Jaunā Gaita nr. 326. rudens 2026

Lauris Bērziņš

 

Šis prasīs tikai divas minūtes

 

Ne visas elektrības kompānijas ir sliktas. Piemēram, kad saņēmu trīs tūkstošu četrsimts eiro rēķinu, šai pat kļuva manis žēl. Jautāja, vai placī pārdodu elektroauto, ja pat tādā gadījumā tur vajadzētu būt kādām trīssimts mašīnām ar konstanti uzlādētām baterijām. Viņi piedāvāja nomaksas iespējas, bet es negribu vēl kādas saistības. Turklāt, lai rēķinu nomaksātu, man jāpārdod vien sešas mašīnas, kas ir kā spļāviens upē. Bet tās ir sešas mašīnas, kuru dēļ man būs jāsarunājas ar vismaz astoņdesmit purniem. Un es pat nepārdodu elektroauto.

Trīs tūkstoši četrsimts eiro. Māte vienmēr teica, ka man patīk ilgi plunčāties, bet placī ir tikai pieclitrīgs boileris. Vispār jau šai pārdošanas lietai vajadzētu mest mieru. Man reiz interesēja mašīnas, bet nekad ģimenes krosoveri vai saspiesti hečbeki. Nelīdz, ka vienmēr bijis grūti cilvēkiem skatīties acīs. It īpaši, ja viņi jautā par vienpadsmitā gada Toyota Yaris. Nav jau viņi slikti –  ne cilvēki, ne Yaris, bet tāpat. Nezinu, kuram no mums ir lielāks kauns – tiem, kuri grib pirkt 1.3 litru kāmīti, vai tam, kurš cenšas to iesmērēt ar vārdiem „cena atbilst izskatam un tehniskajam stāvoklim”. Džeks izliekas kaut ko saprotam no mašīnām, es jau arī jēdzu tikai virspusēji un atbildu autopilotā, tad aizskatos uz tumšajiem mākoņiem. Negribu visu pārmazgāt, ķīmijā jau tā šovasar aizgājis par daudz. Atkal nāksies zvanīties, organizēties, bet mākoņiem par manu noņemšanos vienalga un lietus sāk gāzt spaiņiem, sākas vētra. Klientiem izkliedzu, ka viņi var iepazīties ar mašīnas salonu, vai arī nogaidīt manā kioska tipa birojā, kad tuvojas pērkona dārdi. Bam–bam–bam! Tie nāk arvien tuvāk. Vairs neklausos klientu atbildes, skrienu neatskatījies. Lietus sitas pa mazo biroja logu tik traki, ka stiklu tūlīt saplēsīs. Domas aizrit līdz mājām un seriālu Severance, kuru tā arī neesmu pabeidzis skatīties. Ainu izčakarē placis, kas izskatās briesmīgi. Te bedres, kas strauji pildās kā baseini, te riepas, kas smird kā jaunas mašīnas un tad tie vadi... Pag, kādi vadi? Kas tie par vadiem?

Vēlreiz – trīs tūkstoši četrsimts eiro. Kādu četru metru augstumā, četri smagnēji vadi sniedzas pāri visam laukumam. Viens pat ir aptīts ap citu un viduspunktā lidinās tik zemu, ka garāks klients varētu tajā karāties kā tarzāns. Vienalga, ka vētras kliedzienus cenšas apslāpēt konstanti zvanošais telefons. Vienalga par e-pastu ar internetelevīzijas reklāmu un brāļa ziņu. Prātā ir tikai fakts, ka nu būs vēl viena lieta, ko ierakstīt nebeidzamajā uzdevumu sarakstā. Sarakstā, kur visam ir augstākā prioritāte un tiklīdz beidzot saņemos piezvanīt vecaimātei, viņa atgādina, ka sen neesmu nočekojis savu astmu vai tā arī neesmu aizbraucis salabot nosēdušās durvis. Taču kursos reiz mācīja – ja vari kaut ko izdarīt divu minūšu laikā, izdari uzreiz. Dīvainākais ir tas, ka tiklīdz vadam esmu pievērsis visu savu uzmanību, lietus pierimst. Debesis joprojām klāj pelēki mākoņi un klienti ir izlīduši no Yaris, lai paspiestu roku, otrā jau turot aploksni. Neieskatījies acīs, es viņiem paeju garām un nostājos zem vadu vītenes. Nē, nu ko man tagad darīt? Blakus pagadās vētras nogāzts zars ar ko pa vadu uzsitu, ja nu tas ir nesavienots. Galvā ietriecas lādiņš, kas uzreiz pagaist, kā izšaujot uzkrāto spriedzi. Jau zinu, ka šī būs mana jaunā apsēstība, telefona vibrācijas, šoreiz mani neapturēs.

