Inga Raipala

 

MEŽSARGA MEITA BARBA

 

 

Autoostas kafejnīcā pie konditorejas letes stāvēja ļoti gara auguma sieviete. Pārējo apmeklētāju uzmanību varēja piesaistīt viņas izskats. Garais, pareizāk sakot, taisnais augums bija ietērpts tumši zaļā sūnu krāsas īsā mētelī, galvā tādas pašas krāsas mednieku stila cepure, tievās kājas garos, pieguļošos brūnādas zābakos. Klāt vēl mugursoma mēteļa krāsā. Koptēls liecināja par stipru saiti ar mežu. Bālā plānā seja daļēji slēpās zem neizteiksmīgām brillēm un cepures. Nopirkusi simts gramus viskija un pīrāgu ar kāpostiem, viņa apsēdās pie loga.

Šogad bija neparasti silts janvāris. Tautā mīlētais meteorologs aizgūtnēm varēs klāstīt par kārtējiem siltuma rekordiem. Iedzērusi malku viskija un uzkodusi pīrāgu, Barba vēroja notiekošo aiz nespodrā loga. Kanāla netīrajā ūdenī plunčājās pīles. Pāri kanālam uz tramvaja pieturas nojumes tupēja lielās jūras kaijas un vaktēja barību. Dīvaini. Rīgas jūras līcī viņa nekad nebija redzējusi šos lielos putnus, tikai mazās kaijas. Lielās jūras skaistules bija kļuvušas par Centrāltirgus apkārtnes reketierēm. Prom no pieturas Daugavas virzienā devās sieviete un vīrietis. Viņi kaut ko meklēja savos maisiņos. Lielās jūras kaijas, apmēram divdesmit, cerēdamas uz kārumiem, sekoja viņiem, aplenca, lidinājās virs galvām. No malas izskatījās draudīgi. Barba atcerējās Hičkoka putnus.

Kopš tās dienas, kad notika lielā nelaime, bija pagājis krietns laiciņš. Tēvs bija godam paglabāts un mantojuma lietas sakārtotas. Zaudējuma sāpe bija it kā pierimusi, bet nu brauciens turp atkal uzplēsa dzīt sākušās dvēseles rētas. Barba bija saņēmusies sakārtot no tēva mantoto īpašumu. No mājas bija palikusi apdegušu drupu kaudze ar skursteni, pirtiņa, medību māja un mežs. Atbrīvojusies no darba važām, Barba varēja justies brīva kā putns. Tikai mantotais īpašums spārnus vilka uz leju. Pamatīgi vilka. Kam viņai tas?! Atbilžu nebija. Pagaidām.

Ceļš līdz īpašumam Ziemeļkurzemē nebija pārāk tāls. Barba negribēja ne lasīt, ne glāstīt telefonu. Viņai labpatika vērot jūrmalciemus, kas sekoja viens aiz otra. Pie dažām mājām nebija noņemti Ziemassvētku rotājumi. Dienas gaismā uz netīrā sniega fona tie izskatījās nepievilcīgi. Viņa bija dzirdējusi, ka vienu ceļa posmu sauc par garo jūdzi. Nez kāpēc.

Tikai nesen Barba bija izlasījusi skaidrojumu savam vārdam: īsts dzīvsudrabs, lec un spriņģo, lēkā un aizdrāžas, ej nu saķer pasaules vējos, ja kādam laimējas, to var dēvēt par veiksminieku. Ne nu lēkāja, ne spriņģoja. Bija pilnīgi rāma. Vienīgi aizdrāzās uz Luksemburgu, kur nostrādāja divpadsmit gadus Eiropas Savienības tiesā par tulku. Neviens viņu nesaķēra, nevienam nebija palaimējies. Aizdrāzās, jo kaimiņiene Tīna, vīriešu medniece, atņēma viņai kārtējo pielūdzēju. Sirds nesalūza, tikai ieplaisāja. Dziļi ieplaisāja. Latvijā esot divdesmit Barbas. Maz gan. Būtu jātaisa Barbu salidojums. Pašai vārds likās smags. Drīzāk piestāvētu raganai, kas lēkātu, spriņģotu, drāztos ar pasaules vējiem.

