīgi blondie mati, tumši pelēkas acis un tvirts augums. Kopš pusaudžu gadiem viņu neatstāj iedomas par lieko svaru, bet, manuprāt, tas ir sievišķīgums, ne liekums. Man gribētos viņas dekoltē.
Mums abām ir trīsdesmit devītais kājas izmērs, toties es esmu par centimetru garāka – 175 cm. Un mūsu degungalus rotā vasaras raibumi, kurus Madara mīl, savukārt es nevaru ciest.
Madara it visā māk saskatīt prieku un palīdz to ieraudzīt citiem. Arī man. Šķiet, viņa dzīvo mūžīgos Ziemassvētkos ar mandarīniem un lampiņu kilometriem.
Rozentāļu un Mākslas akadēmijas izglītību Madara ir attaisnojusi. Jau sešpadsmito gadu viņa rosās savā mākslas galerijā Sīnō. Madara nespēj bez cilvēkiem, burzmas, jauniem projektiem un nemitīgas kustības. Viņa nevar nostāvēt uz vietas, tāpēc glezno tikai brīžos, kad atpūšas. Sava prieka pēc. Pārsvarā ūdeņus. Manā guļamistabā uz sienas viļņojas viņas zīmētā jūra un līgojas mastu priedes.
Man patīk būt klāt izstāžu atklāšanas pasākumos, kur šķind vīna glāzes un mākslinieču lielās rotas. Patīk vērot brīvās kleitas, garos svārkus, platās bikses un matu griezumus. Uz dominējoši melnā fona Madara vienmēr izceļas. Dzirkstošā jūras zilā, maigi zaļā, persiku sārtā vai liedaga bēšā krāsas tērpā.
Vecāku izvēli – balerīnas karjeru – es apzināti pievīlu. Kājas vēl tagad smeldz uz laika maiņu. Bet mākslas pasaule ir ievelkoša. Palīdzu Madarai ar reklāmu tekstiem, preses relīzēm un ekspozīciju izkārtošanu. Un mēģinu atrast to īsto mirkli, lai pati sāktu gleznot.
Mūsu meitas uzauga līdzās. Madarai bija lieliska iespēja dzīvot Kanādā un strādāt Vankūveras mākslas galerijā, tomēr viņa izvēlējās palikt. Negribēja būt nesasniedzama. Ciemojāmies viena pie otras, gājām kopīgās pastaigās, mainījāmies ar zīdaiņu drēbēm un rīkojām bērnu ballītes ar papīra cepurītēm un svilpītēm. Vīri cepa gaļu, meitas brūnināja zefīrus, šūpojās, plēsās un laida ziepju burbuļus. Mēs laiskojāmies, smējāmies un gaidījām pirmos steika gabalus.
Kad svinējām, nekad neaicinājām draugus. Mēs bijām kā, roku neatraujot, uzzīmēts astotnieks. Bezgalības zīme.
Madara jau ir vecmāmiņa, bet es vēl ne. Man ļoti gribas mazmeitiņu. Ja jau meitenes, tad meitenes! Madara mierina, ka tas tikai laika jautājums. Viss ir tikai laika jautājums. Es tam īsti neticu.
Mums ar māsu ir randiņu dienas. Dienas, kad klačojamies, skatāmies romantiskas komēdijas, zviedzam un cepam kartupeļu pankūkas. Vai brienam pa lielveikalu džungļiem un dzeram kafijas costās un kofeīnos. Reizi gadā dodamies ceļojumā. Divatā.
Madaras meitas ģimene dzīvo Vācijā pie Ziemeļjūras. Esmu iemīlējusies mazajā kūrortpilsētiņā. Tur gar liedagu stiepjas biezi mežrozīšu krūmi, un es Madarai saku, lai beidzot uzglezno arī šos ūdeņus.
– Tu dzirdi, kā jahtu vantīs skan vējš? – es prasu. – Ja tu uzgleznotu, es atcerētos šo skaņu!
Sēžu promenādē uz soliņa un ēdu Jelly Beans konfektes ar kanēļa un lakricas garšu. Kā apburta skatos uz baltajiem un zilajiem jahtu korpusiem zaļajos ūdeņos.
– Tu arī kaut kad varētu sākt. Vienmēr esi to gribējusi. Kas tev neļauj mēģināt? – Nav pirmā reize, kad Madara man uzdod šo jautājumu.
– Es gribu, bet nemāku gaismēnas! Tās ir jāmācās un jāsaprot.
– Tev tikai liekas, ka nesaproti. Bērnībā tu zīmēji labāk par mani. – Ļaujies!
– Nu nezinu gan. Es gribētu gleznot ziedošas pļavas!
– Kāpēc vecāki tevi sūtīja baletskolā? – Madara uzdod retorisku jautājumu.
Kā atbildi izstiepju savu tievo kājiņu un mēs abas smejamies.
