Atis Rozentāls

 

Un atkal – Rūdolfs Blaumanis!

 

Trīs Blaumaņa lugu iestudējumi Latvijas profesionālajos teātros

 

Aizvadītā sezona Latvijas profesionālajos teātros bija neparasta – tik lielu interesi par Rūdolfu Blaumani, turklāt bez formāla iemesla, teiksim, apaļas jubilejas, sen nebijām piedzīvojuši. JG jau rakstīja par Ļauno garu Valmierā, Liepājā no vairākiem Blaumaņa darbiem kopā saveidota ir izrāde Trīs bēres un divas kāzas, bet šajā rakstā sīkāk analizēšu trīs citus iestudējumus – Ugunī Latvijas Nacionālajā teātrī, Indrānus Jaunajā Rīgas teātrī un Skroderdienas Silmačos Valmieras teātrī.

Visi trīs iestudējumi uz Blaumaņa lugu sižetiem lūkojas ar mūsdienu cilvēka acīm. Šai ziņā ir daži veiksmīgi atradumi un arī dažas problēmas, kas rodas, saglabājot varoņu domāšanu un rīcību, bet izņemot ārpus laikmeta konteksta. Un – iemetīsim intrigu – visās trijās izrādēs ir pa vienai seksa ainai.

 

Skats no izrādes Ugunī Latvijas Nacionālajā teātrī               Foto - Agnese Zeltiņa

Nav vieglo dienu

Līdztekus režisorei Inesei Mičulei Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā Ugunī būtiska ir vizuālā dramaturga Reiņa Dzudzilo loma. Līdzīgi kā Valmieras teātra izrādē Jāzeps un viņa brāļi, kur Mičule arī sadarbojās ar Reini Dzudzilo un Kristu Dzudzilo, šobrīd Vindbergu – Auznieci, arī Ugunī atsevišķi formas risinājumi būtiski ietekmē veidu, kādā aktieri funkcionē uz skatuves savos tēlos. Izvēloties ekoteātri kā inscenējuma estētisko atslēgu, radošā komanda liek uzsvaru uz to, necenšoties apgalvot, ka mūsdienās notiek lugas darbība, bet veidojot izrādi drīzāk kā lasījumu, publicējot izrādes programmiņā pilnu lugas tekstu, uz skatuves demonstrējot šķietamus lappušu numurus (kas gan neatbilst realitātei, ja zāles tumsā mēģina sekot līdzi tekstam) un uz ekrāna projicējot arī Blaumaņa remarkas. Tādējādi tiek panākts maksimāls atsvešinājums līdz pat tam, ka aktieri uz skatuves darbojas gan iepriekš atlasītā un saskaņotā, tomēr savā ikdienas apģērbā. Pirms izrādes uz priekškara lasāms uzraksts Ugunī, ko īsos uzzibsnījumos nomaina tikai vērīgam skatītājam saskatāms vārds Ūdenī. Otrajā cēlienā proporcija mainās, un ūdens kļūst par nozīmīgāko vārdu. Scenogrāfs organizē vienkāršas un varbūt pat pārāk viegli nolasāmas zīmes, piemēram, sakārtoti krēsli – izgrūstīti krēsli – viens uz otra salikti krēsli – apgāzti krēsli. Vai arī sievietes liktenis ir veļas mazgājamo bļodu rinda. Jau iepriekš izstāstīts noslēpums ir arī efektīgā aina ar līgavas kleitām, jo tās tika vāktas publiskā akcijā, bet nevar noliegt, ka izskatās efektīgi. Šajā racionālajā vidē aktierspēle ir pakļauta scenogrāfijas elementu apkalpošanai, teiksim, pārkrāmējot krēslus, un tas ietekmē Blaumaņa lugas satura atveidi uz skatuves.

