Dace Micāne-Zālīte

 

Intervija ar Ivetu Vecenāni

 

2026. gada 30. jūnijā, Ojāra Vācieša muzejā, Rīga

Mūsu saruna norit Ojāra Vācieša muzeja Robinsonzālē. Zīmīgi, šo zāli reiz cēla Henrihs Robinsons, Lielbritānijas pavalstnieks, Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa būvniecības organizētājs un ilggadējs direktors, Villa Robinson (tagad muzejs) īpašnieks no 1858. līdz 1878. gadam.

Varam ļauties fantāzijai un ar piemiegtām acīm redzēt mazo ebreju zēnu Marku Rotko, kurš vilcienā ceļojot skata ainas aiz loga, varam redzēt šodien mākslinieci Ivetu Vecenāni, viņu vilciens aizved uz bērnības zemi. Daugavpils pieturā izkāpj viņi abi, tikai katrs savā laikā nogrieznī, bet saruna būs par to, kā viņi satiekas mākslas pasaules bezrobežu laikā.

Iveta Vecenāne pie Rotko gleznas Nr. 5 (bez nosaukuma). Audēkls, eļļa. 226.8 × 175.3 cm. 1964       Kristofera Rotko kolekcija

Pirmā pietura Daugavpils

Dace Micāne-Zālīte: Ivetas Vecenānes un Marka Rotko trajektoriju krustpunkti. Kā mēs viņiem varam pietuvoties? Mākslas pasaules krustcelēs satiekas cilvēki no diviem dažādiem laikiem, bet kas viņus vieno? Ja mēs nerunājam uzreiz par mākslu, kas viņus vieno, tad tā ir Daugavpils, tā ir izcelsme. Iveta, kā tu jūti šo pirmo pieturu, pirmo vienojošo?

Iveta Vecenāne: Jā, tā ir kaut kādā veidā mūsu laimes sala, mūsu bērnība. Un bērnība tiešām (jo cilvēks vecāks kļūst) ir nozīmīgāka. Lasot Marka Rotko biogrāfiju, es arī saprotu tās ietekmi uz viņa personību visa mūža garumā.

Manas dzimtas saknes nāk no Krāslavas puses, un bērnības skaistākais notikums bija kopā ar vecmāmiņu Antoņinu Leonoviču katru vasaru ceļot uz laukiem caur Daugavpili. Šīs dzelzceļa stacijas monumentalitāte man bija kas īpašs, vārti uz manu brīvības vasaru. Tas bija mans sirdsdarbs pētīt, izprast, aust daugavpilieti Marku Rotko, pietuvoties viņa mākslai, tam, ka viņš nāk no šīs zemes. Dzimtenes.

Dace: Es skatījos – Ņujorkas Metropolitēna muzeja aprakstā pie Marka Rotko darbiem ir rakstīts: „American, born Russian Empire, now Latvia.” Tā pie viņa vārda ir „Latvija” šobaltdien pasaules muzejos.

Iveta: Kristofers Rotko arī to lietoja: Daugavpils, tagad Latvija. Tajā laikā tā bija Krievijas impērija, bet mūsu ēras pirmajos gadsimtos tās bija senās baltu latgaļu ciltis, kuras ir piedaudzinājušas Daugavas krastus ar dziesmām, ar saviem arheoloģiskajiem tērpiem, rotām. Tā bija ļoti liela, sena kultūra, kas tur dzīvoja, veidoja vidi. Nav tā, ka tikai Krievijas impērija ir izveidojusi gleznotāju Marku Rotko.

Dace: Tu teici par senajām kultūrām, kas slāņojas kādā šodienas vietā. Janīna Kursīte to sauc par vietas vērtību – šīs senās kultūras, kas slāņojas. Tavā mākslā tu esi atradusi kādus tēlus?

Iveta: Jā, gobelēnā Graudberži – divi akmeņi, kas maļ graudus, dzīvības pamatu. Arī vīrieša un sievietes duets var būt līdzīgs graudberžiem un malt dzīvības turpinājumu. Rotko agrīnajā posmā bija gleznas ar seno kultūru slāņojumu, viņš meklēja universālo mākslas valodu. Sabiedrība to neuztvēra.

Marks Rotko. Bez nosaukuma, 1944/1945 papīrs, akvarelis 40 × 57.2 cm Kristofera Rotko kolekcija (Attēls ņemts no izstādes kataloga.)		Iveta Vecenāne. Rotko motīvs VI vilna, kokvilna 150 × 120 cm, 2025

 

Otrā pietura – pie Rotko akvareļiem

Dace: Iesim pie Marka Rotko. Kādu brīvību tu satiki viņa akvareļos?