Pagasta pieturā Barbu sagaidīja vietējais mežzinis Ivaars ar baltu džipu dubļu notašķītiem sāniem. Būdams īsts kurzemnieks, viņš aprāva vārdiem galotnes un patskaņus stiepa divtik un trīstik. Līdz Barbas īpašumam bija labs ceļa gabals cauri mežam. Pa ceļam Ivaars stāstīja, ka tā saucamie Eiropas ceļi Latvijas mežos bija sataisīti, taču vislabākās baraviku vietas izpostītas. Mežzinis lielījās, ka viņš dabūjis balvu par to, ka viņam ir lielākie raaag  Ziemeļkurzemē. Barba iekšēji smējās. Jā, patiesi. Sieva bija uzlikusi Ivaaram lielus raaagus, un nomedījis viņš bija briedi ar vislielākiem raaagiem. Ko lai sieviete dara, kad vīrs vai nu pa mežu dauzās, vai ezerā sēž, vai ar draugiem visīti ņem iekšā.

Pa izdangāto ceļu braucēji nonāca galā. Barba te nebija bijusi vairāk kā divpadsmit gadus, kopš pameta dzimteni. Skats bija baiss un nepatīkams. Ne tikai krāsmatas to veidoja. Puslokā pretim mednieku mājai bija izvietotas pārnakšņošanas vietas: smago mašīnu kabīnes, vagoniņi, dīvainas konstrukcijas būdas. Tieši pretim mednieku mājai stāvēja telefona būdiņa aizkrāsotiem stikliem sarkanā krāsā ar uzrakstu TUALETE.

Ivaars teica, ka nākošā dienā saradīsies mednieki. Pats pukojās, ka tagad mednieki medības pārvēršot lielā dzeršanā un meitu mīlēšanā, parasti kādam esot līdzi mīļākā. Mednieku kolektīvā esot sieviete medniece, izbijusi balerīna, maza un tieviņa, bet gana sīksta, ja jau ar večiem var kopā medīt. Pret viņu vīriešiem esot liels tabu.

Šķiroties, Ivaars pabrīdināja, ka beidzot arī Kurzemē esot redzēts pirmais lācis, tieši šajā medību sektorā. Uz Barbas jautājumu, ko darīt, ja ierodas lācis, Ivaars atsmēja – skaiti tautas dziesmas un atkāpies atmuguriski, tikai lācim acīs neskaties. Ja paspēj, var ielīst mednieku mājas vīna pagrabā.

Barba bija plānojusi ievākties mednieku mājā, bet vairs tam nebija nozīmes. Gana laba būs pirtiņa. Tikai nemierīgu viņu darīja gaidāmā mednieku ierašanās. Salējusi katlā no akas atnestos ūdeņos, Barba iekūra pirts krāsni. Pasmēlusi silteno ūdeni, viņa noberza lāvu, nomazgāja mazo lodziņu. Tad izslaucīja grīdas pirtī un priekštelpā. Krēslas stundā viņa aizgāja līdz medību mājai, paņēma matraci un segas, dažus brieža gaļas konservus, sveci un no pagraba pudeli vīna. Pirtiņa bija veca un priekštelpas durvis plānas, bet ar varenu krampi aizbultējamas. Aizsardzībai noderēs cirvis un krāsns kruķis. Pret zvēriem un piedzērušiem medniekiem.

Izkarsējusies uz lāvas un nopērusies ar vecu slotu, Barba atslāba. Atcerējās, kā tēvs bērnībā viņu un māsīcas uz lāvas aplaistīja ar aukstu ūdeni. Kā viņas spiedza! Un vienmēr to gaidīja. Aptinusies ar dvieli, Barba pavēra pirts priekšnama durvis, ielaida vēsumu. Sviedru lāses bija pārklājušas seju un kaklu, pilēja uz krūtīm un ritēja uz leju. Daži malki auksta vīna dzesēja Barbu. Viņa paskatījās uz konservu bundžu. Nē. Viņa neēdīs. Ne tagad. Viņas ķermenis pamazām atdzisa un sirds pagarināja sitienu intervālu. Sajūtas bija neaprakstāmas.

Barba pamodās lielā rītā. Nogulējusi visu nakti bez pamošanās. Atpakaļejoši ieslēdzās bailes par lāci. Tad viņa sāka domāt par balerīnu mednieci. Kāda mārrutka pēc? Vai tādā veidā meklē kopienas izjūtu un socializēšanos? Kad atbrauks, Barba viņu izjautās.

