Dace Upe

Dace Upe

Ceļojums

Apstājāmies tuvākajā degvielas uzpildes stacijā Lietuvas pusē. Tā izrādījās ceļotāju tik iecienīta, ka gandrīz nebija brīvu stāvvietu. Latvijā redzētās reklāmas te bija ar lietuviešu tekstiem. Taču pazīstamais logo un attēli radīja sajūtu, ka vienlaikus esam starp savējiem un kaut kur citur. Cilvēki iepirkās, stāvēja rindā uz labierīcībām, pārdevēji skenēja preču kodus un gatavoja pasūtinātos ēdienus. Dēls ātri pazuda dziļāk veikala telpās. Mamma pie letes skatījās piedāvāto ēdienu attēlos un cenās uz sienas.

– Es gribētu…, – viņa iesāka – un apjuka.

Pasmaidīju, jo bija neparasti justies mainītās lomās. Viņa izskatījās pazaudējusies kā maza meitene veikala piedāvājumā. Īsiem sirmiem matiem, kas veidoja vieglas cirtas. Augumā mazāka par mani. Pensijas gados viņa sāka izvēlēties košākas un sievišķīgākas krāsas apģērbus. Bet varbūt vienkārši piedāvājums veikalos bija daudz plašāks nekā tad, kad pati biju bērns un no kura atcerējos vien tumši brūnus mēteļus un jakas. Blakus viņai es jutos pārliecināta kā pieaugušais, jo viss šajā veikalā bija tāpat kā Latvijā, tikai valoda cita.

– Tu vari pati visu paprasīt. Dzirdi? Pārdevējas runā krieviski. Mēs taču esam tikai Lietuvā, – teicu, joprojām smaidot, ka man viņai tas ir jāpaskaidro, it kā viņa pati būtu aizmirsusi.

– Nē, es nevarēšu, – viņa papurināja galvu. – Lūdzu nopērc man melnu kafiju un kādu bulciņu. Vienalga kādu, es te tāpat neko nesaprotu.

Tas mani pārsteidza. Sen nebiju ar viņu gājusi iepirkties, taču likās, ka te nekā sarežģīta nav. Turklāt viņa vienmēr ir bijusi ar augstām prasībām pret citiem, bet tagad netiek galā tik vienkāršā situācijā? Interesanti, kā viņai iet autobusa grupu ekskursijās, kurās viņa regulāri dodas pēdējos gados? Vai arī tajās viņi, seniori, viens otram izpalīdz? Vai arī starp sev līdzīgiem viņi visi jūtas drošāk?

Nopērku mums visiem dzērienus un uzkodas. Kamēr automāts pilda kafiju papīra krūzītēs, dēls paķer blakus stāvošo spīdīgo krūku ar pienu un apgāž to otrādi. Krūkas vāciņš atveras, ļaujot pienam šļākties uz grīdas. Trauks ir tukšs un uz brūnās grīdas liela balta peļķe. Kāpēc viņš tā dara? Nav vērts domāt, tāpat neuzzināšu. Mammas apjukums pie letes mirklī aizmirstas. Ko tagad iesākt? Samaksāt par izlieto pienu? Slaucīt peļķi, kamēr kāds nav iekāpis? Par laimi, garām iet degvielas stacijas darbiniece. Norādu viņai uz peļķi, tukšo piena krūku un atvainojos. Viņa nekā nesaka, bet sejā saskatu, ka pārdevēja ir iemācījusies ātri slēpt savas patiesās domas par neskaitāmajiem veikala apmeklētājiem un viņu īpatnībām, kas katru dienu te parādās.

Tālākās ceļojuma stundas paiet bez starpgadījumiem. Ar prāmi ātri pārceļamies uz Kuršu kāpas pussalu.

– Iedomājies? – es uzjautrināta stāstu mammai, – pirms gada, skatoties kartē, es nebiju sapratusi, ka vienīgais veids, kā nokļūt Kuršu kāpās, ir pārcelties ar prāmi! Nez kāpēc iedomājos, ka te ir tilts! Piebraucot pie prāmja, biju šokā, jo nekad vēl nebiju ar auto uz tāda braukusi.

