Cilvēcības caurstrāvots mūžs

 

Es savu dzīvošanu ierakstu vēstulēs. Ilzes Indrānes vēstules laikabiedriem. Ievada autore un sakārtotāja Dace Zvirgzdiņa. Madris, 2025

 

Pērngada nogalē pie lasītājiem nonāca dziļi personiska rakstnieces Ilzes Indrānes (īst. vārdā Undīna Jātniece, (1927.23.IV-2025.12.II) dvēseles atklāsmes grāmata, respektīvi, gara radiniekiem rakstītās vēstules (1947-2018).

Tās paaudzes cilvēkiem, kas vēl dzīvi un, vēstures sniegputeņos neiestrēguši, nesabradāti, zemē neiemīdīti, mēģināja noturēties stāvus, nesdami uz saviem pleciem katrs savu dzīves nastu, tā, iespējams, sāpīgi cirtīs pušu atmiņu brūces, bet viņu tehnoloģijas laikmeta mazbērnu un viņu turpinātāju paaudzei nenogurusi atgādinās, cik bagāta var tapt dvēsele pat visbargākajos dzīves negaisos, ja vien tā nepieļaus aizaugt senču noblietētajai takai uz latviešu tautas garīguma dievnamu, kurā nebeigs skanēt rakstnieces novēlējums: lai visiem tiek tā laime – svētā bijībā iet apkārt savai tēvuzemei, celtnēm un drupām, tīrumiem, dārziem un cilvēku likteņiem, pierakstīt, saglabāt tikumus: Dievs, Daba, Darbs. (267. lpp.)

Ar šo nozīmīgo iespieddarbu, ko Dace Zvirgzdiņa, Madonas novada kultūrvēstures izcilā lietpratēja, I. Indrānes uzticības persona un viņas pašaizliedzīgā palīdze gadu desmitu garumā, ar lielu pietāti un rūpību atlases veidā izveidojusi no gandrīz sešsimt lappušu biezā rakstnieces epistolārā mantojuma, lasītājs saņēmis unikālu ieskatu viņas domāšanas anatomijā. Divu pretēju ideoloģiju sadurā nodzīvotajā mūžā rakstnieces piedzīvotais un pārdzīvotais tālu pārsniedz visa personiskā apjomu un kļuvis par tautas likteņgaitas liecinieku.

Vēstuļu kopums savā poligrāfiskajā noformējumā (dizaina un maketa veidotājs Mārtiņš Plotka) pārtapis skaistā mākslas darbā. Ārējais veidols harmonē ar D. Zvirgzdiņas pārdomāti un mērķtiecīgi veidoto grāmatas struktūru. Vēstules sakārtotas septiņās nodaļās gadu gredzenu hronoloģiskajā secībā; tās vienu no otras vizuāli atdala atvērums sēpijas tehnikā. Uz tā titullapas zem nodaļas nosaukuma par moto izraudzīts konkrētas vēstules neliels fragments, kas nodaļas robežās kalpo par tādu kā kontekstuālu atslēgvārdu. Zem tā lasāms informatīvs kopsavilkums par attiecīgā laika posma atbilstīgajām rakstnieces mācību un darba gaitām, publikācijām preses izdevumos, sabiedriskajām aktivitātēm, publicētajiem daiļdarbiem – stāstiem, lugām, bērnu grāmatām, romāniem –, kā arī par priekiem un zaudējumu sāpēm ģimenē un tuvinieku vidū. No prettitula lapas pretī raugās rakstnieces ar roku rakstītās vēstules fragmenta fotoreprodukcija – kā laika mūžības un cilvēka dzīves gājuma īslaicības nostalģiska atgādne. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar fotogrāfijām iz rakstnieces dzīves, sākot ar 1946. vai 1947. gadu.

Nevilcinoties šepat piebildīšu, ka, jo tālāk ar lasīšanu, jo nešaubīgāk nāk atskārta, ka tikai visas vēstules kopā uz lasītāju iedarbojas kā monolīta vienība, un, sākot ar nodaļu Starp bērniem un mazbērniem (1998-2002), līdz pat grāmatas pēdējai lappusei, savā kulminācijā izverd ar katarses spēku. Ir bezgala smagi dzīvot līdzi šai rakstnieces skumjas rezignācijas apvēdītajai nepielūdzamajai aiziešanas nojautai – TUR un prom... Vēstules jālasa, nesecējot tās šķipsnu pa šķipsnai, bet jāļauj tām iedarboties uz sevi kā kompaktai mūža guvuma vērtības apziņai – bez aizspriedumiem un ar sirds absolūto dzirdi, lai izprastu rakstnieces dzīves laimi un traģiku.