Iveta: Absolūto brīvību. Principā viņam ir šie lielie piepildītie laukumi sīkām, mazām detaļām, un tas ir tas spēks, tas līniju izšļāciens. Viņš dara, kā grib, un neieiet kaut kādos rāmjos. Un tā brīvība, kā liek krāsu, brīvība stilizācijā.

Dace: Vai Rotko mākslā tu jūti vairāk austrumu, ebreju motīvu – vai pasaules, civilizācijas motīvus?

Iveta: Gribu domāt, ka civilizācijas motīvus. Viņam ir aplis, viņam ir kvadrāti, viņam ir šī enerģiskā līnija, kurā viņš ieliek savu ekspresiju.

Dace: Kas jums ir kopīgs mākslā?

Iveta: Tas ir horizonts. Horizontālā līnija. Es nezinu, ko tas nozīmē un kā, bet tā ir mana izjūta, kura ir manos pirmajos darbos. Tā arī dominē Rotko gleznās – šī horizontālā līnija. Man tā ir vajadzīga, acīmredzot arī viņam. Gribu minēt, ka tik daudz mākslinieku darbos ir šī horizontālā līnija – vai tas ir miers, vai tā ir harmonija, vai līdzsvara meklējums, es nezinu, kas tas ir – nepieciešamība pēc šīm divām daļām.

Dace: Tev aužot palielinātos akvareļus – kāda bija komunikācija ar Rotko ģimeni? Un vispār kāda tev ir komunikācija ar viņa bērniem?

Iveta: Man ir pastarpināta komunikācija caur Faridu Zaletilo. Viņa ir Rotko muzeja idejas aizsācēja un realizētāja, izstādes kuratore. Dialogi par Rotko mākslu, dzīvi ar Faridu ir zelta vērti, skaisti mani dzīves mirkļi.
Bet viss sākās tā, ka manā darbnīcā viesojās Māris Čačka, Rotko muzeja vadītājs. Mēs runājamies, runājamies. Trallalā. Es tur rādu savus noaustos darbus pēc Purvīša gleznu motīviem, un viņš man piesardzīgi jautā, vai es negribu pamēģināt noaust Rotko. Nu es jau savos gados nesaku nē, un tikai vēlāk es uzzināju, ka Māris Čačka ļoti baidījās, ko teiks Farida, kas ir tiešā kuratore un komunicē ar Rotko ģimeni. Un kaut kā Farida pēc nedēļas saka – jā! Un pēc mēneša Kristofers Rotko ir Daugavpilī un arī saka – jā!

Dace: Fenomenāli!

Iveta: Principā cilvēks tā nevar saorganizēt. Lielākais fenomens ir arī tas, ka es tikko biju noaudusi pirmo Rotko gobelēnu Latvijā un Daugavpilī viesojās Marka Rotko meita – Keita Rotko Prizele (Kate Rothko Prizel). Viņa nebija cerējusi uz tik labu rezultātu. Pēc dažām dienām viņa ir jau Amerikā, un notiek saruna ar Latvijas vēstnieci, kurai arī Keita Prizele Rotko pasniedz šo informāciju, ka viņa ir apmierināta, ka viņai patīk mans noaustais Rotko darbs. Tā arī palēnām tiek plānota izstāde uz ASV. Viss notiek kaut kā zibenīgi, mani nesaistot, es nekādi šajā procesā nepiedalos, bet viss veidojas.

Dace: Cik ilgs laiks tev pagāja radīt gobelēnu kolekciju, pārnesot sešus Rotko akvareļus?

Iveta: Tieši divarpus gadi, 3-4 mēneši vienam akvarelim stellēs, kas arī ir ļoti ātri.

Dace: Zibenīgi.

Iveta: Tas ir ļoti zibenīgi, bet – šajā laikā es noskatījos tikai vienu labu teātra izrādi, vienu labu filmu. Nebija izlasīta neviena grāmata, neskatījos televizoru. Ikdienas dzīvei un, protams, savai ģimeni pieslēdzos minimāli.

Dace: Tu dzīvoji ar Rotko. Vai tu viņu arī redzēji sapnī?

Iveta: Nē, neredzēju. Bet tiešām dzīvoju ar Rotko šos gadus. Gan sajūsminoties, gan raudot. Jo viņš jau gleznojot nedomāja, kā vieglāk noaust.

Dace: Vai tu aizdomājies pie Rotko akvareļiem, ka tu esi kultūras diplomāte?

