Jaunā Gaita nr. 326. rudens 2026
|
Ēriks Kūlis (1941) ir vairāku stāstu, stāstu krājumu, romānu un bērnu pasaku grāmatu autors. Strādājis Liepājas laikrakstā Komunists, vēlāk – Kurzemes Vārds. [<literatura.lv>]
Skat.
arī viņa stāstus „Lai viss būtu, kā pie cilvēkiem” JG310 (rudens 2022) „Vīrs ar trijām dzīvībām" JG325 (vasara 2026) |
 |
Ēriks Kūlis
Ave, Maria
No Rakstu X sējuma
Jurģis Skrote pēc statistikas datiem bija tīrā viduvējība gan attiecībā uz tikumiem, gan netikumiem, tā sacīt, līdzsvarota rakstura vīriešu dzimtes pārstāvis.
Viņa sieva Vijolīte šobrīd strādāja nakts maiņā degvielas uzpildes stacijā kasieres statusā un bija pārliecināta, ka vīra kungs patlaban guļ dziļā miegā. Protams, tā izrādījās taisnība. Jurģis pēc divpadsmit stundu darba ostā, veicot loča pienākumus uz buksiera izvadot kuģus atklātā jūrā, kā arī ievelkot tos ostas drošībā, bija pietiekami pārslogojis savu centrālo nervu sistēmu un, pārradies mājās, iekrita nemierīgā miera stadijā. Šoreiz sapnis Skrotes kungu aizveda uz dievnamu. Viņš klusi un bijīgi gāja pa septiņi simti gadu vecās baznīcas viduseju, kuras galā ieraudzīja altāru un tā tuvumā zārku. Taču baznīcā nebija pavadītāju, neviena, kas sērotu, visi soli plašajā telpā rindojās skumīgi tukši. Sen dievnamā nebijušais piecdesmitgadīgais vīrietis nodomāja: „Iespējams, ka izveidojies paradums altāra tuvumā turēt zārku, lai ticīgajiem atgādinātu nāves allažīgo tuvumu.” Lai nu ko, bet par šīs negaidītās viešņas klātbūtni Jurģis ne vienu reizi vien bija pārliecinājies divdesmit gadus strādādams ar kuģiem dramatiskos laika apstākļos un, kad loča pienākums bija godam veikts, neatteicās no lielo kuģu kapteiņu piedāvāta īsta vīru malka, jo šai tradīcijai arī bija simtgadīga pagātne.
… Skrotes kunga sapņa labirintos iemaldījās viņa kādreizējās draudzenes Elīzijas tēls. „Viņa tak bija ļoti sabiedriska būtne, vismaz divdesmit kāzās aicināta par vedēju un neviens sievišķis pie galda nespēja pārdziedāt, jo viņas pūrā allaž bija par vienu dziesmu vairāk kā pārējām; kristībās Elīziju allažīgi aicināja par krustmāti, jo sievietes smaids apklusināja visniķīgāko sīko, kaut arī tas izrādījās pats ņerkstīgākais puišelis vai viscimperlīgākais meituks šaipus Ventas. „Bet kur es rāvu, ka gaišajā zārkā blakus altārim jābūt Elīzijai? Par viņas aiziešanu pilsētas avīzē tak nebija minēts, arī radu un paziņu loks klusēja. Žēlīgs Dievs, bet varbūt tomēr mana sirdsdraudzene guldīta mēbelē, ko no laba prāta neviens nepērk?” Šāda iespēja viņam lika satrūkties kā no negaidīta pērkona dārda Ziemassvētku vakarā vai dubulta apkures rēķina karstā vasaras dienā.
