Divas valstis, divas kultūras, daudzi likteņi

 

Sultanova N. Latvija un Azerbaidžāna. Vēsture dzīvesstāstos.// Latvia and Azerbaijan. History through life stories (R.: Zinātne, 2026., 247 lpp.)

 

 

Latvija Baltijā un Azerbaidžāna Kaukāzā – vai maz šīm divām ģeogrāfiski tik attālām valstīm var būt kas vienojošs? Pieļaujams, ka vismaz pirmajā brīdī un ne nieka neapdomājot, cilvēks, kuram tas tiek jautāts, atbildēs noliedzoši. Savukārt kāds, kurš vispirms mazliet apdomāsies, teiks, ka ar Kaukāzu bijis saistīts rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis, jo viņš sarakstījis stāstu krājumus Kaukāza kalnos (1924) un Kaukāza stāsti (1-2; 1927).

Izpētei par latviešu un azerbaidžāņu sakariem dažādos laika posmos un dažādās nozarēs, sākot ar kuģniecību (Kaspijas jūra), naftas atradnēm un beidzot ar humanitārajām zinātnēm, vairākus savas dzīves gadus veltījusi azerbaidžāņu izcelsmes politikas zinātņu doktore un vairāku apjomīgu pētījumu autore Nigara Sultanova. Viņa ir Azerbaidžānas Republikas vēstniecības Latvijas Republikā Ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Elnura Sultanova dzīvesbiedre, kura vairāku Latvijā pavadīto gadu laikā ne tikai perfekti apguvusi latviešu valodu, bet arī izpētījusi abu tautu kultūras sakarus un centusies Latvijā popularizēt savu dzimto zemi, kā arī Azerbaidžānā Latviju. 2024. gadā viņa azerbaidžāņu valodā iztulkoja Jāņa Jaunsudrabiņa romānu Nāves deja [Ölüm rəqsi], kas iznāca Baku izdevniecībā „TEAS Press” 2024. gadā un ir pirmais mūsu daiļliteratūras darba tulkojums tieši no latviešu valodas (nevis caur citu valodu) azerbaidžāņu valodā. Savukārt, lai latviešus ieinteresētu par savas valsts kultūru, Nigara Sultanova sastādīja izdevumu Azerbaidžānas mūžīgie dārgumi UNSECO (2024), taču kopā ar Kasparu Kļaviņu un Elčinu Ahmadovu uzrakstīja grāmatu Šuša – Azerbaidžānas pērle (2022). Šī gada vasaras sākumā ceļu pie lasītājiem sāka Nigaras Sultanovas apjomīgā monogrāfija latviešu un paralēli angļu valodā Latvija un Azerbaidžāna. Vēsture dzīvesstāstos (2026).

Ļaudīm, kuri kaut nedaudz seko līdzi abu valstu sadarbībai diplomātijas, uzņēmējdarbības, kultūras un citās jomās, ir skaidrs, ka attiecības starp abām nācijām, to iedzīvotājiem izveidojušās ciešas, noturīgas; tās ir vērstas uz izaugsmi un attīstību. Tā tas ir mūsdienās, proti, sākot ar 1994. gada 11. janvāri, kad pēc PSRS sabrukuma tika nodibinātas divu savu brīvību atguvušu valstu – Latvijas un Azerbaidžānas – diplomātiskās attiecības. Iepriecina daudz norišu un iniciatīvu, kaut vai Latvijas azerbaidžāņu biedrības „AZERI” aktīvā darbība, jo tai bijusi nozīmīga loma starpkultūru dialoga veicināšanā Latvijā, un beidzot ar tādu it kā sīkumiņu, ka pazīstamā latviešu dāliju selekcionāre Rita Zaļā 2026. gadā selekcionējusi jaunu dekoratīvo dāliju šķirni ‘Baku’.

Nigara Sultanova savā monogrāfijā gan vairāk pētījusi abu nāciju pārstāvju sakarus visdažādākajās jomās no vēsturiskā skatupunkta. Darba tapšanā plaši izmantoti arhīvu dokumenti, periodiskie izdevumi, arī memuāri.

Maz zināms ir fakts, ka „Latvijas un Azerbaidžānas mūsdienu attiecību patiesā nozīme sākās 19. gadsimta beigās – modernizācijas eksplozijas laikā” (15. lpp.). Tas bija laiks, kad uz valsts galvaspilsētu Baku, bet ne tikai uz turieni vien sāka doties daudzu tautību pārstāvji – galvenokārt tehnisko jomu speciālisti, kas ir loģiski, jo Baku sākās naftas bums, taču ieceļoja arī juristi, ekonomisti, skolotāji, tipogrāfi, ārsti, žurnālisti un citi, līdz ar to metropole kļuva multinacionāla. Emigrējušie latvieši gāja soli tālāk – nodibināja Baku Latviešu biedrību, kurai šīs monogrāfijas atklāšanas svētkos, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, atzīmējām 120. gadskārtu. Pastāvēšanas sākumposmā Baku latviešu biedrība apvienoja ap simt latviešu. Baku tajā periodā dzīvoja, strādāja un biedrībā aktīvi darbojās vairāki izcili latviešu kultūras darbinieki, piemēram, Ernests Birznieks-Upītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Andrejs Upīts, Sudrabu Edžus, Pāvils Rozītis, Jāzeps Mediņš (no 1916. līdz 1921. gadam bija Baku operas galvenais diriģents). Lasot par šo izcilo personību gaitām, viņiem atrodoties tik tālu no dzimtenes, rodas izjūta, ka turi rokās latviešu literatūrvēstures sējumu.

Šādi dēvēt Nigaras Sultanovas pētījumu gan nebūtu korekti, jo autores vēstījums ir daudzkārt plašāks, tas neaprobežojas ar literātu un citu kultūras darbinieku personību dzīvesgājuma izklāstu. Galvenokārt tas ir vēstījums par starpvalstu attiecībām vēsturiskā kontekstā, kam par pamatu izvēlēti konkrētu cilvēku (viņu ir daudz) dzīvesstāsti, akcentējot viņu pieredzi Azerbaidžānā. Tieši caur personīgo šis vēstījums raisa emocijas arī tā lasītājam.

Monogrāfijas autore darba tapšanas gaitā uzmanību pievērsusi ne tikai latviešiem, kas dažādos laika periodos un atšķirīgu iemeslu dēļ bija emigrējuši uz Azerbaidžānu, kur ilgstoši dzīvojuši un strādājuši (īslaicīgas vizītes šajā grāmatā nav aplūkotas, jo tas nebija autores mērķis), bet arī vācbaltiešiem, kuri bijuši saistīti ar mūsu valsti. Kā vienas, tā otras tautības pārstāvji laikā, kad šajā Kaukāza valstī nodibinājās padomju vara, smagi tika pakļauti represijām. Daudzi no viņiem tika noslepkavoti Lielā terora laikā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Šīs lappuses, kurās vēstīts par bezjēdzīgiem, melīgiem apvainojumiem, uz kā pamata cilvēkus varēja vai nu deportēt vai nošaut, darbā ir visbaisākās.

Nigaras Sultanovas monogrāfija ir tikai sākums vienai jomas, proti, starptautiskās sadarbības starp Latviju un Azerbaidžānu, izpētei dažādos laika periodos. Būtu iepriecinoši, ja tam sekotu turpinājums.

               

Lāsma Gaitniece

Recenzija tapusi, tās autorei uzturoties Latvijas Rakstnieku savienības rezidencē Dubultu Rakstnieku namā.