Jānis Zālītis

Jānis Zālītis

PAR LATVIEŠU „DZĪŠANOS UZ AMERIKU” UN ASPAZIJAS PIRMO VĪRU

Pārpublicēts un tulkots no Rīgas vācu avīzes Zeitung für Stadt und Land, latviešu Dienas Lapā 1888. gada 23. septembrī – un ne pirmo reizi – parādās ironiski nosodošs raksts par tautiešu „tīri bezprātīgo dzīšanos uz Ameriku”. Šoreiz tam pamatā ziņojums no Kurzemes, Dobeles apriņķa, kur latvieši, „tik no svešiem aģentiem uzkūdīti, atstājot savu tēvu zemi un dodoties uz tāļo, nezināmo zemi. Turienes apgabalā esot izpaudušās valodas, ka Amerikā esot tīra zelta dzīve. Nedz tur maksājama galvas nauda, nedz esot darīšana ar kādu valdi, jo Amerikā esot visi „vienlīdzīgi”. Strādnieku tur esot trūkums, kādēļ viņu algas esot četrkārtīgi tik lielas kā še, zemi varot dabūt par smiekla naudu, un, beidzot, tur esot atļauts pat zagt, tik jāsargājoties, ka nepieķerot”.

„Sliktajam piemēram” kā pirmais izraudzīts netālu no Vircavas mācītājmuižas mītošā atraitņa K. dēls J. – iekoptu māju mantinieks. Bet

„Vēl bezprātīgāki kā šis jaunais K. izstrādājis kāds cits kurzemnieks. Šim bija Zaļās muižas pagastā tiešām brangs īpašums, krietna māja. Zeme bija ļoti auglīga, mājas mūra uzceltas, kuras ar dažas labas muižas mājām varēja konkurēt, – tāds bij šā kurzemnieka, V. kunga, piederums. Turklāt V. vēl priekš neilga laika precējies, apņemdams itin glītu tautu meitu par līgaviņu, kura stipri nodarbojas ar rakstniecību. Te vienu dienu V–am iekrīt prātā doties uz Ameriku. Domāts, darīts. Bet, tā kā lieta ļoti steidzama, tad mājas jāpārdod, – tas arī tiek izdarīts par ļoti lielu maksu, un pats ar tvaikoņa kuģi aizlaižas uz Ameriku. Tikai pats vien – jo sievu atstāj tepat Kurzemē. Proti, vīrs stipri pārliecināts no tam, ka viņa sievai lielas dāvanas priekš rakstniecības, sevišķi dramatiskiem sacerējumiem, un, tā kā latviešu dramatiskā rakstniecība vēl stipri neizkopta, tad viņš domājas parādot vislielāko mīlestību pret savu dzimteni, tad – gan neticami, tomēr tiesa – savu līgaviņu šimbrīžam apņēmies atstāt tepat Kurzemē, kamēr viens pats dodas uz Ameriku – ar nolīgumu, lai viņa tad priekš latviešu teātra saraksta krietnas lugas...”.

Ja „V. kunga” pilnu vārdu mēs pirmajā acu uzmetienā varbūt arī neatšifrēsim, tad viņa dzīvesbiedri, kurai „lielas dāvanas priekš rakstniecības”, uzminēt nebūs grūti – Aspazija. Nē, pagaidām vēl tikai „Daukšu” Rozenbergu-Rozenvaldu vecākā meita, ar provinces ļaudīm tik grūti pieņemamu brīvdomību un pretenzijām uz skatuves spožumu, vīra uzvārdā – Valtere, uz kuras lugu pirmajiem triumfālajiem panākumiem gan vēl daži gadi jāpagaida.

Bet vispirms, tā teikt, Amerikas tēmas plašākā kontekstā, arī par dažiem citiem latviešiem, kuri – tāpat no Kurzemes un tāpat ap 1888. gadu – „dzinušies uz Ameriku”, atstājot tur ne mazāk dziļas un pamanāmas pēdas kā „V. kungs”. Pazīstamākais no tiem – grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks Jēkabs Zībergs (1863-1963), ne tikai sava garā mūža (miris 101. dzīves gadā), bet tieši aktīvās darbošanās dēļ ar cieņu un pateicību dēvēts par „Amerikas latviešu tēvu”. Viņš izdevis pirmo Amerikas latviešu laikrakstu Amerikas Vēstnesis, sastādījis angļu valodas pašmācības grāmatu ar emigrantiem noderīgu vārdnīcu, 1921. gada martā kopā ar Latvijas delegāciju un citiem tautiešu pārstāvjiem iesniedzis Amerikas prezidentam memorandu Latvijas atzīšanai de iure. Un vēl, un vēl; arī vēl pēc Otrā pasaules kara gādājot galvojumus un citādi rūpējoties par bēgļiem no dzimtenes.

