Jaunā Gaita nr. 325. vasara 2026

 

Uldis Ozolants

 

GAISA SKŪPSTS VAKUUMĀ

 

 

 

Ja no kāda dzirdat sajūsmas pilno „Neiedomājami!”, varbūt nabagam švaki ar iztēli. Ja vēl turklāt izsaucas: „Tas ir vienkārši neticami!”, ka tik nav vēl arī iesīkstējis skeptiķis?

 

Neiedomājami un neticami – nosēdējām būtībā sveši cilvēki 11-arpus stundas līdz pašai restorāna slēgšanai. Izlasiet un tikai tad taisiet spriedumu manai iztēlei vai skepsei.

 

To, ka būs smuka, varēja gaidīt, jo airBaltic laikam taču prot atlasīt stjuartes. Bikšu kostīms darīja Katrīnu slaidu, taču šis apstāklis nebūt neizslēdza seksīgo dubultzodiņu, – tik foršs, ka aizēnoja visu pārējo. Pat matu krāsa un tas bikšu kostīma tonis joprojām otršķirīgi jautājumi. Nesievišķīga tikai vienā apstāklī: restorāna „Kid” durvīs stāvēja precīzi norunātajos 12:30. Aviācija disciplinē.

 

Pamanījusi manu „gandrīz balto” žaketi – atpazīšanas zīmi – vijīgiem soļiem tuvojās manis jau atvilktajam krēslam. Kad piekrita Valpolicella Classico izvēlei pie Cēzara salātiem, sapratu, ka nekur nesteidzas. Mūsu bizneslenča pamatā bija izrunāt gaidāmās vecmeitu ballītes norisi – tā, lai varu bez starpgadījumiem izvizināt ar savu jahtu pa līci gan topošo līgavu, gan tās māsīcu Katrīnu kopā ar vēl septiņām grūti prognozējamām nebēdnēm. Kas zina, kā šampānietis kombinēsies ar klāja šūpošanos, tāpēc nebiju paslinkojis pat uzlikt uz papīra „Jahtas iekšējās kārtības noteikumus”. Gribu tos tagad atrādīt atbildīgajai personai Katrīnai, ar kuru jau minutes piecas esam uz „tu”. Visām būs jāparakstās, es uzsveru, jānorāda personas kods un kāds no tuviniekiem – tas, lai piedotu riskiem vajadzīgo nopietnību. Kamēr Katrīna studē noteikumus, man jau pirmais jautājums.

 

„Tai jūsu bariņā būšu vienīgais vīrietis. Vai neuztversit mani kā lūriķi?”

 

„No problem, tas tikai piedos garšu.”

 

„Starp noteikumu skarbajiem pantiem – kā plīvojošos matus neievērt vinčā vai nepārkrist pār bortu (angļi saka One hand always for the boat) būs atstāta vieta arī mazāk formālam stilam – tā lai neizklausās pēc visīstākā Gestapo. Piemēram, punkts 6: Kas negrib vemt , vēro horizontu; kas grib vemt, lai paraugās uz kapteini.”

 

„Nevajag par zemu vērtēt savu ārieni. Nav ne vainas, – man jau pusstundu vēmiens nenāk.”

 

„Pašironijas nekad nevar būt par daudz – izslēdz hitlerus, staļinus, pinočetus un putinus jau defoltā.”

 

„Izskatās, ka pašironiju ne tikai turi cieņā, bet arī praktizē.”

 

„Spried pati. Kad Mediņos mācījos čella specialitātē, paralēli – lai neizaugtu kā mīkstais – trenējos boksā netālajā Dinamo klubā. Pēc daudziem gadiem, Feisbuka profīlā attiecīgi nolīdzināju sevi līdz ar melnzemi: Labākais čellists starp bokseriem un labākais bokseris starp čellistiem.”

 

„Hahahā,” Katrīna atrāda savus nevainojamos zobiņus.