„Iespējams, ka tur mūža mājā dus mana pirmā nelaimīgā mīlestība Aktīnija, pilsētas labākās bijušās sieviešu basketbola komandas kapteine. Kas tā par sievieti! Kad viņa ieradās pilsētas pludmalē pasauļoties, veči mežģīja kaklus, apbrīnojot šīs dievietes augumu, pie reizes skaudīgus skatienus veltot man, kas pēc viņu domām, nebūtu pelnījis šādu debesu dāvanu… Kā Aktīnija strādāja pavasara talkas dienā piepilsētas mežā vācot izmestās vecās automašīnu riepas, viņa tās kravas kastē iesvieda jau pa gabalu! Turklāt sportiskā būtne bija arī gadskārtējā uzvarētāja Kurzemes jūrmalas pilsētu pavāru konkursos. Reiz, mielojoties ar viņas pagatavoto baraviku zupu, pārēdās slavenais pavārmākslas kritiķis Zenons Zupstaks. Būdīgo vīru ar ātro palīdzību nācās vest uz reanimācijas nodaļu, lai atgrieztu šajā pasaulē, jo iedzimtās izklaidības dēļ viņš nebija samaksājis par piedalīšanos izēšanās sacensībās. Kad dakteru nevainojamā misija vainagojās panākumiem, atskanēja Zupstaka kunga jautājums – kur, lūdzu, mans neizēstais šķīvis?”
Un Jurģis pēkšņi sajuta tik smeldzošas skumjas par cilvēka mūža bezcerīgo finālu, ka vēlējās apsēsties un pārdomāt, vai viņš allaž rīkojies pareizi. „Kādēļ esmu baznīcā un domāju par jaunības laiku draudzenīti Elīziju un Aktīniju, ja jāskatās pulkstenī, lai laikā pagatavotu Vijolītei brokastis? Varbūt man vispār nav morālu tiesību atrasties baznīcā?” Tad, pēkšņi saklausījis soļus, nodomāja: „Ja nāk mācītājs, pajautāšu, kas īsti atrodas šajā skaistajā mūža mājā?” Tomēr Jurģim nācās vilties – soļi aizskanēja augšup kāpnēs pie lielajām ērģelēm, kas spēja imitēt gan pastardienas vareno bazūņu dārdošās balsis, gan vēja klusās nopūtas smilgās uz kādas visu aizmirstas kapa kopiņas.
Izdzirdis ērģelnieku lietišķi nošķaudāmies, Skrotes kungs bija pārliecināts, ka meistars tūdaļ atskaņos Franča Šūberta nemirstīgo Ave Maria melodiju. Protams, zem gotiskajām velvēm viss bija ļoti nopietni, tātad patiešām kāds miris un šajā dzīves zudības simbolā pie altāra atrodas neviltots nelaiķis…
Pēc mirkļa Jurģis patiešām izdzirda šo skaņdarbu, kas nācis no gadu dzīlēm, iedvesmojot un stiprinot sirdis ticībā, cerībā un mīlestībā. Un locis, balsij aizkustinājumā ietrīsoties, nočukstēja: „Sātan, tava vara beidzas, tiklīdz atskan dievīgās melodijas pirmie nemirstīgie akordi.”
Aizvirzot domu uzplaiksnījumus par nelabā allažīgiem centieniem visu iznīcināt pretstatā svētajam, kas cilvēkus samierināja un deva spēkus mūža beigās atvērt paradīzes vārtus, Jurģis turpināja klausīties melodijā un pieļāva, ka varbūt tā veltīta kādreizējās tuvās paziņas Ilvijas mūžam negurstošajām rokām, kas noadījušas desmitiem un desmitiem siltas bērnu cepurītes, dāvinot pilsētas bērnu nama bāreņiem un bērnu dārza audzēkņiem ne tikai Ziemassvētkos, bet dienās, kad nepārprotami jaudās rudens tuvošanās. Ilvija neprasīja nekādu atlīdzību, jo viņas vecākiem laukos piederēja aitu ferma, no turienes nāca augstvērtīgā Latvijas melngalvaino aitu šķirnes vilna, ko izkārsa un dzijā pārvērta Ilvijas meitas Konstances firma Dzīpars, saņemot finansējumu no Eiropas fondiem.
Atceroties Ilviju, vīrietis cieņā nolieca galvu jo šai sievietei piemita arī veselīga humora izjūta – reiz, tuvojoties rakstnieka Egona Līva dzimšanas dienas atcerei, viņa noadīja biezu, krāsainu mici prozaiķa akmenī izkaltai galvai, kas jau gadiem ilgi Torņa ielā 1 pie Arsenāla joprojām vērās garāmgājējos, it kā izrādot nerimstošu interese par cilvēka sūtību. Rokdarbu Ilvija aizveda uz galvaspilsētu un rūpīgi uzlika daudzpiedzīvojušā rakstnieka galvai. Taču dāvanas dēļ kādā ledaini aukstā ziemas dienā izraisījās domstarpības divu uzvedības normas ignorējošu pilsoņu starpā. Viens no viņiem, ieraugot otra savtīgās rīcības aktu, proti, piesavināšanos, skaļi un ne visai laipni noprasīja: „Bļin, a tu vispārīgi zini, ko Līvs sarakstījis?”
