ANTIŅA SPĒKS UN MAIGUMS

Valters Nollendorfs Piezīmes. Dzejoļi 1976,  Rūgtā maize. Dzejoļi 1975-1985, Rīga, „Laika raksti”, 2026

 

Dzejnieki mēdz pārsteigt. Arī Valters Nollendorfs, kurš pēc skaistās debijas ar krājumu Atspīdumi pagājušā gada rudenī, tagad, 95. gadu jubilejas gaisotnē, publicējis otru dzejoļu krājumu. Tas ir divdaļīgs krājums, kura pirmajā daļā „Pieraksti un ieraksti”, „Murgi un redzējumi”, „Piezīmes pie filmām...” un „P.S.” apkopoti 1976. gada dzejoļi, bet otrā daļa „Rūgtā maize” aptver 1975.-1985. gadā rakstītos dzejoļus. Tie ir Valtera vīra pilnbrieda gadu dzejoļi, kas radušies trimdā, taču nav tikai ar kultūrvēsturisku vērtību, bet izteikti paplašina priekšstatu par Valtera tematisko un poētisko amplitūdu.

Abu daļu ievadvārdos dzejnieks raksturojis tos apstākļus, kādos dzejoļi tapuši. Latvijas lasītājiem šie raksturojumi ir lietderīgi – tiek dota atslēga, kā „ieiet” šīs dzejas tematikā, kā izprast šo pirms pusgadsimta brīvajā pasaulē tapušo dzeju. Ar pirmās daļas dzejoļiem viņš varējis trimdā spēcināt „(..) garīgu saiti ar zaudēto Latvijas zemi un tautu”, savukārt otrās daļas dzejoļi radušies dzīves diktāta ietekmē – pēc pamatdarba Viskonsinas Universitātē mācot latviešu bērnus 130 km attālajā Vauvatosā, rakstot dzejoļus skolēnu runas korim, kā arī raksturojot trimdas situāciju ar arhetipisko mūsu kultūrā Antiņa tēlu un atsaucoties uz 70. gados Rietumu sabiedrībā aktualizēto holokausta tēmu.

Krājuma ekspozīciju ievada erotisku mīlas dzejoļu virkne – tajos atklājas dzejnieka jūtīgums, taču, kā pats autors uzsvēris, viņam ir divas mīlestības – pret sievieti un pret Latviju, tāpēc šo dzejoļu kopa principiāli finalizēta ar trīs dzejoļiem dzimtajai zemei. Ar erotiski intonēto mīlestības tēlojumu, tās lakonisko ekspresivitāti Valters ir tuvs B. Bičoles 70.-80. gadu lirikai. Jāpiebilst, ka tieši ar mīlas dzejoli „Divas ābeles par ciešu dārzā kopā” Valters guvis pirmo ievērību kā dzejnieks. Viņam par pārsteigumu šis 1959. gadā rakstītais dzejolis pārpublicēts 60. gados izdotajā, Veronikas Strēlertes sastādītajā latviešu mīlas lirikas antoloģijā Paradīzes meklētāji. Arī tagad šo dzejoli, tāpat kā vēl citus jaunajā krājumā publicētos, drīkstam uzskatīt par piederīgu pie vispaliekošākā, ko Valters radījis šajā tematikā. Pamatoti dzejnieks norādījis, ka sadaļā „Murgi un redzējumi” būtiska ir politiskā satīra par trimdas paradoksiem. Lasot šo sadaļu, domāju, ka mūsdienu Latvijas tēlojumā arī derētu sabiedriski angažēta satīriska dzeja kā pretstats tagadnes latviešu dzejas diezgan biežajam hermētiskumam un introspekcijai. „Murgu un redzējumu” sadaļā Valtera dzeja pārsteidza (un iepriecināja!) ar izvērsto tēlainību, publicistisko degsmi, polemiku kā jaunās paaudzes pārstāvim ar trimdas konservatīvajiem spēkiem, vispārinot – ar laikmeta notikumu aso izpratni. Tie raksturo to Valtera dzejas īpatnību, kas Atspīdumos palika tālākā plānā, bet viņa personības daudzveidības izpratnei ir simptomātiski. Būtiski pirmajā nodaļā ir arī šķietami vienkāršie dzejoļi sadaļā „Piezīmes pie filmām, ko mans draugs atveda no Eiropas 1968. gadā” un kuru impulss ir profesora Paula Lazdas nelegāli atvestās 8 mm dolumentālās filmas par okupētās Latvijas nospiedošo, varmācīgo realitāti. Šie dzejoļi likumsakarīgi kontrastē ar tās Latvijas jūtīgi sirsnīgo skatījumu, kas tik ļoti fascinēja 1996. gada Latvijas tēlojumā krājumā Atspīdumi. „Piezīmes pie filmām...” ir emocionāli spēcīgs un patiess laikmeta dokuments, nežēlīgas patiesības atklāsme par okupācijas nebrīvo, baiļpilno garīgo gaisotni.

