Gvido Drage & Tatjana Zaharova

 

ČIGĀNS

 

Čigāns ir mans vārds. Patiesībā es neesmu cilvēks. Esmu zirgs. Tur laikam nekas nav grozāms. Pat tad, ja esmu čigānu zirgs. Bet būtu es cilvēks, pats pastāstītu, kā no Pauzera pļavām manā mīļajā bērnības Tukumā, nonācu Sibīrijas plašumos. Un kāds trakums mani piemeklēja Tomskas apgabala Tegulgetas rajona Volodarkas sādžā.

Lai nu čigānu dievs palīdz tiem kristiešu dieva dotajiem rakstniekiem Gvido un Tatjanai kaut cik pareizi cilvēku valodā pārstāstīt zirga izjūtas un saprašanu. Tie abi ir latvieši, un to valodu es labi pieprotu, tak ja nu kas – mīļā Līziņa palīdzēs. Ceram uz to labāko un ķeramies pie lietas.

 

Uzreiz pateikšu, ka stāstu vairāk sievietes dēļ, nevis, lai tikai savu zirga sirdi izkratītu. Tā jau tikai iegājies, ka ar zirgiem vairāk vīri noņemas. Nu, manā dzīvē to pātagas un krievu „knuta” bajāru bijis gana daudz. Taču prātā aizķēries tieši sievietes maigums un drosme. Bet visu pēc kārtas.

Mani rekvizēja sarkanarmijā knapi pārkāpušu kumelības slieksni. Tukumā noskanēja pāris pif-paf, sākās un ātri beidzās nelielas jukas, un krievu vaņkas klāt. Ar to arī beidzās Latvijas valsts neatkarība. Un čigānzirga brīvā dzīve arī.  Drīz vien nāca pāri jau skaļāks vāciešu blīkšķis, krievi muka un mani parāva līdz. Armijas vezumniekos. Krievu armijas kārtību, kas saucas „bardaks” dabūju līdz mielēm uz savas ādas izbaudīt. Bet šito dienestzirga stāstu izlaidīsim.

Izkarojies es nokļuvu kādā Sibīrijas kolhozā „Staļina ceļš” jau pieminētajā Volodarkas sādžā. Tas skaitījās no pirmrindniekiem, jo tur labību pļāva trīs kombaini – milzīgi, smirdoši, rūcoši briesmoņi, kas rija vārpainu labību, atvēma graudus un čupoja salmu gubas. Un bija tiem zvēriem stūre un kloķi-pedāļi, ko grozīja un spaidīja kom-bainieri. Un šitos te bainierus vajadzēja tur pat uz lauka barot. Tieši šādā sakarā es iepazinos ar Elzu. Jeb Līziņu, vai dieniņ! – latviešu meitieti. No izsūtītajām. Ieraudzījusi mani, viņa mēģināja runāt krieviski: – „Tvajo imja Cigan?” – bet tūlīt nospļāvās un turpināja latviski: – Nebūs te nekāda māžošanās, saukšu tevi par Čigānu. – un pabužināja man ausis. Cik mīļi! Es no prieka nozviedzos – Jo-ho-hoō!

Tā mēs sadraudzējāmies. No Elzas es es uzzināju ka viņa paņemta tieši no vidusskolas pēdējās klases, un kopā ar vecākiem 49-tajā izsūtīta kā budze. Ja tev kūtī četras slaucamas govis un stallī pus otrs zirgs, krievam te sauc par budzi. Kas ir bu-dzis? Mani Tukuma puikas par buci, bucīti labināja, gribēdami mugurā tikt. Tukuma čigānam mani atņēma vienkārši tā, klaidoņi un zirgu zagļi likvidējami, kā jau deklasēti elementi. Bet neturpināsim arī čigānu tēmu. Kad Līziņa nonāca Volodarkā, es tur jau biju priekšā. Meita pašā plaukumā, skaista un izdarīga. Varbūt tāpēc arī nokļuva kolhoza kuhņā par kaševaru, to biš – pavāri. Kad es, kā izdienējis kara zirgs, mežā baļķus vairs lāgā nevarēju pavilkt, mani norīkoja pie viņas par ķēķa zirgu. Dod dieviņ katram vecam kleperim tādu laimi.

