KĀ ES IEPAZINOS AR BRĀĻIEM VEIDENBAUMIEM

 

Arno Jundze. Es nemiršu nekad. Dienas Grāmata, 208 lpp., 2022.

Arno Jundze. Kārļa grāmata. Dienas Grāmata, 232 lpp., 2026.

 

 

 

Izdevniecībai „Dienas Grāmata” ir divas grāmatu sērijas, kas piesaistīja manu uzmanību – Mēs. Latvija. XX gadsimts un Es esmu….. Grāmatu sērijas, kas veltītas vēsturisko notikumu atspoguļojumam un izcilām vai pretrunīgām radošām personībām Latvijā. Šo sēriju grāmatas izmantoju savā profesionālajā darbībā –vidusskolēni analizē kādu no sērijas romāniem.

Bet tagad par diloģiju. Abas diloģijas grāmatas ir apjomā nelielas, mazliet vairāk par 200 lapaspusēm, bet saturiski piesātinātas, leksiski savdabīgas. Abi romāni uzrakstīti pirmajā personā. Lasot man bija sajūta, ka abi brāļi, Eduards un Kārlis, ar mani sarunājas klātienē. Katrs pastāsta par saviem pārdzīvojumiem, raizēm, izvēlēm. Lasot diloģijas pirmo grāmatu man prātā ik pa brīdim atausa atmiņā Eduarda Veidenbauma dzejolis:

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. (...)

Šīs dzejas rindas, manuprāt, prasmīgi raksturo pirmās grāmatas noskaņojumu – atskats uz savu dzīves ceļu pēdējās mūža dienās. Tomēr grāmata ir nevis pesimistiska, bet optimistiska – nav nožēlas par izdarīto vai neizdarīto. Par diloģijas pirmo grāmatu Es nemiršu nekad atsauksmju un viedokļu šķēpi lauzti diezgan daudz. Tāpēc es pievērsīšos diloģijas otrajai grāmatai.

Kārļa grāmata mani iespaidoja emocionāli stiprāk nekā Es nemiršu nekad. Grāmatai par Kārli Veidenbaumu mans moto būtu – „aiz katras talantīgas personības stāv kāds viņu atbalstošs cilvēks”. Un tāds Eduardam Veidenbaumam bija viņa brālis Kārlis, kurš Eduardu atbalstīja emocionāli, viņš brālim ticēja pat tad, kad dzejniekam varbūt kādreiz zuda ticība sev, daļēji uzņēmās ikdienas rūpes, uzklausīja brāli, sniedza padomu. Tomēr man arī jāatzīst, ka diloģijas abās grāmatās, tiek arī parādīts, ka brāļu lomas mainās – Eduards atbalsta un palīdz Kārlim. Brāļiem pieaugot, uzsākot patstāvīgas dzīves gaitas, jūtams, ka saikne starp Eduardu un Kārli bija emocionāli spēcīga.

„Vienīgais, kurš par mani šajā laikā cīnījās, bija Eduards. Brālis vienā naktī burtiski izstudēja likumu krievu valodā, lai viņam būtu vieglāk cīnīties par manu atbrīvošanu no armijas un rakstīt sūdzības Vidzemes gubernatoram…” (Kārļa grāmata, 136. lpp.)

Tomēr Eduards attieksmē pret savu brāli ir savtīgs. Diloģijā Arno Jundze attēlo vienus un tos pašus notikumus no abu brāļu skatpunkta un tā mēs varam uzzināt abu brāļu izjūtas un attieksmi pret notikušo.

„…Kad dzīve liek, tad izvēles nav… Ardievu, sapni par Maskavu un studijām! Mani šausmināja iespēja iestrēgt Kalāču saimnieku kārtā! Viss tomēr beidzās laimīgi…. Kārlis atgriezās mājās.” (Es nemiršu nekad, 94. lpp.)