Otrs, pārākumā smīnēdams, atcirta: „Aizveries, klārs, ka zinu! A tu pats viņa romānu par Kapteiņa meitiņu esi lasījis, ko?” Uzdevis oponentam iznīcinošo jautājumu, vilka mici sev galvā. Protams, tā bija daudz par lielu, un „brīvās sabiedrības” pārstāvis atgādināja maisā noslēpušos skrandainu rūķi.
„Neiet krastā!” No lielās mices atskanēja balss, „čomak, moška zini, kam uzšaut gaisā?”
„Zinu, ja polšu uz pusēm!” Atskanēja ultimāts.
„Žaģina![1]” Secināja klusējošās galvas apzadzējs un abi saulesbrāļi, vienojušies par peļņas sadali, devās ceļā, taču aiz stūra uzskrēja virsū policistam, kas izrādīja neveselīgu interesi par abu legālo pilsoņu nelegālajiem nodomiem.
… Ave, Maria melodija beidzās un Jurģis jau cēlās kājās, lai dotos pie zārka pārliecināties, bet pēc īsa klusuma brīža skaņdarbs sāka plūst otrreiz, likdama Jurģa dvēselei lauzties ārā no ķermeņa ikdienišķās miesas, vēlēdamās uzlidot baznīcas augstajās velvēs un lūgt pieticību un pazemību, bet Skrotes kungs bija nepielūdzams pat pret savu dvēseli jo pēkšņi atcerējās bibliotekāri Rozīti, kas allaž uzsmaidīja, tiklīdz Jurģis vēra durvis uz plašo telpu, kur ģēniju rakstītie vārdi dzīvoja gadu simtiem ilgi, kamēr talantīgu un vidēji apdāvinātu literātu gara darbi, ieskaitot arī viendienīšu literatūras devumu, pēc bibliotēkas laika normatīviem tika norakstīti.
Rozīte, tāpat, kā abas viņas meitas Eiprīla un Jūlija. bija bezcerīgi iemīlējušās Mopasana un Antuānā de sent Ekziperī grāmatās, kaut gan palika uzticīgas Imantam Ziedonim, taču slepus no mammas aizgūtnēm lasīja arī daktera Jāņa Liepiņa grāmatu Mīlestības vārdā ar mākslinieka M. Liepiņa zīmējumiem, kas viņas kārdināja kā aizliegtais auglis, jo abas vēl mācījās piektajā un sestajā klasē. Reiz Jurģis uzaicināja Rozīti uz kafejnīcu un pēc dažām glāzēm šampanieša Rozītei jautāja, kurai meitenei viņš ir tēvs.
Lāga sieviete nekavējoties atbildēja, ka šo jautājumu viņam vajadzēja uzdot pirms gadiem desmit, tad būtu vietā un laikā, „Tagad izciet savu sodu bez svarīgās informācijas.” Viņa paziņoja. Piedevām sacītajam pievienoja arī indes pilienu, novēlēdama Jurģim laimīgi dzīvot tālāk klusā bezbērnu ģimenē ar savu Vijolīti.
„Paldies par to pašu,” Jurģis atbildēja pēc iespējas vienaldzīgākā balsī, ar smeldzi noprazdams, ka dzīvei nav melnraksta. „Ņem par labu, bet piestaigā pēc pāris dienām, mēs iepirkām grāmatu par Jāni Peteru, pietaupīšu tev, bijušais draugs ko sātans šķirsta kā atvērtu grāmatu.” Rozīte atbildēja.
