jūtami personisks krājums

 

Anna Auziņa. Kāpostu zupa. Rīga: Neputns, 2025

 

Jādomā, Annas Auziņas vārds latviešu dzejas lasītājiem komentārus neprasa – jau ar pirmo krājumu Atšķirtie dārzi (1995) Auziņa ienāk latviešu dzejas telpā ar dzejas tēla krāsainību un sievišķu emocionalitāti. Pēc tam seko krājums Slēpotāji bučojas sniegā (2001), Es izskatījos laimīga (210) un Annas pūra govs (2017).

Pēc ilgāka klusuma Auziņas piektajā dzejoļu krājumā Kāpostu zupa (2025) apkopoti dzejas teksti, kas sarakstīti no 2019-2024. gadam. Uzreiz arī jāpaskaidro, ka krājuma iekārtojums ir savdabīgs – klasiskā variantā atšķirts, tas ir dzejoļu krājums ar 55 lapām, nodaļām, gana plašu balto telpu, kas atstāta starp tekstiem, bet krājumam ir arī otra puse, kas atklājas, to vārda vistiešākajā nozīmē apgriežot otrādi, tas ir „Pielikums. Poēma par personības traucējumiem”, kur konceptuālisma estētikā ir atrodama poēma ar dažādiem medicīniskiem tekstiem, papildināta ar Auziņas rakstītiem dienasgrāmatas fragmentiem. Krājuma otrā puse veidota konceptuālās dzejas tradīcijās. Būtiski, ka krājumā šīs divas it kā atšķirīgās dzejas tradīcijas ir veiksmīgi saskaņotas, veidojot nevis disharmoniju, bet bināro opozīciju sistēmu. Laikam īsi jāpaskaidro konceptuālās dzejas jēdziens – tas ir virziens ar dzejas galveno akcentu uz ideju vai koncepciju, mazāk ņemot vērā tradicionālo dzejai raksturīgo izteik­smes formu vai autora personīgajām izjūtām. Dzeja tiek veidota nevis no pieredzes vai iedvesmas, bet gan tekstam tiek pārveidotas, sakārtotas, atlasītas jau esošu tekstu daļas, piemēram, no dokumentiem, interneta materiāliem, laikrakstiem u.c.

Šajā krājuma daļā Auziņa atklāj mazu bērnu mātes ikdienu dienasgrāmatas formā, sapludinot to ar mašīnraksta tekstiem par uzmanības deficīta sindromu, psihiskās veselības traucējumiem. Personiskas un intīmais pret distancēto, formālo klīnisko aprakstu, papildina un turpina krājuma pirmajā daļā esošo.

Tomēr krājuma klasiskajā pusē tiek veidota viengabalaina, bet vienlaikus krāsaina dzejas telpa, kur priekšplānā izvirzīti vairāki būtiski atslēgsimboli, ar kuriem šo krājumu atslēgt. Viens no tiem ir cilvēka dzīve, kura reizēm nebūt nav viegla šīs zemes virsū, kur cilvēciskais vājums un vienlaikus arī cilvēciskais spēks ir tas, kas veido krājuma būtisku kodola daļu.

Kāpostu zupa ir jūtami personisks krājums, kur autore acīmredzami nav baidījusies atklāties lasītājam daudz dziļāk un izvērstāk nekā iepriekšējos dzejas izdevumos, ļaujot iejusties dažādās liriskā tēla niansēs un līdzpārdzīvot. Valodas dažādība un daudzslāņainība, kā arī šajā gadījumā jāsaka mākslinieka Armanda Zelča veidotais grāmatas dizains papildina krājuma kopējo konceptu un organiski saslēdzas ar tā saturisko pusi – sakrālo un profāno, miesisko un garīgo, tagadni un pagātni.

Šeit arī veidojas otrs krājuma atslēgsimbols, proti, binārās opozīcijas sakrālais/profānais, miesiskais/garīgais, tagadne un pagātne, meita/māte, meita/tēvs. Auziņa tēlo sievietes pasauli – saikni ar bērniem, bērnu likteni; būtisks akcents ir mātes loma, proti, gan liriskās varones kā mātes, gan arī liriskās varones un viņas mātes attiecības, kur centrāli tiek ieskicēts laika nepielūdzamais ritējums, kas ir ceļojums novecošanā un nāvē. Bet vienlaikus arī Auziņa runā par intīmu un ļoti dziļu mīlestību, kas pat nav pretstats profānajai ikdienai, neatņemamam momentam ikvienā sadzīvē, ik vienās attiecībās, bet gan drīzāk šī profānā sakrālā puse kā dzejolī „Tie ir palagi” (16. lp.), gan arī dzejolī „Mūsu mīlestība ir iemiesojusies” (17. lp.).

Krājums kopumā ir iedalīts nosacītās vienpadsmit daļās, lai gan tik pat īsos dzejas tekstus, kas veido šo nosacīto dalījumu, var uztvert kā starpspēles starp vienu kopēju, plašāku tēmu, par ko jau minēju kā krājumu monumentālāko atslēgu.

