Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026
|
Maija Migla-Streiča – televīzijas žurnāliste, rakstniece. Izdotas četras prozas grāmatas un viens lirikas krājums. Romāns Matildes gadsimts saņēmis Egona Līva prēmiju „Krasta ļaudis”.
Skat. arī „Dvīņu brāļi Streiči" 2025. g. pavasara numurā (JG320).
Fotogrāfijā Ēriks un Jānis Streiči.
|
 |
Maija Migla-Streiča
VECOMĀTI GOVS SABADĪJA
Ēriks skatījās platām acīm, lai vēlākajos dzīves gados šo skatu kā filmas kadru, atmiņā iemūžinātu, draugiem pārstāstītu vēl un vēlreiz...
Viņi ar brāli sēdēja vilcienā. Priekšā nostājušās divas dusmīga paskata biļešu kontrolieres melnos formas tērpos ar uzšuvēm. Brālis Jānis, trulu skatienu vērdamies griestos, maļ un maļ rinķī:
– Vecomāti govs sabadīja. Brālis brauc pie vecāsmātes. Es viņu pavadu…
Ērika pirmā doma bija par vecomāti. Kā Jānis zina, ka viņu govs sabadījusi? Kāpēc viņš pirmīt par to neko netika teicis? Un tad viņš saprata. Talants brālim bija jau gēnos ielikts… maza epizodīte, bet tik spilgta!
Tas notika pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Ērika brālis Jānis Streičs tikko bija uzsācis darba gaitas Rīgas Kinostudijā. Pie lielajām mākslas filmām “zaļajiem gurķiem” nebija ko domāt pat tuvumā tikt. Sākotnēji viņam kā režisora asistentam savas spējas bija jāpierāda kinohroniku jomā. Vienā no scenārijiem iegadījās patētisks stāsts par darba pirmrindniekiem Rēzeknē. Filmēšanas grupa, kurā iekļauts arī Jānis Streičs, turp devās jau iepriekšējā vakarā. Jānis, kārtojot nez kādus dokumentus, bija aizkavējies Rīgā, lai nākamajā dienā ar vilcienu pievienotos pārējiem. Bet te no jūras gaitām Vladivostokā kur bijis, kur ne, uzradās brālis Ēriks!
Brāļi nebija ilgi tikušies, stāstāmā sakrājies bezgala daudz, bet prieku aptumšoja doma, ka tūliņ atkal jāšķiras. Ēriks, triekdams savus dzirkstošos piedzīvojumu stāstus citu pēc cita, devās pavadīt Jāni vismaz līdz vilcienam. Abi jau bija nonākuši pie vagona durvīm, kad notikums ar Ērika drauga Paulīša neveiksmīgo precēšanos ar Vladivostokas meiču, bija vēl tikai pusē. Jānim ļoti gribējās to noklausīties līdz galam, un viņš ierosināja:
– Brāl, brauc taču līdzi uz Rēzekni! Naktsmājas būs, man esot ierādīta istaba celtnieku kopmītnēs, gan jau kāds lieks matracis arī viņiem atradīsies. Pa ceļam visu izrunāsim. Varēsi kādas dienas ar mums kopā padzīvot . Tev patiks. Ko tu te Rīgā darīsi?
Ērikam pēc īsām pārdomām piekrita.
– Labi, braukšu. Pase un nauda ir kabatā, bikses kājās, ko man vēl vajag?
– Jā, bet tev nav biļetes, – Jānis, atcerējies, žēli noteica. – Vairs nevari paspēt nopirkt, vilciens pēc piecām minūtēm atiet. Es jau vakar iegādājos…
– Ja es līdz Vladivostokai aizbraucu bez biļetes , vai tad nu līdz Rēzeknei neaizbraukšu, – Ēriks pasmējās.
– Tā nevar. Ko darīsi, ja būs kontrole?
– Samaksāšu sodu smiedamies, naudas pietiks, – Ēriks lielīgi noteica.
Tikmēr vilciena pavadonis jau steidzināja: – Vai nu iekšā, vai ārā, tūlīt durvis vērsies ciet!
Brāļi ielēca vilcienā, nosēdās gala sēdeklī, kur neviena nebija, un, vilcienam nežēlīgi klabot, devās ceļā. Aiz loga sākotnēji nekāda pievilcīga ainava nebija – noplukušas mājas, rūpnīcu un noliktavu ēkas… Jūrnieks turpināja iesākto stāstu, un jau bija ticis līdz tai vietai, kur meiča gaida bērnu, vecāki viņu izdzen no mājām, un Ērikam jāiet palīgā visus salabināt un Pauli apprecināt. Bet tad nākamajā stacijā vilciens apstājās un iekāpa divas melnos dzelzceļnieku formas tērpos ģērbtas biļešu kontrolieres. Sāka kontroli no vagona otra gala, daudz braucēju nebija. Viss gāja raiti, līdz nonāca pie kādas kundzes, kurai klēpī sēdēja liels, melns runcis.
– Vai dzīvniekam ir biļete? – Dūšīgākā kontroliere, kratīdama galvu ar dzintara auskariņiem, bargi uzjautāja. Runcis, it kā saprazdams, ka „brauc par zaķi”, nemierīgi sarosījās.
– Nekur nav teikts, ka kaķiem vajadzīgas biļetes, – atteica ne mazāk dūšīgā runča saimniece, noglaudīdama savu lolojumu.