Cildenā Ave, Maria, melodija izskanēja, Vīrietis pacēla plauksta, lai aplaudētu aizrautīgajam ērģelniekam, taču aplausi izdzisa, jo Ave, Maria atkal uzvilnīja jau trešo reizi pēc kārtas, lai atkal satricinātu Jurģa svārstīgo dvēseli un viņam ienāca prāta, ka varbūt zārkā blakus kancelei guldīta Rozīte, „Tikko ērģelnieks beigs, došos nocelt vāku, lai biklās neziņas vietā būtu skaudrā skaidrība. Ja nojauta izrādīsies pareiza, nākošajā dienā pēc bērēm varbūt izdosies pārliecināt Eiprīlu un Jūliju nākt dzīvot mūsu ģimenē, lai nu kā, bet Vijolītei ir laba sirds, bet es. strādādams ostā, nopelnu pietiekoši.” Jurģis nodomāja, pievērsdams skatienu gaišā priedes koka aizgājēju mītnei. „Pie joda, es to darīšu mūzikas pavadījuma un tas būs vēl svinīgāk.” Viņš nodomāja un strauji piecēlies, devās uz altāra pusi. Tikt galā ar zārka vāku spēcīgajam locim šķita tīrais sīkums, kuģu tauvu rituļi bija daudz smagāki. Bet atlika piecelt vāka galvgalu lai ielūkotos iekšpusē un Jurģis izbrīnā ieplēta acis – mūža māja bija tukša, izņemot peļu mazuļus midzenī, kas bija ierīkots zārka stūrī, netālu no caurumiņa, ko izgrauzušas pieaugušās peles. Mirkli raudzījies zirņa lieluma peļukos, kas, sārti un nevarīgi, cieši piespiedušies viens otram, čučēja zīdaiņu veselīgajā zīdiņu miega. „Dzīvībai ir tik liels spēks, ka pat zārks tai nestāv pretī…” Viņš aizkustināts nodomāja reizē ar skaņdarba pēdējiem akordiem gandarīts atgriezās sava vietā uz vecā koka sola. Vīrieša domas atkal atgriezās pie notikumiem pagātnē – kā viņš ar loča buksieri Hercogs Jēkabs no ostas atklātā jūrā izvadīja lielo zviedru kravas kuģi Skone, kura krava bija Kurzemes priežu baļķi, kas atvadoties, izmisīgi smaržoja pēc sveķiem un svaigi gāzta izcirtuma. Ave, Maria melodija atskanēja no jauna jau ceturto reizi glāstot vīrieša dzirdi un sirdi.
Jurģis iedvesmots, sapņoja tālāk, jā, tas bija pirms divdesmit gadiem, kad uz loča buksiera ieradās ekskursantu grupa no pilsētas jūrniecības muzeja un kāda skaista, tumšmataina sieviete viņam visu laiku uzdeva dažādus jautājumus par kuģiem. Tie nerimās, līdz buksieris Hercogs Jēkabs atgriezās ostā. Protams, viņš tumšmatei palīdzēja nokāpt pa trapu un sieviete atvadoties uzdāvināja savu dzejas grāmatiņu ar nosaukumu Smeldze. Jurģis, aizkustināts no dāsnuma, pajautāja pēc dzejnieces vārda un telefona. Helga maigi satvēra viņa roku un ar lodīšu pildspalvu platajā plaukstā ierakstīja muzeja jūrniecības nodaļas telefona numuru. Līdz divpadsmit stundu garās maiņas beigām Jurģis to iemācījās nosaukt bez aizķeršanās, kā agrīnajā bērnībā par Staļinu, kas bija līdzīgs saulei. Jau nākošajā rītā viņš piezvanīja un nocitēja divas rindiņas no Helgas krājumiņa:
„Kā pa sadauzītiem stikliem
Eju tālāk soļiem bikliem...”
„Paldies, jūrniek Jurģi, bet spriežot pēc jūsu izskata un valodas, biju pārliecināta, ka lasāt tikai grāmatas par navigāciju un kuģu būvi,” Helga nodūdoja.
„Neskati vīru pēc cepures, vēsta latviešu sakāmvārds,” Jurģis atbildēja un, saņēmis dūšu, turpināja: „Kā jūs uztvertu piedāvājumu izlaist līkumu ar Blaniku?”
„Ai, tādas markas automašīnas nosaukumu dzirdu pirmo reizi. Bet ar lielāko prieku!” – Helga iesaucās.
„Patīkami dzirdēt drosmīgas sievietes atbildi,” Skrotes kungs secināja un Helga bilda, ka mazs brauciens uz tikko atvērto vasaras kafejnīcu Liedags nekādu sevišķu drosmi neprasa, ja vīrtietis ir džentlmenis.