Vads sniedzas pāri ielai – meža ieskautās slimnīcas virzienā, kur tas aiziet līdz pat tās jumtam. Tas taču nav droši, kaut kāda nokarājusies, droši vien dzīva strāva. Tāpēc man neatliek nekas cits, kā burtiski aizskriet no klientiem bez atsveicināšanās.

Trīs tūkstoši četrsmits eiro... Par spīti nomaksas iespējām, negribu, lai kāds mani baksta arī par neapmaksātiem rēķiniem. Vai vismaz šo varētu atrisināt atrodot elektrības zagli?

Sekojot vadam, klūpu uz atjaunotā asfalta viļņveidīgā seguma. Neviens neaizliedz man būt slimnīcas teritorijā, bet tāpat cenšos izvairīties no vienīgā apsarga. Arī iekštelpās neviens mani neaiztur, netraucētās sievietes aiz reģistratūras stikliem tikai atviegloti nopūš. Balto, kartonīgo durvju labirintā nožēloju, ka nepaprasīju viņām palīdzību, jo netīšām ieeju kabinetā, kurā ārsts guļ uz noplukuša izvelkamā dīvāna. Es ķeru pie telefona kabatā, uz ar visu spēku spiežu skaņas izslēgšanas pogu, taču tas nemaz nav vajadzīgs. Guļošo nepamodinu, jo telefons pats beidzot ir apklusis. Betonētās sienas izskatās smagas un nospiedošas, bet šajā gadījumā atbrīvojošas – ar pirkstiem pa tām uzsitot, jūtu biezu izolācijas slāni, kura dēļ te visticamāk nav zonas. Šā vai tā, cenšos nepievērst sev lieku uzmanību, tāpēc sešus stāvus kāpju augšā kājām. Manas elsas mazliet aizdomīgi nopēta tehniskie darbinieki kombinezonos un ārsti, un vada dēļ nezinu, kuram no mums ir vairāk kas slēpjams. Kad pretī nāk bariņš knapi pilngadīgu studentu, es džempera piedurknē noslauku pieri un izliekos labojam sienas rozeti. Tad jau patiešām izvelku kabatas skrūvgriezi un panāku, ka tā vairs nekarājas uz āru. Kā reiz garām paskrien sieviete bikškostīmā un atgādina par gaismas sensoru, kura dēļ blakus kāpņutelpā jāstaigā ar telefona lukturīti. Un tad vēl gaitenī iznāk paciente, kurai palātā tekot krāns. Bakstītāji ir kā soģi, kas vai nu zina pārcenoto mašīnu īsto vērtību vai bija klāt visās tajās reizēs, kad vecomāti pārbīdīju uz nākamo nedēļu. Nav vērts censties, sīkie remontdarbi nelīdzēs viņiem pāridarījumus aizmirst.

Vēl divas minūtes pariņķojis, atrodu vertikālas kāpnes, kas acīmredzami ved uz jumtu. Noslauku rokas dūnu vestē, kāpnes līdz ar mani trīc. Knapi pieskaroties jumtu lūkai, tā atšaujas vaļā kā zemūdenei, man sejā iesitas stindzinošs vējš un telefons, ignorēdams nogriezto skaņu, atsāk pīkstēt ar uzviju. Pāris nogurušas, smēķējošas sejas noblenž, tad atsāk vērot nekurieni un es brīvi izstaigāju raupja bitumena noklāto jumtu. Mežs, kas no vienas puses apskauj slimnīcu ir patiešām pamatīgs. Kā tas var būt, ka tajā virzienā vēl nav izbūvēts neviens spīdīgs lielveikals? Meža īpašniekiem droši vien ir labāka sirdsapziņa nekā man, jo pametot skatienu atpakaļ, cauri retākām priedēm šūpojas plača dekoratīvie karodziņi. No attāluma tie izskatās vēl nožēlojamāk. Placis ir kā audzējs, kurš izliekas par labdabīgu, bet kā jau audzējs, tāpat patērē resursus. No turienes pretī sniedzas kādu trīssimts metru garš vada posms, kurš pārkarājas pāri slimnīcas jumta betona malai, apriņķo skārda skursteņus, kondicionieru blokus, gandrīz aptinas ap smēķētājiem, līdz pārsniedzies pāri otram jumta galam sniedzas dziļāk mežā. Tā galamērķi tāpat neredzu. Vēl mirkli izliekos, ka ievelku svaigo, apdullinošo gaisu, tad prātā atkal uzvirmo maksājumi un jumta lūkā teju ielecu.