Cits „amerikānis” – Jānis Sirms (1863-1930) no Stendes pagasta, kura grāmata Pirmais angļu tulks latviešiem jeb Kā visdrīzākā laikā iemācīties angliski (1895) – ar īsu gramatikas pamatkursu, tematiski sagrupētu vārdnīciņu un dažiem praktiskiem padomiem Amerikas apstākļos – ilgus gadus Latvijā kļūdaini piedēvēta viņa vienaudzim, Dienas Lapas publicistam, valodniekam Jānim Sirmam (1863-1895). Jāņa Sirma izceļošanas iemesli un turpmākais dzīves ceļš dokumentēts dienasgrāmatas piezīmēs, kuru materiāls plaši izmantots Filadelfijas Brīvo latvju biedrības vēstures apcerējumā – Roberta Līduma grāmatā Latvieši – brīvības meklētāji (1973). Starp Jāņa Sirmā nopelniem arī Amerikas Latviešu tautiskās savienības veidošana – Latvijas pirmās brīvvalsts sākumposmā tā aicināja un organizēja ASV latviešus sniegt atbalstu karā izpostītās dzimtenes atjaunošanā.

Nedaudz citādi savu klātbūtni Amerikas krastā apliecinājis Dienas Lapas publikācijā aprakstītais „V. kungs”, konkrētāk – Volguntes (vēlāk Valgundes, mūsdienās – Kalnciema) pagasta „Cīsku” māju saimnieks un ķieģeļu cepļa īpašnieks Vilhelms Maksis (dažviet dēvēts arī par Vili vai Mārtiņu) Valters. Savā ziņā paradoksāli, pat traģikomiski – lai ko arī savā mūžā viņš vēlāk būtu vai nebūtu darījis, ļaužu acīs viņš galvenokārt ir un paliek tikai „Aspazijas pirmais vīrs” (oficiāls apstiprinājums tam, domājams, līdz ar viņu uz tālumiem aizceļojusī laulības apliecība). Ar to gan – vismaz publiski – no vēlākās latviešu dzejas un dramaturģijas klasiķes Aspazijas nevienu atzinīgu vārdu viņš nav sagaidījis. Gluži otrādi: tiešā un vēl vairāk Ēzopa valodā – autobiogrāfijā Mana dzīve, lugās Neaizsniegts mērķis un Zeltīte, romānā Rudens lakstīgala, intervijās un atmiņās – kā garāmejot, bet vienmēr ar naidu un riebumu viņa likusi pamatu joprojām dzīvajam stāstam par dzērāju, kāršu spēlmani, „Daukšu” izsaimniekotāju, slepeni un ļaunprātīgi sievu pametušu vīru. Vēl tad, kad jau pasen skaidri zināms, ka bijušā dzīvesbiedra šīszemes gaitas beigušās, sarunā ar dzejnieci Martu Grimmu viņa „ar neliekuļotām šausmām” atminas „savu pirmo vīru dzērāju Valteri, pie kura izdota tikai 17 gadus veca”. (Sievietes Pasaule, 1935, Nr. 6, 4. lpp.)

Tikai 17 gadus veca? Ja zinām, ka viņas un Valtera laulība noslēgta 1886. gada jūlija sākumā, tad (pat pieņemot par patiesu pašas Aspazijas „izdomāto” dzimšanas dienu 1868., nevis faktiskajā 1865. gadā) vienalga iznāk „drusku” vairāk. Un stāšanās altāra priekšā zīmīga ar vēl pāris būtiskiem biogrāfijas pavērsieniem: trīs dienas pirms kāzām parakstīts līgums, ar kuru viņas dzimtās „Daukšas” par 14 480 sudraba rubļiem nopērk jaunais vīrs, savukārt viņu saderināšanās kartē pirmoreiz ārpus savējo loka parādās Elzas vārds, kas kristītā „Johanna Emīlija Lizete” vietā vēlāk parasti tiks uzskatīts par dzejnieces Aspazijas īsto vārdu.