 

„Cik no jums ir peldēt nepratējas? Man nāksies no citām jahtām aizņemties peldvestes.”

 

„Tik nopietni?”

 

„Vai cietums kapteinim skan gana nopietni? OK,” es ceļu glāzi. „Nedramatizēsim, bet iedzersim uz visu saglābjamo dvēseļu veselību!”

 

„Līgava Kristiāna tikai sprēgāja par saulrietu, par sarkano Martini, par stoņģeli ledus pie tā visa, bet par riskiem ne vārda.”

 

„Riski ir aktīvas dzīves sastāvdaļa. Kā skanēja teiciens, – Ja tu dzīvo neriskējot, tu riskē nedzīvot.”

 

 

Mana zemapziņa sazvērnieciski čukst, ka Katrīnai tas Valpolicella vīns iegaršojies, tāpēc sūtu mūsu viesmīli Andri pēc nākamās pudeles.

 

 

„Vai gaidāmās kāzas solās būt noturīga laulība? Ko tu saki par jaunā pāra saderību?” man interesē.

 

„Tiešām trakums ar to statistiku – šķirto laulību laikam ir tuvu pusei? Kāpēc tā notiek? Kristiāna man teica, ka tu esot divreiz šķīries.”

 

„Jā, esmu statistikas sliktajā pusē, taču ar abām ex turpinām būt draugi – jāprot šķirties civilizēti, īpaši, ja ir bērni.”

 

„O, tas skan forši – šķirties bez naida. Bet, kāpēc cilvēki vispār šķiras?”

 

„Sāksim ar seven-year itch sirdzējiem – tādiem kā es. Pēc perfekti kopā nodzīvotiem, teiksim, septiņiem gadiem galvā kaut kas noklikšķ un tava sieviete nav priekš tevis vairs īsti sieviete. Pārvarēt sevi, līst gultā pa vecam nebūtu īsti godīgi attiecībā uz laulāto – fake is fake. Bērnu dēļ nest šo krustu arī nav variants: bērnus un suņus neapmānīsi – falšumu jūtot pa gabalu.”

 

„Neīstas attiecības, tas ir galīgi garām, piekrītu simts punktu. Bet, ko nozīmē tas „itch”, ko minēji? Nebiju iepriekš dzirdējusi.”

 

„Itch – tā ir nieze, mazāk tieši – arī kņude, nemiers. Tu pirms brīža cītīgi berzēji kreiso aci – tai kaktiņā, kas tuvāk degunam. Dakteri saka tas esot slikts niķis – tā varot ievazāt infekciju.”

 

„Jocīgi, kāpēc parasti niez tieši tas kaktiņš?”

„Likumsakarīgi. Tie ir acu klitoriņi un, tos berzējot, tu optiski pašapmierinies.”

 

„Ahahā, tev visās lietās gatavs viedoklis, taču šo joku es tev piedodu – asprātīgi teikts.”

 

„Atgriežamies pie tiem šķiršanās iemesliem. Pirmkārt, folklorai taisnība – mīlestība tiešām ir akla, - noskatot izredzēto, emocijas ir dominējušas pār racionālo. Pat krasas atšķirības temperamentos paliek nepamanītas. Otrkārt, galvenais kopdzīves bende ir laika ritējuma faktors. Kāzas, kad cilvēki viens otram solas, ir vien stopkadrs, visa turpmākā dzīve – raibs video! Hei, tagadējie, jūs solījāties pilnīgi citam cilvēkam, šodien jūs vieno tikai foto albums un tie bērniņi – laika ritējums ir jūs abus mainījis līdz nepazīšanai. Jurists teiktu, jūs vairs neesat relevantie subjekti.”

 

„Gandrīz izklausies pēc tiem, kas iestājas par partnerību bez saistībām. Savas abas kļūdas nākamajā dzīvē neatkārtotu?”

