No krievu valodas tulkojis

Sergejs Moreino

 

 

Romāna Mihailova grāmatas 3 nodaļiņas

 

DUBULTĀ SAISTĪBA. MĀTE VISPĀR

 

„Dubultā saistība” ir centrālā koncepcija šizofrēnijas teorijā, ko izstrādājis G. Beitsons (Gregory Bateson). Darba Šizofrēnijas epidemioloģija pašā sākumā Beitsons citē dialogu ar pacientu, kurā viņš saka pacientam, ka telpa – tā ir viņa māte, uz ko pacients atbild: „Nē, telpa – tā ir Māte.” Telpa nav tikai viņa māte, bet gan vispārējā Māte. Māte vispār. Tad seko īss dialogs ar pašu pacienta māti, no kura tiek secināts, ka viņas dēla psihisko problēmu cēloņi glabājas ģimenes komunikācijā. Māte bieži apkrāvusi komunikāciju ar smagām dubultajām saistībām – pretrunīgiem vēstījumiem –, kā rezultātā viņas dēla domāšanā radušies pārrāvumi. Beitsons novēro dažādus pacientus un uztver no viņiem līdzīgu stāstu: kādreiz viņi ir dzīvojuši dubulto saistību telpā, viņiem paziņots vienlaikus, ka viņus mīl un nemīl, slavē un tramdī, un šī neviennozīmība izraisa viņu domāšanā turpmākās problēmas.

Double bind kā koncepcija ir principā tuva Bleilera (Eugen Bleuler) ambivalences idejām. Pārdzīvojumu dualitāti valodas ietvaros visai bieži var uztvert dubultās saistības shēmā.

Manā bērnībā aptuveni deviņu gadu vecumā, zēnu spēlēs pagalmā, no kaut kurienes nāk un tiek uzdots jautājums. Iedomājies, tu te stāvi, vienā pusē visi tavi draugi, otrā pusē – tava māte. Uz kuru pusi tu iesi? Nevaru iedomāties, kurš izgudroja šo jautājumu, bet pagalma zēni sāk to uzdot visiem bērniem pēc kārtas. Visi atbild: „pie draugiem”. Tā ir sava veida brieduma pārbaude, cik tu esi pieaudzis. Tāpat kā mēģināt pasmēķēt cigareti vai paostīt līmi. Atbildēt, ka tu iesi pie mātes, nozīmē atzīt savu vājumu, krist pagalma kopienas acīs. Es toreiz baidījos, ka man uzdos šo jautājumu, manī pastāvēja vienīgā atbilde: „pie mātes”, un es gan nemelotu. Nez kāpēc man to neuzdeva.

Daudzas pagalmu metakomunikācijas tiek veidotas imitējot cietuma attiecības, sastāvēdamas no nežēlīga slenga, dažādiem āķīšiem, jociņiem, raksturīgiem lēģera kultūrai. Taču atšķirībā no īsta cietuma viss paliek tikai spēle. Jautājums par māti un draugiem man šķiet dziļi simbolisks. No pirmā acu uzmetiena tiek uzdota izvēle starp bērnību un pieaugušo dzīvi, iespējams, to daudzi tā arī uztvēra. Bet man šķita, ka izvēle bija starp patiesību un nepatiesību. Māte – tā ir Māte vispār, kā Beitsona dialogā. Atsakoties no mātes, tu atsakies no visas patiesās pasaules, no mīlestības. Kālab? Lai uzvarētu metakomunikāciju spēlē, vieglas sava brieduma apzināšanās labad.

Iespējams, izlasot šos apsvērumus, Beitsons arī tajos būtu atradis double bind pieredzes sekas, pārmērīgu neveselīgu metaforiskumu, „Mātes vispār” kā pārrāvumu maskējuma klātbūtni. Man tomēr liekas, ka Beitsona pacients norādīja viņam uz niansi, ko viņš pats bija palaidis garām. Šizofrēniķa domāšana ir ļoti metafiziska. Dubultās saistības meklējumi jāveic ne tikai ģimenes attiecībās, bet arī attiecībās ar pasauli kopumā. Ar neverbālo pasauli, ar metafiziku, maģiju. Dubultā saistība tevi var piemeklēt, kamēr tu vēro akvārijā zivtiņas, lūkojies mākoņos bērnišķas lūgšanas laikā.

Var jau būt, ka jautājums par māti un draugiem patiešām attiecināms vien uz bērna un pieaugušā dzīves atšķiršanu, un tikai mana šizofrēniskā uztvere uzkonstruēja globālu metafizisku shēmu: vai nu esi kopā ar Māti, mieru, mīlestību, labestību, vai esi nodevējs. Simboliskās takas, pa kurām klīst šizofrēniskā apziņa, var būt ārkārtīgi juceklīgas. Varbūt tagad, šajā tekstā, notiek tas pats: tiek radīti virslīmeņi, kas ļauj sevi novērot, ļauj šizofrēnijai spriest par šizofrēniju, kritizēt dubultās saistības teoriju, uzlecot noteiktajā metalīmenī. Nav svarīgi.

Beitsona šizofrēniķiem ir smagi, tie nenošķir metaforas no burtiskā. Beitsonam šizofrēnija ir – traģēdija, sapinusies kontekstu krūmājos sava „es” nolieguma pārdzīvošanā metaziņojuma pārrāvumā.

