Dominika Zālītis   SARMOJUMS PĀR JŪRU   No franču valodas atdzejojusi Dagnija Dreika Redaktore Astra Skrabane   Baltijas zivīm, kuras man iedveš šos vārdus     ZVĪŅAS   Tai stundā kad apdziest lampa manu nakšu puskrēslas zilganā spīdumā es klaudzinu pie tava loga Latvijas Saltumā pagriezusies uz austrumiem vai ir vēl kāda dzīve citviet       * * *   tavi spārni palikuši piekabināti dubļainajiem ūdeņiem tur kur jūra spļauj sāli uz sarmas kristāliem aiz nepacietības pārskriet okeānus tu raudi par tūkstošiem kilometru ko nešķērsosi tomēr jūra ir te jaunkundze vēsa sviežot pret tavu ādu sirds asaras     * * *   ziema pienākusi pārsedz ar baltumu pasaules aizsākumu sakopo spēkus maģiskā zivs baltiem piemīt dievu dzīvesspars lai šķērsotu jūras tu atminies vārdu trīsu iztrūcinātu vējš to atdzen pie manis es to notveru te tas ir manās sakļautās plaukstās lūgšana vai likteņlīnija es izdvešu lūgsnu     * * * tavām acīm piemīt ledāju caurspīdīgums tavas asaras ir manas miesas upes kādudien jāpamet   būs ziemas skaistums     * * *   sniegs klājas pār mīlestības fosilo baltumu pat tad ja vējš man sola izsausēt tavu svārstīgo muti es zinu būs vajadzīgs paisums lai norītu brūču līkločus gravētus mūsu plaukstās es pazemīgi izlūdzos debesis piesaucot vārdā     * * *   tieksme tapt brīvai trīs vārdi jūrā pulētā pudeles puncī     * * *   mani vārdi vai tie taps norīti noslīcināti ielocēs vai uznirs tie vēl     * * *   ja tie nonāks Atlantīdas pusē vai Poseidons* dzirdīgi pievērsīs ausis tai dienā varbūt viņa kobalta** nimfa  sajutīs smilšu sniegājus manu vaigu bedrītēs   *   Poseidons – sengrieķu jūras dievs. ** Kobalts – sudrabbalts metāls ar sārtu nokrāsu.     * * *   mākoņu apsegs noslīd cik zemu vien spēdams apņemot apvārsni nakts dziedājumā jūras sirdspuksti pār mūsu sirdīm tās bezbeigu zilgums tās auglīgā miesa briedē dzimšanas tās klēpis uzņem atpakaļ visu     * * *   smiltīs mani soļi lai izmērītu iedobes izjauktu būrēju viltu kā balzams kā sarkanais māls pār mūsu mirkļiem tālumā tur aiz kāpām eja uz citpasauli vēja atbalss pasargā mani     * * *   spuras apriņķo pelēkās klintis tev vajadzēs šķērsot vēl ūdeņus kā pāreju dzīvē mums paliek dreifējot debesu maliņa dzintara asara atmiņas uz peldošām koku atlūzām     * * *   piekrastē es meklēju talismanu akmeni tādā krāsā kādas nav nekur citur kristāliski pavedieni neizprotams uzraksts kļuvis par ģenētisko karti priežu pārakmeņotajā atmiņā     * * *   es ierodos ar nelielu nokavēšanos dzintara gredzens aizlidojis Bulbulim uz kājas aiznesot līdzi visas pasakas man jānoķer bēglis jāatgūst tās kā citādi sadzīt pēdas vēstures sākumiem     * * *   vajadzēs šķērsot deviņus pakalnus deviņas upes lai atdotu baltu tautai tās rakstus tās atmiņas lai atrastu vārdus ko izrunāt lai tevi izdziedētu     * * *   iemērcot rokas salaužot ūdens spoguli satverot burvju gredzenu pazīstam bērnību aizviļņojumā pasaku vilnīši rindiņā veļas putns sāk skaitīt buramos vārdus man būs jānoplūc vasaras saulgriežu vakarā zvaigžņotas papardes atveids     * * *   pa strauta straumi līdz pēdējai pasakai kas ietek jūrā teiku vietu atradis Bulbulis pieķēries priedes plecam ļauj nokrist dzintara stīpiņai upes dibenā     * * *   zibeņu švīkotā ģērbā debesu velves spilvenos Pērkoņdievs nomodā sargā   laiks mani steidzina man jāatgriežas pie tevis aiznesot solīto dziru     * * *   pūces ūjināšana olis izslīd no pirkstiem man jāatmin mīkla atrodot sūnu pārsējus mežā pirms ziema šķērso mūžīgo nakti