Vakarā sāka ierasties mednieki. Kurš ar džipu, kurš ar vecu golfu. Barbai noslēpties nebija nozīmes un nebija kur. Viņa iznāca no pirtiņas. No džipa izkāpa trīs vīri Barbas vecumā. Stādījās priekšā kā Vikucis, Garais un Ivo. Tas pirmais esot mednieku kolektīva vadītājs. Tad iztūļājās Vecais, vīrs ļoti cienījamā vecumā. Ar golfu bija atbraucis Kapteinis. Pagalmā ielīgoja volvo. No tā izkāpa sīka auguma sieviete, laikam balerīna, nodomāja Barba, un … Tīna. Tīna!!! Jupis viņu rāvis! Vīriešu medniece! Vecā kara mauka!

Notikušajam bija divpadsmit gadu noilgums, visam bija jābūt pārsāpētam. Bet nu atkal! Vecās rētas īdēja. Barba saņēma sevi rokās. Pa šiem gadiem desmitiem reižu viņa bija pārdomājusi scenāriju, kā atriebties Tīnai. Aiziet ciemos ar viskiju, piedzirdīt viņu un aizejot apgāzt sveci uz galda. Vienkārši. Vecā koka māja nodegtu kā sērkociņš. Kopā ar Tīnu. Paradīzē man netikt, secināja Barba, domās ļoti grēkojusi.

Barba bija rezervēta, bet Tīna metās viņai ap kaklu, kaut bija stipri īsāka. Barba pat nepieliecās. Sasveicinoties Barba iepazinās ar balerīnu, par Ilzīti saucot. Tīna kā parasti vienmēr un visur jutās kā galvenā persona. Aicināja uz mednieku māju sagriezt uzkodiņas. Barba nesteidzās.

Lai nebūtu jārunā ar Tīnu, Barba grieza gaļu un iztaujāja Ilzīti. Viņa esot pilsētas meitene, ar kuru dzīve izspēlējusi lielu joku. Pilnīgi nejauši tikusi uzaicināta uz dzinējmedībām par dzinēju. Tas bijis starts. Vispirms pabeidza kursus Safari Klubā. Medības un viss, kas ar to saistās, barības aizvešana uz barotavām dzīvnieku piebarošanai, sāls un minerālvielu kluču nodrošināšana, skatu torņu būvēšana un bebru dambju likvidēšana dodot viņai emocijas, enerģiju un piederības sajūtu. Viņa sajutusi medību kaifu. Medības ir process, dzīvesveids un pasaules uztvere. Gaides medībās ir laiks pasēdēt klusumā un padomāt par dzīvi, sakārtot domas, baudīt dabas skaistumu, ieklausīties meža skaņās, sajust smaržas. Latvijā starp divdesmit tūkstošiem vīru esot piecsimt sievietes mednieces. Sabiedrībā esot stulbi stereotipi par dāmām medniecēm. Pirmajās bebru medībās viens mednieks teica, ka kopā ar bisi viņa izskatās pēc Rembo. Nesen medībās dabūjusi zilu aci divas reizes. Pirmoreiz bisei uzlikusi optisko tēmekli un piespiedusi cieši pie acs, ko nevar darīt, un šāvusi, atsitienā acs zila. Otrreiz tas pats, tikai ar karabīni. Vīri pārsmējušies.

Viegli reibuši, sanāca mednieki. Vikucis sāka pārliecināt Barbu, ka viņai jāturpina tēva tradīcijas. Barba atcerējās, kā bērnībā spēlējās ar lūša, caunas un lapsas ādām, tās bija tik mīkstas paijājot. Mammas gatavotās vakariņas no meža dzīvnieku gaļas bija ļoti gardas. Barba bija gājusi līdzi tēvam uz stirnāzi. Cik tā jūnija novakare bija fantastiska! Pļavā pie meža iznāca vairākas stirnu kazas, aļņu govs ar diviem teļiem. Tēvs nešāva. Pēdējā laikā tēvs lika slazdus caunām un meklēja briežu nomestos ragus. Par caunādām un ragiem varēja dabūt labu naudu.

Iejaucās Garais, jautādams, vai Barba ir ēdusi meža kuiļa vai brieža buļļa pautus, esot izcils baudījums garšas kārpiņām. Viņa atbildēja noraidoši. Atcerējās reizi, kad brālēns bija nopircis konservētus jēra pautus. No tā skata vien viņai palika slikti.

Vikucis stāstīja, ka delikatese ir aļņa purns, vītināta aļņa gaļa, kūpināta bebra aste un zupa no marinētiem kauliem. Ierasta lieta esot brieža, aļņa, bebra un mežacūkas gaļa.