„Mani darīja kreņķīgu arī tas, ka prombūtnes laikā saimniekošanu Kalāčos dabūja uzņemties Eduards. Brālis nav un nekad nebūs saimnieks, lai ko pats par sevi domātu. Es būtu vēlējies, lai viņš vairāk mācās un gatavojas augstskolai, nevis tērē laiku un spēkus, vadot saimniecības darbus, no kuriem saprot mazāk par mani.” (Kārļa grāmata, 139. lpp.)

Notikuma apraksts no abu brāļu skatpunkta ir dažāds – Eduards pauž nožēlu, ka netiks mācīties, Kārlis – ka brālis netiks galā ar saimniecību. Šī iemesla dēļ brīžiem abas diloģijas grāmatas lasīju vienlaicīgi. Izlasīju kāda notikuma aprakstu Kārļa grāmatā un, lai labāk to izprastu, meklēju šī paša notikuma aprakstu diloģijas pirmajā daļā. Tā varēju iztēloties un gūt pilnvērtīgu priekšstatu par aprakstīto. Iesaku tiem, kuri pirms kāda laika izlasīja pirmo grāmatu Es nemiršu nekad, vēlreiz to pārlasīt pirms „ķeraties klāt” diloģijas otrajai daļai.

Arno Jundze Kārļa grāmatā spilgti atklāj vecāko brāļu atbildību par jaunākajiem brāļiem un māsām. A. Jundze diloģijas otrajā grāmatā atklāj tā vēsturiskā laika traģismu attiecībā pret vecākajiem dēliem – viņu liktenis jau nolemts kopš dzimšanas, savi sapņi un vēlmes jāaizmirst. Mūsdienās abi brāļi varētu kļūt par dzejniekiem, katrs realizētu savu radošo potenciālu. Šeit es varētu pieminēt – Klāvs Elsbergs un Jānis Elsbergs, vai Viktora Kalniņa un Imanta Kalniņa radošā sadarbība.

Lasot Kārļa grāmatu, brīžiem man radās sajūta, ka Kārlis Eduardam ir nevis brālis, bet tēvs. „… Eduards pamazām mainās un aprod ar jauno dzīvi, kaut sākumā sūdzas, ka nesaprot, ko te vispār skolā dara… Diezgan grūti ir viņu pārliecināt, ka skola tomēr ir vajadzīga…  – Eduard, ja tu nepieradīsi pie skolas Cēsīs un neapgūsi gudrību pareizi mācīties, kā tu domā tālāk studēt augstās skolās? Profesori pie tevis Kalāču klētiņā nenāks!... Kad to pasaku , redzu, ka brālis kļūst domīgs un kluss. Tā ir parasti, kad viņš kādu patiesību sāk pieņemt par savu. Droši vien Eduardam nav viegli mainīties, tomēr viņš cenšas. Man par to tiešām ir liels prieks, jo būt par aukli Eduardam reizēm ir stipri apgrūtinoši.” (Kārļa grāmata, 111. lpp).

Šo atbildības nastu Kārlim ir „uzlicis” tēvs: „Kārli! Tev ir jāpabeidz vismaz draudzes skola, jo mūsdienās mājas saimnieks, kas nav ne dienas gājis skolā, ir kaut kas neiedomājams! Zābaks nevar būt saimnieks!” (Kārļa grāmata, 110. lpp.)

Kārļa liktenis ir nolemts. Apspriežot šo teksta fragmentu ar vidusskolēniem, viņi bija neizpratnē – kā tad tā? Vai patiešām nevarēja mācīties tālāk, izvēlēties sev tīkamu nodarbošanos?

„Savukārt par Eduardu man nav divu domu – vispirms draudzes skola, tad apriņķa skola, ģimnāzija un pēc tam arī kāda augstā skola, kas nu tobrīd būs pa kabatai. Un tev, Māriet, ir rūpīgi jāseko, lai abi zēni pilda manu gribu godprātīgi.” (Kārļa grāmata, 110. lpp.).