Mamma smaida savā nodabā. Saprotu, ka viņai mani vientuļās auto vadītājas pārdzīvojumi neko neizsaka, jo viņa pati nevada auto un arī ekskursijās dodas ar tūristu autobusiem, kur kāds cits ir visu saplānojis.

Pussalā stundu braucam līdz Nidai pa vienīgo līkumoto auto ceļu cauri akāciju birzij, vētrā saliektu priežu mežam, garām noslēpumainiem milzu kāpu pauguriem. Brīžiem vienā vai otrā pusē pavīd jūra. Mamma stāsta, ka agrā jaunībā te braukusi ekskursijā ar autobusu, un skaidri atceras, ka šis ceļš nebija asfaltēts. Jūtos tik laimīga, ka varu atvest mammu uz vietu, kur viņa ir bijusi jaunībā. Ja mēs te nebrauktu, es to nekad nebūtu uzzinājusi.

Vakarā staigājam pa Nidas promenādi. Ir septembris. Tūrisma sezona beigusies, tāpēc satiekam vien dažus cilvēkus. Viss vakara miers un skaistums tikai mums! Gaismas, kas tālumā mirkšķina no sauszemes pāri šaurajam jūras līcim, dzeltenās laternas, vēja šalkoņa priedēs, Nidas bākas stars debesu tumsā.

Īrētajā mājvietā dēls pēc garā ceļa ātri aizmieg, bet man ir miega traucējumi. Arī mamma visu mūžu ir vēlu gājusi gulēt. Piedāvāju viņai paskatīties internetā raidījumus par viņas jaunības filmām un aktieriem. Tādu tur netrūkst, turklāt visdīvainākajos tēmu risinājumos: slavenu aktrišu un viņu bērnu likteņi; aktieri, kas varēja būt kādā lomā, bet režisori izvēlējušies citus; aktieri, kas meklējuši veiksmi ārzemēs, bet atgriezušies dzimtenē; aktieri, kas pārspīlējuši ar kosmētiskajām operācijām un tamlīdzīgi. Vesels cikls veltīts aktieru kapu pieminekļiem, īpaši meklējot gadījumus, kad kāds nav pienācīgi godināts un kapa vietu iezīmē vien pieticīgs koka krusts. Tad tiek iztirzāts viņa ieguldījums kino un skaidroti iemesli, kāpēc pieminekļa uzstādīšana kavējas. Jāsāk tikai skatīties vienu raidījumu un tā noslēgumā internets pats piedāvā turpināt ar kaut ko līdzīgu. Esmu sev nopirkusi vīnu un pēc šaubu brīža ieleju arī mammai pusglāzi. Nezinu, vai vajag, jo viņa dzer alkoholu ar tādu pašu attieksmi kā sulu. Skatāmies raidījumus vienu pēc otra. Dažus aktierus mēs zinām abas, dažus pazīst tikai viņa, jo tie kādreiz bijuši slaveni, bet vēlāk sabiedrībai aizmirsušies gan viņi paši, gan filmas, kurās tie spēlējuši. Mamma izdzird kādu dziesmu par melno kaķi un iesaucas:

– Mēs to vienmēr dziedājām, kad ar meitenēm nācām no balles uz kopmītnēm!

Aizdomājos, ka tā varētu būt sešdesmito gadu Rīga. Kopmītne bija Vecrīgā. Nejauši to uzzināju, jo nekad nebūtu iedomājusies, ka ēkā, kurā tagad atrodas liela banka, pirms vairākiem gadu desmitiem meitenes no dažādām Latvijas malām gulēja vienā istabā saspiestās gultās. Tagad turpat pie rakstāmgaldiem sēž biroja darbinieki.

Gandrīz par katru raidījumos redzamo aktieri vai filmu mammai ir ko atcerēties.