Ar vienu acs kaktiņu viņa mani pieskata kā klibu suni. Īpaši ceļojumos, jo zina, ko es varu un ko nevaru. Jūt pa gabalu, ja man sāp. Un ir tik labi, ka nav jāmēģina attaisnoties vai paskaidrot, kāpēc ātri sagurstu vai negribu kaut kur iet.
Savukārt es pieskatu māsu, kad viņa krīt iepirkšanās kārdinājumā – metas pirkt kādu vāzi, krūzi, gliemežvāku vai svečturi, jo visi dekori pēc tam atceļo pie manis.
– Liecies mierā, – saku, un dažreiz man izdodas viņu izvilināt no slazdiem. Saucu Madaru par tulbeni, ja viņa iznāk no veikala ar kārtējo iepirkumu maisiņu.
Līdzās Madarai var nepieaugt. Palikt bērnībā, bezrūpībā un vieglumā. Madaras smiekli ir apaļas un dzidras kristāla lodītes ar domino efektu. Bedrītes viņas vaigos ir kā draiski fortūnas pēdu nospiedumi. Un viņa prot smieties skaisti.
Četrdesmitajā dzimšanas dienā Madara man uzdāvināja T kreklu ar mūsu bērnības foto. Šķiet tas ir vienīgais uzņēmums, kurā mēs nesmaidām. Tajā varētu būt notverts mirklis, pirms Madara gribējusi man iekost. Viņas čirkainā galva izskatās pēc saulē izbalējušas ligzdas, bet manas gludās bizes izspūrušas, un viena bante atraisījusies nokarājas kā vītusi skābene. Madarai mugurā mana vecā, rudzupuķu zilā kleitiņa ar baltu apkaklīti, bet man zaļa kleita. Zaļa kā loki. Zem bildes uzraksts – TINTENES[1]. Nezinu, kāpēc, bet tā mūs mazotnē mīļi sauca tētis. – Manas tintenes, – viņš starodams teica.
Krekls joprojām ir skapī kā salocīts un noglabāts maigums.
Ja man ir grūti pieņemt lēmumu, vienmēr prasu Madaras viedokli. Ja man ir sāpīgi pārdzīvojumi, izstāstu Madarai. Ja gribas izraudāties, elsoju māsai uz pleca. Viņa nenosoda un nepārmet. Kā var būt, ka neesmu redzējusi viņu lejam asaras vai dzirdējusi sūdzamies? Madara ir mīļa, silta un nomierinoša kā Monē glezna. Manai stirnas dvēselei vajag šo viņas mieru un rāmumu!
Viņai nezinot, esmu sākusi gleznot. Jau gadu apmeklēju meistarklases. Gribu māsu pārsteigt viņas četrdesmit piektajā dzimšanas dienā. Uzdāvināšu uz kanvas ziedošu pļavu.
Šodien bija grūtsirdības pārpludināta diena. Vakarā pienains pilnmēness. Guļu gultā, skatos griestos un raudu. Asaras satecējušas ausīs. Domāju par Madaru. Man vajag izpurināt sirdi kā piedrupinātu palagu. Viņa vienmēr mani uzklausa.
Kur Madara ir tagad? Tieši šobrīd! Ko viņa dara? Vai viņa jūt, ka es par viņu domāju, domāju un domāju…? Man viņu tik ļoti vajag. Man vajag sajust māsas ābolu smaržu.
Aiz loga jandalē septembra vētra. Izspūrušo tūju locīšanās atsauc atmiņā baleta stundas. Liekas, ka vējš kaulainiem pirkstiem plēš nost putuplasta siltinājumu mājas ārsienām. Stihija. Madarai patīk nepakļavīgs dabas spēks, kad viļņi spārda kāpas un brāzmas triecas logu stiklos. Madara nebaidās. Viņa ar karstas kafijas krūzi rokās piesēžas pie lielā vitrīnas loga, skatās uz histērisko jūru un smaida.
Zīmēšu ziedošu pļavu vētrā. Ar margrietiņām, saulpurenēm, pļavas pulkstenītēm, suņuburkšķiem, sarkano āboliņu, vīgriezēm, smilgām, laimiņu, madarām…
Kāpēc viņai iedeva vārdu, kurš sākumā bija domāts man?
Un es atceros nākamo rudens dienu pēc tās, kad dzirdēju tēta maģiskos vārdus: „Tev ir piedzimusi māsiņa!’’
Tikai šoreiz tie bija citi vārdi.
– Meitiņ, māsiņa nomira.
– Kāpēc?
– Māsiņa piedzima stipri par ātru.
– Viņa steidzās?
– Jā, saulīt, viņa steidzās, jo ātrāk gribēja tevi satikt.
– Mamma teica, ka es arī steidzos, bet nenomiru!
– Māsiņa steidzās vēl ātrāk.
– Vai viņa būs kapiņos?
– Nē, tik maziem bērniņiem nav kapiņu.
– Kāpēc?
Tētis vairs neatbildēja.
Nākamajā dienā stāvēju bērnudārzā pie loga, skatījos milzīgās kastaņas dzeltenbrūno lapu trīsuļošanā un raudāju. Man bija pieci gadi.
