Linda Treija

 

Jānis Sanders. Viss sākas ar debesīm

 

Jaunanglijas piekrastes ikoniskie motīvi, sākot no akmeņainām Meinas klintīm, sāls purviem līdz saules pielietām, smilšainām pludmalēm, vēja un viļnu sadzītām kāpām un pļavām, no bākām, zvejnieku būdiņām un laivām līdz vasaras mājām un piekrastes ciematiņiem – tie ir galvenie temati mākslinieka Jāņa Sandera (Janis Sanders) daiļradē. Viņa glezniecība izceļas ar vienkāršu, bet iedarbīgu kompozīciju, spontanitāti un spēju skatītājam nodot ne tikai īpašos piekrastes skatus, bet arī notvertā mirkļa sajūtu.

 

Debesis.

Viss sākas ar debesīm. Tās māksliniekam nozīmē ļoti daudz. Jau agrā bērnībā, atlaidies zālē, viņš varēja stundām ilgi vērot bezgalīgi zilās debesis, kurās skrien dažādu formu mākoņi. Vēl aizvien mākslinieku sajūsmina agra rīta saullēkti virs okeāna un saulrieti, kad saule krīt Keipkodas līcī. Debesis ir kā gaisma, dažas dienas tās var būt viegli violetas, citreiz miglaini pelēcīgas, dzidras akvamarīna vai spirgti zilas, rožainas, lillīgi tumsnējas kā pirms negaisa, vai saules pielietas persiku krāsā. Tās ir kā atslēga, kas nosaka visu gleznas atmosfēru, vizuāli un praktiski nodrošinot fonu citiem redzamajiem objektiem. Tas ir pamats, lai tālāk varētu uzburt vietas un mirkļa sajūtu. Parasti Jāņa gleznās debesis ir vienmērīgi noklātas un tikai reizēm debess jumā ieklīst pa kādam mākonim, negaisa padebešiem vai arī tikko manāmam gaismas atspulgam. Ainavās horizonts pāršķeļ debess un ūdens virsmu, un tajā tad tiek ielikti raksturīgie piekrastes objekti – sala ar kokiem un kādu māju, šķūnis, ieputināts smilšu kāpā, koka laiva un reizēm arī bāka okeāna krastā.

 

 Gaisma.

Gaisma spēlē lielu lomu mākslinieka gleznās. Saules elpa uz māju sienām, kāpu malām, klintīm. Nāk prātā rietumkrasta Kalifornijas līča piekrastes vai Sanfrancisko figuratīvās skolas (Bay Area Figurative Movement) pārstāvja Ričarda Dībenkorna (Richard Diebenkorn) vai Raimonda Staprāna saulainās Klusā okeāna piekrastes ainavas. Savā ziņā līdzīgas, bet reizē ar tik atšķirīgu pieeju. Gaisma ir izteikti savādāka. Liekas, ka Jaunanglijas okeāna krasta ainavās vēsums ir izteiktāks, krāsu gamma jūtas cita un kompozīcija kārtojas atšķirīgi.

Gleznotājs Jānis Sanders par savu mērķi uzskata panākt ēterisko gaismas sajūtu ar krāsas un gaismēnas palīdzību.

 

Paletes nazis un krāsa.

Galvenais mākslinieka „ierocis” ir špaktele jeb paletes nazis. Ar to viņš veikli un ātri ieklāj laukumus. Gleznotājs izmanto paletes naža plakano daļu lielākiem krāsu klājumiem, ar sānu ievelk taisnas asas līnijas un ar galu ieviedo detaļas. Mākslinieka gleznojums ir enerģisks, izteiksmīgs, kas tiek panākts, liekot krāsu ar paletes nazi plašiem rokas vēzieniem, žestiem. Viņš cenšas minimāli izlīdzināt un sapludināt uzliktos krāsu triepienus, tā saglabājot gan kolorīta, gan tekstūras, gan triepiena vilciena pirmreizību, spontanitāti.

Krāsas kārtojas un mijiedarbojas uz audekla vai koka plāksnes. To saspēles process ir radošs un bieži pārsteidzošs, gandrīz kā fotogrāfijā, attīstot filmiņu. Mākslinieks atzīst, ka „spēle un mijiedarbība sākas nekavējoties, un krāsa mani vada tikpat daudz, cik es to vadu.”