Krājums sākas ar dzejoli „Ceļojums”, kur tiek uzskaitītas vietas, kas vēl pastāv vai kas vairs nepastāv, ievedot pagātnes un tagadnes konceptā un noslēdzas ar teikumu „kur nezināmā dzīlēs jauno iegūsim” (9. lp.). Te laikam jāpiezīmē, ka šis Auziņas krājums ir arī gana daudzdimensionāls visdažādākajiem lasījumiem, visdažādākajiem lasītājiem, katram atrodot kādu citu atslēgu šī krājuma uztverē. Taču jēdziens ceļojums ir gana simbolisks arī šī krājuma kontekstā – ceļojums kur? Ceļojums cauri ļoti intīmām atmiņām, kas pārvērstas dzejas tekstā, tādējādi iezīmējot liriskā varoņa iniciāciju pasaulē, kura, kā jau iepriekš minēju, nebūt vienmēr ir jauka un patīkama, taču svarīgais akcents šeit, iespējams, ir krājuma pēdējās lapas teksts – bērna rokrakstā pateiktais „apskauj mani arī tad ja esmu aizmidzis” (55. lp.). Kamēr vien ir kāds, kas to uzraksta un kamēr vien ir kāds, kas to spēj izdarīt, ar pasauli nav tik slikti.

Krājums turpinās ar nodaļu, kur autore sāk risināt krājumā caurvijošo meitas motīvu „es esmu Imanta meita ar spožu spalu” (10. lp.) ieved lasītāju liriskajā „Ir tāda dzeja kā negaiss” un turpinās ar konceptuālo dzejoli „Audzināšana”, atsaucot atmiņā dažādus kultūrvēsturiskus fenomenus, kur ikviens, jādomā, atradīs arī savu pagātni, līdz noslēdzas ar dzejoli „Man labāk patīk dzejoļi par veciem kungiem”, caur alūzijām un atsaucēm uz reālām personām nonākot pie personiskā „un vienlaikus ienīstu šos vecos vīrus par to, ka viņi nav mans papiņš” (14. lp.). Tālāk seko „es esmu Irinas meita no tumšzaļās dzelmes”, nodaļa, kurā jo sevišķi tieši tiek risināts mīlestības motīvs, kas veido ceļojuma turpinājumu; tālāk seko nodaļa, kurā ir tikai viens dzejolis „Litānija naudai”, izmantojot sakrālā teksta stilistiku, autore runā par naudu kā profānā, bet vienlaikus arī kā patērētājsabiedrības sakrālā aspektu, kas „visu iešūpini un caurstrāvo” (20. lp.).

Turpinājumā ar nosaukumu „maniem bērniem patīk Kamī” seko krājuma viena no centrālā motīva eskalācija „Elēģija manai mātei”. Auziņa šajā piecu dzejoļu ciklā rāda visdažādākās emocijas – gan dusmas, gan naidu, gan visaptverošu meitas un mātes saikni, ietiecoties mītiski maģiskajā domāšanā un sievietes ambivalentajā tēlā. Māte ir Lielā pirmmāte, no kuras veidojas itin viss. Tēva un mātes pasaule tiek simbolizēta ar jau iepriekš minēto spožā spala, t.i. fiziskā spēka motīvu, kamēr mātes pasaule ir tumšzaļā dzelme, no kuras nāk cita vērtību sistēma, intuīcija, neapzinātais, bet vienmēr klātesošais. Arī mātes nāves motīva kontekstā dzelme ir būtisks aspekts, meitai jūtot saikni ar māti, kura ir dzelmē, pagātnes dzelmē, nāves dzelmē.

Mātes motīvs turpinās arī turpmākajās nodaļās, sevišķi jāpiemin krājuma tituldzejolis „Kāpostu zupa”, kurā tai ir „mātes enerģija” (45. lp.). Ēdiens kā dzīvības spēks, kā zināšanas, kas nodotas no mātes meitai.

Krājums noslēdzas ar dzejoli „4. maijs”, kur cikliskā aplī ieskanas ceļojuma motīvs „Varētu iegulties mētrās, ja līdzās neietu vēl viens bērns (..)” (54. lp.) rāda turpinājumību – liriskā varone pati ir māte un cikls turpināsies.

Krājuma emocionālā intensitāte ir veidota tieši šajos māti un bērnu vienojošajos elementos, ceļojumā laikā un telpā, attiecībās ar cilvēkiem, ar pasauli, kas ne vienmēr ir labvēlīga, bet, kā jau iepriekš minēju – krājuma noslēdzošais teksts „apskauj mani arī tad ja esmu aizmidzis” veido intimitātes un cilvēciskās (kas jau ir pāri pār konkrētas mātes un konkrēta bērna) tuvības maksimālo reprezentāciju.

Ingus Barovskis