Iveta: Ar Rotko nē, bet mana iepriekšējā izstāžu pieredze sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju gan varētu par to liecināt.

 

Trešā pietura – ar Rotko cellē un pasaulē

Dace: Vai ar Marka Rotko darbiem tev būs diplomātijas, mākslas misija ASV?

Iveta: Redzēsim, patlaban notiek plānošana.

Dace: Ja mēs skatāmies Rotko un Daugavpils – ģimene atstāj Daugavpili, pārceļas uz Portlendu, ASV, viņš tur aug, skolojas Portlendā, studē Jeila Universitātē un nepabeidz. Aiziet tālāk Ņujorkas lielajos mākslas apcirkņos. Atgriežas Latvijā ar Rotko muzeja kultūrtelpu. Un tagad tam aplim pieslēdzas gobelēnu audēja, māksliniece Iveta Vecenāne, kas arī ir daugavpiliete, ar savu bērnību, un viņa paņem Rotko akvareli un pārdzemdina Latvijā ar Latvijas profesionālās tekstilmākslas pārmantotojumu, un tas notiek Rotko dzimtenē.

Iveta: To var saukt par likteni, veiksmi, par cita veida procesiem, kas nav atkarīgi no mums.

Jāuzsver, ka nozīmīga ir tieši visa gobelēnu kolekcija, kuru mēs esam atlasījuši kolektīvi – es, Farida Zaletilo, Rotko ģimene. Tādējādi akcentējot mazāk zināmu Rotko daiļrades žanru – akvareļus.

Dace: Vai tajos grubuļainajos akvareļu tuvplānos, ko tev atsūtīja, tu varēji sajust papīra faktūru?

Iveta: Absolūti. Papīrs un tekstils ir radniecīgi un rada siltuma sajūtu.

Man smadzenes kūpēja aužot – kur tumšāks, kur gaišāks. Sajutu, ka ir jāspilgtina krāsa, ja aužu piecas reizes lielākā formātā. Reizēm man vajadzēja mainīt pat vienu diegu, pavedienu ik pa diviem centimetriem.

Rotko akvareļi ir ļoti bagātīgi – krāsas, formas, faktūras ziņā. Es to bagātību pārcēlu tekstila valodā bagātīgi, grezni noaužot.

Dace: Kā tu veidoji paleti, krāsu buķeti?

Iveta: Māksliniekam tā jau bija, to vajadzēja izjust un saprast. Kādiem darbiem man bija pat līdz 200 krāsu toņu, katru dzijas kamolu vajadzēja atcerēties, kur viņš ir, kad ir nokrāsots, vai izžuvis un kādā tonalitātē. Jāsaka tā, ka man ir manas anilīna krāsas, kuras es pazīstu gadu gadiem un zinu, ko no viņām var izspiest, brāķu nokrāsojienu man nebija – kā krāso, tā ir, kā krāso – tā ir. Kad tonis izžūst, viss ir saskaņā. Tieši krāsojot es sevī ieprogrammēju visu gobelēnu kā datorā, nevis aužot. Principā es visas krāsas krāsoju vienlaikus, vienā vai divās dienās un vienā tādā katlā. Tā veidojot toņu pārejas. Būtiski, lai ūdens paliek balts un tīrs, krāsa iekodinās, un tas ir svarīgākais. Bet reizēm es lietoju arī pirktās krāsas. Piemēram, veikalā es reiz ieraudzīju zilās krāsas dziju, tik skaistu, ka nevarēju nenopirkt. Un Rotko gobelēnā ar mandolīnu tur zilais ir kā kulaks uz acs, tādu nokrāsot es nevarētu. Tā ka kaut kur jau Dievs spēlējās – pirms šī darba.

Dace: Vai katram akvarelim ir nosaukums?

Iveta: Rotko nelieto nosaukumus, tas ir viņa koncepts – lai cilvēki paši domātu, kas tur ir.

Dace: Vai tu viņiem devi sevī nosaukumus?

Iveta: Mans darbs bija smagi strādāt pie vizualitātes, tā ka par tēliem, kas tie ir, es nedomāju, tas bija sekundāri. Nosaukumus es viņiem devu pēc krāsām – oranžais, baložu pelēkais, tumši brūnais, zilais aplis.

Dace: Kā tev liekas – vai Rotko akvareļi bija eksistenciāli, vai tās bija rotaļas?

Iveta: Tie bija eksistenciāli, viņš meklēja savu mākslinieka ceļu, viņš gribēja izteikties, viņš gribēja saprast dzīvi, un tas ir grūti. Man arī ir grūti saprast dzīvi.