Neatbilstību netrūkst arī viņu šķiršanās lietā, pie kuras Aspazija nu jau ar sev tuvā jurista un žurnālista, respektīvi, Raiņa, palīdzību ķeras 1896. gada sākumā. Iesniegumā, ar kuru formāli sākas bezvēsts prombūtnē esošas personas meklēšana visās cariskās Krievijas guberņās un kam seko atkārtots laulības šķiršanas pieprasījums, Aspazija cita starpā raksta (tulkots no vācu valodas – J.Z.): „Tā kā esmu uzzinājusi, ka mans vīrs miris jau pirms četriem gadiem, par ko miršanas apliecību drīzumā iegūt tomēr nav cerību..”. Pēc šāda liecinājuma ne bez dīvainībām pieņemts arī 1897. gada 18. februāra Kurzemes konsistorijas spriedums pret Maksi Vilhelmu Valteru „savas sievas ļaunprātīgas pamešanas dēļ”: „..savas laulības šķiršanas lietā sūdzētāja savu laulības šķiršanās prasību pamato uz sekojošo: viņas vīrs ar savu kāršu spēli un izšķērdīgo dzīvi panācis to, ka viņam vajadzējis pārdot viņas pūrā ienesto saimniecību. Pēc tam apsūdzētais esot pazudis ar naudu un, kā viņa esot dzirdējusi, aizbraucis uz Ameriku. Kopš 1888. gada viņa no viņa nekā neesot dzirdējusi..”. Ar šo pašu lēmumu Aspazijai piešķirtas tiesības doties jaunā laulībā, un tā paša gada 21. decembrī (pēc vecā stila) jaunais cietuma mācītājs, vēlāk Satversmes sapulces un vairāku sasaukumu Saeimas deputāts Kārlis Kellers noslēdz Aspazijas un Raiņa savienību, laulību formālo ceremoniju noturot savā dzīvoklī.

Bet Vilhelms Maksis Valters? Vai Jaunajā pasaulē viņš tagad nu būtu dēvējams arī „pa jaunam” – par Viljamu Valteru?

Filadelfijas Brīvo latvju biedrības protokolu grāmatā 1903. gada 3. oktobra ierakstā parādās kāds „M. Valters”, kurš ārkārtas sapulcē ievēlēts par biedrības priekšnieku, tomēr drīz, 21. oktobrī, no amata atteicies, par ko saņēmis sodu trīs dolāru apmērā. Ka šis Valters ir tas pats „mūsu” Valters, jau pieminētajā grāmatā Latvieši – brīvības meklētāji apstiprinājumu sniedz Roberts Līdums, Filadelfijas biedrības ilggadējs (1973-1986) priekšnieks un tās vēstures apkopotājs: 1908. gada 20. jūnija sapulcē biedrība izraudzījusies savus pirmos goda biedrus, trīs no tiem – Fricis Lešinskis, Fricis Dzinters un Fricis Kleins – ir biedrības dibinātāji, ceturtais – V. Valters – „Aspazijas pirmais vīrs”. Lieki piebilst, ka visi viņi Amerikā ieceļojoši no Kurzemes.

1917. gada maijā Filadelfijas Brīvo latvju biedrība atzīmē savu divdesmit piecu gadu jubileju. Jēkaba Zīberga rediģētais Amerikas Vēstnesis divos – 1. un 15. jūnija – numuros informē par svinīgā pasākuma norisi, biedrības tapšanu un paplašināšanos laika gaitā. Par biedrības oficiālo dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1892. gada 22. februāris, kaut tās darbības pirmsākumi meklējami jau pāris gadu agrāk, un tādējādi iznākot, ka filadelfieši uzskatāmi par senāko (un tobrīd turīgāko) latviešu organizāciju Amerikā. (Redakcijas piezīmē, domājams, paša Zīberga personā, gan norādīts, ka vecākā tomēr esot „Bostonas Latviešu palīdzības biedrība”, kas izveidota 1889. gada 24. decembrī). Notikusi arī Filadelfijas Brīvo latvju biedrības dibinātāju un goda biedru sumināšana, to vidū atzīmēts arī klātesošais V. M. Valters.

Vai kādas konkrētākas ziņas par viņu nonākušas arī līdz Latvijas sabiedrībai? Diezin vai, toties 30. gados, kad literatūrvēsturnieks Pēteris Birkerts vāc materiālus Aspazijas biogrāfijai, kāda sarunas ar dzejnieci pieraksta uzmetumā lasāms: „Par Valteri. Māsa bij sevišķi skaista. Šīs māsas meitu nošāva revolūcijā. Valtera māsa vēl atnāca mani apmeklēt, kad dzīvoju Dīķa ielā. Arī Valtera māsai vīrs dzērājs. Nejaukas”. Dīķa ielā 11 (tagad 9) Rainis un Aspazija dzīvoja no 1922. gada līdz 1926. gada rudenim; vēlāk – citā sarunā un par citu tēmu – Birkerts piefiksējis: „Kā gandrīz katru reizi, tā arī šoreiz Aspazija neaizmirst atgādināt par savu bijušo skaistumu. Kaut kādā sakarā viņa piezīmē: 'Nu ja, Rainim jau toreiz visi pārmeta, ka viņš esot apprecējis to skaistāko sievieti Rīgā'.”