Dzīve mani savedusi kopā ar cilvēkiem, kam šizofrēnija tik tikko iesūkusies runāšanā. Teksts, ko viņi ģenerē, ir saprātīgs, bez jebkādiem spilgtiem anomāliem pārrāvumiem, tomēr, to uztverot, pieķeru sevi pie domas, ka pārrāvumi ir gan, vienkārši tie paslēpti dziļumā.

Spilgtāko iespaidu uz mani atstāja diskusija ar S. par Maija svētkiem. Tas bija psihiatriskajā slimnīcā, mēs apspriedām dzīvi.

– Kaut es pārdzīvotu maija svētkus.

– Bet ko tad?

– Nekas tāds. Saku taču, vienkārši pārdzīvot maija svētkus, vairāk neko nevajag.

– Un kas tajos varētu atgadīties?

– Nekas. Saku, vienkārši pārdzīvot maija svētkus.

Viņš atkārtoja šo teikumu vēl vairākas reizes. Bija skaidrs, ka maija svētki viņam ir – dziļummetafora, kas saista jūtas, izraisa atmiņas, nemieru, nenoteiktību. Tie nebija maija svētki, pie kuriem mēs esam pieraduši, bet Maija Svētki vispār – šausmu laiks.

 

Vasaras dienā mēs satikāmies ar vienu dīdžeju, kurš bija atgriezies no Londonas. Viņš spēlēja kopā ar slavenām grupām, Mumiy Troll. Stāstīja par sajūtām, kad milzīga zāle uzkarst no tavas mūzikas. Šis dīdžejs bija no tiem ļaudīm, kuri pastāvīgi joko, kuriem uzskati, mājieni, teksti, viss ir vērsts uz labas noskaņas uzturēšanu. Nopietnas tēmas viņi pārvērš jokā, veido komunikāciju tādā veidā, lai joki nomainītu cits citu, neatstājot saspringtus tukšumus.

Es taisījos uz psihiatrisko slimnīcu, lai apciemotu K. Tas bija smags laiks, K. stāvoklis ar katru nedēļu pasliktinājās, ārsti skaidroja, ka „tāda slimība – šizofrēnija”. Paaicināju līdzi dīdžeju. Viņš visu ceļu jokoja, uzturēdams kopējo gaisotni, bija gaidu pilns. Šis bija viņa pirmais tāds apmeklējums, pirms tam viņš psihiatrisko slimnīcu bija redzējis tikai filmās.

Mūs ielaida nodaļā, gaitenī pa kuru šurpu turpu staigāja iemītnieki. Dīdžejs nobijies apklusa, sāka saspringti vērot notiekošo. Mēs atradāmies praktiski stūrī, medmāsa lika mums pasēdēt, pagaidīt. Gaitenī parādījās cilvēks. Mūs ieraugot, viņš pienāca, iespraucās pašā stūrī, apsēdās tur un sāka pīkstēt. Tā bija pīkstoņa, šņākoņa, ne visai cilvēciska skaņa. Arī izskats viņam bija biedējošs. Tad arī K. pienāca, un teica, ka priecājas mūs redzēt. Viņš drebuļoja no kaut kā redzēta-nesaprasta, teica man, ka noticis kaut kas sarežģīts, ko grūti saprast. Tas skāris vairākas sfēras. Piemēram, šis pīkstošais cilvēks – tas ir K. tēvocis. Kā tas ir noticis, ka tēvocis pārvērties par šo cilvēku stūrī? Ir noticis liels pārveidojums. Kā tas ir noticis? Kāpēc tā sanāca? K. uzdeva jautājumus, lūdza mani paskaidrot, atsegt iemeslus, kā tas varēja notikt. Pa viņa vaigiem ritēja asaras, arī es arī drebēju, nezināju, ko atbildēt. Gaitenī ļaudis pienāca klāt, ielūkojās mūsos ar dīdžeju, devās klenderēt tālāk.

K. juta un saprata daudz vairāk, nekā spēja izpaust. Viņa tēvoča pārveidošanās par pīk­stošu slimnīcas pacientu – tikai viena no tā sarežģītā metafiziskā sprādziena atbalsīm, ko viņš pats piedzīvoja.

Kas tad tur atgadījās? Vai būtu iespējams tagad, pēc gandrīz piecpadsmit gadiem, tikt par to skaidrībā?

Visā atpakaļceļā dīdžejs klusībā skatījās pa mašīnas logu. Viņš neteica gandrīz ne viena vārda. Redzētais apgāza viņa priekšstatu… par ko? Par cilvēku, par šausmām, par pārveidojumu.

K. tēvoci es pēc tam satiku, kontaktējos ar viņu. Nekā kopīga ar to pīkstošo cilvēku stūrī. Runa bija nedz par sapni, nedz par vīziju, bet gan par visas telpas, „Mātes vispār”, dziļāko apzināšanos.

 

Ir divi murgu izejpunkti. Pirmais punkts – apzināties sevi par globālo notikumu centru. Tu naktī pieej pie loga, un sakrīt tā, ka no mājas pretējā ielas pusē uz tevi kāds skatās. Uz tevi skatās nepārtraukti visa pasaule, un vēl vairāk, visa pasaulīgā spēle rit ap tavu personu. Otrais punkts – apzināties sevi kā slēptu novērotāju. Paslēpies no pasaules, tu novēro tās dīvaino spēli. Tu atmasko sazvērestības, likumsakarības, apzinādamies, ka uz tavu personu tas tieši neattiecas. Vienkārši tu esi tik gudrs, vari atmaskot to, ko citi nepamana.