 

„Kļūdu nebija. Apprecējāmies – gan ar pirmo, gan otro – tehnisku iemeslu skubināti: kāzu kleitas slēpa nelielus vēderiņus. Piederu pie tiem, kuri bez ‘vizināšanās’ protas arī kamanas vilkt. Šķirta laulība nav brāķis – jāprot izgaršot brīdi, vienalga cik tas īss. Tāpat kā ar ziediem, kuru vērtība ir tai pasniegšanas sekundē. Nākamajā dzīvē precētu abas atkal un taisītu precīzi tos pašus bērnus.”

 

„Fūūū… ,“ Katrīnas kreisā plauksta vēdekļo vaigu. „Tevis sacītais man kaut kā sīpolizē acis – iesita galvā konkrēti.”

 

„Norakstīsim to uz Valpolicella.”

 

 

Ja reiz tik feini sēžam, kāpēc nepalikt šepat uz vakariņām? Arī vīna izvēlei turpinām būt lojāli. Neteikšu spoilera vīzē, cik vēlāk būs to iztukšoto pudeļu – kamēr neietekmē sarunu kvalitāti, skaits spelar ingen roll, nespēlē lomu.

 

 

„Tu teici, ka emocijas aptumšo prātu. Tātad arī mistiku tu nepieņem?”

 

„Ne mistiku, ne tās pusmāsu – reliģiju. Bet joku par kādu priesteri izstāstīt – katrā laikā. Lufthansas stjuarte – tava distālā kolēģe – stumj dzērienu ratiņus pa aili un jautājoši apstājas pie garīdznieka talārā tērpta kunga. Kādā augstumā lidojam, tam interesē, ak 3000 metru – tad lūdzu man viskiju. Nākošajā apgaitā – tagad 6000 metru? Tad ielejiet man vīnu. Kad nu jau 9000 metru augstumā šis izvēlas minerālūdeni, stjuartei uzacis ir gaisā. Redziet, esmu aizvien tuvāk priekšniecībai, priesteris paskaidro.”

 

„Hahaha, izplatīšu airBaltic koridoros, paldies.Tev gan visām dzīves situācijām pa asociācijai.”

 

„Pieredzes priekšrocība. Tu jauna, tev šie zobu bakstāmie galda vidū ir tikai zobu bakstāmie, varbūt vēl arī kanapē maizītes var sadurt. Ar manu paprāvo korporatīvo pieredzi, nevar nepieteikties kāda būtiska līdzība: zobu bakstīšanai daudz kopīga ar iekšējo auditu.”

 

„Smieklīgi, bet tā laikam iznāk gan. Tu nupat – precēto kontekstā – pieminēji, ka dzīve ir pārmaiņu pilns video. Viss mainās – kā mode?”

 

„Mode nemainās pati. Modi maina, precīzāk sakot, diktē – tātad no augšas – ražotāju mafija. Ja indivīdam sava stila izjūta, viņš – no apakšas – turas meinstrīmam pretī. Gaisu jauc vēl visādi blogeri un influenceri – no sāniem – stumjot mums purnā trendus.”

 

„Kad saki trendus, vai mēs ar to saprotam…?”

 

„Beisbola cepurei kā tādai nav ne vainas. Par trendu pārtop, kad tiek nēsāta reversi un pat apkurinātās iekštelpās. Trends ir ar domu identificēties, nēsāju cepuri ar nagu uz pakauša vai velku bezpiedurkņu vesti, lai visi redz manu tetovēto roku. Ar tādiem pašiem tough guy ‘nepieres atlētiem’ arī identificējos – kā visi tie kambalas un kiviči.”

 

„Tavai zināšanai, esmu bez tetovējumiem!”

 

„Pat bez taurenīša uz dupša?”

 

„Būšu tev neinteresanta, – bez. Starp citu, kā tu to domāji – ražotāji diktē modi?”