– Kaķiem nē, bet dzīvniekiem jā. Un runcis ir dzīvnieks, tāpat kā suns, – labi nostādītā skolotājas tonī noskaldīja otra kontroliere, kas pati bija tieva, bet ar resnu balsi.
– Ūja! No kura laika mans runcis palicis par suni? Reksis ir mājās pie būdas, jūs man te nejaucat galvu! – Pasažiere pretojās, ciešāk piespiezdama savu mīluli pie kuplajām krūtīm, kas bija ietērptas brūnā, adītā jakā.
– Būs jāmaksā sods! – dzintara auskariņi kratījās kopā ar kontrolieres apaļajiem vaigiem. – Gatavojiet naudu, mēs pie jums vēl atgriezīsimies, – viņa noteica un devā nopakaļ otrai, kura steidzināja, jo vēl bija jāapstaigā viss vilciens, nevarēja pie viena runča apstāties.
Tikmēr Ēriks jau meklēja naudu, jo juta, ka bez soda neiztiks, bet Jānis viņu apstādināja, iespiezdams rokā savu biļeti.
– Sēdi rāms. Skaties un mācies, – viņš teica, ieņemdams neitrālu pozu un vienaldzīgi blenzdams ārā pa logu.
– Biļetītes! – Tievākā kontroliere, uzmetusi skatu abiem brāļiem, uzsauca.
Ēriks pasniedza Jāņa biļeti – taisnstūrainu, brūnu kartona gabaliņu ar uzrakstu „Biļete” un ciparu rindu zem tā. Kontroliere ar knaiblītēm izknieba tai caurumiņu. Kur palika izkniebtais aplītis, Ēriks tā arī nesaprata. Laikam jau pilns vagons bija ar šādiem aplīšiem…
Viņš nepaspēja aplīšu domu izdomāt līdz galam, kad abas dzelzceļnieces piestāja pie Jāņa, kurš pat negrasījās viņām rādīt biļeti, bet truli blenza uz vagona griestiem.
– Jūsu biļeti, pilsoni, – tagad abas noaurojās vienbalsīgi, laikam jau garos darba gados bija ietrenējušās sajust bezbiļetniekus. Jānis, nenovērsdams skatu no griestiem, monotoni sāka skaitīt:
– Vecomāti govs sabadīja. Brālis brauc pie vecāsmātes. Es viņu pavadu.
– Slikti, ka sabadīja. Bet kur jūsu biļete? – neatlaidās slaidākā un, šķiet, arī jaunākā kontroliere, savus gludi pieglaustos matus nervozi cenzdamās pieglaust zem cepures vēl gludāk.
– Vecomāti govs sabadīja. Brālis brauc pie vecāsmātes. Es viņu pavadu, – Jānis tikpat monotoni sāka visu no sākuma.
– Bet kur biļete? – nu iejaucās arī otra.
– Kam man biļete? Es pavadu brāli! Vecomāti govs sabadīja. Brālis brauc pie vecāsmātes. Es viņu pavadīšu un braukšu atpakaļ! – Jānis nenovērsa skatu no vagona griestiem. Abas kontrolieres nevilšus arī palūkojās uz augšu, it kā cerēdamas tur ieraudzīt neesošo biļeti.
– Bet biļeti taču vajadzēja paņemt! – Dzintariņi gar vaigiem, kas kļuva aizvien sarkanāki, dzelzceļniecei sāka vēl stiprāk drebēt. Ēriks skatījās un atcerējās kādas Vladivostokas meitenes sarkanos kristāliņus mazajās austiņās…
Topošais režisors beidzot paskatījās uz abām kontrolierēm, bet bija jūtams, ka viņš tās neredz. Viņa acīs bija bezgalīgas sāpes par vecomāti…
– Bet es taču braukšu atpakaļ, kam man biļete? Vecomāti govs sabadīja. Brālis brauc pie vecāsmātes, es tikai viņu pavadu!
Abas kontrolieres saskatījās, nezinādamas, kā šādā gadījumā rīkoties. Tas nevienā instrukcijā nebija lasīts. Tuvāk sēdošie pasažieri klusi ķiķināja.
Ērikam apnika šī muļķošanās, un viņš sāka pogāt vaļā rūtaino pavasara mētelīti, lai tiktu pie naudas, kas bija iepogāta iekšējā kabatā.
– Brāl, rimsties! – viņu apturēja topošā izcilā latviešu kinorežisora sauciens. – Te nedrīkst čurāt! Tantes rāsies! …
Nu jau aizmugurē sēdošie braucēji vairs nevarēja novaldīties un smējās skaļā balsī. Divi raupjos darba kombinezonos tērpti vīri, kas atgādināja mežstrādniekus, smejoties gandrīz nokrita no sēdekļa.
– Ejam! Nav jēgas! Tie ir no Strenčiem! ( Tur toreiz atradās psihoneiroloģiskā slimnīca). – Un abas kontrolieres, nikni atrāvušas durvis, kas atšķīra vagonus, izsoļoja ārā.
– Kā viņas mūs pazina? – jautāja Ēriks.
– Kāpēc tu domā, ka pazina? – brīnījās Jānis.
– Nu viņas taču teica, ka mēs esot no Streičiem! – Ēriks bija pārklausījies (Strenči un Streiči), par ko arī abiem brāļiem uznāca lielie smiekli.
No vagona otrā gala vispārējai jautrībai pievienojās vēl viena bezbiļetnieka skaļais: – Ņau!