Visā šajā iespaidīgajā dzīvošanas izstāstā priekšplānā izvirzās galvenā pamatlīnija – I. Indrāne kā rakstniece. To determinē viņas introvertā savrupnieces iedaba jeb iztēles trakums, kas viņu jau kopš bērnības moka un vajā (110. lpp.). Ar pirmo cieši, pat nedalāmi, kopā savijas otrā tēma, proti, ar sirdi un dvēseli būt ģimenes cilvēkam – sievai, mātei, vecmāmiņai, pilnībā uzņemoties atbildību par visām no tā izrietošajām sociālajām un komunālajām sekām. Starp abām, dabiski, veidojas berze, kas rada teju neatrisināmu dilemmu. Hroniskais laika trūkums, kas dažkārt kavē daiļdarba noslīpēšanu līdz pašas gribas nosacītajam briedumam, rada vislielāko postu rakstnieces darba mūžā. Bet rūpes un raizes par bērnu un mazbērnu gaitām un likteņiem savukārt ir neatņemama I.Indrānes eksistences daļa. Kur nu vēl visi pārējie rakstnieces dzīves ceļos sastaptie rūpju bērni – kara bēģļu bāreņi vai likteņa varā pamestie, ieskaitot pašas audžumeitu Viju Avotiņu, kā arī tie, kas, savā ķermenī slimību iesprostoti, ar ābeļzieda cerību acīs tiecās pretī rakstnieces sirds gaismai! Tas ir tāds sāpju slieksnis, tāda posta ainava, ka dažbrīd lasot aizmiglojas skatiens, jo nekas taču tā netraumē mentālo līdzsvaru kā bērnu ciešanas. Taču bez visa tā viņas sāpju biķeris nebūtu piepildīts, un cauri laikiem nemainīga paliek rakstnieces atziņa: Pieredzot sāpes, var uzrakstīt vairāk nekā dzīvojot priekā un labklājībā. Mana rakstīšana balstīta dzīves bagātībā (I. Mukānes intervija, Latvijas Radio portāls Dzīvesstils, 13.05.2017).

Rakstnieces pašas un viņas kolēģu pedagoģiskajā darbā gūtā pieredze, kā arī (ne)pārciestie zaudējumi personīgajā dzīvē savukārt raisījuši neapklusināmu vēlmi – materiāli un morāli sniegt atbalstu dzīves grūtdieņiem un traģēdiju skartajiem. Ar to, var sacīt, ir formulēts vēstuļu diskursa dominējošais princips: rakstnieces sīkstā tiece izdzīvot sevī dzīvi tās tūkstošveides pilnasinīgumā – kā saules apspīdētajā, tā rūpestu, sāpju apēnotajā. Kādai ļoti emocionāli rakstītai vēstulei V. Lasmanei (1916-2018) I.Indrāne pievienojusi kartīti, kuras atvērumā lasāmi sekojoši vārdi: Esmu tak bagāta – tā mierinu un priecinu sevi. Ar rūpēm un sāpēm, nemieru un darbu apkrauta viena mūža garumā (185. lpp.). Tādējādi rakstniece pati sev radījusi neizsīkstošu domu un ideju avotu, kurā autobiogrāfiskais cieši sastiegrojies ar fiktīvo. Bet vēstuļu recipientam ir jāvar to visu izlaist caur savas vienatnības dziļumiem, lai apziņā saglabātos viņas dvēselē iededzinātā sāpju stigma.

Ar Valentīni Lasmani (1916-2018), leģendārās Lidijas Doroņinas-Lasmanes (*28.07.1916) brāļa sievu (abas bijušas aktīvas nacionālās pretošanās kustības dalībnieces), I.Indrāne personīgi bija iepazinusies Stokholmā 1994. gada martā. Izrīkojumos, kuros viņa piedalījās divās ciemu nedēļās, rakstniece spējusi atgūt pašapziņu, ka nav nekāda padomju saslauka, ka viņas grāmatas lasa, mīl un gudri vērtē (168. lpp.). Tomēr dzīvelīgais negantais aizdomīgums, kas, rakstniecei zīmju valodā (semiotiski) izsakoties, disputu kaujās starp trauku mazgātājiem aiz lielajiem ūdeņiem un tiem, kas caur pad[omju] gaļasmašīnu caurlaisti, no jauna bija uzliesmojis, viņā gruzdējis vissāpīgāk (187.-191. lpp). Jo savā rakstniecībai veltītajā mūžā viņa aizvien tiekusies atklāt lauku cilvēka ideālu, tādu kas savu zemi mīl, kopj un godbijīgi novāc ražu, lai viņa sētā turpinātos paaudzes un saglabātos tauta. Un – lai tā dzīvotu gara gaismā un turētos pie katra saullēkta. 