Taču būtiskākais režisores Ineses Mičules skatījuma aspekts saistās ar Edgaru kā jau iepriekš salauztu un nodzērušos cilvēku, kurā nav nekā pievilcīga. Kārlis Reijers ne brīdi nav tas brašais staļļapuisis, kurš stājas pretī muižas „purvam” un tā intrigām, viņš ir vājš cilvēks, kurš cer, ka sieviete – Kristīne – viņu glābs, un sieviete savukārt izjūt savādu pienākumu to tiešām darīt. Elzas Rūtas Jordānes Kristīne ir kā ielenkumā jau no pirmās ainas, viņa jūtas apdraudēta arī tad, kad viens aiz otra dažādi vīrieši izrāda viņai savas simpātijas. Tādēļ izrādes beigās ir svītrota viņas frāze par vieglo dienu nolikšanu, jo nekādu vieglo dienu viņai vienkārši nav. Matīsa Budovska Akmentiņu šī Kristīne nespēj iedomāties par savu vīru nevienā brīdī, toties to spēj Vešeriene – ļoti veiksmīgs Maijas Doveikas aktierdarbs, kurā māte parādās kā stratēģe meitas nākotnei, lielā mērā domājot arī par sevi, jo uzskatāmi var redzēt, cik ļoti šai nebūt ne vecajai sievietei gribētos pasaimniekot Akmentiņa labi uzturētajā saimniecībā.

Nacionālā teātra aktieri precīzi iezīmē arī otrā plāna lomu raksturus. Daigas Gaismiņas Horsta madama ir labsirdīga un dzīvesgudra sieviete, kas labi pārzina muižas dzīves peripētijas un prot noturēt savu stāju, lai arī apkārtējā sabiedrība ir raibu raibā. Ulda Anžes baronā Mēvenšternā ir daudz mazāk uzpūtības un augstprātības nekā muižkungā Frišvagarā Mārča Maņjakova atveidojumā. Tomēr viegli ievainojamais Matīsa Kučinska Alders, kas baronam lasa priekšā savus dzejoļus, viņam krīt uz nerviem. Gundara Grasberga Sutka ir enerģisks un nepatīkams tips, kuram blakus Raimonda Celma Vīskrelis izskatās pēc gluži pozitīva puiša, tomēr Sutka ne tuvu nav tik derdzīgi iztapīgs kā īsā epizodē uzzibsnījušais Aināra Ančevska Klenga, kura dzīves filozofija tiešām uzdzen riebumu. Vēl viens spilgts “mazais cilvēks” ir Rūdolfa Sprukuļa pavārs. Režisore liedz muižas sabiedrībai atplaukt puslīdz cerīgākā gaismā arī dziedāšanas svētku ainā, kur visi stāv tumšos lietusmēteļos. Nekāda gaismas stara.

Mūsdienu terminoloģijā Edgara un Kristīnes attiecības nepārprotami ir apzīmējamas kā toksiskas. Un seksa aina, kas iemontēta izrādē, ir drīzāk Kristīnes upurēšanās akts, nevis savstarpēji harmonisks divu cilvēku mīlestības apliecinājums. Izrādes pozitīvais pienesums ir tajā, ka tā izraisa diskusiju – līdzīgi kā arī pārējās Blaumaņa interpretācijas.

Indrāni Jaunajā Rīgas teātrī. Ieva - Agate Krista, Edvarts - Toms Harjo       Foto - Andrejs Strokins

 

