No tumsas gaisma top. Koda, kas nomierina tekstu

 

Dace Rukšāne. Sarkanais un melnais, un baltais. Zvaigzne ABC, 2025., 192 lpp.

 

Daces Rukšānes Sarkanais un melnais, un baltais ir noslēdzošais darbs četru romānu sērijā par vēsturi sieviešu acīm. Lai atceramies, ka pirmais romāns Krieva āda vēsta par Hruščova periodu, Džikī no 70. gadiem līdz 90. gadu sākumam, Lu-lū un Eņģelis – par 90. gadiem un jaunās tūkstošgades sākumu. Ceturtais romāns sākas 2019. g. septembrī un aptver no vēstures viedokļa ļoti īsu laikposmu – sešus mēnešus – un noslēdzas 2020. g. 13. martā. 

Romāna pasaule lasītājam sākas ar Māra Salēja dzejas moto, kas vēsta par tumsu un vedina domāt par tās materiālo dabu un klātesamību cilvēka dzīvē neatkarīgi no tā, vai cilvēks to saprot un pieņem. Romāns ir par tumsu, tās atzīšanu un pārvēršanu gaismā. Darba struktūru veido prologs, divas daļas, epilogs un galveno personu saraksts. Lasot šo romānu plašākā vēstures un smaržu tetraloģijas kontekstā, rodas sajūta, ka viss darbs Sarkanais un melnais, un baltais ir viens liels epilogs. Tas ir kā soneta noslēdzošā rinda, kurā vēlreiz tiek apstiprināts iepriekš teiktais, kā kopsavilkums, kura uzdevums un pilnvarojums ir atbildēt ilgi neizrunātos jautājumus un atraisīt cieši savilktos sāpju mezglus.

Vēstījuma centrālais notikums ir četru paaudžu sieviešu satikšanās. Mātes, meitas, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa tiek sapulcinātas Emīlijas mājā Liepājā kā izolētā mikrokosmā – nosacīti paralēlā pasaulē, kuras neomulīgās izjūtas kāpina Emīlijas un viņas mājas noslēpumainība un aiz logiem trakojošā vētra. Šī ir īstā vieta, kur tumsu pārvērst par gaismu, atbildēt jautājumus, kas nav atbildami vienas dzīves laikā. Ikdienā problēmas cilvēkam ir pārāk tuvu, tās atrodas vienā plaknē ar cilvēku, uz horizontālas ass un nav pietiekami laika un telpas saskatīt vērtības un lielo dzīves ainu. Tas rada tumsu. Un tikai paceļoties pāri četrām paaudzēm, ir iespējams tumsu pārvērst par gaismu.

Romāna vēstījums rit caur Emīliju, kura prologā uzrunā lasītāju ar apņemšanos izdarīt kādu svarīgu darbu un ir norūpējusies, vai paspēs to veikt. Darba noslēgumā viņa saka: „Turpmāk būs tikai gaisma.” (180. lpp.) Ar to arī ir beigusies tetraloģija, šis romāns un arī Emīlijas uzdevums, teksta turpinājumā palikusi tikai viena neliela nodaļa un epilogs, kuri atgriež lasītāju romāna tagadnē un reālās dzīves īstenībā.

