Brīnišķā dzūku balāde

 

Biruta Jonuškaite Maranta, sērija „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi”, no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, izdeva Latvijas Rakstnieku savienība, 2025., 216. lpp.

 

Kopš 2020. gada, kad iznāca Enes Mihkelsones Tornis Guntara Godiņa atdzejojumā, Latvijas Rakstnieku savienība ļoti nopietni ķērusies pie Baltijas Asamblejas balvas^[1] laureātu grāmatu izdošanas. Tās ir ne vien saturiski bagātas, bet arī vizuāli lakoniski skaistas, tapušas Alekseja Muraško mākslinieciskajā noformējumā. Kopumā uz šo brīdi izdotas desmit grāmatas, un, kā grāmatas pēcvārdā saka LRS priekšsēdis Arno Jundze, „sagatavošanā ir vēl divi darbi: Vahura Afanasjeva romāns Serafima un Bogdans un Antana Jonīna dzeju krājums”. Pašā pērnā gada nogalē iznāca jaunākais šīs sērijas izdevums – pazīstamās lietuviešu rakstnieces Birutas Jonuškaites romāns Maranta.

Šī ir neparasti grūti tulkojama grāmata, jo autore to radījusi dzūku izloksnē, mainot stāstītājas, turklāt valoda ir ļoti poētiska. Tulkotāja Emija Grigorjeva ar šo vareno darbu tikusi galā godam, padarot lasīšanu par īstu baudījumu. Nebīšos sacīt, ka šis ir īsts tulkošanas meistarstiķis! Un vēl šī ir grāmata, kuru lasot, notiek pilnīga saplūšana ar tekstu, tā, ka pat vēlāk ir grūti abstrahēties un rakstīt recenziju, piemēram.

Maranta, manuprāt, lielā mērā ir himna aizgājušajam laikam – vismaz Latvijā šis laiks nepārprotami ir pagātnē. Es runāju par zemkopja, zemnieka mūžu, kas pavadīts ciešā sasaistē un atkarībā no dabas spēkiem, gadalaika, paša sapratnes par zemkopību, arīdzan veiksmes un tās piesaukšanas rituāliem, dzimtas pārstāvju čakluma un daudzām citām niansēm, par kurām man kā trešās paaudzes pilsētniecei ir tikai aptuvena nojausma.

Šis ir romāns, kuru vajadzētu lasīt laukos, ar skatu uz sējumiem, ganībām, pļavām. Romāns, kuru lasot tiek atmodinātas zemnieku saknes, lai cik dziļi tās slēptos ikvienā no mums. Jā, protams, arī sieviešu likteņi tajā ir svarīgi, un parasti tiek uzsvērti tieši tie, jo stāstītājas ir sievietes. Taču jau no pirmajām rindām mana sirds nez kāpēc piederēja laukiem kā tādiem, mājām – kuras nemaz netiek precīzi aprakstītas, tomēr ik teikumā ir sajūtams, cik ļoti tām ir piesaistīti visi romāna iemītnieki. Un Taduļam, brālim, kurš laukos saimnieko. Uzticamajam, klusajam, lēnajam. Vēl ik rindiņā klātesošs ir Dievs. Varbūt ne gluži pats, bet viņa svētība. Vai nojausma, ka Viņš ir tepat. Pārlaicīga un drošību radoša sajūta.

Kā jau klājas dzimtas romānam, te ir izcelšanās noslēpumi un neiespējamas attiecības, noslēpumainas kaites, došanās ārpasaulē laimi meklēt, dīvaini bērni un neizlēmīgi pieaugušie, tomēr tas viss kaut kādā mērā ir tikai fons. Īstā dzīve ir tā, ko dzīvo dzimtas nams, vieta, kas satur kopā itin visus. Bet maranta, romānam nosaukumu dāvājušais augs, par kuru tulkotāja ievadā raksta „augs, ko sauc par desmit baušļu augu, citviet – lūgšanu augu. Pienākot naktij, tas pavērš lapas augšup un sakļauj tās kā plaukstas lūgšanai. Dienā nolaiž atkal lejā, atgādinot ticīgo, kas zemojas Dieva priekšā,” šī te man nezināmā maranta, kura, uzmeklēta tīmeklī, izrādās brīnumskaists istabas augs, atgādina Rasu, romāna galveno varoni. It kā trausla un maiga būtne, kura tomēr spēj doties pasaulē, augt un pieņemties ne vien prātā, bet arīdzan sievišķīgā viedumā, pamazām atklājot dzimtas slepenos failus. Tas nav viegls ceļš.

– Kurš man atbildēs, dzed, kas es esmu? Kura dzīvi līdz šim dzīvoju?

– Savējo, vaikeļi, tāpat kā visi, savējo, kādu Dzievs deva, tādu dzīvoji. Un uz tādu arī Viņam jāpadēko. Ej nu savu ceļu un priecājies.

Un pamazām arī lasītājs ierauga un pieņem, ka itin viss šajā dzīvē ir dāvana. Varbūt negribēta, negaidīta, pat nepatīkama, tomēr dāvana. Laimīgs var būt vien tas, kurš visu pieņem nekurnēdams, vai tas, kurš nezina. Varbūt arī tas, kurš ir mēģinājis atklāt sevi pašu un atklājis – lai cik dziļi lūkotos, vienmēr paliek kāds neizzināts stūrītis. Vai tieši tajā slēpjas tā vienīgā atbilde, bez kuras naktīs nenāk miegs? Un kur ir mūsu vieta? Tā īstā vieta, kura kopš dzimšanas tieši mums katram novēlēta. Vai esam tur nonākuši vai steigā paskrējuši tai garām? Un kas ar mums notiks, ja tā?

Romāns pārsteidz un aizkustina, biksta un rosina – un pienāk brīdis, kad, pēdējo lapu aizšķirot, lasītājs ir laukā no Rasas dzimtas stāsta un abām kājām iemircis pats savās pārdomās. Izbrīvējiet tam laiku! Gan lasīšanai, gan pēcsajūtām.

Šī ir grāmata, kuru es noteikti paturēšu savā plauktā un ik pa laikam pārlasīšu – iespējams, ik reizi tajā atrodot ko citu. Pagaidām tas manī uzjunda sāpi par to, ka visa mana dzimta jau izsenis kļuvuši par pilsētniekiem un zināmā mērā zaudējuši attiecības ar māmuļu Zemi, Meža māti, Vēja māti un Jūras māti. Bet varbūt Laimas māte zina, kāpēc tā jābūt.

Pēdējā B. Jonuškaites romāna rindkopa ir tik skaista, ka man gribētos to citēt visā pilnībā. Aprobežošos ar iesākumu un ceru, ka dāvāsiet sev to prieku visu izlasīt pašiem. „Divi kā ar ogli izzīmēti melnalkšņiem, ievām un kārkliem apauguši krasti. Starp tiem žilbinošs baltums. It kā saulē žūtu Dieva krekls, kāri sasūcies Viņa pilnīgo atspulgu.”

Kristīne Ilziņa

 

---

^[1] Baltijas Asamblejas balva dibināta 1994. gadā nolūkā sekmēt literatūras, mākslas un zinātnes izcilāko sasniegumu popularizēšanu Baltijas valstīs. Balvu piešķir ik gadu triju valstu kopīga žūrija par devumu iepriekšējo trīs gadu laikā katram vienas Baltijas valsts literātam, māksliniekam vai zinātniekam. Baltijas Asamblejas balvu literatūrā piešķir romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma autoram.