Jaunieši atzina, ka grāmatas autors spilgti attēlojis nevienlīdzību starp bērniem ģimenē 19. gs. Mūsdienu jaunieši pat nepieļāva domu, ka viņiem būtu liegta iespēja iegūt izglītību vai būtu nevienlīdzība starp bērniem ģimenē. Jāatzīst, ka abas diloģijas grāmatas spilgti atklāj 19. gs. sociālos, vēsturiskos notikumus, kas ļauj jauniešiem iepazīt Latvijas kultūrvēsturisko fonu, salīdzināt to ar mūsdienām, izvērtēt savu dzīvi un iespējas 21. gs.

„Esmu jau pieminējis – paliku Kalāčos galvenokārt tāpēc, ka tas bija mans vecākā dēla pienākums pret ģimeni. Varbūt tagad, kad klāt divdesmitais gadsimts, šī piespiedu tradīcija mainīsies un vecāko dēlu liktenis netiks izlemts jau šūpulī.” (Kārļa grāmata, 207. lpp)

19. gs. vecākajam dēlam nebija izvēles. Viņa pienākums bija pārņemt ģimenes īpašumu un saglabāt ģimenes tradīcijas. Jundze atklāja tēva gaidas attiecībā pret Kārli, proti, Kārlim jābūt visstrādīgākajam, visnopietnākajam, jāpieskata brālis. Vecākajam dēlam agri tika uzticēti pieaugušo darbi un atbildība, viņš bieži vien ātrāk zaudēja bērnības bezrūpību.

Kā jau minēju iepriekš, abas diloģijas grāmatas apspriedu ar saviem vidusskolēniem. Un viss nebija tik „rožaini”. Mūsdienu jauniešiem iepazīt tekstu brīžiem bija problemātiski, jo autors tekstā izmantoja leksiskos valodas līdzekļus, kas raksturīgi latviešu valodā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Piemēram, „Rīgā es tiešām ierados ar diližansu (šeit un turpmāk izcēlums mans (M.A.), Es nemiršu nekad, 66. lpp), Noriju lepnumu dodos uz telegrāfu. (Es nemiršu nekad, 119. lpp.); …..Dieva priekšā aizgājušais brālis vienu summu naudas dabūjis no kroņa (Kārļa grāmata, 15. lpp.).

Leksiskās īpatnības rosināja mūs pārrunāt izmaiņas latviešu valodā – kādi vārdi jau „pazuduši” no latviešu valodas, kādus vēl joprojām lieto noteiktas paaudzes cilvēki. Tekstā izmantoto leksisko valodas līdzekļu dēļ abu grāmatu teksti ir burvīgs materiāls, ko var izmantot mācību procesā – tā neviļus skolēnus iepazīstinot gan ar radošo personību dzīvesgājumu, gan apgūstot latviešu valodu.

Abas diloģijas tomēr būs interesantas šauram lasītāju un noteikta vecumposma personām – literātiem, pedagogiem, tiem, kuri interesējas par literatūru. Vai ieinteresēs jauniešus? Varbūt… Kāds izlasīs „piespiedu kārtā” – lika skolā. Kāds, jaunais dzejnieks vai rakstnieks, izlasīs, lai iepazītu dzejnieka dzīvesgājumu.

Noslēgumā vēlos teikt: Ogres novada sauklis „Šeit dzimst leģendas” atbilst manam šī brīža novadniekam Arno Jundzem. Rakstnieks, kurš ar katru savu nākamo literāro darbu spēj pārsteigt. Diloģiju man lasīt bija interesanti, jo vienkopus dokumentēts izzinošs materiāls par Eduardu Veidenbaumu un viņa brāli, par kuru diemžēl man bija tikai virspusējas zināšanas. Vēlu veiksmi Arno Jundzem radošajā darbā! Gaidīšu nākamo romānu, pasaku, stāstu…

Marika Aņisko

Pasniedzēja Rīgas Reinholda Šmēlinga vidusskolā