Tūlīt pēc Raiņa nāves Amerikā tapusi vēstule, adresēta Jaunāko Ziņu redakcijai Rīgā, Lielā Kalēju ielā 29. Aploksnei diemžēl nogriezta augšmala, kur, visticamāk, bijis nosūtītāja vārds, tomēr zemāk izlasāma vēstules nosūtīšanas vieta „Philadelphia” un „America” un redzams Filadelfijas pasta zīmogs ar datumu – 1929. gada 5. oktobris. Ja pieveram acis uz teksta biezo necenzētas leksikas slāni un nedaudz palabojam arhaisko un svešatnes iespaidoto rakstības veidu, diez vai kādam radīsies šaubas, ka šādi, ne pārāk izmeklēti vārdi varētu nākt tikai no sirdī dziļi ievainota, sāpināta cilvēka viņa dvēseles izvirduma brīdī:

„Cienijama Redakcija! Pazemīgi lūdzu atļaut šīm rindiņām telpas Jūsu laikrakstā. [..] Tagad atkal pie Velna aizgājis Netīrais Rainis, 1905. g. Melnsimtnieks, Aspazijas baudu draugs, Sociāl demokrātu dievs, Strādnieku Rīkļu Griezējs, bet žīdu karsts aizstāvis, kaut gan Žīdi par Raini tikai tik daudz deva, cik viņu kabatu intereses to paģērēja...

Šis netīrais Rainis (Pleekshna) bija tik netīrs, ka nevarēja godīgi apsievoties, bet Maukojās ar cita vīra sievu Aspaziju...Šīs sievietes pareizais vārds ir Elsa Walter, viņas vīrs dzīvo America, un viņa ir no vīra aizbēgusi, par lietas pareizību katris var pārliecināties sarakstoties ar vīru, Aspazijas vārdu viņa pieņēmusi, kad sākusi Maukoties ar netīro Raini...

Raini negodā vis visa Latviešu Tauta, kā Jūsu Avīze to vēsta, bet viņu godā tikai izbijušo Baronu zābak tīrītāji un Sulaiņi, kuri ir tagadējās Latvijas Diplomāti un Pelēkie Baroni un kuri cer iegūt Raiņa sazagtos namus un tad vest atkal Netīru Maucenieku dzīvi ar Aspaziju (Elsa Walter).

Arī Tēlnieks Julijus Miesniek kungs, Brīvības iela 34 dz. 7, kurš pagatavo Raiņa Ģīmi un netīro roku, laikam cer kādreiz tikt Aspazijai galā. Nabaga Tēlnieks!!! ja Tev nebij godīga darba, tad ar šitāda netīra Maucenieka Masku gan tev nevajadzēja nodarboties, laj jau tas darbs paliek Dr. Kalniņam un G. Zemgalim, kuru apakš spilvens Aspazija ir bijusi un būs nākotnē...

Cars nenosauca ielas savu Mauku vārdos, bet tagadējie Latvijas Valdnieki tā dara. Lūdzu citus laikrakstus nodrukāt tālāk...”.

Paraksta vietā – „Amerikas Progresīvie Strādnieki”, kaut „strādnieks” laikam gan te būs tikai viens. Valtera rokās, cik noprotams, nonācis Jaunāko Ziņu 1929. gada 13. septembra numurs, kurā daudz publikāciju sakarā ar Raiņa nāvi, arī lakoniska ziņa, ka tēlnieks Jūlijs Miesnieks noņēmis dzejnieka pēcnāves masku. Jautājums tikai, kādēļ tieši Miesnieks izpelnījies tādu nosodījumu, ja jau iepriekš – 12. septembra vakarā – to pašu darījis Gustavs Šķilters, kas arī atzīmēts Jaunākajās Ziņās.

Bet Aspazija, kura it kā „aizbēgusi” no sava vīra? Laikam jau tomēr toreiz pastāvējusi kāda noruna vai apsolījums, ka viņa vēlāk pievienosies vīram tālumā; pati taču autobiogrāfijā Mana dzīve raksta, ka, lai arī pierunāta, tomēr pavadījusi Valteru līdz Žagarei, bet atceļā viņai uzmācies rentnieks Strazdiņš „ar nepieņemamiem priekšlikumiem”, tā ka nācies bēgt mežā. Ja dikti gribas, var taču notikumu gaitu iztulkot arī no šādas puses.

