Dzejas balss ar ironijas ēnu

 

Džena Andersone. Pilsētas putni. Dzeja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2026.

 

Dženas Andersones dzeja ir uzrakstīta bastarda formā, tā šo žanru savulaik nodēvējis Dr.philol. Kārlis Vērdiņš un veltījis tai izsmeļošu zinātnisko pētījumu. Dženas dzeja Vērdiņa grāmatā nav analizēta – viņa vēl tikai veidojās un tuvojās dzejai, taču tai noteikti atradīsies nopietna vieta turpmāko dzejprozas pētnieku referātos un zinātniskajos darbos. Dzeja kā proza un proza kā dzeja tā kā brīvais liberālis pieteikusi savas tiesības uz patstāvību un jādomā – to var katrs interpretēt no savas sapratnes kalniem vai lejām. Ja dzeja un proza saplūst tik organiski, ka robeža starp abām kļūst nosacīta.

Pirmais, izteikti autobiogrāfiskā vīzē no dvēseles noplēstais dzejproziskais stāstījums emocionāli satriec – tikai dzejā iespējama tik nāvīgi šķelt miesu ar žiletēm, tik brīvi atkailināt jūtu dzīvi. Atklāsme prasa turpinājumu, paskaidrojumu un pārējie dzejoļi arī ir kā paskaidrojumi, postskriptumi piedzīvotajam un nule dvēselē nobriedušajam. Krājuma redaktors Ilmārs Šlāpins jau ieved autores labirintā:

Šī krājuma asi veido poēmas „biogrāfija” un „pilsētas putni”, bet piepilda seši tematiski bloki: „vilšanās”, „skumjas”, „bailes”, „dusmas”, „kauns” un „vaina”. Materializējot un personalizējot, burtiski ieskatoties acīs nepatīkamajām sajūtām, kļūst iespējams tās saprast un pārvarēt.

Izlasot šo skaidrojumu vēl negribas noticēt klupieniem pār sāpju sliekšņiem. Taču nenobīsties – kas dzīvi zina, tie izturēs, kas mīl piena upes ķīseļa krastos, tie, iespējams, aizrīsies, ieraugot uz ļodzīga krēsla nomestas aizgājušo dienu skrandas. Dženas dzeja necenšas būt „skaista” tradicionālā izpratnē. Tā neveido lirisku harmoniju – drīzāk telpu, kurā sadzīvo par spīti visam piedzīvotajam sapratne par ievainojamību, absurdu, vientulību, sociālo pārgurumu, popkultūras izsmējību un ļoti, ļoti trauslu cilvēcību:

taču tagad jūs abi pirmo reizi
tu dzīvē viņš nāvē mīlat savus tuvāk sevī
bet darāt to paralēli viens otram
nesaskaroties (12. lpp.)

Mūsdienu latviešu literatūras vidē Dženas dzeja ir pārsteidzoši savrupa, tā vienlaikus ir pēcčakiski urbāni nervoza, maigi ironiska, eksistenciāli ievainota un izteikti vizuāla. Varbūt vairs tikai dzejā ir vērts diegu pa diegam izvilkt atmiņas. (15. lpp.) Un pieraudāt pilnu vannu. (25. lpp.) Taču pirms tam jānokļūst tajā mājā, kur satikt sevi un savu iekšējo balsi.

Un dzejnieces balsij ir īpašs tembrs. Viņas maigums ir intelektuāli distancēts, it kā auksts sistēmas vērojums un vienlaikus gandrīz katrā dzejolī ar ironijas piešprici, ar klusu, saprotošu smiekliņu. Emocijas ir jāsajūt lasītājam, jo tās tiek pasniegtas netieši caur priekšmetiem, telpu, kustībām, mikroainām. Mūsdienīgi un efektīgi lielveikala skūpsts ceļo cauri anonīmai tirdzniecības telpai kā pazaudēta cilvēcība gandrīz kā kinokadrā: eskalators, veikals, kasiere, ierēdnis, kafejnīca, grāmatvede un visbeidzot runcis. Kad skūpstu paķer putni, jo viņi nezina, cik bieži tas jau dzīves burzmu skāris, tāpēc kaķa purnam un lasītājam tas aizvien būs jauns un šķīsts. (21. lpp.) Dzejas pilsētnieciskā Džena domā, ka

vajadzētu vēlēties tādu košu, sarkanu kleitu
kā parkā sēdošai sievietei
vajadzētu vēlēties būt tādai sievietei
sēdošai parkā bez steigas
nu vismaz gribēt tādus matus kā šampūna reklāmā
mazu somiņu un to mikroskopisko sunīti
nē, sunīti tomēr labāk nevajag
sunītis – tā uzreiz ir atbildība (81. lpp.)

Caur Vērmaņparku ejot sastopam milzum daudz tipāžu, tā viņi sastopas dzejas grāmatā, radot postmodernu efektu. Kā kultūras atlūzas vienā apziņas plūsmā līdzās vai garām aizsteidzas gan Disnejs, fīrers, Edīte Piafa, Stīvens Kings krāmu tirgū, beisbols, cimdi, mūzika, mode, kino. Tomēr šie teksti nešķiet mākslīgi intelektuāli. Kultūras fragmentiem piemīt dzīvs nervs, emocionālas atmiņas bez ambīcijām uz kultūrslāņa demon­strēšanu. Veltījumā Edītei Piafai (30. lpp.) dzejniece skūpsta vietā izmet enkuru.