Šo romānu var lasīt kopā vai atsevišķi no pārējiem smaržu romāniem, jo tēlu sistēma ir vienkārša un saprotama, grāmatas beigās ir galveno personu saraksts, kā arī to, kuri darbojas aizskatuvē. Vēstījums ir spraigs, ko panāk darba strukturējums īsās nodaļās. Pirmās daļas vēstītājas ir Annas meitas Gundega, Madara un Ūna, jo šis ir jaunākās paaudzes sieviešu laiks. Otrā daļa ir veidota no 11 nelielām nodaļām un stāsta par to, kas notiek Emīlijas mājās, kur visas satikušās, lai runātu par pagātnes traumām, strīdētos, pieņemtu notikušo un piedotu cita citai. Romāna struktūra palīdz arī saturiski apmest loku un atgriezties pie stāsta sākuma – Emīlijas, aizliegtās mīlestības, vainas apziņas un citiem ar to saistītajiem eksistenciālajiem jautājumiem. Tomēr romāns Sarkanais un melnais, un baltais viens pats lasītājam varētu šķist pārāk aprauts, īss, savdabīgi koncentrēts jeb nepietiekami izvērsts, ja nezinām iepriekšējos romānos atklātās dzīves un laiku. Nesalīdzināmi bagātāku lasīšanas baudījumu var gūt, ja izlasa visas četras grāmatas, izdzīvojot vēsturiskās peripetijas un visu četru paaudžu sieviešu dzīves, atrodot savu tēlu, ar kuru saplūst. Lasītājam varētu rasties arī iebildums pret bieži atlikto patiesības atklāšanās mirkli, kurš salēnina stāstījumu un varētu atsaukt atmiņā dažādu šovu mākslīgos intrigas uzturēšanas paņēmienus. Romāna teksts ir ievelkošs, tas apsola burvību un liek turpināt lasīt, līdz burvība iestājusies. Taču vairāk lasījušajiem šī burvība pienāk paredzami, viss ir kā solīts un ne kripatiņas vairāk, kas varētu radīt zināmu lasīšanas pagurumu, jo teksta valdzinājums sabremzē un tiek apvaldīts, liekot skatīties uz vēstījuma pasauli it kā caur logu, nevis brīvā dabā. Savukārt skatoties no cita punkta, šī autores rakstības īpašība varētu tikt uztverta kā māksliniecisks paņēmiens „nomierināt” tekstu norādot, ka ar šo tetraloģija beidzas. Tādēļ jāpieņem, ka romāna nozīme veidosies katra lasītāja interpretācijā un šī recenzija ir tikai viens no iespējamajiem uztveres variantiem.

Sarkanais un melnais, un baltais turpina tetraloģijas smaržu tēmu, Gundegas, Madaras un Ūnas smaržās un personībās tēlojot šodienas Latvijas dzīvi. Spilgti saskatāms jauniešu dzīvesveids, sevis meklējumi profesionālajās nodarbēs dzimtenē un ārzemēs, dzīves uztvere un runas veids. Gundegas aromāts ir melnais pēc hašiša un dūmiem smaržojošais „Black Afgano”, kurš trāpīgi raksturo no vecākiem materiāli atkarīgo meitu, mākslinieci, kura lieto narkotikas, lai paciestu dzīvi un atkārtoti nemēģinātu no tās aiziet pavisam. Madaras smaržas ir baltas – „Byredo Blanche”, kas uzvēdī bērnības dienu tīrības un viegluma dvesmu un Madaras ilgas pēc vienkāršības un sava bērna par spīti slimībai. Ūna ir jaunākā māsa, tai piederas sarkanais „Baccarat Rouge 540”, kuru Ūna lieto kā vairogu vai cīņas aizsargtērpu, pašai atzīstot, ka tās nav smaržas uz visu mūžu, bet tikai šī brīža aizraušanās gluži tāpat kā citas pārejošās lietas viņas dzīvē. Aromātu virmojums šinī romānā nav tik spēcīgs kā trijos iepriekšējos, šķiet toņi pārvēršas un izbālē, lai beigās izzustu pavisam. Patiesi, noslēgumā māsas zaudē ožu un arī lasītājam ir skaidrs, ka šī romānu sērija ir izgarojusi. Aromāti asociējas ar grāmatas nosaukumā ietvertajām krāsām, kuras ir no smaržām neatkarīgi vizuālie tēli. Sarkanais ir mīlestība, baltais – gaisma, melnais – tumsa. Tas ir galvenais, kas paliek, kad nebūtiskais ir zudis. Un vēl brīvība – atmiņas par sasmaržoto.  Par to visu ir šajā romānā.

 

Laimdota Ločmele