– Šai aktrisei bija lapsenes viduklis! Toreiz tā tos sauca, un tas bija modē. Mēs visas meitenes mēģinājām ar jostām tādus savilkt, bet nevienai tik šaurs nesanāca.

Man liekas, ka aktrisei zem kleitas ir korsete, bet nesaku to mammai. Lai paliek atmiņas par neticami šauro vidukli.

No rīta saule piepilda īrētā dzīvokļa viesistabu, kas ir apvienota ar virtuvi. Gatavojam brokastis, pirms atstāju mammu ar dēlu dzīvoklī un dodos uz konferenci. Šī ir vienīgā iespēja, kā es varu piedalīties ikgadējā starptautiskā nozares pasākumā. Ieplānotie risinājumi atstāt dēlu viņa tēvam pēdējā brīdī tika atteikti. Atstāt vairākas dienas mammu Latvijā ar dēlu ar garīgiem traucējumiem arī nebija iespējams. Viņa neuzņēmās palikt ar bērnu, kas mostas vairākas reizes naktī un kuram jāguļ blakus. Taču paņemt abus līdzi un atstāt īrētā dzīvoklī uz dažām stundām bija līdzīgi tam, kā mamma bieži man izpalīdzēja mājās. Tikai dzīvoklis Nidā bija cits, taču plašs un mājīgs. Mammai iemirdzējās acis, kad ierunājos par tādu iespēju. Dēls, kuram trūka vārdu krājuma, lai izteiktos, satraukti lēkāja no prieka. Man tā bija iespēja justies kā cilvēkam, kam nav jāatsakās no iespējām dzīves ierobežojumu dēļ. Būt kopā lielāko dienas daļu ar abiem, dēlu un mammu, iemīļotā vietā Nidā un apmeklēt gadskārtējo nozares konferenci man bija kā sapnis.

Dzeram rīta kafiju, kamēr dēls guļamistabā vēl miegojas gultā.

– Paldies, ka tu ar mani pasēdēji vakarā! Man bija tik interesanti kopā ar tevi skatīties tos raidījumus!

Mamma klusē.

– Tev nebija par ilgu? Varbūt vajadzēja ātrāk iet gulēt? – jautāju.

– Kādus raidījumus? – mamma nesaprot. – Vai mēs vakar kaut ko skatījāmies?

– Nu ja! Tu man tik daudz pastāstīji par savu jaunību!

Viņa brīdi klusē. Tad nosaka:

– Es neko neatceros.

Nodomāju, ka varbūt nevajadzēja viņai liet to pusglāzi vīna. Kāpēc es tā darīju? Bet vakarā likās, ka tā ir pareizi. Varbūt viņai mūsu kopā būšana vienkārši nenozīmē tik daudz kā man? Es neesmu viņai nekāda mīļā meita. Attiecības nedaudz uzlabojās tikai ar manu bērnu piedzimšanu. Kā vecmāmiņa viņa labprāt uzņem pie sevis ciemos mazbērnus.

Pēc pirmās konferences daļas steidzos uz īrēto dzīvokli, lai izvestu pastaigā dēlu un mammu. Ejam kājām cauri priežu mežam uz Pārnidas kāpu. Mamma apstājas ik pēc desmit soļiem un fotografē visu, ko redz. Baltos ķērpjus, sūnas, rudens lapas, taku, kas aizvijas mežā, celmus un nokritušus kokus. Dēls straujā gaitā iet mums pa priekšu. Viņš ir pieradis, ka var iet, kur vēlas un tik ātri, cik vēlas. Ja kāds kavējas, viņam tas nav saprotams. Kādā taku krustojumā vairs neredzu ne dēlu, ne mammu. Viens ir aizsteidzies uz priekšu, otrs kaut kur apstājies. Nesaprotu, vai skriet uz priekšu, vai atpakaļ. Ne viens, ne otrs neapjauš, kur atrodas. Ne viens, ne otrs nevarēs patstāvīgi nokļūt atpakaļ. Pēc mammas apjukuma degvielas stacijā man ir radušās šaubas, vai viņa pati varētu atrisināt situāciju. Skaisti! Vai tiešām es tagad stāvu svešā mežā starp diviem nesaprātīgiem cilvēkiem? Par dēla diagnozi man nav šaubu, jo vairāku ārstu slēdzienu rezultātā viņam ir invaliditāte. Mamma, aizrāvusies ar fotografēšanu, ir aizmirsusi, ka paļaujos uz viņu arī kā uz bērna atbalsta personu. Paiet mirklis pārdomās, bet es joprojām neesmu izšķīrusies, kura virzienā kustēties – bērna vai mātes? Par laimi, mamma parādās takas galā. Es viņai pamāju un paskrienu uz priekšu, kur dēls jau sparīgi rāpjas kāpas paugurā. Pēc mirkļa mēs visi kāpjam augšup pa skujām apbirušo kāpu. Izskatās, ka es vienīgā no mums trim jūtu nogurumu un man zūd elpa. Mammas izturību var tikai apbrīnot. Mežs beidzas un mēs ejam pāri baltām smiltīm.