Publiski Valtera vārds Latvijā visskaļāk tiek daudzināts, kad 1932. gada pavasarī no Filadelfijas pienākusi vēsts, ka „Viljams Valters pirms apmēram 3 mēnešiem izgājis no mājām, pēc kam tur vairs līdz šim nav atgriezies, un vēl pašreiz neviens filadelfietis nezin un nevar iedomāties, kur Valters būtu palicis”. Laikraksta Pēdējā Brīdī korespondents Šokoladio (Ernests Blekte) devies pie dzejnieces viņas mājvietā Baznīcas ielā, kur runa gan bijusi arī par viņas nākotnes nodomiem, bet visvairāk, protams, par Valteru, to skaitā par Rīgā izplatītām baumām, ka pirms dažiem gadiem Valters it kā saņēmis no Aspazijas vēstuli ar aicinājumu atgriezties pie viņas.

Atskatoties pagātnē, sarunbiedre žurnālistam atkārto detaļās atšķirīgu, tomēr kopumā jau zināmo stāstu par dzērāju vīru: „Valteram toreiz bija prāvi parādi un viņš stipri mīlēja „iemest”, tādu niķi arī vēlāk neatstāja. Sava vīra īsto dabu es, jauns un toreiz nepiedzīvojis meitēns, atšifrēju jau pēc divām nedēļām no mūsu nodibinātās kopdzīves, bet jau pēc pusgada es no viņa šķīros uz visiem laikiem. [..] Drīz pēc tam Valters, parādnieku vajāts, aizbraucis uz Ameriku, kur dzīvojis līdz pašam pēdējam laikam.” Aspazija noliedz, ka būtu rakstījusi vai citādi kā saukusi bijušo vīru atpakaļ. Viņa vēl piezīmē, ka Valters tagad būšot apmēram 70 gadus vecs, strādājis kā vienkāršs melnstrādnieks, pēdējā laikā cietis trūkumu. Turklāt viņš „gan pēdējos gados ir rakstījis maniem Rīgas paziņām dažādas neglītas vēstules, visādi lamādams nelaiķi Raini, kurš it kā – kas, protams, muļķība – atņēmis viņam, īstam vīram, viņa sievu u. tml.”

Nākamajā, 27. aprīļa, numurā Šokoladio Pēdējā Brīdī devis vārdu arī Valtera tuviniekiem Rīgā, Gogoļa (tagad Emīlijas Benjamiņas) ielā 8/10, – viņu viedoklis, zināma lieta, atšķiras no Aspazijas paustā: „Veciem Valteriem Volguntes pag[astā] pirms tam, kad Aspazija Vili apprecējusi, bijušas prāvas (ap 250 pūrvietām) lauku mājas „Cīskas” ar ķieģeļu cepli, kas atrodas uz pašiem Lielupes krastiem. Šīs mājas palika dēlam Vilim, kas, nodibinot laulības dzīvi ar Aspaziju, savas dzimtsmājas ar cepli pārdevis, jo vajadzējis izmaksāt attiecīgo daļu no savām mājām tās līdzmantiniekiem. Bet galvenokārt Vilis bijis spiests „Cīskas” pārdot tamdēļ, lai ar iegūto kapitālu glābtu savas jaunās sieviņas-dzejnieces vecāku „Daukšu” māju toreiz stipri paputējušo saimniecību. Aspazijas tēvs, bet nevis viņas toreizējais vīrs, kā Aspazija saka, bijis [..] – liels dzērājs, kas naktīs, dzejnieces mātei nezinot, slepus esot „skapējis” prom uz tuvējo Spradžu krogu maisus ar labību, lai vēlāk varētu atkal krietni „iemest”. Tā, kaut arī jaunais znots Vilis ienesis un ieguldījis „Daukšās” daudz naudas, tomēr mājas neesot varēts noturēt, un arī tās vēlāk nācās pārdot. Pēc tam Aspazijas vecāki pārcēlušies Jelgavā, kur tie nebūt neesot dzīvojuši trūcīgi. Dārtai Aupman (jābūt: Aufman – J.Z.), dzim. Valter, Aspazija ir skolas biedre, jo abas esot apmeklējušas vienā laikā Jelgavas ģimnāziju. Dzejnieces nākošais vīrs Vilis gājis Jelgavas reālskolā. Vilis, kā jau volgunietis, bijis lēnas, klusas dabas cilvēks un sapņojis par kārtīgu ģimenes dzīvi. [..] Aspazijai Zaļeniekos bijis daudz pielūdzēju, tādēļ Vilis, kas dzejnieci stipri mīlējis, bieži kļuvis greizsirdīgs. Tā kā Aspazijas pielūdzēji nav devuši miera viņas pirmā vīra greizsirdībai, tad dzejniece esot ieteikusi savam Vilim aizceļot uz Ameriku, pēc tam viņam sekošot arī viņa – Aspazija. Vilis savai jaunai mīļotai sieviņai esot paklausījis un pēc 2 g. kopdzīves – bet nevis pusgada, kā Aspazija apgalvoja, – likumīgā laulībā devies viens pats bez sievas pāri okeānam. Aspazija tomēr solījumu neesot turējusi un vīram svešās zemēs nesekojusi. Vēlāk dzejniece uz vīra ilgās prombūtnes pamata no V. Valtera šķīrusies, kaut arī tagad pēdējais vēl Amerikā skaitoties laulībā ar Aspaziju (?). Neesot arī taisnība, ka Valteram aiz okeāna pēdējā laikā slikti gājis. Viņš esot Filadelfijas latviešu biedrības sekretārs un strādājot kādas fabrikas kantorī pie rakstu darbiem, bet ne kā vienkāršs strādnieks. Pašreiz Vilim Valteram esot jau 72 gadi. Tas, ka Valters rakstījis uz Rīgu par Raini diezgan nesmukas lietas, tikai pierādot, ka Vilis vēl tagad, ja vien viņš vēl dzīvs, neesot pret Aspaziju vienaldzīgs.”