Vecais Barbai paskaidroja, ka kursos iemācīs šaut ar gludstobru un vītņstobru bisēm. Labs esot pusautomāts dzinējmedībām, kloķējamā karabīne gaides medībām, bet putnu medībām viņš varot viņai uzdāvināt 16. kalibra franču bisi, jo līdz medību beigām viņam palikuši vien daži metri.

Kapteinis lauzītā latviešu valodā stāstīja, ka caunas uzbrūkot pat stirnas telītēm. Lapu mežos aug maz ozolu, jo mežacūkas apēdot zīles, bet lapu kokiem apgrauž mizu, lai būtu asāka berzēšanās. Lapsas patiešām esot nekaunības un apķērības simbols, jo dzīvo svešās alās, rāpjas kokos, lien uz vēdera un ēd pat kukaiņus. Tikai vilks, kā pasakās, esot lapsas lielākais ienaidnieks.

Vecais turpināja par vilkiem. Pirms vairākiem gadiem kaimiņu pagastā sirojis vilku bars. Barvedis esot bijis vecs vilks uz trim kājām. Bijuši tik nekaunīgi, ka pie mājām pieķēdētos suņus izgrauzuši no ķēdēm un aiznesuši uz mežu. Diezgan ilgi sirojuši, kamēr vairāki mednieku kolektīvi saorganizējušies un baru likvidējuši. Galvenais esot barvedi nošaut.

Pie galda Garo visi sauca par āmriju, negausi un rīmu. Viņš bija ne tikai garš, bet arī dūšīgs. Ēda daudz un bez apstājas. Vecais paskaidroja Barbai, ka par āmriju saucot dzīvnieku, ar neglītu ķermeni un spalvainām pēdām. Latvijā pēdējais esot redzēts 1876.gadā. Barba apjuka. Braucot šurp, garajā jūdzē viņa tālumā redzēja pāri ceļam pārejot dīvainu dzīvnieku, tā kā lāci, tā kā lielu suni. Pēc Vecā teiktā, ka āmrija kustas lokiem kūleņodams un tīdamies, Barba pie sevis nodomāja, ka tas varēja būt āmrija, bet muti vaļā nevēra.

Barbai griezās galva. Tīnas ierašanās un mednieku stāsti bija viņu nogurdinājuši. Viņai vispār nepatika sveši cilvēki. Barba negāja uz lieliem koncertiem, vairījās no cilvēku burzmas. Braukšana pārpildītā  satiksmes līdzeklī uzdzina stresu. Viņa sāka  bažīties, ka pamazām kļūst par sociopāti.

Iedzērusi krietnu malku viskija, Barba apreiba. Bija laiks doties prom. Neatskatoties viņa devās uz pirtiņu, aizkrampēja durvis un nodzēsa gaismu.

Barbu pamodināja dūmu smaka. Samiegojusies atkrampēja pirtiņas durvis. Dega viena no mednieku būdām. Liesmas laizīja durvis no iekšpuses un gar malām lauzās uz āru. Barba paķēra cirvi, pieskrēja un izsita logu. Zem loga uz lažas puskaila gulēja Tīna. Tālāk būdas dziļumā krāca Vikucis. Barba pavilka Tīnas galvu uz loga pusi, tad abas rokas aizbāza zem viņas padusēm un vilka, cik vien bija spēka. Tīna pamodās un, neko nesaprazdama, sāka pretoties. Ak tu, vecā kara mauka, dusmojās Barba. Izvilkusi Tīnu, Barba sāka kliegt un aurot, cik vien spēja, jo saprata, ka Vikuci viņai neizvilkt. No vagoniņa izrampājās Garais. Ieraudzīdams Barbu, puspliko Tīnu un liesmas ap būdas durvīm, viņš nokrita netīrajā, slapjajā sniegā, izvārtījās, cēlās augšā un taranēja degošās būdas durvis. Situācija bija šausmīga, taču komisku to darīja skats, kad Garais no degošās būdas izvilka pliku augumā mazo, apaļīgo Vikuci, kura rudais apspalvojums un mati bija apsviluši, un viņš smirdēja pēc apdedzināta surķa. Saradās arī pārējie. Cits aiz cita smēla no mucām ūdeni un lēja virsū būdai. Barba aizvilka Tīnu uz pirtiņu. Nogāza uz lāvas un lēja virsū no katla silteno ūdeni. Atžilbusi, Tīna metās ap kaklu Barbai un sāka skaļi raudāt. Būs labi, mierināja Barba, būs labi.