– Jāizslēdz telefoni, citādāk tie automātiski pārslēgsies uz Krievijas zonu, saku mammai, kad esam kāpas galā. – Tur tālumā jau ir Krievija.

Atpakaļ ejam gar jūru. Viļņos šūpojas vairāki sērfinga dēļi ar burām. Liekas, ka tas ir treniņš. Buras sakārtojas garā rindā un slīd uz ostas pusi. Neviena cilvēka mums apkārt. Te ir pļava un dēls brīvi skraidelē vējā, nepazūdot skatienam.

– Mēs varētu šo atkārtot katru gadu! Braukt kopā uz konferenci, kamēr tu pieskati dēlu, - es saku mammai.

– Noteikti! Man te ļoti patīk! – viņa atbild.

Vakarā abus aizvedu ar mašīnu uz jūru. Ja sauszemes pusē pussala ir rāma un klusa, pie jūras pūš stiprs vējš. Ir apmācies un neskaitāmo zvaigžņu vietā šoreiz var redzēt tikai melnus mākoņus. Kad beidzas izgaismotā taka cauri mežam un pa dēļu celiņu var tuvoties jūrai, dēls šausmās sastingst un paziņo, ka tālāk neies. Es izgaismoju ceļu ar telefona lukturīti un nespēju saprast viņa bailes. Taču esam apstājušies krietnu gabalu līdz jūrai, kuru var dzirdēt tālumā, un tas ir viss. Ir jāiet atpakaļ, jo dēlu pārliecināt nav vērts. Te tev bija jūra! Ciematā ieejam pussalas vienīgajā veikalā. Nopērkam kaut ko vakariņām un brokastīm pirms veikala slēgšanas. Vēlajā stundā visas kases, kurās pircējus apkalpo kasieri, ir slēgtas. Darbojas tika pašapkalpošanās daļa. Esam vienīgie pircēji. Pārslēdzu kases aparātu uz angļu valodu. Kamēr skenēju pirkumus, dēls paķer sieru no mūsu iepirkuma groza un noskenē to pie visiem brīvajiem kases aparātiem. Seši kases aprāti mehāniskā balsī lietuviešu valodā atkārto: „Lūdzu, noskenējiet nākamo preci!” Dēls ir sajūsmā. Parādās vienīgā veikala darbiniece vēlajā vakarā. Viņa nopūšas, paceļ skatienu uz griestiem, bet neko nesaka. Iet no viena kases automāta pie otra un anulē darbību. Mamma nav pamanījusi, ka notiek kaut kas neparasts. Bērns priecīgs, tātad viss ir labi. Man nāk smiekli par sirreālo robotu kori tukšajā veikalā: „Lūdzu, noskenējiet nākamo preci!”

Ejam uz īrēto dzīvokli cauri tumšiem pagalmiem.

– Ja tu mūs nevestu, es nesaprastu, kur mums jāiet, – mamma saka.