Šūnas no Nekā. Nekas – telpa bez metafizikas. Tur kaut kas var būt, bet to nevar apzināties, un nevis tādēļ, ka subjekta uztvere ir ierobežota, bet gan pašas Nekā struktūras dēļ. Piemēram:

– Kā tas ir noticis, ka mans draugs pārvērtās par pīli?

– Viņš nepārvērtās par pīli, viņu izrakstīja. Tā pīle dīķī – vienkārši pīle, bet draugs jau ir mājās.

– Kā tas ir noticis, ka viņš pārvērtās par pīli? Viņš bija mājās?

Šī nav Šūna no Nekā. Šajos vārdos ir jaužams pavediens. Ziņkāre attiecībā uz drauga pārveidojumu – metaziņojums, mājiens, sekundārā atbalss. Ir noticis kaut kas daudz svarīgāks un globālāks, bet par to nevajadzētu runāt skaļi, par to nav skaidrs, kā runāt. Pagaidām var sūtīt mājienus, uztvert cilvēku reakciju uz tiem un pēc šīs reakcijas izdarīt secinājumus.

Šūnas no Nekā atgādina Rubika kubu ar noplēstām uzlīmēm. Visi Rubika kuba kvadrātiņi ir melni, grozi to kā gribi, iegūsi to pašu Rubiku. It kā darbība tiek veikta, bet nekas nemainās. Šūnu no Nekā ziņojumi nenes saiknes, rakstus, sajūtas – to nemaz nav.

Toreiz nebija Šūnu no Nekā, tajā gaitenī, tajā intonācijā, tajās sajūtās. Tur varēja ieslīgt kā dziļā tekstā.

Vladimirs Props vienu no savas slavenās grāmatas Brīnumpasakas morfoloģija nodaļām iesāk ar Gētes vārdiem kā epigrāfu: „Mācība par formām ir mācība par metamorfozēm.” Pasakās brīnumainas pārvērtības visbiežāk notiek pakaļdzīšanās, slēpšanās no briesmām. Varonis pārvēršas par putnu, zivi vai nasku dzīvnieku, lai izglābtos no pakaļdzīšanās. Viņš pārvēršas par aku, lai tie, kas dzenas viņam pakaļ, paskrietu garām. Un pat nomestās ķemmes pārvēršanās par mežu vai dvieļa – par upi ir glābjošas taktikas elementi. Lai vajājošie ienaidnieki apmaldītos mežā, nespētu pārpeldēt upi.

Neviens nepārvērtīsies par pīli, zaķi, aku bez iemesla. Tas ir sarežģīti, un nevar zināt, kādas pūles jāpieliek, lai parvērstos. Ja tomēr ir pārvēršanās apziņa, to var pastiept tālāk, līdz iemesla izpratnei.

 

Parastie iemesli: pārdabiskas spējas vai maskēšanās. Pasakā „Viltīgā zinātne” māceklis bēg no pesteļa, pārvēršas par zirgu, ķīsi, gredzenu, graudu, vanagu. Pestelis skrien pakaļ, pārvēršas par vilku, līdaku, cilvēku, gaili. Ir vēl viens pārvērtības veids: grēka rezultātā. Varonis pastrādā nepieļaujamo, pārvērtība gadās kā atmaksa par viņa rīcību. Palaizīja pirtī kazas taukus – pārvērtās par kazlēnu. Droši vien kāds arī pārvēršas izpriecas pēc, bet par to ir grūtāk domāt. Taisnības labad jāatzīmē, ka ir sastopami pavisam eksotiski pārvērtības iemesli, tāpat kā tajā pašā „Viltīgajā zinātnē”: varonis palīdz tēvam nopelnīt naudu, pārvēršoties par dzīvniekiem, kurus uzpērk cilvēki, pēc tam no pircējiem aizbēgot, atkal atgūstot cilvēka veidolu.

Grāmatā Brīnumpasakas vēsturiskās saknes, Props uzlūko pārvēršanos par dzīvnieku kā nāves attēlojumu. Varonis pārvēršas par dzīvnieku, lai pārceltos uz citu pasauli vai atgrieztos no turienes. Mēs varam iztulkot augšminēto dialogu, un tas izklausīsies citādi.

– Kā tas ir noticis, ka mans draugs nomira?

– Viņš nenomira, viņu izrakstīja uz mājām. Te kāds cits nomira, tu būsi sajaucis.

– Kā tas ir noticis, ka viņš nomira? Vai viņš bija mājās, kad tas atgadījās?

Šis ir tulkojums visvienkāršākajā līmenī. Mēs aizstājam brīnumaino metaforu „pārvērsties par pīli” ar „nomirt”, „nokļūt citā pasaulē”, un dialogs iegūst jēgu. Taču tas ir tikai pirmais, visvienkāršākais interpretācijas līmenis.

Prāta zaudēšanu arī var uztvert kā ceļojumu uz citu pasauli un pārvēršanos par pīli. Kā būtu ar nokļūšanu cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā?

