Egīls Venters

MELNĀ PIEKTDIENA

Novembra vakaros dienas  ir īsas un mākoņi slīd tik tuvu Zemei kā bezcerība.

Kad pienāca vakars un mākoņi izklīda, debesīs parādījās dūmakas ieskauta mēnesnīca.

Helma apģērbās un izveda pastaigā suni.

* * *

Suns miglā rēja uz mēnesi. Dūmaka tagad bija tik bieza kā cilvēces grēki, kad tie pārvēršas bailēs.

Helma pasauca suni un devās mājās.

Pusceļā viņu apturēja kāda miglā skanoša melodija.

Pārnākusi mājās, Helma par melodiju aizmirsa.

* * *

Vakarā pirms gulētiešanas dēlēns Helmai jautāja:

Vai tev ir draugi?

Daži varbūt ir, māte apjukusi atbildēja.

Īstenībā viņai nebija draugu.

Dēlam tādu bija veseli septiņi.

Vai tu zini, kur nekādu draugu nevar būt, viņš jautāja.

Helma nezināja.

Datorspēlēs. Lai iegūtu draugus, tur vajag maksāt. Par katru draugu  jāmaksā nauda no īsta konta.

Gluži kā dzīvē, Helma nodomāja.

* * *

Skolas draudzenes viena pēc otra apprecējās un apbērnojās, aizbrauca darbā uz ārzemēm vai gluži vienkārši pazuda no horizonta.

Pēdējā sirdsdraudzene izčibēja, kad Helma pieņēma darbu lielā starptautiskā kompānijā.

Tad viņa vakarus pavadīja ar dēlu, spēlējot arkādes spēles.

Iegūstot draugus, spēle ļāva iekļūt jaunā, augstākā līmenī.

Helmu ikreiz meta atpakaļ, un viņa nezināja, kāpēc.

Beidzot viņa saprata: lai tiktu tālāk, jāatsakās no draugiem.

Tikai nododot viņa nokļuva nākamajā līmenī.

Tur viņa iemantoja jaunus, gudrākus, stiprākus un varenākus draugus.

Tos viņa vēlāk nodeva, lai iekļūtu trešajā līmenī.

Uzvarētājam bija jāsasniedz desmitais līmenis.

Viņa stāvēja piramīdas virsotnē, pakāpusies uz savu bijušo draugu un draudzeņu mugurām.

Pilnīgi viena.

* * *

Pēc mēneša jaunajā darbavietā Helma atlaida abas vietnieces un galveno grāmatvedi.

Pēc pusgada korporācijas prezidents ieteica viņu par valdes locekli.

* * *

Vasarā Helma pavadīja neaizmirstamu nakti pie Dailes teātra.

Viņas kārtas numurs rindā pēc Dziesmu svētku biļetēm bija 137.

Pēc tradīcijas Dziesmu un deju svētki bija tas pasākums, kad ikviens gribēja iegūt biļetes – ja ne uz noslēguma koncertu Mežaparkā, tad vismaz uz deju svētku dižkoncertu.

Helma ieņēma rindu sešos vakarā un palika uz ielas visu nakti.

Kases atvēra deviņos no rīta.

* * *

Neko tik foršu Helma nebija piedzīvojusi kopš dullībām, kad pati dziedāja augstskolas korī.

Jaunie puiši rindas sākumā gan uzmanīja kārtību, gan piedāvāja sasildīties no konjaka blašķes un vēlāk atveda siltus belašus.

Viņi stāstīja anekdotes, un Helmai vēders rāvās čokurā no smiekliem.

Kad austrumu pusē jau parādījās rīta blāzma un Helmai šķita, ka noturēt acis vaļā ILGĀK NAV IESPĒJAMS, foršie jaunieši sarīkoja pašiem savus Dziesmu un deju svētkus.

Viņi izdancināja meitenes, dāmas un pat vecākas kundzes, kuras rindā bija nomainījušas savus vīrus.

