Jaunā Gaita nr. 326. rudens 2026

Anda Ogriņa

 

Dodo nav miris

 

 

Viņai patika peldēt jūras viļņos.

Šovasar daudzi no tiem vairījās; taisnību sakot, pat baidījās. Reti kurš brida nemierīgā jūrā, jo divus cilvēkus tā bija paņēmusi pavisam. Divus jaunus, spēcīgus vīriešus, kuru mirstīgās atliekas tika meklētas vairākas dienas. Drausmīga nelaime, viena pēc otras. Ziņās varēja lasīt un dzirdēt jūras pazinēju speciālistu, glābēju un vienkārši pieredzējušu cilvēku skaidrojumus, padomus un stāstus. Runa bija par viļņu trijstūriem, kurus varot pamanīt arī no krasta.

Samanta samiedza acis, skatoties jūrā. Trijstūrus nemanīja, bet, kaut arī pludmale bija ļaužu pilna, peldējās retais. Viļņi. Tikai tālumā pa kreisi varēja saskatīt bariņu, kurš ālējās aiz nez kurā sēkļa.

Meita, draugi, vecāki un māsa zināja, kur viņa pašlaik ir – draudzenes vecmammas mājās Majoros, kur Samantai uz atvaļinājuma mēnesi bija piešķirta pašai sava istaba. Te viņa atguvās no ziemas un pavasara, atbrīvojās arī no kaut kādiem vasaras smagumiem un visvairāk – no Rīgas smacīgā gaisa un trokšņiem, drausmīgajiem elles trokšņiem ielās. Viņai tie bija sākuši riebties līdz kaulu smadzenēm.

Samanta, jūrā sacēlušies viļņi, rakstīja gleznošanas kursu draudzene no Daugavgrīvas pludmales. Tas bija aplinkus brīdinājums.

Jā, Majoros arī ir.

Vējš kļūst stiprāks.

Te arī.

Video ar viļņaino Daugavgrīvu.

Es eju peldēt, Samanta uzrakstīja draudzenei un, negaidot atbildi, gāja.

Viļņi nāca tieši pret krastu. Pūta rietumu vai ziemeļrietumu vējš. Saule jūrā rietēja nedaudz pa kreisi, tātad vajadzētu būt ziemeļrietumu vējam. Jocīgi, ka mājās, Rīgā, Samanta vienmēr zināja debespuses, bet pie jūras iekšējais kompass sajuka. Viņa noāva iešļūcenes, kā vienmēr atstājot tās mazliet atstatu no ūdens līnijas, un tālāk gāja basa. Vējš krastā bija sanesis aļģes platā un biezā slānī; dažas mammas un omītes ar jūras izskalotām koka šķēpelēm stūma un kasīja tās malā, veidojot bērniem un mazbērniem tīru ieeju seklumā, kur tiem bija ļauts sēdēt siltajā ūdenī un spēlēties ar krāsainiem plastmasas spainīšiem, lāpstiņām un formiņām. Taču smiltis zem aļģēm nebija stingras, pēdas iegrima līdz potītēm, kļūstot putraini gļotainas. Samanta iebrida ūdenī, cenzdamās ātrāk noskalot kājas, un gāja tikai tālāk, uz priekšu.

Neviena, izņemot skaļo bariņu – aiz tā nez kurā sēkļa. Viņa jau vairākus gadus neskaitīja sēkļus un bija aizmirsusi, cik to vispār te ir un aiz kura vairs nevajag ne brist, ne peldēt. Vienkārši gāja līdz krūtīm un peldēja, un tad peldēja atpakaļ. Spēlējos, es spēlējos ar viļņiem, Samanta domās skaitīja nez no kurienes iznirušu pantiņu. Vilnis pa labi, lielāks pa kreisi, ar baltu galotni, pa labi, pa labi, pa kreisi, pretī mazi un mierīgi. Viņa gandrīz apvainojās. Jūra, it kā te varētu izdejot tev līdzi! Man nav tik daudz spēka. Lūdzu, sūti man lielu, tik lielu, lai tas sistos pret krūtīm, sagrābtu vidukli, iešūpotu gurnus uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, šļakatas lēktu pār galvu, un es smietos un teiktu tev: es mīlu. Tevi.