Vācu psihiatrs H. V. Grūle (Hans Walther Gruhle) centās izprast šizofrēnijas fenomenu no abstraktām pozīcijām, bez pārmērīgas fiksācijas pie normas un bez liekiem vērtējumiem. Savā fundamentālajā darbā Šizofrēnijas psiholoģija viņš spriež par murgu dabu: „Ja pievēršamies literatūrai, lielākā daļa autoru nonāk pie vienas no divām teorijām: murgu izcelsme no afekta (piemēram, bailēm) vai murgu kā bēgšanu uz simboliku.” Bēgšana uz simboliku! Kā „Viltīgās zinātnes” varonis bēg no pesteļa, pārvēršoties par dzīvniekiem un priekšmetiem, tāpat arī apziņa bēg (no kā??), pieļaujot iespēju brīnumaini pārveidoties. Ja kāds uzdod jautājumu par iemesliem, kādēļ viņa draugs pārvērties par pīli, viņš var iztaustīt iespējas, novērot cilvēku reakcijas, meklēt līdzīgas pārvērtības metodes. Viņš pilnībā apzinās, ka nekāda pārvēršanās nav notikusi, taču nenoliedz pārvēršanās iespējamību, ja ir pieejami brīnumaini faktori un atribūti.

Simbolikā nav stingru aizliegumu. Aizbēgot uz turieni, var eksistēt, komunicēt, strādāt. K.G. Jungs (Carl Gustav Jung) savā darbā Cilvēks un viņa simboli saka, lūk, šo: „Nav principiālu atšķirību starp augšanas organiskiem un psihiskiem procesiem. Tāpat kā augs veido ziedlapas, tā psihe veido simbolus.” Pārvērtībai par brīnumainu dzīvnieku atbilst visai dabisks simbols, tas nav pārrautas apziņas auglis. Ja paklausās pop- vai rokmūzikas izpildītāju dziesmas, tajās šī tēma uzrodas ļoti bieži. Ja man būtu spārni, es būtu turp aizlidojis/-usi, es būtu kļūvis/-usi par putnu. Bēgšana uz simboliku no dienišķām problēmām, no eksistences vienmuļības. Tajā nav kaites pazīmju, tā ir pilnvērtīga cilvēku simboliskā domāšana. Cilvēks redz putnu, ilgojas pēc tā brīvības, pēc tā spējas pacelties pāri pasaulei, pāri niecībai. Cita lieta ir apstākļi. Tas, par ko runā Beitsons. Metaforiskā un burtiskā mistrojums. Viena lieta ir stāstīt par cilvēka brīnišķīgo pārvēršanos par putnu kādā dzejas vakarā, kur visi no tevis gaida kaut ko tādu. Pavisam cita – teikt par to ārstam vai medmāsai, telpā, kur katra jauna dīvainība tavos izteikumos izraisa jauna neiroleptiķu kursa norādījumu, ārstēšanas kursa pastiprināšanu.

Bailes iekrist šaurā istabā starp gludām sienām – Šūnā no Nekā. Var aizbēgt no šīm bailēm simbolikā, istabā saredzot sienās skrāpējumus, pie kā var aizķerties. Ja tur iekristu, nebūtu vairs tik grūti.

V. pastāstīja par interesantu gadījumu. Kādreiz viņš mēdza braukt pie šamanes. Pie šamanes sēdēja apmeklētāji, gaidīja savu kārtu. Viņš uzsāka sarunu ar kādu meiteni, un tā pastāstīja par savām problēmām. Katru nakti, miega laikā, viņa nokļūst vienā un tajā pašā istabā. Un nelaime ir tā, ka laiks šajā istabā rit kā reālajā dzīvē, nesaspiežas mirkļos. Viņai nākas, nakti pēc nakts, sēdēt tukšumā, klejot apkārt, skatīties uz sienām, gaidīt, kad paies 8-9 stundas. Ik nakti. V. jautāja, vai tur ir kāds, ar ko var sazināties. Ir viens zirgs, bet ar to gan neaprunāsies. Tukša istaba un zirgs.

Iedomājieties, ka jūs zinātu – kaut kas līdzīgs sāks notikt ar jums, teiksim, pēc mēneša. Jums ir mēnesis, lai iekārtotu, aprīkotu, piepildītu istabu, kurā jums nāksies pavadīt nakti pēc nakts, 8-9 stundas, nez cik ilgi, varbūt pat visu atlikušo mūžu. Diez vai jūs varat paņemt līdzi grāmatas. Laikam jūs varat aplīmēt sienas ar tapetēm, izvēlēties rakstus, izvēlēties krāsas, toņus. Jūs padomāsiet, padomāsiet un skriesiet uz simboliku.

 

KRĀSAS. DRŪMAS ACIS

 

Ar Č. es iepazinos kopmītnē. Uzreiz iespaidoja viņa izskats: viņam bija noskūtas uzacis. Č. bija intelektuāli apdāvināts cilvēks, ar labu matemātikas izpratni un fenomenālu atmiņu. Mācoties vēl skolā, viņš paņēma spāņu valodas vārdnīcu ar diez cik tūkstošiem vārdu un iemācījās to no galvas. Kāpēc spāņu? Droši vien tā gadījās pa rokai.