Reiz mēs ar biezputras katlu ratos čunčinam pa meža ceļu. Sibīrijā viss skaitās tuvu, ja nav jābrauc vairāk par vienu dienu. Līdz tam kombainieru laukam labi ja trīs smēķu tālums, un Līziņa jau nemaz krievu mahorku nepīpē. Velns! – kauč zirgam kāds iedotu dūmu uzvilkt, kā citādi no dunduriem glābties?... Pēkšņi vējiņš no meža ievelk man lāča smaku kreisajā nāsī. Diez kas nav, no lāčiem es baidos. Tomēr tagad vasaras beigās viņš nevarētu būt badā. Droši vien ar brūklenēm mielojas izcirtumā. Nevar gan zināt. Līziņa arī ko nelabu sajutusi, stingri novelk grožus. Es paātrinu soli. Drīz jānāk tiltiņam, un tad jau mežs drīz beigsies.

Taču aiz ceļa līkuma zvēra asā smaka elpu rauj ciet, brikšņi līgojas, tur pavīd brūna mugura, tas velna lācis nāks pāri ceļam. Man izbaiļu klapes aizkrīt acīm priekšā. Skaudrs zibsnis caur sirdi ietriecas nervos. Pakaļkāju tricepsi uzrauj mani gaisā. Lāgā nejūtu kur piezemējos. Redzei daļēji atgriežoties, ceļš jau vibrē mežonīgos auļos kā vijoles stīga. Lūk – tiltiņš klāt. Aiz manis lēkā un dārdina rati. Galvā iedzeļ sāpe, – Līziņ, vai tu vēl turies grožos?

Laikam tā domas plaiksna pie vainas, es īsti netrāpu uz tilta. Rati aiz kauč kā aizķeras, brīkšķis, lūzt ilksis, pārtrūkst streņģes, loks un iemaukti aizlido pa gaisu. Es izraujos no aizjūga un attopos upītes viņā krastā. Bet ko dod brīvība, ja kājas nav valdāmas, tās nes mani prom – vai tur ceļš vai neceļš. Kamēr prāts brēc, – stāt! – apstājies, man Līziņa jāglābj!... Gatavais trakums, nekas nelīdz, pat galvu nevaru pagriezt, lai atskatītos, tumšs spēks mani dzen, trenc, astē itin kā uguns iemetusies. Koku stumbri pavirzās malā, lai tikai es tiktu garām.

Paga, tā tas nevarētu būt – stājies!... Kā par brīnumu koks paklausa, paliek uz vietas, un es ietriecos ar plecu priedē. Oj! – tas ir sāpīgi. Vēl gan patenterēju pāris soļus uz priekšu, taču pakavi jau bremzējot uzar vagas meža zemē. Beidzot es apstājos. Elpa plēš krūtis. Uz kurieni skrēju? No kā bēgu? Kur esmu nokļuvis? Priekšā priede, pa labi priede, kreisajā pusē kāds lapu koks. Man jāatgriežas... Dieva dēļ, tikai ne atpakaļ, tur tak tas zvērs! Nē, nē...

Bet tur ir Elza, Līziņa... Lūpās pēkšņa maiguma trīsas. Mātes piena smarža... Es taču sen vairs neatminos savu māti. Un vēl uzvilnī kāda neiespējama atmiņa par ķēves sviedru smaku, un muskusa smārds. Nē, ķēvi es nepaguvu iepazīt, to maņu man ar vienu griezienu atņēma piedzēries krievu armijas vetārsts. Kas tad mani tagad velk atpakaļ? Elza? Bet Elza taču nav ķēve, tikai sieviete. Jā. Sieviete...