Pārzāģētais galds

Interesanti, ka scenogrāfe Monika Korpa, veidodama skatuves ietērpu Jaunā Rīgas teātra izrādei Indrāni, izmanto līdzīgu paņēmienu kā Dzudzilo – arī viņai uz priekškara ir projicēts izrādes nosaukums, ko otrajā cēlienā uz brīdi nomaina meža apsaimniekotāju formas Forests nosaukums. Jaunā režisora Gerda Lapoškas skatījums uz Blaumaņa lugu ir vienlaikus cieņpilns un jauneklīgi brāzmains, viņam gribas salikt izrādē ja ne visas idejas, kas radušās, tad vismaz daļu no tām. Korpas profesionalitāte šo režisora spontanitāti nenomāc, bet strukturē un kaut kādā ziņā stabilizē. Lielformāta attēli, kuru audekli sabīdās nosacītās kolonnās, lai kā Indrānu oši viens aiz otra nokritu zemē, ir viens šāds piemērs. Indrānos sadzīvo savstarpēji izslēdzošas parādības no dažādiem laikmetiem – kā jau rakstīju recenzijā laikrakstā Diena, drons, kas vajā pārbiedēto Indrānu māti, neatceļ faktu, ka pie daktera viņu joprojām grib vest ar zirgiem. Sintezators un dziedāšana mikrofonā sadzīvo ar to, ka ar jaunāko dēlu saziņa joprojām notiek tikai vēstulēs pa pastu. Skatuvei pāriet astronauts ar Latvijas karodziņu, bet izrādes sākums rāda cieņu pret lugas interpretācijām pagātnē ar kadriem no iesāktās, bet nepabeigtās 1928. gada mēmās filmas. Īsā un neveiklā seksa aina, ko Lapoška iemontē izrādē, apliecina, ka jaunie Indrāni viens otru vēl seksuāli interesē. Vienlaikus darbībā, kas notiek uz skatuves, brīžiem neatstāj sajūta, ka tai nepiemīt spontanitāte, bet šie cilvēki runā tekstus, kas neglābjami viņus tuvina kaut kur augšā nolemtai katastrofai. Šķietami saimniecībā notiek rosība, bet tās atskaņas īsti skatuvi nesasniedz, šie cilvēki runā, ka ir nostrādājušies, bet pēc tādiem neizskatās, ja nu vienīgi vitālā Sandras Kļaviņas Līze. Spilgta ir koku pārdošanas aina, kas varbūt atkāpjas no Blaumaņa, toties trāpa mūsdienās, kur elegantā uzpircēja Irbe Janas Čivželes veidolā bārsta banalitātes, ko varētu būt sacerējis mākslīgais intelekts, taču Edvarts to klausās kā apburts.

Monika Korpa kā vienu no svarīgākajām zīmēm uz skatuves noliek garu galdu. Tā nav pirmā reize Latvijas teātra vēsturē, kad galda pārzāģēšana ir metafora neatrisināmam konfliktam, taču šinī gadījumā risinājums precīzi raksturo situāciju. Baibas Brokas un Kaspara Znotiņa vecie Indrāni ir gana jauni, mātes redzes pasliktināšanās iemeslam obligāti nav jābūt vecumam, un ir skaidrs, ka viņi vēl varētu saimniekot, bet vienkārši cer uz mierīgāku dzīvi, tādējādi par konflikta sakni kļūst fakts, ka vecie nav rēķinājušies, ka nāksies strādāt vairāk nekā līdz šim, nu jau jaunā saimnieka vadībā. Uzsvērti redzams arī tas, ka Viļa Daudziņa Kaukēns visu mūžu ir mīlējis Indrānu māti un mīl joprojām. Agates Kristas Ieva nespēj pārvarēt aizvainojumu par to, ka ir bijusi vīra vecāku negribēta sieva, un tas būtiski ietekmē viņas rīcību visā lugas gaitā. Ievas nostāja uzjundī arī Toma Harjo Edvarta aizvainojumu par tēva attieksmi pagātnē, un galu galā Indrānu konflikta pamatā izrādās ne tikai atšķirīgi dzīves pamatprincipi, bet arī elementāra cīņa par varu, kurā tēvam nav automātiska taisnība.

Vēlme pēc efektīgām metaforām noved arī pie zināmiem pārspīlējumiem, piemēram, Edžiņš iemetis pirtiņas logā tik prāvu akmeni, ka tas nav uztverams reālistiski.

Skroderdienas Silmačos Valmieras teātrī. Laime pirtiņā                Foto - Matīss Markovskis

 

Savādā laime

Režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs Latvijas teātra vidē ir pietiekami labi zināmi vārdi, lai nebrīnītos, ka viņu skatījums uz Blaumaņa Skroderdienām Silmačos neatbilst ierastajam priekšstatam par šo lugu. Seņkovs diezgan daudz ir skaidrojis savu pieeju materiālam, uzsverot, ka vienā lugā autors sakoncentrējis vairākus žanrus, kā arī pievēršot uzmanību Auces un Pičuka bērnam, kas varētu būt nācis pasaulē priekšlaicīgi, ja reiz ar steigu ataicināta Tomuļu māte. Suhanova piedāvātā scenogrāfija reizē iezīmē etnogrāfiskas sētas siluetu, tomēr ir vispārināta un nosacīta, bez sadzīves detaļām, ja vien bez tām nevar iztikt. Pirmizrādē bija jūtams, ka aktieri vēl nebija īsti šajos spēles noteikumos iejutušies, piemēram, Rudzīšiem nav šūpulīša, tāpēc mazais bērniņš ir jāpadod no rokas rokā. Interesanti, ka, vienlaikus atsakoties no pilna Aleksandra Būmaņa mūzikas materiāla, Edgars Mākens ik pa brīdim kādam citātam tomēr ļauj ieskanēties. Līdzīgi šogad Norvēģijā, Pēra Ginta kultūras festivālā tā rīkotāji stāstīja, ka izrādē nevar pilnībā atteikties no Eduarda Grīga hrestomātiskās mūzikas, jo skatītāji to pieprasa kaut vai nelielās devās. No tradīcijas atšķiras arī Elīnas Gediņas veidotās jutekliskās dejas, ko dejo pa vienam. 