 

„Kad superzīmols Levi Straus bija sašuvis tonnām praktiski nenovalkājamu džinsu bikšu, attapās, ka gadiem ilgi var tagad negaidīt pircēju. Vienīgais risinājums – piesakām jaunu modi. Nāca kļošētās, tad banānenes (siluetā), tad vārītās, tad mehāniski nodeldētās, tad ar caurumiem, tad krāsaini izšūtās, tad apžmiegtās… utt, utt. Pircēja prasība identificēties caur svaigi iegādāto modeli atrisināja problēmu. Trenda mentalitāte strādā.”

 

„Man patīk tava protestējošā nostāja – var redzēt, ka esi stila pusē!”

 

„Ne tikai stila, – arī funkcionālā skaistuma pusē. Manam metabolisma tipam naids ir terapeitisks – paplašina asinsvadus un mundrina galvu. Ciest nevaru tos ārišķīgos un tāpēc nevīrišķīgos tipiņus, kas dod priekšroku modes vai trenda bīdītajām neērtībām… „

 

„Funkcionālais skaistums, piekrītu, laikam nav sieviešu stiprā puse, – visas tās rokassomiņas un pričenes, par tām tu runā?”

 

„Man reiz TV debatēs nācās sēdēt pretī tādam pozētājam – zīmējas ar adītu cepuri galvā un, ja esi studijā bijusi, tur no tiem prožektoriem tāda svelme, ka šim ik pa brīdim jāslidina nagus zem cepures pakasīties, protams, ka niezēs. Nervozu mani padarīja šīs nevajadzīgās ciešanas vērot un, protams, grūtības turēties pie tēmas. Īstam vīrietim funkcionālais skaistums nozīmē palaist vaļīgāk kaklasaiti, novilkt žaketi, bet adīto cepuri vilkt galvā, kad esi uz slēpēm. Tu jautāji par manu attieksmi pret mistiku. Saklinkšķinam – šis būs garāks stāsts.”

 

„Klinkš,” saka mana nelidojumu nepavadone, „I’m all ears.”

 

„Tai Visumā, kas stipri augstāk par jūsu 9000 metriem, 95% izplatījuma aizņem tumšā enerģija. Vai šis negācijas blāķis kaut kādā veidā ietekmē vājāk ekipēto ļaužu prāta spējas? Tavu un manu nekādi, jo ar iekšējo pozitīvo lādiņu neitralizējam – esam imūni.”

 

„Stop. Tu tagad teiksi, ka visi nav vienādi stipri?”

 

„Teikšu, ka visi nav vienādi stipri. Mistikai ļaujas apmēram trešdaļa iedzīvotāju tā sauktajā rietumu civilizācijā un gandrīz visa populācija mazāk attīstītajās zemēs. Mistika, māņticības un reliģija – tas ir kā ledus stikls nepievilcīgas realitātes samiglošanai. Labāk kaut kas aptuvens un izplūdis, nekā konkrēti griezīgais: ‘onkoloģija’. Dodiet vājajam placebo un homeopātiju, dodiet kaut ko tik gaisīgu kā… Vari nosaukt kaut ko gaisīgu?”

 

„Nosaukt kaut ko gaisīgu…? Varbūt ‘gaisa skūpsts’?”

 

„Šī būs mūsu kopautorība. Nāku ar vēl netveramāku stadiju: - ‘gaisa skūpsts vakuumā’.”

 

„Šo tautas noslieci uz mistiku taču ekspluatē gan kristietība, gan woke ideologi?”

 

„Tu man tāda varen acīga. Baznīca mums klārē, ka vienā rumpī var sadzīvot dievs, dievs tēvs un vēl svētais gars. Woke kustībai sava svētā trīsvienība:  vienā rumpī varot sadzīvot abi dzimumi un vēl Two Spirit dubultspoks. Pat nevainīgās ieņemšanas fenomenu gatavi demonstrēt, iemetot formulā savu ‘trans’ elementu. Alfabēta cilvēciņi spējīgi izdomāt…”

 

„Alfabēta cilvēciņi?”