Pēdējā Brīdī publikācijai pievienotas arī fotogrāfijas: Maksis Vilhelms jaunības gados un mūža novakarē, viņa māsa Dārta (Doroteja), „kurai savs galantēriju un rotaļlietu veikals”, un māsasmeita Alma Puršelija (citviet – Puršelis vai Purželis) – tās vīram Jānim Riepnieku un Turgeņeva (tagad Vilhelma Purvīša) ielas stūrī „nams un fabrika”, precīzāk gan – paliela metālapstrādes un remonta darbnīca ar izaicinošu nosaukumu – „Demons”.

Vēl no citiem avotiem mēģināsim nedaudz ielūkoties arī dažos viņu dzīves notikumos, jo vairāk tādēļ, ka izrādās, arī no turienes kāda biogrāfijas līnija ved uz Ameriku.

„Jānis Puršelis un Jūlija Alma Aufman” 1911. gada vasarā uzsaukti Jelgavas pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā, bet „Jānis Toma dēls Purželis un Alma Jura meita Aufman” 1923. gada 18. janvārī pie pazīstamā Rīgas notāra Kreicberga noslēguši savstarpēju laulības līgumu. Almas aktivitātes vienbrīd iesniegušās arī politikas laukā: 1931. gadā no „Latvijas sieviešu apvienības saraksta” viņa kandidējusi Rīgas pilsētas domes vēlēšanās, drīz pēc tam – līdzās ar Elzu Klaustiņu, Annu Rūmani-Ķeniņu, Zentu Mauriņu un citiem pazīstamiem vārdiem – arī ceturtās Saeimas vēlēšanās.

1933. gada rudenī kādas „materiālas klizmas” sakarā Alma Puršele atkal pieminēta kopā ar Aspaziju, neaizmirstot atgādināt, ka „Aspazija, kā zināms, vēl pirms iepazīšanās ar Raini apprecējās ar Valteri, kurš aizbrauca vēlāk uz Ameriku un tagad skaitās tur kā bez vēsts pazudis” (Pēdējā Brīdī, 1933, 24. oktobrī.). Tiesu palāta nesen ir caurskatījusi un noraidījusi Anetes Blau prasību pret Aspaziju par zaudējumu piedziņu bankrotējušā apgāda „Daile un Darbs” (kurā Rainis formāli ieņēma direktora vietu un par kuru tiesvedība turpinājās līdz pat 1940. gadam) lietā. Savukārt Valtera māsasmeita pirms trim gadiem „uz savu lepno namu” izrakstījusi 60 tūkstošu latu vērtu obligāciju, kuru nu daļēji izdevies atgūt. Drīz gan seko nepatīkams turpinājums, par ko 1934. gada 26. aprīlī Pēdējā Brīdī raksta kā par „traģēdijas pēdējo cēlienu uz apsūdzēto sola”: „Savā laikā Almai Puršelis piederēja nams, kura vērtība bija liela. Iesākušās ģimenes nesaskaņas, viņai vajadzējis šķirties no vīra. Baidīdamās, ka namu neiegūst vīrs, viņa pagatavojusi obligācijas par 60 000 ls un tās gribējusi realizēt.[..] Šinī laikā nams iestidzis parādos. Tas nonācis ūtrupē un pārdots. Pēc nama pārdošanas nelaimīgā kārtā no trepēm novēlies kāds kareivis, kas nosities. Policija sastādījusi protokolu pret Puršeli, un viņai bij jāstājas tiesas priekšā. [..] Šinī lietā kā liecinieks figurēja arī bij[ušais] pilsētas būvju inspektors inž[enieris] Čaule, kas tagad izcieš 12 gadu spaidu darbu sodu par spiegošanu. Viņš noliecinājis, ka Puršelis namu pārbūvējusi bez pilsētas valdes atļaujas. Nu P[uršelei] draudēja augstākais soda mērs: bez pilsētas valdes atļaujas ierīkota dzīvojamā ēka fabrikas telpās, nevērīga trepju ierīkošana utt. [..] Tiesa Puršeli notiesāja uz 6 mēnešiem cietumā”.