„Piedodu jums šo mazo neprecizitāti, tā sievietei piestāv, to esmu lasījis kādā Egila Lukanska grāmatā,” locis turpināja un paskaidroja, ka Blaniks ir planieris, būtu diezgan pagrūti nosēdināt pie ieejas kafejnīcā.”
„Ak, aitiņa!” muzeja darbiniece paškritiski atzinās un jautāja, kad vēsturiskais notikums realizēsies.
„Sestdien, ja vēja ātrums sekundē nepārsniegs lidojuma drošības normu, brauksim uz mūsu planieristu klubu.”
„Tātad rītdien! Nāksies gurķu skābēšanu atlikt uz svētdienu,” viņa piekrita.
„Okei, kur piebraukt?” Jurģis kļuva lietišķs.
„Blaniku pie manas mājas nosēdināt būtu neiespējami. Pasta iela ir visai šaura.” Iesmiedamās paskaidroja Helga.
„Satriecošā sieviete, deviņos piebraukšu ar fordiņu.”
„Stop, nekādā gadījumā nevēlos jūs satriekt, būtu žēl, ja osta zaudētu profesionālu loci, tādēļ humānisma vārdā atteikšos no tikšanās,” Helga ārkārtīgi nopietni paziņoja.
„Kas varētu būt vēl humānāk, kā aiziet pie tēviem no dzejnieces rokas!” Jurģis bija pārliecināts, „lūdzu, nosauciet savas mītnes numuru.”
„Trīspadsmit, azartiskais vīrieti, gaidīšu,” Helga smaidot paziņoja.
… Mazā, ņiprā lidmašīnīte Wilga uzrāva Blanik planieri debesīs vajadzīgajā augstumā un trose atkabinājās. Aizlidojušās Wilgas motora skaņa pamazām noklusa un šaurajā kabīnē, sēžot viens aiz otra, viņi klausījās, kā aiz pleksiglasa jumta miermīlīgi šalkoja vējš un kaut kur aizrautīgi skanēja cīruļa dziesma, bet kilometru zemāk vasaras pilnbriedā zaļi jo zaļi rāmi elpoja pļavas un viļņoja labības lauki.
„Tu esi ģeniāls randiņu rīkotājs,” no redzētā un dzirdētā izjusti atzina Helga un lūdza, lai Jurģis arī viņu uzrunā vienskaitlī. Vīrietis, šķiet, saklausīja no debesīm plūstošo Ave Maria melodiju un teica: „Paldies, tas bija saprātīgi. Lūdzu, paskaties pa labi, tur laistās Durbes ezers. Ja planierī uzvedīsies kā rātna meitene, izvizināšu ar motorlaivu.”
„Tencinu, neatvairāmais vīrieti, bet pēc mēneša no karadienesta atgriezīsies mans līgavainis, kaut gan viņš pārtrauca ar mani sazināties pirms pusgada. Ko iesāksim?” balsij saminstinoties, atzinās Helga, klusībā zūdoties, ka šos vārdus viņai pietrūka spēka pasacīt dienu ātrāk.
Pēc smaga, ieilguša klusuma brīža Jurģis mazliet piesmakušā balsī sacīja: „Frančiem ir paruna – ko vēlas sieviete, vēlas Dievs.”
„Paldies, labais cilvēk,” pasažiere klusi sacīja.
Pēc pāris stundām viņš atveda Helgu uz Pasta ielu. Atomašīnai apstājoties, Helga jautāja: „Varbūt uznāksi? Pagaidām dzīvoju viena.”
„Pēc tam būs vēl grūtāk,” Jurģis teica un ieslēdza aizdedzi.
… Ave Maria ērģelēs apklusa. Minūti nogaidījis, vīrietis piecēlās no sola un devās uz kāpņu pusi, lai meistaram pateiktos par aizkustinošā skaņdarba atkārtošanu.
… Jurģis pamodās, jo jūlija saules gaisma pludoja telpā un arī gultā. Noskanēja atslēga un durvīs stāvēja no naktsmaiņas pārbraukusī dzīvesbiedre.
„Kad, pie joda, tu iemācījies spēlēt Ave Maria uz ērģelēm?! Es noklausījos piecas reizes pēc kārtas.” vēl būdams miega un sapņa varā, viņš jautāja.
„Katra sieviete ir kā Ave Maria vīrieša mūžā, sapņotāj.” atbildēja Vijolīte.