Samanta peldēja un tad apstājās, lai papētītu trokšņaino kompāniju. Tie taču bija bērni. Viens, divi... seši. Ne mazi, bet arī vēl ne pusaudži. Viņu vecāki ir galīgi traki? Rokas iespiedusi sānos, viņa stāvēja un skatījās, kā bērni tur spiedz, kliedz un peldot šļakstinās. Varbūt tur jau bija nākamais sēklis un viņu kājas aizsniedza jūras dibenu? Ūdens saulē sudrabaini spīdēja, pati saule bija balta, un tagad tie nāca tieši pretī un cits aiz cita – lielie viļņi, un darīja, kā Samanta gribēja. Viņa smējās un kā pludiņš šūpojās augšā un lejā, augšā un lejā.

Tālumā līdz ar stipro vēju un viļņiem lēnām tuvojās kāds objekts. Izskatījās pēc krāsainas gumijas laivas. Tādu viņa vēl nebija redzējusi, bet vai tad pasaulē nevarēja būt krāšņas laivas, kurās doties jūras izpriecu braucienos. Varēja būt. Viņa atkal apstājās un skatījās. Priekšā jūra bija tumši zilpelēka, viļņi ik pa brīdim krāsaino, kustīgo laivu aizsedza, taču tā parādījās aizvien no jauna.

Arī bērni bija to pamanījuši.

– Palīgā!!! Glābiet mūs!

– Mēs slīkstam!

– Palīgāāā!

Viņi klaigāja, smējās un vicināja rokas uz laivas pusi. Tad jau var nostāties uz smiltīm, Samanta iedomājās un atkal laidās viļņos. Sīkie stulbeņi biedē cilvēkus. Tie laivā jau nezina, kas te patiesībā notiek.

Objekts tuvojās. Tagad tas izskatījās nevis pēc laivas, bet pēc piepūšamas peldēšanas mantas, ļoti lielas mantas. Dīvaini. Ja uz tās sēž viens vai divi cilvēki, kā viņi iedomājās iepeldēt tik tālu jūrā?Tas taču ir tik nedroši, gandrīz vai pašnāvība.

Samanta jau aizmirsa par sevi, par bērniem, un, samiegusi acis, pētīja objektu, kas tagad tuvojās ātrāk. Lillā un zils. Gaisā izslieta aste. Kaut kāds delfīns? Jautrā haizivs. Valis. Hmm. Tur nebija cilvēku, tikai piepūšamā zivs.

Bērni arī to bija sapratuši, un aktīvākais puika pusskriešus, puspeldus metās pa labi uz Samantas pusi. Viņa dzirdēja viņu elsojam un redzēja izmisīgu vēlmi piepūšamo zvēru noķert. Pārējie kliedza, puiku uzmundrinot. Viņš lauzās un cīnījās ar viļņiem, tika uz priekšu ar lielām grūtībām un izbailēs skatījās, kā objekts tuvojas arvien ātrāk un ātrāk. Vējš to nesa tieši pretī Samantai. Viņš domā, ka es paspēšu pirmā un man to baigi vajag? Viņa pasmīnēja un ieraudzīja, ka tā nav nekāda zivs. Tas, ko viņa bija noturējusi par asti ar spuru, bija paīss kakls ar putna galvu. Putns! Tas lēkāja viļņos ar dibenu uz priekšu un skatījās uz Zviedrijas pusi. Pa brīdim vilnis ar vēju to pasita sāņus, un Samanta ieraudzīja kaut ko pazīstamu. Bet aizmirstu. Pamaza galva, jocīgs knābis, un tas kopā radīja diezgan neglītu iespaidu. Tukāns? Nē, tukānam ir citāds knābis, un tad būtu izmantots melnbalti dzeltens krāsojums. Kazuārs? Arī ne. Skaidrs, ka galvenā sugas atribūtika bija kakls, galva un knābis. Liels, resns rumpis, bet manta jau arī bija milzīga. Un uz dibena prāvs bumbulis.

Putns jau svaidījās šurpu turpu un kļuva arvien žiglāks, lai arī bija skaidrs, ka tik strauji tas bija tuvojies jau tur – tālumā. Tagad viņi to vienkārši redzēja tuvāk. Samanta un puika.