Mainot kopējo izrādes noskaņu, galveno tēlu attiecības režisors īpašām izmaiņām nepakļauj. Annas Neles Āboliņas Antonija ir vitāla, ziedoša sieviete, kas noskatījusi sev jaunu vīru, Sanda Runges Aleksis ir tieši tik mazdūšīgs, kā jau to esam pieraduši redzēt, un Riharda Jakovela Dūdars – kaut arī klibs, tomēr elegants un ar labām manierēm. Savrupi tīri spēles veida ziņā ir žīdi – Ievas Esteres Barkānes Zāras solonumurs izskatās kā no kādas kabarē programmas, un arī Ābrams un Joske – Kārlis Freimanis un Rūdis Bīviņš – no citiem atšķiras ne tikai ar runas veidu, bet skatuvisko eksistenci kopumā. Mulsina režisora lēmums Klintas Reinholdes Auci un Arta Jančevska Pičuku attēlot kā cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, saglabājot tomēr tekstu par laimi pirtiņā, ko vēlāk Aleksis saka Elīnai. Jā, un manis pieminētais seksa skats redzams Alekša un Gerdas Embures atveidotās Elīnas atvadu ainā, kur sāpošo siržu izmisums transformējas pēkšņā seksuālā enerģijā. Embures veidotais mazliet pūcīgais Elīnas tēls patīkami atšķiras no klišejas rādīt viņu kā „gaišo” cietēju, kas runā asaru pilnā balsī. No trim vecenēm monumentālu un pārliecinošu tēlu rada Elīna Vāne Tomuļu mātes lomā, kamēr Māra Mennika Bebeni vairāk slēdz ar formu, runājot aizsmakušā balsī, bet Ievas Puķes Pindacīša ir vistuvāk tradicionālai izpratnei par šo tēlu toties ārkārtīgi formā izkāpināts un no realitātes attālināts ir monstrozais Aigara Apiņa Pindaks. Mulsinošs ir pusaudžu trio, kurā vismaz pirmizrādē Kristapa Kristera Ozola Kārlēns bija tik izkāpināti infantils, ka jau robežojās ar garīga rakstura traucējumiem, savukārt Kārļa Dzintara Zahovska Kārlēnam ir uzsvērtas pubertātes izraisītas erekcijas problēmas. Diānas Kristas Stafeckas Ieviņa nes aktrisei uzliktu krustu – ja reiz proti spēlēt akordeonu, spēlē. Daļa izrādes metaforu ir vieglāk nolasāmas, daļa paliek minējumu līmenī, piemēram, kāpēc no paunenieku kulbas, kas rotāta ar spilgti sarkanu drānu, izritinātā Alekša kāzu uzvalka drāna ir teju Latvijas karoga krāsā, un kāpēc šādas krāsas uzvalks tā arī netiek uzšūts.

Esmu apsolījis Valmieras teātra direktorei nākamvasar uz Skroderdienām aiziet atkārtoti. Skaidrs ir tas, ka mēģinājums uz pārāk jau daudzu skatītāju apziņā vienā konkrētā formā atpazīstamu lugu raudzīties citāti ir kopumā slavējams, pat ja ne visi meklējumi vainagojas ar neapstrīdamiem panākumiem.

 

Skroderdienas Silmačos Valmieras teātrī. Centrā Anna Nele Āboliņa Antonijas lomā.                         Foto - Matīss Markovskis

Atis Rozentāls ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors un Jaunās Gaitas redkolēģijas biedrs.