Č. pastāstīja, ka nesen izrakstīts no slimnīcas, kur pavadījis vairākus mēnešus. Vienu reizi viņš brauca autobusā. Likās, ka apkārtējie cilvēki lasa viņa domas un ne tikai lasa, bet arī ielien viņa smadzenēs, barojas ar domām. Č. smiedamies atcerējās, ka bezmaz novedis psihiatru līdz asarām. Psihiatrs skraidīja viņam apkārt, jautājot „nu, kas ar tevi?”. Bet ar viņu viss bija diezgan sarežģīti. Č. lietoja praktiski visus pieejamus preparātus, piejauca tos alkoholam. Kad viņš no ārsta vai pēc receptes saņēma kārtējo neiroleptiķu devu, viņš rīkoja sev un saviem draugiem kokteiļu ballītes. No viņa dvesa viegli kodīga smarža, un šķita, ka šī smarža nāk nevis no ķermeņa, bet no apziņas.

Č. bija viens no pirmajiem psihiatriskās realitātes cilvēkiem, kurš man atklāja savu zīmju sistēmu. Viņš konstruēja hromatisko metafiziku, tonējot dažādās krāsās ne tikai cilvēkus un objektus, bet arī parādības. Savu novērojumu par kuprainu atkritumu aizvācēju viņš notonēja dzeltenā krāsā ar melniem punktiņiem. Tas pats attiecās uz mūziku. Viņš redzēja mūziku caur krāsām, caur paletēm, saskaņām. Katram paziņam viņš piešķīra attiecīgu krāsu.

Visbiežāk varēju sastapt Č. sēžam uz kāpnēm vai vienatnē klīstam pa gaiteni, ar mūziku ausīs. Reizēm viņš atnāca pie manis ciemos, mēs dziedājām dziesmas. Ne skaisti vai iejūtīgi, bet gandrīz mežonīgi, atkārtojot vienu un to pašu dziesmas rindu daudzas reizes, skatoties viens otram acīs, izplūstot smieklos. Viņš daudz stāstīja man par laikmetīgo deju mūziku, un es viņam – par austrumu filozofiju, hinduismu, meditāciju.

Vēlāk uzzināju, ka viņš aizgājis … no pārdozēšanās. Ceru, ka tagad viņš ir labākā pasaulē, kur visi uztver mūziku un parādības caur krāsām.

Starp citu, nekāda metaforiskā un burtiskā mistrojuma viņa runā nebija. Viņš skaidri juta, ar ko un par ko var komunicēties. Ne jau uzreiz viņš man pastāstīja par savām hromatiskajām sistēmām, bet gan kārtīgi pakomunicējies un pārliecinājies, ka esmu spējīgs to uztvert.

Novērojums tiek tonēts krāsā. Stāsts par tonēto novērojumu arī tiek tonēts savā krāsā. Izveidojas nokrāsa. Ar šādu hromatisko sistēmu var droši uzkonstruēt pārvērtības. Ja tas būtu Č., kurš teica par tēvoča pārvēršanos par pīkstošu cilvēku, es to vienā mierā būtu varējis interpretēt: pīkstošā cilvēka krāsa sakrita ar tēvoča krāsu – no tā izriet secinājums.

 

Kā vispār var izkrāsot metafiziku?

A. Sandersona rakstā par tantriskā rituāla nozīmi (Alexis Sanderson. Meaning in Tantric Ritual) ir interesanta tabuliņa. Tos Kašmīras sistēmas Krama aspektus, kuru Džajaratha min komentārā Tantrālokai, viņš sastata ar acs daļām un krāsām – ar Kšemaradža aprakstīto hromatisko sistēmu. Aptuvens izvilkums no sastatījuma:

Baltais – apgaismojums, starojums, paplašināšanās;

Sarkanais – iegrimusi apziņa, stagnācija;

Pelēkais – iekļaušana, saplūšana, absorbcijas sākums;

Melnais – aprīšana, pilnīga apziņas absorbcija.

Ir vēl absolūtās gaismas krāsa, kas nav interpretējama.

Novērojums nevar būt balts vai melns, tas ir tuvāks sarkanajam.

Avalons savā Burtu vītnē saka kaut ko vienreizēju: „ Jebkura hinduistu doktrīna griežas ap diviem jēdzieniem: nemainīguma un izmaiņas. Un tā kā šos formulējumus nevar piedēvēt kādai substancei, tiek pielietota aspektu teorija.” Beitsons par izmaiņu:

– Bet kas ir atšķirība? „Atšķirība” ir ļoti neprecīzs un ļoti neskaidrs jēdziens. Tā noteikti nav nedz lieta, nedz notikums… Atšķirība, kas rodas pēc kāda laika posma, ir tas, ko mēs arī saucam par „izmaiņu”.

Tālāk viņš apgalvo, ka elementārā līmenī „ideja” ir sinonīms vārdam „atšķirība”.

Pulsācija, vibrācija, spriegums – tie ir aspekti. Var uzmanīgi ieskatīties tajās četrās krāsās, kuras tonē paplašināšanos-aprīšanu, savienot tās ar sajūtām un izkrāsot jebkādus aspektus. Arī izmaiņas aspektus – tajā skaitā. Pie krāsu tēmas… Avalons atsaucas uz G. Rao grāmatu par hinduistu ikonogrāfiju, minot astoņas Šivas formu krāsas no Vidješvaras: asinssarkanā, baltā, zilā, dzeltenā, melnā, aveņkrāsa, sarkanā un tumši brūnā.