Bailēm arī veltīta vesela nodaļa. Dzejas sirds baidās būt īsta, taču pilsēta vakarā uzvelk naktskreklu un bailes no sava maiguma un pakļāvības uz mirkli aizmieg. Es nevēlējos skraidīt pa Dženas pagātnes muzeja krātuvi (16. lpp.) es tajā tiku laipnu, bet skarbu roku ievesta. Viņa piedāvāja skatīt dvēseles amnestijas anatomiju, sajust, ka bailēm ir raupji cimdi, auksti un glumi kā mencu liemeņi. (35. lpp.) Vērot kā spoguļos mirdz breketes, kā uz mirkli pazūd bailes un atkal tās piezogas kā kauna jūtas, un dzejniece pārmeklē grāmatnīcas, tirgus un antikvariātus un izpērk grāmatas ar saviem autogrāfiem (69. lpp.).

Nodaļa „Pilsētas putni” (45.-54. lpp.) ir savdabīga himna urbānajai melanholijai. „Lūgums nomazgāt rokas pirms aptaustīt spārnus” ataino ievainojamību gandrīz tverami. Savukārt: „nebarot putnus manas sirds pagalmos” ir brīnišķīga metafora veltīta emocionālai atkarībai: ja kādu pieradina pie maiguma, viņš vairs neprot izdzīvot bez tā.

Putni ir it visi, kas spēj pacelties spārnos, arī cilvēki, jo sapņos viņi spēj lidot. Putni ir ierauti trauksmainā ritmā, garās dienas emocionāli nogurdina, brīžiem samulsina un spiež maldīties. Vien paceļoties virs pilsētas jumtiem iespējams atslēgties no ikdienības un atrast sevi. Šajā nodaļā jūtama pilsētas vientulība, sociālais nogurums, cilvēku savstarpējā atsvešinātība. Dzejniece zina, ka putni ir imūni pret cilvēku jūtām, tie nezina, kad pasaulē ienāca ļaunums, kas notika ar Kainu un Ābelu. Un tomēr arī pilsētas putns vēro notiekošo, pat ja nav vērts viņam svinēt savu dzimšanas dienu.

Dzejniece par to nerunā traģiski, drīzāk mazliet nogurušā, smalki ironiskā toņkārtā. Dzejolī par daudzbērnu māti restorānā ir gandrīz nežēlīgs sociāls novērojums: „par laimi vientuļās mātes ir tik steidzīgas, ka neatstāj pat drupačas zvirbuļiem”. Tas ir tumšs, ļoti precīzs sociāls tēls, kur ironija robežojas ar eksistenciālām skumjām.

Dzejas valoda ir citāda nekā klasiski ierastā; tā ir elastīga, antimuzikāla, asociatīva, vizuāli precīza. Tai piemīt liels spēks. Īpaši raksturīgi ir rindās sagriezti jeb sadalīti gari teikumi bez pieturzīmju disciplīnas, plūstoša doma, asociāciju ķēdes, pēkšņi tēlu lēcieni. Ļaušanās apziņas plūsmai, iekšējā ritma kontrole, domas mugurkaula noturēšana. Ļoti spēcīgi darbojas detaļas, neierasti salīdzinājumi un tēlu raksturojumi. Vēl es pievērsu uzmanību dzejnieces prasmei radīt skaņu, stingri uzsvērt identificēšanos ar to: „es esmu tā dīvainā skaņa” (41. lpp.) – gandrīz vai metafiziska atklāsme. Nevis par cilvēku, seju, raksturu, biogrāfiju, bet gandrīz nemanāmu, taču klātesošu, mazliet spokainu sirreālu sarkasmu.

Laiks atgriezties pie bastarda tēmas. Grāmatā ir viens dzejolis, kas veltīts Jānim Rokpelnim. Šeit saskatu viņas dzejas konsultanta un skolotāja doto uzdevumu – uzrakstīt dzejoli. Ritmisku, atskaņotu un tomēr brīvu. Dženai padodas arī dzejprozas lielākā atšķirība no prozas teksta – satvert aiz Feniksa astes iekšējo ritmu, muzikalitāti, iekšējo sižetu. Dzejas būtību var salīdzināt ar septiņu nošu burvību, no kurām rodas pasakaini daudz melodiju. Arī dzejproza var uzvesties kā notis bastarda rokās, bet šodien tai jau jābūt ar izkoptu eleganci.

Mūsdienu dzejā bieži sastopamas divas galējības: vai nu pārlieku konceptuāls aukstums, vai arī neapstrādāta emociju izliešana. Džena Andersone šobrīd staigā pa vidu. Viņas dzejas cilvēks domā, bet neteoretizē, ir jūtīgs, taču nekļūst sentimentāls, ir skarbs, tomēr apzinās maiguma spēku. Viņai ir balss, kuras pavadonis ir viegla ironijas ēna. Un tas ir dzejas krājuma spēks.

Eva Mārtuža