Te nepieciešams kaut neliels paskaidrojums par Rīgas pilsētas būvinženieri Jāni Čauli, 1905. gada revolucionāro notikumu dalībnieku, vēlāk trimdinieku, kurš īsti pirms Raiņa un Aspazijas atgriešanās no Šveices bija viesojies pie viņiem Kastaņolā. 1933. gada jūnijā Politpārvalde, sadarbojusies ar Armijas štāba slepeno nodaļu, atklāja plašu spiegu tīklu, kurš jau kopš 1925. gada bija vācis konfidenciālas ziņas par valsts aizsardzības sistēmu. Uz ielas tika aizturēts arī Čaule, galvaspilsētā plaši pazīstams un ieredzēts cilvēks ar ārēji nevainojamu reputāciju; viņš cita starpā bija arī viens no Latvijas (nelegālās) Komunistiskās partijas izdevniecības „Daile un Darbs” (1920-1929) īpašniekiem.

Skatoties no malas, gluži kā šūpoļu ritmā veiksmes un neveiksmes mijušās arī Jāņa Puršeļa gaitās. 1933. gada 13. februārī Jaunākās Ziņas vēstī, ka „plaši pazīstamais sportists” un uzņēmuma „Demons” vadītājs Jānis Puršelis kopā ar kolēģi „izgudrojuši un pārbaudījuši speciālas kurtuves. Tvaika katli, apgādāti ar augšminētām kurtuvēm, dod kurin[āmā] materiāla ietaupījumu no 20-30 proc[entiem], kas sevišķi var interesēt rūpniekus un kuģu īpašniekus.”

Turpmāk gan Jāņa Puršeļa vārds presē biežāk atrodams kriminālo ziņu sadaļā. Viņš kopā ar kādu Izaku Mirasu figurē lietā par obligāciju un vekseļu piesavināšanos vairāku desmitu tūkstošu latu apmērā (vai tā pati Almas Puršeles jau pieminētā tiesāšanās?), par ko sodīts ar desmit mēnešiem cietumā. Nopietnākā apsūdzība – par darbību apvienībā „Pērkoņkrusts”; atreferējot Rīgas apgabaltiesas sēdi, Jaunākās Ziņas 1938. gada 30. maijā raksta: „Interesanta figūra starp apsūdzētiem ir 54 g[adus] v[ecais] Jānis Puršelis. Viņu apsūdz spridzekļa izgatavošanā. Savā mehāniskā darbnīcā, ko Puršelis nosaucis par „Demons”, viņš izgatavojis arī spiedi „pērkoņkrustiešu” nelegālo rakstu iespiešanai. Puršelis kādreiz dzīvojis Amerikā (izcēlums mans – J.Z.) un nodarbojies kādā ķīmijas rūpniecībā, kādēļ viņam arī bijušas zināšanas par sprāgstvielām.” Nākamās dienas numurā Jaunāko Ziņu reportieris apsūdzētā raksturojumu vēl nedaudz papildinājis: „Jānis Puršelis liekas ļoti nevainīgs un visus apvainojumus noliedz. Esot beidzis Amerikā augstskolu ar inženiera grādu un Latvijā viņam bijusi mehāniskā darbnīca. 1935. gada rudenī, kad izgatavots spridzeklis, [..] spridzekļa novietošanas un sprādziena laikā neatradies Rīgā”. Tā vai citādi, bet spriedums viņam ir bargs – četri gadi un seši mēneši spaidu darbos. Nav zināms, cik ilgu laiku nācies pavadīt nebrīvē, bet 1939. gadā Jānis Puršelis kopā ar Almu Puršeli un, cik noprotams, ar 1923. un 1929. gadā dzimušajiem dēliem atrodams repatriēto personu sarakstā.