 

Sandersonam ir vēl viens brīnišķīgs darbs, kas veltīts vizualizācijai Kašmīras sistēmā Trika. Interesanti, kā tieši Kašmīras shēmās izpaužas klasifikācijas. Tur tak viss ir uzkonstruēts pēc klasifikācijām. Izskatu klasifikācijas pēc roku, seju skaita, pēc krāsām. Krāsa dažkārt izvēršas par viltīgu raksturojumu. Vienam no Parā izskatiem nav krāsas. Her color is not stated precisely. She is said to be radiant with the lustre of gold and to resemble a mass of lightning. Tantriskajās shēmās burtu (alfabēta) kodējumi parasti ir daudz striktāk noteikti nekā krāsu kodēšana.

Atšķirīgums rada vajadzību pēc klasifikācijas.

Kašmīras klasifikācijās ir viegli nogrimt. Pastāv shēmas, līdzīgas jogini shēmām pēc Kaulajnānanirnaya: 1) kšetradža (dzimusī sakrālajās vietās), 2) pitradža (dzimusī pithās), 3) jogadža (dzimusī no jogas), 4) mantradža (dzimusī no mantras), 5) sahadža (dabiskā, iedzimtā). BraYā-tantrā ir slepeno nektāru apraksts, arī strikts. Visādas viltīgas dakini shēmas: khaganana (ar putna seju), surabhakši (reibusī), čakravega (ātra kā ritenis), vajuvega (ātra kā vējš), mahabala (jaudīgā), mahanasa (ar lielu degunu), čandakši (drūmacainā).

Interesanti ir, lūk, kas. Kad tika sastādītas šīs klasifikācijas, vai tās sekoja novērojumu vai simetriju principiem? Teiksim, zooloģijā retu dzīvnieku atlanti netiecas ne pēc kādām iekšējām simetrijām. Zinātnieki apmeklē vietas, pēta paradumus, uzskaita redzēto. Matemātikā var noģist eksotisku objektu pastāvēšanu, izejot no „vispārīgajiem principiem”, simetrijām, „vispārīgo klasifikāciju” harmonijas. Kuru no ceļiem izvēlējās pirmie šo jogini un dakinu klasifikatori? Dabiskās atpazīšanas vai noteiktas ģeometrijas ceļu?

Jūs varat atnākt pie Kašmīras pesteļa, pastāstīt par problēmām. Piemēram, katru nakti jūs redzat sapni, kurā parādās sieviete ar drūmām acīm. Tīri tā nekas, ja neieskatīties viņai acīs, bet ja paskatīsies – pārņems šausmas. Burvis nemaz nebrīnīsies, izrakstīs vajadzīgu jantru-mantru un novārījumu no saknītēm. Un jūs viņu vairs neredzēsiet.

 

MELISENDA

 

Pirms vairāk nekā desmit gadiem man bija iespēja aprunāties ar vienu Izraēlas virusologu. Viņš pastāstīja par savu darbu, par vīrusiem kā koda anomāliem pārveidojumiem. Ir garš teksts, un šajā tekstā vienā brīdī notiek pārveidojums, kas izjauc kopējo struktūru. Koda laušana. Teksts saslimst, piedzīvo mutācijas.

Vīrusologs daudz stāstīja par mutējošiem kodiem, es to visu uztvēru intuitīvi, bet tā sakrita, ka tieši tajā laikā es interesējos par mistiskajiem ebreju strāvojumiem, sabatiešu kustību, lasīju Šolemu, Rabi Nahmana pasakas. Arī tikai ziņkārības līmenī, ne vairāk. Bet nākusi dabiska analoģija. Daži ebreju mistiķi pārkārtoja Toras burtus, atklājot citādu jēgu.

Īpašu lomu viduslaiku kabalas vēsturē spēlē īpatnējs 13. gadsimta mistiķis Abrahams Abulafija. Geršoma Šolema ievērojamajā grāmatā Galvenās tendences ebreju mistikā Abulafijas dzīves aprakstam un doktrīnai ir veltīta nodaļa. Viņš bija apbrīnojams mistiķis, kas klejoja pa Austrumiem, ebreju mistiskajiem tekstiem līdzās studējot arī kristīgo literatūru un austrumu meditācijas prakses. Nabadzība, ieslodzījums cietumā, fanātisks darbs pie jaunas kabalistiskās metodes, desmitiem uzrakstītu grāmatu. Abulafija izstrādāja metodi augstākās realitātes aptveršanai, ko viņš nodēvēja par khokhmat ha-tzeruf jeb „burtu kombinēšanas zinātni”. Lai apzīmētu savas mācības mērķi, viņš izmantoja to pašu metaforu, kas sastopama Tibetas doktrīnās: „mezglu atšķetināšana”. Darbs ar burtiem iespējo mezglu atšķetināšanu:

– Abulafija formulē metodi, kas paredz, ka adepts pāriet no burtu faktiskās izrunāšanas – to permutācijās un kombinācijās –, uz to uzrakstīšanu un uzrakstītā apcerēšanu un, visbeidzot, no rakstīšanas uz pārdomāšanu un tīro meditāciju par visiem šiem „Mistiskās loģikas” objektiem.

