Dace Vansoviča

Es un Te

Es tiecos uz debesīm un ūdeni,

Notrīsu meža smaržās pēc lietus,

Paklusēju, kad putni dziesmu dāvā,

Es ieritinos būtībā savā.

Es esmu ar un bez citiem,

Spļauju uguni un nestiepjos pretī visiem,

Bet sevi veldzējot, es plašāk veros

Un uz debesīm un ūdeni tiecos.

***

Atvērt vārtus

Izlaist sevi laukā

Pārtapt par laumiņu mežā

Ar dzīves skaudrumu matos

Cerības lāsēm acu skatā

Pamanot dzērves uz lauka

Sēdēt rasā un klaigāt

Ievīstīt pēdas ceļmallapās

Un savīt no dadžiem krelles.

***

Es esmu tukša.

Mana dziesma pieklususi...

Aiz loga vētra

Milzu zābakiem staigā...

Negribas glīti rakstīt.

Gribas švīkāt un lapās caurumu taisīt

Un pa caurumu fakjū rādīt...

Gribas ekstrēmi matus nodzīt,

Uzvilkt garu, plandošu kleitu

Un nātres ar stibu dauzīt...

Kā lai pamostas un pasauli sagaršo,

Kad neviens nav iemācījis pasauli mīlēt!

Tik, cik dzirdējis

Ausīs čukstus:

„Tev ir tiesības visus IENĪST!”

***

Novelc zābakus

Un uz pirkstu galiem

Pāri asnam kāp.

Noauj zeķes

Un uz īkšķa gala nostāvi

Pie tikko plaukuša zieda.

Iztīri zobus

Un neelpo,

Stāvot pirmajā lietū.

Nomazgā rokas

Un nepieskaries

Pirmajiem pļavas sienāžiem.

Izmazgā matus

Un nodzen tos,

Kad ar vēju draiskoties izej.

***

Zvaigznēs vairs nelūkoties,

Jo tām vairs nespēju uzticēties.

Varbūt, sapnis par nereālu bija?

Varbūt, tas tikai daudzu zvaigžņu cenā bija?

Bet krita tikai viena...

***

Dzīve prot sniegt

Un ar abām atņemt,

Atstājot sirdī rētu

Atmiņu ziediem sētu.

***

Aiz loga vējš pieņemas,

Sapurina kokus,

Ar ledaino roku

Norauj ābolus gatavākos,

Nežēlodams triec pret zemi,

Ka tie uz pusēm šķeļas.

Izskrējies, izdauzījies

Renstelēs slāpes veldzē,

Kā aušīgs puika

No saujas padzeras,

Atglauž matus piesvīdušos

Un, rokas sānos ielicis,

Nākošās blēņas domā...

***

Uzvelc piemērotas kurpes,

Ja gatavojies dzīvē iet.

Neizvēlies tās:

*ar plānām zolēm -

jau pirmajā pagriezienā

kājas asinīs vien;

*ar augstiem papēžiem -

jau pēc pāris soļiem

degunu dubļos lauzīsi;

*ar biezām zolēm -

zem kājām līķus atstājot,

draudzību neiepazīsi;

*ar vizuļiem, kruzuļiem -

pēc pāris minūtēm

viltu un zādzību gūsi...

Tās nedrīkst Tev spiest,

Lai pusceļā neapstājies.

Tās nedrīkst par lielu būt,

Dzīve kā tukšums

Līdzi Tev stiepsies.

***

Izgāju ielās

Satikties ar rudeni

Izbradāt tā atvadas

Raibu raibās lapas

Taču...

Sētnieka gādīgās rokas

Zeltainos dālderus

Aizliegtās kaudzēs saslaucījušas

***

Iegāju sevī

Tur neviena nav

Izklauvējos

Izūjinājos

Atskan kā tukšumā

Laikam izgājusi esmu

***

Zinu - mīli mani!

Kaut rotaļā noliedz.

Tad saki - kāpēc

Vannas istabu sasildi

Pirms tajā ieeju,

Simts reizes uzpīkstini

Pirms klausuli paceļu.

Kad ievīstos azotē tavā,

Uzreiz iemiegu un drošībā esmu.

***

-Ar ko tavs prāts tik ļoti aizņemts? Klauvēju, bet neatver. Saucu, bet neesi sasaucama. Būtu pie rokas grants gabals... sviestu rūtīs, lai atmosties!

***

Es mainījusies

Ne tā kas agrāk

Ar skabargām

Un ērkšķiem

Ar neticību

Un liekulību radariem apjozusies

Es pati par sevi

Un pati pret sevi

Manī gadu sūrums krājies.

***

„Aizvējš”

Vieta, kur kāds tevi skauj

Aiz sevis patverties ļauj

Vieta kur vējš jau bija

Un tu esi uzreiz pēc viņa

Tas mazs nostūris vai telpa

Vai sajūtas pakausī – elpa!

***

Vai sirdi var sažņaugt

Bikšu aizmugurējā kabatā ielikt

Par to aizmirst

Uz naglas uzsēžoties?

***

Saules gaismu matos tavos skatīju

Zvaigžņu mirdzumu acīs iztālēm vēroju

Mēness kautrumu lūpās apjautu

Tu – debess bērns

Es – zemes meita