Dace: Ko viņš meklēja? Ir zināms – vai tu nojauti?

Iveta: Viņš meklēja harmoniju, bija pret liekulību, mietpilsonību, tādu cilvēku trulumu, ikdienas trulumu – redzēt tikai to, kas tev ir deguna galā.

Dace: Vēl tēma – vīrietis un sieviete, tu un Rotko.

Iveta: Mākslā sākuma posmā es runāju par ziediem, bet tie bija cilvēki, cilvēku savstarpējā saskare. Pļavas tēmā mani interesē šī saziedēšanās, kā viena zālīte saziedas ar otru. Mēs saziedamies viens ar otru šajā laikmetā, lai arī pastāv dažādi viedokļi.

Es domāju, ka visgrūtāk pasaulē ir radīt šo saskari starp cilvēkiem, saprašanās meklējumu starp cilvēkiem. Markam Rotko tas pats – jā, saprašanās meklējumi.

Dace: Viņa gleznās cilvēku nav.

Iveta: Bet mēs varam redzēt caur mūzikas instrumentiem, torsiem – viņa kompozīcijas ir divdaļīgas, no divām daļām, un centrs tukšs, mēs redzam abstrakto. Te var fantazēt, kas tās divas daļas ir. Arī Vilhelmam Purvītim, pēc kura gleznām audu gobelēnu ciklu, saskatīju, cik daudz mākslinieks var pateikt ar mākoņiem un kokiem. Tur arī var saskatīt pasaules vīrišķā un sievišķā attiecību spēli.

Dace: Kas tevī izmainījās kopš tavas satikšanās ar Rotko stellēs?

Iveta: Ļoti daudz manī izmainījās. Jā, esmu guvusi pasaules mākslas pieredzi. Es noticēju sev – ļoti spēcīgi, savai varēšanai. Noticēju tam, ka gadiem ir nozīme, pieredzei ir nozīme. Jo kā brīvmāksliniece aužu 40 gadus.

Trīs gadus esmu bijusi citā, Marka Rotko garīgajā pasaulē, tagad gribu atgriezties pie sevis. Tagad es gribu atkal to brīvību, to izgājienu pašai savu. Es zinu, ka es gribu turpināt Pļavas gobelēnus, es zinu, kādā rakursā Pļavas kolekciju gribu aust. Kad es braucu ar vilcienu un skatos pa logu – šogad leknais balto madaru klājiens, kādiem vāliem veidojas baltās madaras... Gribu noaust piecus, sešus balto madaru gobelēnus, katru citādāku.*

Dace: Pēc ārkārtīgi augstas, ģeniālas meistarklases cellē kopā ar Rotko tu atgriezies savā brīvībā, savā Daugavpilī ar savām kailajām kājām vasaras naktī rasā. Bet tu esi izceļojusies ar viņu.

Iveta: Šis ceļojums bija bezgalīgi skaists un grūts. Bet arī saveda mani kopā ar neparastiem cilvēkiem smalkā saprašanās saitē un veidoja neikdienišķas dzīves situācijas. Dzīve rit pilnasinīgi, bet sapņoju par mellenēm manā silā un tikko atrastām meža avenēm izcirtumā. Man patīk lasīt ogas un aust! Reizēm padomāt.

 

Nākamā pietura gaida Ivetas Vecenānes audeklus – vai tā būs izstāžu zāle ASV vai citur pasaulē, pēc Rotko muzeja izstādes „Pārcēlums. Rotko motīvs” duets Rotko un Vecenāne nu ir nešķirami, jo satikušies pasaules krustcelēs. Divi no Daugavpils.

 

Filoloģijas maģistre Dace Micāne-Zālīte  ir dzejniece, režisore, dramaturģe un folkloriste

Skat. arī rakstu „Aust divēja daba – saulē un stellēs”, JG322 (2025. g. rudens).

 

 

* 2025. gadā par personālizstādi „Pļava”, kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā un kurā tika izveidots Latvijas audēju tradicionālo segu „ceļš”, Iveta Vecenāne ieguva Latvijas Sabiedriskā medija balvu „Kilograms kultūras 2025”.

 

 

 

Iveta Vecenāne. Rotko motīvs V, vilna, kokvilna 150 × 222 cm, 2025

Iveta Vecenāne. Rotko motīvs I, vilna, kokvilna. 150 × 221 cm, 2025

Iveta Vecenāne. Rotko motīvs III, vilna, kokvilna 150 × 211 cm, 2025