Apropos, ar V. Lasmani I. Indrāni saistījusi nopietna sirdslieta – rūpe par Olgas Taubes alias trimdas rakstnieces Annas Dagdas (1915-1996) dzejas dvēseli, proti, par viņas literārā mantojuma saglabāšanu un izdošanu Latvijā, kam iestrādes Zviedrijā koordinējusi V. Lasmane. Viņa ir arī tas labais gars, kas gudri, dziļi iejūtīgi analizē emigrantu traģēdiju, gan atgriešanos dzimtenē, gan tur paliekot (245. lpp.). Tas pieder pie jau augšminētās tēmas, bet šeit ir runa par I. Indrānes romānu Putnu stunda (1996), proti, tā neizpratnes sakarā.

Lindai Šmitei (1970), skolotājai un rakstniecei, savai tiešajai mantiniecei literatūrā, tuvai domāšanas veidā un stilā, I. Indrāne novēlējusi sava mūža ētisko testamentu:

 

Es atkal esmu tikai rakstniece (..) – mans pienākums un mana sūtība ir rakstīt par cilvēka sāpēm, cerībām, pievilšanos, traģisko apziņu par vienīgā mūža īsumu, kurā tomēr jānodzīvo godīgs mūžs. Tā aizgājusī, tā nopeltā un nolādētā padomju iekārta nespēja visus latviešus padarīt par nodevējiem, mankurtiem, slepkavām. Nespēja, jo Dievs stāvēja nomodā un pasaulē dzīvoja brīnišķīgas mīlestības, uzticības, cerības, cerības, cerības... taisni tāpat kā šodien. (..) Arī intervijā ar V. Jugāni (“Karogā“) es spītīgi apgalvoju, ka ne no kā neatsakos un netaisos ne pārrakstīt, ne uzlabot savus darbus, ne taisnoties, ne kādam piedošanu lūgties; par to Radītājs bija man lēmis dzīvot tādā laikmetā, uzturēt dzīvu latviešu valodu un cilvēcības tikumus (194. lpp.).

Kopš apmēram 1998. gada I.Indrānes vēstulēs saklausu krītam pirmās  retās lietus lāses, kas dabā ir arī brīdinājums par barga laika tuvošanos; rakstnieces (pensionāres!) dzīvē tās liecina par materiālā, arī veselības stāvokļa pasliktināšanos lielo laika griežu priekšvakarā, kam seko drūma izmisuma pilns noskaņojums. Bet ap gadsimta miju, kad mūžības kamols tinas apkārt jau gadiem liels (285. lpp.), I. Indrānes sarak^­­stē aizvien nomācošāks kļūst viņas iekšējais nemiers par dzimtas atvasēm: bērni aug, un aizvien smagāk domāt par viņu nākotni šai tirgus sabiedrībā, kur visās jomās valda šīs attiecības (253. lpp.). Prieks par mazbērnu panākumiem mācībās, studijās, par viņu muzikālajiem talantiem gan neizpaliek, tomēr tas aizvien mijas ar dvēseles rūgtumu par to, cik strauji sabiedrībā pieņemas spēkā gara nabadzība, kas nosaka visas prioritātes, vajadzības, nepieciešamības (284. lpp.).

Apbrīnojami, ka ikreiz un it visur, kur prieks ar bēdām kopā savīts (V. Grēviņš), rakstniece enerģiju saviem rakstāmajiem darbiem aizvien spējusi atjaunot no pašas rakstura nelokāmības un morālā spēka pārliecības.  Vecums šai ziņā arī ir milzīgs atziņu un bagātību kalns, kaut tikai pietiktu garīgā spēka un gaišuma fiziskām sāpēm pāri tikt (321. lpp.) Līdz pēdējai varēšanai viņā radošo dzirksti uztur sirdsapziņas bauslis: Rakstniekam jāraksta pāri laikmetiem nezūdošais, cilvēciskais, dievišķīgais (324. lpp.).

2007. gadā nāca klajā I. Indrānes pēdējais lielprozas darbs – Dievsunīši. Tas veltīts lauku ļaudīm, kas uztur šo zemi dzīvu, zaļu ziedošu, kas ir ar mieru tai mīlestībā kalpot. Romāns savdabīgs: fragmentos, miniatūrās, vēstulēs, ietverts mirkļa lielums pretī mūža īslaicīgai niecībai, augstāko cilvēcisko jūtu un tikumu kopums, kas uztur Dievlīdzību pāri laikmetu politiskiem un saimnieciskiem grautiņiem. Sižetiski – divu cilvēku ziedēšana ābelēs, rozēs, ievās: traģiska ģimenē, bērnos, mūžīga zemē, debesīs (316. lpp.).

 

Aizverot vēstuļgrāmatas pēdējo lappusi, godbijībā pateicos Dacei Zvirgzdiņai par šajā izdevumā ieguldīto sirdsdarbu, kas devis mums vienreizēju iespēju iedziļināties I. Indrānes domu pasaules fundamentālajās vērtībās, izprotot un uzturot sevī rakstnieces alegorisko novēlējumu: Turamies pie saulesstara! (319. lpp.)

 

 

Gundega Zēhauza