 

„Nu, apaug taču nemitīgi – šodien tas ir LGBTQIA+, bet kur garantija, ka neaizies līdz Z?” 
 
„Kas mani kaitina visvairāk – tie woke aktīvisti nav slinki ciemoties skolu sākumklasītēs lai šķobītu nabadziņiem smadzenes. Uz šādu ļaundarību fona kaitējums no reliģijas tādas pupu mizas vien?”

 

„Pupu mizām ir arī literārāka versija – krūšturis.”

 

„Gandrīz sparģelis izsprāga no mutes! Nākamreiz pabrīdini, kad sekos humors.”

 

„Brīdinu tavu sparģeli, ka humors turpina uzglūnēt. Pie kā mēs palikām?”

 

„Teici, ka, salīdzinot ar woke postu, reliģija tevi vairs tā netracina.”

 

„Zini, kopš izlasīju Latvijas mēdijos par aptauju, kur 44% esot vismaz reizi dzīvē izjutuši ‘nedrošību un trauksmi’, neesmu pret reliģiju vairs tik kategorisks. Ja baznīcas klientūra ir 44%, aleluja, un uz priekšu, kungi. Turklāt vēl tā formula: ‘mana ienaidnieka ienaidnieks būs mans draugs’. Kristieši ir konservatīvie, tātad manā barikāžu pusē pret marksistiem. Tas ir labi, ka abi feelings kulta apoloģēti karo savā starpā. Hei, ko tu tik domīga?”

 

„Neiziet no prāta tie 44%. Pirmkārt, vai neesmu arī pati tai grupā? Otrkārt, vai nav tā kā pārāk daudz priekš bezkara apstākļiem?”

 

„’Bezkara’ – ka tik nav tas īstais atslēgas vārds. Ir tāda skumja četrrinde ar ciklisku jēgu:

 

Viegli laiki rada vājus cilvēkus,

Vāji cilvēki rada grūtus laikus,

Grūti laiki rada stiprus cilvēkus,

Stipri cilvēki rada vieglus laikus… „

 

 „Arī Romas impērijas krahu izskaidro,” Katrīna rauc degunu krunciņās. „Un tie ķeksīšus velkošie vārguļi anketās… kad pareizāk būtu vienkārši saņemties!”

 

„Saņemamies un ceļamies?”

Kad jau labu laiciņu esam palikuši kā vienīgais aktīvais galdiņš, viesmīlis Andris ir pienācis atvainoties, ka „jau pusstundu atpakaļ restorāna nakts signalizācija bija slēdzama apsardzes režīmā”.

Verot mums ārdurvis, viņš man ar daudznozīmīgi piemiegtu aci norāda uz Katrīnu un slepus rāda augšupvērstu īkšķi. Viņš ir pārpratis Valpolicella dozējuma nozīmi – vienkārši man bija gadījusies izcila sarunu biedre.

 

Laboju uz „daļēji” pārpratis, jo tas dubultzodiņš, tas dubultzodiņš… Uz šāda viļņa piedomājot, vienubrīd pat uz kaut ko līdzīgu flirtam mums bija pavilcis. Uz manis pausto cieņu sievietei kā atslēgu uz pasauli turētājai, sākumā šķobīja vien simulētu neizpratni. Kad jau pieminēju „vārtus uz pasauli”, tā vedinot viņu beidzot uztvert manu domu gaitu, atsmaidīja pavisam šķelmīgi, vaicājot atkal un atkal: kur tad tie vārti, kur vārti?  Kur, kur – jaunkundzes trešajā padusē!

 

Patinot hronoloģiju par nedēļu uz priekšu, bija tikai loģiski pieredzēt lielisku saulrietu. Ar tik atbildīgu atbildīgo personu nevienu nepazaudējām pār bortu. Lai tam pārim ieildzis medus mēnesis!

 

 

Uz „Single Malt” borta rietumu Papua ūdeņos

22/11/25