Otro krājumu daļu „Rūgtā maize” ievada pārliecinoši ietekmīgais dzejolis „Rūgtā pelavu maize”, kas formā atdarina pasaulslaveno Paula Cēlana epitāfiju-lūgsnu „Nāves fūga”. Izcilu paraugu stilizēšana nereti ir emocionāli deklaratīva, nesasniedz pamatteksta spriedzes intensitāti. Valtera stilizācija ir personiski izsāpēta, emocionāli piepildīta, patiesa, konkrēta, sāpīga, tāpēc nerada iebildes. Teikšu pat pretēji – par šo dzejoli autors ir jācildina, jo panāk arī lasītāja emocionālu līdzpārdzīvojumu, būdams formā perfekti izstrādāts. Tikpat rūpīgi ir izstrādāts arī dzejolis „Kamīna meistara rudens”. Lasot šo un radniecīgus dzejoļus gribējās, lai tādu – izvērstu un smalki instrumentētu – dzejoļu autora devumā būtu bijis vairāk, jo arī tajos atklājas Valtera talanta cita, mazāk ievērota šķautne. Nozīmīga ir arī sadaļa „Antiņš”, kurā redzam gan patriotu, gan kādu ļoti būtisku Valtera personības īpatnību – pārliecinošu ideālisma nepieciešamības prasību. Tomēr par otrās daļas emocionāli aizkustinošāko kopu minēšu tikai piecus gadus dzīvojušās meitiņas Margas piemiņai veltīto ciklu „Kindertotenlieder”, traģisku reminiscenču un alūziju cauraustu vēstījumu par aprautu bērna dzīvi un vecāku sāpēm. Šie dzejoļi pieder pie visizcilākā, ko Valters devis mūsu lirikā.

Uzsvērsim arī otrās grāmatas daudzveidību – smalkjūtīgo, poētiski delikāto lakonismu, kas, manuprāt, ir Valtera dzejas alfa un omega. Tieši šis klusinātais, izjūtu atklāsmē precīzais tēlojums parāda Valtera organisko saikni ar latviešu dainu, taču arī ar K. Skalbes, varbūt arī ar J. Ziemeļnieka mentālo topogrāfiju – empīriskās dzīves un pārdzīvojumu situācija tiek nofiksēta emocionāli uztvertā ainā, kurai tiek dots šīs ainas vispārinājums, dažkārt ar tendenci. Varam šādā poētikā akcentēt dainu paralēlisma tradīciju, tādējādi akceptējot Valtera dzejas latviskumu, kāds tas mūsu dzejā funkcionēja līdz pat gadu tūkstoša mijai, bet tagad aizvirzīts (aizvirzījies?) mūsu dzejas perifērijā. Taču jaunajā krājumā pievilcīgi ir arī plašākie, izvērstākie dzejoļi, kas liecināja par Valtera poētiskā diapazona atvērtību citādākai stilistikai, par gandrīz vai liroepisku orientāciju.

Valtera jaunajā grāmatā mani visvairāk suģestēja tas cilvēciskais maigums, tā labestība un tas sirsnīgums, kas caurauž un apstaro visu viņa dzeju. Valters, būdams tradicionālists tematikā, ir moderns tradicionālists formas ziņā. Tas rotā viņa dzeju, padara to „siltu” un pretimnākošu lasītāja emocionālajai uztverei. Tas viss kopā rada valdzinājumu. Valtera dzejas intimitāte ir pārliecinoša, „ievelkoša” savā gaisotnē, kad dzejnieks atklāj savas dvēseles visskaistākās un patiesākās izjūtas. Jaunais krājums mani patiesi gandarīja kā sirdsgudra (!) dzejnieka skats gan savā dvēseles iekšpasaulē, tās priekos un arī sūrumā, dažbrīd pat traģiskumā, gan arī ārpasaulē, kad Valters raksta par sev organisko un tik patieso latvisko piederības sajūtu savai tautai, fiziski būdams šķirts no Tēvzemes. Taču ne garīgi šķirts. Jo piederība Tēvzemei dzīvo viņā pašā.
 

 

Viesturs Vecgrāvis