– Turies! Tūlīt tu viņu noķersi! – viņa smiedamās sauca zēnam, lai viņš pārstāj baidīties, ka arī Samanta pretendē uz dodo. Jā! Bet protams, ka dodo, tas bija dodo! Viņa tagad iesmējās vēl skaļāk, un dodo – lielākā peldmanta, kāda jelkad redzēta –, jau griezdamies ap savu asi kā palēns vilciņš, aizšāvās garām. Diez vai pat viņa tagad to spētu tik vienkārši noķert.

Zēns, pa pusei izmisis un pavisam sarkans, metās peldus un, nokļuvis uz iepriekšējā sēkļa, skrēja. Un tad dodo beidzot bija viņam rokās.

– Jā!!!Jā!!! – tālumā gavilēja pārējie bērni, bet puika ar savu jūras laupījumu stūmās uz krastu.

Arī viņa lēnām peldēja un tad brida atpakaļ.

Tur nu viņš bija – laimīgais mednieks. Stāvēja aiz aļģu joslas, dodo gulēja smiltīs, un zēns vicinoties kaut ko klāstīja sievietei garā tunikā. Tā laikam bija mamma, katrā ziņā par to liecināja nepārprotami autoritārais iespaids. Tagad abi skatījās uz Samantu.

– Vai tas ir jūsu? – puika viņai nepacietīgi kliedza. Samanta joprojām bija drauds. Viņa varēja atņemt dārgo, pat nenovērtējamo, no jūras gūto putnu.

– Nē! – viņa kliedza pretī. – Tas atpeldēja no tālienes!

Kā gan tas būtu varējis būt viņas.

Samanta pārlēca pāri aļģēm un ieslidināja pēdas iešļūcenēs.

Puika priecīgs aplūkoja putnu, taustīja knābi un pliķēja uz sāniem uzzīmētos spārnus. Manta sazin kā joprojām bija stingra, it kā tikai šorīt būtu piepūsta.

Sievietei uz acīm bija brūnas saulesbrilles, viņa piesardzīgi smaidīja un jautāja, vai Samanta nav manījusi kādu, kuram dodo varētu piederēt.

– Nē, laikam ir bijis iepūsts tālu jūrā un tur dreifējis līdz šim vējam. Tagad atnāca atpakaļ krastā, – Samanta teica. – Tas nevienam vairs nepieder. Pasaules apceļotājs.

– Pasaules apceļotājs! – sieviete atkārtoja un iesmējās.

Zēns Samantai laimīgi uzsmaidīja. Mamma puikam vēlīgi pamāja ar galvu, un viņš lēca gaisā no prieka un sauca: – Urā! Mēs varēsim viņu paturēt! – Un iemetās atpakaļ jūrā, droši vien gribēja ātrāk tikt pie pārējiem un izstāstīt satriecošos jaunumus. Zēna māte palika krastā ar dodo, un Samanta gāja uz soliņa pusi pie savām mantām. Viņa no mājas bija atnākusi ar oranžo Sainsburys plastmasas maisiņu, kurā bija dvielis, matu suka, atslēgas un telefons. Kad bija noģērbusies, uzsedza dvieli uz drēbēm un maisiņa, lai vējš šo instalāciju neaizpūstu un tā būtu labi redzama no jūras.

Līdz šim nekad nekas nebija pazudis.

Samanta noslaucījās, apģērbās, un, viņai kāpjot augšā pa laipu, prātā ienāca skumjais, izmirušais dodo no Maurīcijas, no tās bērnības A4 formāta grāmatas par daudziem un dažādiem pasaules putniem. Grāmata sākās ar aizvēsturiskajiem lidoņiem, un kaut kur starp tiem un aktuālajām sugām bija dodo. Viņa tolaik gandrīz zināja šo nodaļu no galvas, atcerējās zīmējumus vissīkākajās niansēs. Dažreiz raudāja un ar rādītājpirkstu glaudīja ilustrācijās attēlotā putna galviņu un muguru, jo viņai bija neizsakāmi žēl, ka dodo nācās izmirt.

Un patiesībā viņa būtu priecājusies noķert to peldmantu. Lai tā būtu viņas, nevis puikas, vismaz uz brīdi. Pēc tam viņa to atdotu Majoru draudzenes bērniem, jo Samantas meita jau bija studente.

Bet dodo nav miris, viņa pie mājas vārtiņiem nodomāja un izņēma no maisiņa atslēgu saišķi.