Viņi zināja visas skaistās latviešu dziesmas – Div dūjiņas, Tik dēļ jums, Pie dzintara jūras, Kā pa miglu – un tūdaliņtāgadiņ dejas.

Helma saprata:

Latvija būs mūžīga, kamēr tauta dziedās, dejos un nebaidīsies nakti nostāvēt zem zvaigžņotas debess, lai nokļūtu Dziesmu un deju svētkos.

* * *

No rīta viņi šķīrās kā labākie draugi, ar nenorunātu apņemšanos tikties jau pēc diviem mēnešiem, lai vienotos kopdziesmā Dziesmu svētku noslēgumā:

„Gaismu sauca – gaisma ausa! Augšām cēlās Gaismas pils!”

* * *

Vienu no nakts draugiem Helma satika jau nākamajā dienā. Viņš zvanīja un piedāvāja biļeti uz deju svētku Dižkoncertu.

Helma nebija tikusi pie kārotās biļetes par spīti negulētajai naktij (biļetes vēl bija palikušas tikai uz Dziesmu svētku noslēguumu.)

Rindas draugs – viņa kārtas numurs bija 17 – Helmai bija apsolīja izlīdzēt, ja radīsies iespēja – un nu tā bija radusies.

Helma zibenīgi saģērbās un jau pēc pusstundas satika vakardienas paziņu.

Viņš piedāvāja biļetes uz jebkuru koncertu jebkurā vietā.

Tikai cena tagad būs cita, viņš piebilda.

Biļete tagad maksāja desmitreiz dārgāk nekā pērkot kasēs.

Lētāk tu nedabūsi, viņš paskaidroja. MĒS izpirkām visas.

Kādi mēs, Helma jautāja.

Biļešu spekulants izteiksmīgi novēcināja rokas.

Vēlāk noskaidrojās, ka uzņēmīgi jauni cilvēki izpirkuši lauvas tiesu Dziesmu svētku biļešu. Tad bija par vēlu ko mainīt.

Helma apsviedās un devās projām.

Savu biļeti – ko viņa bija ieguvusi, stāvot rindā visu nakti – Helma atdeva krustmeitai; pati viņa tajā gadā uz Dziesmu un deju svētkiem neaizgāja.

* * *

Par spīti aizņemtībai Helma pārliecinājās, ka pasaule ir pilna ar draudzības iespējām.

Par viņas draugiem kļuva santehniķis, kurš ievilka jaunajā mājā siltās grīdas, elektriķis, kurš mājā ierīkoja elektrības instalāciju, dārzniece, kas pavasarī izveidoja puķu trijstūri, ārsts, kurš nozīmēja daudzus izmeklējumus un neko sliktu neatrada.

Viņa iedraudzējās ar kosmetoloģi, frizieri un jogas treneri.

Visciešāk Helma satuvinājās ar dziednieku, kurš tai iemācīja burtiski visu – sākot no mantrām, kas jāskaita, lai noņemtu vientulības vainagu, un beidzot ar pareizas ēšanas pamatiem.

Helmai nekad nebija tik daudz draugu kā tolaik, un tiem visiem bija kas kopīgs.

Viņi pazuda, kad Helma pazaudēja darbu un viņai vairs nebija iespēju apmeklēt dārgu kosmetoloģi, jogas pulciņu un privātdziednieku.

Helma par attiecībām maksāja; kad nauda izbeidzās, draugi viens pēc otra pazuda; tagad viņai bija gluži fiziska sajūta, ka kaut kur miglā ir neredzama siena – aizkars vai šķidrauts – un aiz tā  viss beidzas.

* * *

Kamēr dēls bija sporta nometnē, Helma vakarus notrieca pie datora.

Vispirms viņa piedalījās totalizatorā.

Tad spēlēja pokeru ar tikpat anonīmiem un vienlaikus reāliem cilvēkiem kā viņa.

Tam sekoja divas arkādes un viena taktiskā spēle.

No datora ekrāna viņa atrāvās, kad saprata – suns ārā nerej tāpat vien.

Viņš nerēja arī uz Mēnesi, kas atkal lūkojās caur plaisu mākoņos.