Mana labā priekškāja jau sper pirmo soli reizē ar pakaļējo. Tūlīt pat to dara arī kreisās puses kājas. Es salīgojos. Kas vēl nebūs! – es taču neesmu aidinieks. Tomēr kāds spēks mani nes. Nākamie soļi gan izdodas parastā zirga ritmā. Un skat, es jau rikšoju. Tad kontrolēti auļi. Jāsteidzas...

Beidzot klāt tilts. Aiz tā kauč kas notiek. Apgāztie rati ar vienu pašu riteni karājas margu paliekā, aizsedz skatienu. Nāk lāča smaka. Nedrīkstu pāri tiltam. Nekas, pārbrist to nieka upīti nav grūti. Tikai klusi un uzmanīgi. Lāča smaka... pie pakaļas! Lāča rūciens...

Pāris lēcienos esmu uz ceļa. Tur stāv Elza. Elza tur stāv ar pārlauztās ilks pusi rokās. Bet viņai priekšā lācis. Meitene cīņai gatava, svārsta to koka gabalu, baidīties nav laika. Ko lācis? Nemaz neslejas pakaļkājās, netaisās uzbrukt. Kā tāds šunelis Elzas priekšā četrāpus zvārojas, ačeles šauda.

Līziņ! – vienā stiepienā esmu viņai blakus. Šitā meiča nav jāmāca, viņa met lācim savu sitamo, ieķeras man krēpēs, uzlec mugurā. Ceļš aiz mums brīvs. Tak nemaz tik ļoti nav jāsteidzas, lāča sūdiem noskretusī ļipa jau zūd ceļmalas krūmos.

Lieki tomēr mēs nekavējamies, Līziņa apķer manu kaklu, un prom, prom no šitās posta vietas. Pie velna tos ratus un putras katlus, un visu Sibīriju arī. Kolhoza kombainieriem šodien būs jāpaliek neēdušiem. Nekas, badā nenosprāgs. Toties Līziņa bučo manas ausis....

 

Ar to gandrīz tā kā būtu viss.

Bet kāpēc tie mani rakstnieki tā neticīgi sačukstas? Kas viņiem nav skaidrs? Paga, jāieklausās:

 

– Ko tu grozi galvu? Tu domā ka Elza savu stāstu drusku piepušķojusi?

– Kā likts. Ar laiku visi patiesie stāsti apaug ar izdomu. Un šitas pavisam noteikti. Lai viņa nemēģina man iestāstīt ka zirgs par spīti instinktiem spētu atgrieztie lācim tieši ķetnās. Ignorējot bailes. Kur paliek izdzīvošanas dziņa? Tur pat krutais vecis nobītos. Zirgs jau nav cilvēks.

– Varbūt tomēr ir?

– Ha-hā!

– Aizveries! Zirgu liekam mierā. Parunāsim par Elzu. Tu ko, netici viņas stāstam? Domā ka sieviete principā nevar teikt patiesību?

– Nū... nē. Tas ir, jā... Nē, tā gluži tas nebija domāts.

– Gluž-ži?! Tik pat gluži glums esi tu pats. Visi vīrieši tādi...

– Pagaidi, Taj, neuzvelcies. Stāsts mazliet pārspīlēts, tomēr prasās uzrakstāms.

– Ej gaisā! Tagad es nepiedalos.

– Nē jel! Tā tu nedrīksti. Es tikai mazliet neapdomājos. Vienosimies...

– Lai es no tevis neko tādu vairs nedzirdētu. Ja sieviete kaut ko saka no sirds – nav svarīgi kam taisnība, kam ne. Un bieži vien NĒ ir labāk par JĀ.

 

Ar to nu gan šis zirga stāsts ir galā. Elziņa tagad atgriezusies brīvā Latvijā. Čigāns ganās čigānu zirgu debesīs.