– Nerunā niekus! Tu vienkārši paļaujies, jo es pazīstu šo vietu. Ja tu būtu viena, tu vairāk domātu, kur atrodies, un mierīgi visu atrastu. Te taču ir tikai trīs daudzdzīvokļu mājas!

– Nē, es neatrastu!

– Mammu, ja es ietu ar kādu, kas te ir bijis vairākas reizes, es arī neuztrauktos par to, kur atrodos. Es vienkārši ietu viņam līdzi. Ja tu zinātu, kā mēs te kādreiz tumsā meklējām Nidas bāku, kad bijām pirmo reizi! Bet izrādās, ka tepat blakus tā ir!

Mamma vairāk neko nesaka.

Ir pēdējā konferences diena. Drīz mēs atkal brauksim pa vienīgo garo līkumoto ceļu cauri pussalai. Tad prāmis, īsa pietura kādā ēstuvē Klaipēdā un vairākas stundas cauri Lietuvai līdz mājām. Konferences pārtraukumā uz īsu brīdi esmu ieskrējusi īrētajā dzīvoklī, lai pārliecinātos, ka mammai ar dēlu viss kārtībā.

– Vai jūs esat paēduši?

Es skatos uz galdu un nesaprotu, vai viņi ir ilgāk gulējuši un brokastis vēl nav bijušas? Vai arī viss jau novākts no galda? Mamma apsēžas uz krēsla un neskatās uz mani. Dēls darbojas otrā istabā, dzirdu viņa skaņas, kas nav vārdi, bet pavada katru kustību.

– Mammu?

– Ai… Es nezinu. Es nezinu, vai mēs esam vai neesam ēduši. Es nezinu! Es vairs neko nesaprotu!

Skatos uz viņu un apjaušu, ka pirmo reizi dzirdu, ka viņa atklāti pasaka, kā jūtas. Iepriekš ir bijis klusums. Izvairīgi smaidi. Vai viss pārvērsts jokā. Lūgums palīdzēt, izliekoties, ka koķetē un pati negrib piepūlēties. Taču šoreiz esmu ielauzusies viņas pasaulē bez brīdinājuma. Ieskrējusi dzīvoklī pārtraukumā un satikusi bez iespējas paslēpties. Viņa tiešām nezina, kas ir bijis pirms mirkļa. Viņa tiešām nesaprot, kur atrodas. Vai brokastis jau paēstas vai tās vēl jāgatavo. Ja manis nebūtu, varbūt viņi abi neko nepaēstu. Varbūt paēstu divas vai vairākas reizes. Bet tagad ir tā, kā ir. Es esmu atklājusi viņas vājumu.

Mirklī man cauri izšaujas domas – es taču uzticu viņai savu bērnu?! Kā var tā slēpties? Kā es varēju to nepamanīt?! Nesaprast? Taču tam uzreiz pārveļas līdzjūtības vilnis, redzot mammas sagumušos plecus un novērsto seju. Cik daudz spēka vajag, lai slēptu atkal un atkal no visiem, arī tuvākajiem, ka viņa vairs nespēj? Kāda ir sajūta, attopoties pilnīgi svešā vietā un nesaprotot, kāpēc viņa tur atrodas?

Ja viņa ļautu nojaust, kas ar viņu notiek, nebūtu šī brauciena cauri pussalai, kurā iepriekš viņa ir braukusi savā jaunībā pa smilšu ceļu. Tajā laikā, pirms gadu desmitiem, kāpu pauguri bija balti kā tuksneša smiltis. Slēgtajā zonā ieeja atļauta tikai īpašiem viesiem ar caurlaidēm. Tagad kāpas ir pelēkas, pārvilkušās ar augiem, kas spēj izdzīvot smiltīs. Mamma vienmēr ir gribējusi būt stipra nevis aprūpējama. Ja mēs nebūtu atbraukuši, tad nebūtu arī mūsu pastaigu laternu gaismā un melnajā tumsā līdz jūrai. Mēs netrauktos auto bāņa ātrumā caur saules apmirdzētiem Lietuvas plašumiem, viņai apjaušot, ka tas ir pēdējais ceļojums.