Suns rēja ilgi un vienmuļi; tas nozīmēja, ka tumsā viņi nav vieni.

* * *

Suns trīcēja un spiedās Helmai pie kājām. Visticamāk,  aiz mājas klīda ruda rudens lapsa vai jenots; Helma jau gribēja atgriezties pie iesāktās spēles, kad cauri tumsai izdzirda melodiju, kas skanēja ausīs kā uzbāzīga reklāma.

„Mēness apgaismota dūmaka.”

Viņa atgriezās tukšajā mājā un izslēdza datoru.

* * *

Lielveikals – nakts brīnums – nebija slēgts arī vienos naktī.

Melnā piektdiena, vēstīja spocīgi melns uzraksts virs ieejas, IZPĀRDODAM VISU.

Īstenībā atlaide attiecās tikai uz kaķu barību, saldējumu ar banānu garšu un hematogēnu.

Vienīgi tualete lielveikalā bija par velti, un tieši tāpēc tā nesa sev līdzi aizgājušās dienas netīrību.

Iznākusi no lielveikala, Helma pārsteigta pamanīja, ka skatlogs jau izdekorēts Ziemassvētkiem.

ALFA UN OMEGA, viņa izlasīja veikala nosaukumu lieliem, acīs krītošiem burtiem. TAVS ZIEMASSVĒTKU BRĪNUMS.

MELNAJĀ PIEKTDIENĀ strādājam līdz DIVIEM NAKTĪ.

* * *

Iespējams, neatskatoties viņa nebūtu pamanījusi Vincentu Feldmani. Viņa jau sēdētu mašīnā un šī vieta, veikals, paliktu tikai netīra tualete ar melniem izpārdošanas burtiem virs ieejas – plakana kā zeme pirms radīšanas.

Aizkavēšanās ir mazs brīnums, un neviens nevar zināt, uz labu vai sliktu. Bet tā vienmēr izmainīs tavu dzīvi.

Veikala durvīs parādījās Vincents. Viņš bija ģērbies lidotāja formas tērpā.

Laiks – daudzi gadi – pēkšņi saspiedās vienā molekulā.

Pagātne savienojās ar šodienu, kas izspieda visus bezjēdzīgos gadus, stundas un sekundes, kas aizlidoja kosmosa nebūtībā.

Abi laika nogriežņa gali bija brīvi, tomēr kopā saiet nespēja.

Visu izjauca viena sekunde, kad Helmas un Vincenta skatieni satikās.

Atmiņas laika upi atpakaļ negriež.

Skaistais vīrietis pilota formā, pamanījis Helmu, veltīja tai smaidu. Arī pusmūžā viņš izskatījās pēc Ričarda Čemberlena. Tad Vincents straujiem soļiem devās uz mašīnu.

Kad mersedess izbrauca no stāvvietas, Helma joprojām sastingusi stāvēja pie veikala.

ALFA UN OMEGA, vēstīja acīs krītoši burti virs ieejas.

Tuvojas Ziemassvētki. Brīnumi ir iespējami!

* * *

Pārbraukusi mājās, Helma atklāja, ka dūmaka dārzā ir izgaisusi.

Pasaule naktī vairs nebija plakana un nebalstījās uz trim vaļiem; izkāpusi no mašīnas, Helma sajuta, kā elpo novembra aukstā zeme, uzturot pēdējo dienu saglabāto siltumu cerībā uz rīta sauli; kosmoss vairs nebija melna siena, bet bezgalīga atrakcija, dzīve šķita vilinoša kā spēļu pasaule.

Viss notika viegli kā labā sapnī. Priecīgus Ziemassvētkus, viņa sev novēlēja.

Debesīs slīdēja lidmašīna, cenšoties paslēpties aiz agra rīta miglas.

Arrivederci, Helma iesaucās.

Viņš bija aizlidojis.

Suns rēja, it kā tumsā redzētu ko vairāk nekā pārējie.

Pulkstenis rādīja divi naktī.

Melnā piektdiena bija beigusies.