1932. gada vasarā Latvijā viesojas liela Filadelfijas latviešu ekskursantu grupa pazīstamās sabiedriskās darbinieces Annas Minkas (1882-1960) vadībā. Mums jau zināmais Šokoladio vaicājis viņai arī par Aspazijas pirmo vīru, saņemot atbildi, ka „Valters vēl tagad neesot atradies”. (Pēdējā Brīdī, 1932, 14. jūlijā) Cita starpā Anna Minka vēl dalījusies ar ziņu, ka 1916. gadā, pašai ar ģimeni ierodoties Jaunajā pasaulē, ieceļošanas anketā „bijušas atzīmētas visas tautības, arī leiši, tikai latvju trūcis.”

Gadu desmitus vēlāk, 1989. gadā, Amerikas puse uzaicina Latvijas rakstnieku Zigmundu Skujiņu piedalīties 3x3 nometņu pasākumos Mičiganā un Katskiļos pie Ņujorkas. Trimdas dzejniece Rita Gāle aizved viņu arī uz leģendām apvīto Manhetenas „Elles ķēķi”. Tieši uz turieni arī virzītas cerības atrast kādas senākas un konkrētākas ceļazīmes par tālumos pagaisušajām Aspazijas noniecinātā vīra pēdām. Reālu pieturas punktu nav, toties dzimst ideja par dzejnieces biogrāfijas alternatīvo versiju, kas vēlāk stāstā „Sātana eņģelī” (1996) realizēta tik pārliecinoši, ka vēstījums par „Malstrēma” agrākā īpašnieka – valdgundieša Vilhelma Valtera – „jocīgajos papīros” atšifrētajiem notikumiem arī viena otra nopietna Aspazijas pētnieka prātā vēl ilgi tiek uztverts kā balta patiesība. Kritiķis Jānis Rudzītis Stokholmā gan paliek bez apstiprinājuma par „apvērsumu litertūrzinātnē”, tomēr šoreiz vismaz pie vārda ticis tas cilvēks, „kuru Aspazija kā savas biogrāfijas līķi ir apglabājusi dziļā alā, priekšā aizveļot vēl smagāku klints bluķi nekā savulaik no krusta noņemtajam Pestītājam.”

Šodien, kad par Makša Vilhelma Valtera ierašanos Amerikā liecības iespējams pasmelties arī tīmekļa pasaulē, nepabeigts (un droši vien arī nepabeidzams) palicis tikai skaidrojums par viņa mīklaino pazušanu Filadelfijā no acīm un aiz cilvēka nāves datuma – 1932 – tomēr liekama jautājuma zīme. Zīme, ar kuru tik pārbagāts arī viņa dzimtenē atstātās dzīvesbiedres mūžs.

Juzdamās aizvainota un pievilta, dzejniece Aspazija tā arī nekad vairs neatrod ceļu uz „Daukšu” pusi. 1889. gadā mājas no Valtera nonāk Teobalda Vāgnera īpašumā, kurš tās iznomā Strazdiņam: vai tam pašam, kurš toreiz salmu atraitnei uzmācies mājupceļā no Žagares? Pēc Teobalda Vāgnera nāves „Daukšas” pārņem Pēteris Pauls, kura dēls Ludvigs, jaunstrāvnieks, 1897. gadā spiests atstāt Latviju un dodas trimdā uz Šveici, gadus piecus vēlāk pie viņa medicīnas studiju nolūkos ceļojusi arī māsa Otīlija. Ludviga mazdēls jurists Pēteris Pauls Šveicē ieinteresējies savas dzimtas vēsturē, pamazām nonāk līdz atskārsmei, ka „Daukšas” ir „Elzas Rozenbergas (pseidonīms Aspazija), prominentās latviešu literātes un politiķes, dzimtās mājas, kas kultūras apriņķī ir pavisam pazīstama vieta”. Seko vairāki braucieni uz senču dzimteni, meklējumi arhīvos un 2014. gadā pabeigts manuskripts, ko tagad varam lasīt grāmatā Zeitreisen von und nach Daukšas mit Peter Paul. Viens aplis noslēdzies, bet autors solījis darbu turpināt, un tad jau iespējams, ka starp „Daukšu” iemītnieku paaudzēm atkal tiks pieminēts arī Elzas Valteres vārds.

Jānis Zālītis (1951) – literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors, Rakstnieku savienības biedrs. Piedalījies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma un Imanta Ziedoņa Rakstu sagatavošanā. Sastādītājs, priekšvārda vai pēcvārda autors vairāk nekā piecdesmit grāmatām. Kopkrājumos un presē publicējis daudzus rakstus par latviešu un cittautu literatūras un kultūras vēstures jautājumiem. Monogrāfiju Kam puķe zied... (2021) un Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmārs Rudzītis (2025) autors.