Izrunāšana – mivta, uzrakstīšana – mikhtav un doma – makhshava veido trīs meditācijas slāņus, secīgi cits uz cita pozicionējamus. Burti ir elementi katrā no šiem slāņiem, elementi, kuri izpaužas arvien garīgākā formā. Domu burti pārvietojas un ģenerē prāta patiesības.

Koncepcija mivta-mikhtav-makhshava uzprasās uz salīdzināšanu ar vaišnavu koncepciju sravanam-kirtanam-smaranam (klausīšanās, atkārtošana-cildināšana un atcerēšanās), kā sniegta Bhagavata Purānā.

Interesanti, ka Abulafija savos pētījumos nekoncentrējas uz ebreju burtiem vien, viņš izmanto arī sengrieķu un latīņu burtus. Pie tam arābu un ebreju gematrijas ir ļoti līdzīgas. 28 arābu alfabēta burtiem tiek piešķirtas skaitliskās vērtības, turklāt pirmajiem 22 burtiem tādas pašas kā ivritā.

G. Šolems citē fragmentu no Abulafijas anonīmā mācekļa grāmatas, kurā sīki aprakstītas šīs prakses.

Es tā savā sirdī spriedu: es šeit varu tikai iegūt, nevis zaudēt. Redzēsim, vai es visā šajā atradīšu kaut ko, tad tas būs tīrs ieguvums man, bet, ja nē, tad manējais paliks pie manis. Es piekritu, un viņš mācīja man burtu permutēšanas un kombinēšanas veidus, skaitļu mistiku un citus „Sefer Yetzirah” ceļus. Pa katru ceļu viņš ļāva man klejot divas nedēļas, līdz katra forma bija iespiedusies manā sirdī, tas kopumā aizņēma četrus mēnešus, un tad viņš man lika visu „izdzēst”…

     Un viņš man parādīja grāmatas, kas sastāvēja no burtiem (to kombinācijām), vārdiem un mistiskajiem skaitļiem – gematriot, kuras neviens nekad nevarētu izprast, jo tās nebija sastādītas tādā formā, lai būtu apjēdzamas. Viņš man teica: „Šis ir (nesagrozītais) Vārdu ceļš.”

Sekojot burtu meditācijas tehnikai, māceklis sasniedza dziļu mistisko pārdzīvojumu.

Nākamajā rītā es par to pastāstīju savam skolotājam un atnesu viņam lapas, kuras biju noklājis ar burtu kombinācijām. Viņš mani apsveica un sacīja: „Mans dēls, ja tu veltīsi sevi Svēto Vārdu kombinēšanai, ar tevi notiks vēl lielākas lietas. Un tagad, manu dēliņ, atzīsties, ka tu nespēj atteikties no kombinēšanas. Sadali nakti uz pusēm: pusi nakts kombinē, bet pusi nodarbojies ar permutācijām.”

Tālāk māceklis apraksta „mistiskās grafomānijas” stāvokli, kurā viņš bija iekritis. No viņa izlējās burtu kombinācijas, kuras viņš tikko paspēja pierakstīt. Tas noveda pie fiziska izsīkuma, viņš pakrita, nemācēdams piecelties kājās, un uzdeva sev jautājumu par sava prāta kondīciju – vai tas nav ārprāts? Nāca atbilde: „Tas ir gudrības gars.”

 

B. ir mans draugs, viņš pasniedz Toru un ivritu. Es viņam uzdevu noteiktus jautājumus un saņēmu noteiktas atbildes.

„To spēj izdarīt ikviens. Tālāk viņš mēģina atkārtot slepenās domāšanas ceļu. Taču viņam trūkst intelektuālā godīguma. Aptvēris pamatprincipus, viņš sāk virzīties uz priekšu un nespēj sevi apturēt. Viņš sāk gūt baudu no saviem atklājumiem. Viņš vairs necenšas pārbaudīt sevi atkārtoti. Un viņš zaudē prātu.” B. runāja par maģiskajām praksēm, kas aprakstītas Berakhot pirmā traktāta 5.-6. lappusēs.

„Viņi slīkst savās vīzijās.”

B. vārdos man šķita ārkārtīgi interesanti šādi momenti: „to spēj izdarīt ikviens… nespēj sevi apturēt… zaudē prātu”. Šos vārdus var saprast tā: ir sava veida mentālā mehānika, kura neprasa īpašu intelektu. Ja nav nepieciešamā filtra, tā noved pie apziņas bojājumiem. Ir plastilīns, kas neierobežotā daudzumā tiek smelts no kaut kurienes, no tā var veidot patīkamas pasaules. B. teica, ka ir Toras slānis, tur – veselas jūras šī plastilīna, un, ja pret tekstu izturies savtīgi, vari šajā plastilīnā noslīkt. Tiks zīmētas skaistas mistiskās gleznas, tekstos atradīsies apstiprinājumi atklājamām metafiziskajām shēmām, viss saskanēs ar gematrijām, bet tā būs ne vairāk kā rotaļāšanās ar plastilīnu. Ir nepieciešams patiess godīgums, lai to atmestu un dotos tālāk.