J. Sanders meistarīgi savieno debess ieklājuma zilganos un lillīgos laukumus ar dzeltenīgi zaļganajiem pļavu, tumšajiem koku vai gaišo māju toņiem.

Viņa gleznās vienmēr var saskatīt starp zilajiem, dzelteni zaļajiem toņiem kādu pretkrāsas triepienu, kas ainavas atdzīvina. Tas var būt oranžs skurstenis vai sārts zieds pļavā, vai vienkārši neliels oranža triepiena atspulgs vēso toņu jūrā.

 

Mirklis.

Mākslinieks strādā ātri, lai notvertu mirkļa burvību. Jānis daudz glezno plenērā, kas ir jūtams viņa glezniecībā. Parasti tie ir mazāka izmēra darbi, bet pie lielākām gleznām viņš piestrādā darbnīcā, jo tās prasa citādu pieeju. Neatkarīgi no tā, vai glezna ir tapusi plenērā un tiecas pēc vietas kopējās noskaņas un atmosfēras, vai arī ir plašāks, nedaudz vairāk pētīts studijas darbs, kas cenšas nodot skatītā mirkļa interpretāciju, skatītājs vienmēr atpazīst J. Sandera īpašo gleznošanas stilu. Mākslinieks saka: „Es lielā mērā paļaujos uz intuīciju; tas ir viss, kas man ir. Es pievienoju tehniku ​​un teoriju. Un tad sākas nopietnā spēle. Man it kā tas viss ir tik pazīstams, bet tomēr neparasti jauns. Katrs jauns žests ir unikāls pats par sevi, nekad nav bijis iepriekš, nekad nebūs pēc tam. Tukšā, baltā virsma mani gan aicina, gan izaicina.”

Nebaidīties no iespēju izmantošanas, lai izbaudītu dzīves momentus māksliniekam bijusi raksturīga jau no bērnības. Zēna gados Sirakūzās (Syracuse NY) viņš būvēja un izkrāsoja automašīnu modeļus, no koka atgriezumiem uzbūvēja nelielu, „ātri grimstošu” laivu, kopā ar draugu filmēja videoierakstus, neatkarīgi no gadalaika spēlēja futbolu bez ķermeņa aizsargiem, bet ar ķiveri, minās ar velosipēdu dažreiz pat divas reizes dienā pa Sirakūzas pakalniem, lai izdzertu glāzi šokolādes piena kokteiļa. Ceļā uz glezniecību viņš paguva piedalīties vīriešu a cappella, operetē, muzikālajā teātrī un rokoperā gan kā dziedātājs, gan dejotājs. Jāņa īpašā peeja glezniecībai attīstījās, mācoties Masačūsetsas mākslas koledžā (Mass College of Art), kur viņš nesekoja kādam noteiktam, izstrādātam stilam, bet gan apzināti attīstīja savu gleznošanas izpausmes veidu.

 

Mākslinieks, esot okeāna piekrastē, jūtot sāļo ūdens aromātu, vēja smaržu, saules elpu, sāls purva klususmu, kuru tikai reizēm pāršķeļ kāda putna balss, uzsūc šīs sajūtas sevī un piefiksē, lai to visu varētu ielikt savās gleznās.

Jāņa Sandera glezniecība ir kā apliecinājums mākslinieka radošumam un spējai novērtēt dabas un dzīves skaistumu.

 

 

  

Gleznotāja, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG mākslas redaktore.

 

 

 

Jāņa Sandera gleznas

 

 

 

Trīs šķūņi. e/a

 

 

 

Krasta rozes. e/a

 

 

Mierīgs ūdens ap salu. (Calm Island Waters) Fragments. e/a, 122×152 cm 

 

Pludmales taka. e/a, 122×152 cm

 

Rožu kāpas (Rose Dunes) Eļļa uz koka paneļa, 91,4 × 91,4 cm

 

Vakara zāle. (Evening Grasses). e/a

 

Gaisma un ēnas. e/a

 

Māja jūras krastā. e/a