 

No kuras puses lai netuvotos šai tēmai, visur sastapsies un liks par sevi domāt Šabtaja Cvi (Shabbatai Tzvi) noslēpumaina figūra.

Šabtajam Cvi ir veltītas grāmatas, apjomīgi pētījumi. Aculiecinieki vēstīja par brīnumiem, ko viņš darīja. Runā, ka viņš pacēlās virs zemes savu sprediķu laikā, bet viņa dziesmas bija tik valdzinošas, ka mainīja apziņu. Daudzi Eiropas ebreji izpārdeva savu īpašumu, pameta darbus, lai dotos uz Jeruzalemi, lai kļūtu par ebreju pasaules atdzimšanas daļu. Viņi uzskatīja, ka ir atnācis Mašiahs, un tas esot Šabtajs Cvi. Dabīgi, viņam bija ne tikai piekritēji, bet arī dedzīgi pretinieki. Bet par pretiniekiem arī stāsta, ka, tiklīdz tie dzirdēja viņa dziesmas, uzreiz tika savaldzināti, kļuva par viņa uzticīgiem sekotājiem.

Vēl Šabtajam Cvi piemita īpašas dāvanas: rādīties cilvēkiem sapņos. Tieši tā notika ar Rabi Natanu, varenāko kabalistu, kurš tapa par sabatiešu kustības pravieti.

Daži pētnieki tur aizdomās, ka Šabtajs Cvi cieta no maniakāli depresīvās psihozes, šīs aizdomas apstiprina dzīves apraksti. Viņš patiešām uzvedās stipri atšķirīgi dažādos dzīves posmos. Lāgiem viņš atradās depresīvos stāvokļos, juta iekš sevis kaiti, alka pēc izdziedēšanas. Un tieši izdziedēšanas dēļ viņš atnāca pie Rabi Natana. Ļoti metaforisks, dziļš moments. Pacients ierodas pie ārsta ar lūgumu par izdziedēšanu, bet ārsts viņu uztver kā tautas glābēju. Vēl vairāk, ne tikai pats uztver, bet arī pārliecina pacientu, ka tas tā ir, pārliecina viņu intelektuāli, precīzi, pamatoti.

Šolems prāto, kā būtu, ja būtu, ja nu Šabtajs Cvi būtu ieradies pie turku sultāna savas maniakālās, nevis depresīvās fāzes brīdī. Tas ir labi zināms stāsts, negribas kavēties pie satura, tā simbolisms nav visai skaidrs, bet vēsturiskā puse mani neinteresē.

Gribētos parakņāties tieši šī fenomena simbolismā. Viena no Šabtaja Cvi slavenākajām performancēm notikusi Izmiras sinagogā. Viņš izvilcis Toras vīstokli, apskāvis to un sācis ar to dejot, dungodams romanci „Melisendas peldēšanās”.

Melisenda – imperatora meita. Viņa iemīlējusies grāfā un, kaislības vadīta, devusies pie viņa, izliekoties par prastas izcelsmes meiteni. Viņai nācies izlikties par plebejieti, jo grāfs bija zvērējis, ka nestāsies sakaros ar imperatora meitu. Pa ceļam Melisenda satikusi kalpu, kuru nogalinājusi, lai šis neizpaustu viņas grēku. Grafs uzzinājis patiesību jau no rītā, pēc viņu kaislīgās nakts, rūgti nožēlojis notikušo, nobijies, gājis pie imperatora un visu tam pastāstījis. Bet imperators visu izvērtējis gudri, nevienu nesodījis, turpretim atdevis savu meitu grāfam par sievu.

Bez šaubām, Šabtajs Cvi neizvēlējās nejauši šo spāņu romānu mistiskajai performancei. Aizliegtā mīlas saikne – dziļa metafora, uz kuras balstās milzīgs skaits pasaku, sižetu, eposu gan hinduistu, gan eiropiešu tradīcijās. Ir Melisendas sižeta acīmredzamā interpretācija, tā pat nav jākomentē. Tiesa, tur paliek neskaidrs kalpa slepkavības moments. Laikam viss nav tik vienkārši. Laikam, lai izprastu Šabtaja Cvi idejas, ir jārakņājas gematrijās. Var aprēķināt vārda „Melisenda” gematriju; kalkulators rāda, ka ebreju gematrija ir 204, tāpat kā vārdam tzchok (smiekli), taču, iespējams, tas nav pareizs rakstījums.

Ja kāds nopietni strādā ar gematrijām, viņa izteikumi, lai cik ērmīgi tie arī šķistu, spēj nest pavisam citu jēgu. Piemēram, ja viņš runā angliski un aprēķina pēc latīņu gematrijas, vārds „draugs” var nozīmēt „gaisma”, bet „pīle” – „eņģelis”. Draugs, kas pārvērties par pīli, var nozīmēt eņģeli, noaustu no gaismas.

Ebreju valodā vārdam „pīle” – barvaz – ir gematrija 221, tāpat kā vārdam „varonis” – gibbor. „Pārvērties par pīli” var būt slēptais „kļuva par varoni”. Starp citu, šeit mēdz rasties interesantas shēmas: tiek kodēti tieši lietvārdi, bet attiecības starp tiem paliek tuvas. „Draugs pārvērtās par pīli” – „draugs kļuva par varoni”, draugs paveica varoņdarbu.