It kā atmiņa par vadu varētu izzust, no slimnīcas teritorijas izskrienu. Ar paceltu galvu pētot elektrībā iepītās priedes, pāris reizes paklūpu, taču neļaujos zaudēt pavedienu. Pat uz pelēko mākoņu fona, gaisā nokarājies vads ir kā anakonda, kas kuru katru mirkli uzleks jaunam upurim. Pēc astoņām minūtēm skriešanas samazinu ātrumu, kājas smeldz un sausi klepoju, taču kā reiz sasniedzu tumšu smilšu placi, kuram dzīvā daba nav centusies pietuvoties. Nē, šajā saliņā vietu atraduši vien četri meža vai saulesbrāļi, kuri aplī sasēdušies, neapmierināti pēta ieslīkušo vada posmu, it kā arī viņiem tas būtu kaut ko parādā.

– Ar cigareti uzcienāsi? – man kā hiēna uzrej viens, kuru viscaur klāj vētras posta radītie dubļi. Lai gan esmu noelsies, mazliet atjēdzos un cenšos cilvēcīgi pamāt, ka nesmēķēju. Uzkampiens gan atgādina, ka placi jau pusstundu esmu atstājis novārtā. Ko es daru? Tik ilgi uz to gāju, tik ilgi placis ir bijis daļa manis, mana identitāte. Taču visa tā bakstīšana... Varētu jau nolīgt asistentu, protams, bet ikdienas sīkumi tāpat sakrāsies. Kā reiz iepīkstas telefons un man acīs ieduras vada nepārspējamais spēks. Cik tonnas tāds verķis sver? Cik daudz strāvas ir galā, no kā tas nācis? Ar jaunu sparu, meža vai saulesbrāļu sapulcei izskrienu cauri, vienaldzīgs par dubļiem.

Vada nebeidzamais garums ir bezspēcīgs pret manu nebeidzamo degsmi, kurai pagales met telefona pīkstienu diskotēka. Lai kā es spiestu skaņas noslēgšanas pogu, tā vienkārši nestrādā, taču izslēgt to pavisam negribu, ja nu ar mani kas notiek. Noskrējis vēl piecpadsmit minūtes, lietus atkal liek par sevi manīt. Sekojot vadam, acīs duras aukstas ūdens piles un es zaudēju līdzsvaru uz mitra grants seguma. Ar nobrāztām rokām, instinktīvi nopētu telefona ekrānu un secinu, ka līdz šim ir pienākušas četrdesmit ziņas no potenciālajiem klientiem, vēl pāris ziņas no brāļa, dažas kazino reklāmas un visbeidzot – pirmais no nelūgtajiem divpadsmit elektrības rēķiniem, divsimt astoņdesmit trīs eiro vērtībā. Šķiet, ka telefons pret grunti varētu labi izšķīst. Vai labāk pret kādu stumbru? Meklējot tam giljotīnu, beidzot atjēdzos, ka esmu nokritis priekšā zilganas krāsas mājai, kas izskatās gluži kā mazu meiteņu leļļu pils. Tai ir divi smaili torņi un vads pazūd vienā no tiem. Grants mājai visapkārt ir kā brīdinājums meža zvēriem šim audzējam netuvoties. Bet nekā cita neatliek kā vien uzlekt kājās un cerēt, ka caur logu mani neviens neievēroja. Tikai nesaprotu, vai tiešām šiem bagātniekiem nepietiek ar teritoriju – viņiem vēl jāzog no manis elektrība?

Sākumā pieklājīgi, bet tad jau skaļāk situ pa stikla rūtīs klātajām mājas ārdurvīm. Bam–bam–bam! Turpinu, lai dzird pāri lietus šalām. Zinu, ka ar šo viss nebeigsies, man būs jāmeklē jurists vai jāsauc policija, te nu bija divu minūšu darbs. Bam–bam–bam! Blakus noparkotais pirmās paaudzes Porsche krosoveris man glūn virsū it kā jau būtu ielikts ātrumā. Vismaz priekšdurvīm ir neliels jumtiņš. Bam–bam–bam! Cauri rūtij beidzot iedegas gaisma un pretī uzrodas piktas acis, kas sniedzas man aptuveni līdz krūtīm. Jāatzīst, ka acis izskatās visai pieklājīgas, varētu pat teikt simpātiskas, tāpēc nokaunos par savu riepu. Turklāt tas džempera un dūnu vestes kombo, kuru pārsvarā velku kā svinīgi-ikdienišķo formas tērpu... Visticamāk varētu padomāt, ka nāku pārdot siltumsūkni. Piedurknē atkal noslauku pieri, acīm uzsmaidu un bērnišķīgi pamāju.

– Man neinteresē siltumsūkņi, – sieviete paverot durvis saka vēsi un man uz rokām saceļas spalvas.

– Kā jūs..? Es atvainojos, bet man arī neinteresē siltumsūkņi. Es te par to... Par to vadu!

– Kādu vadu? – viņa jautā un pākāpj soli pretī, lai palūrētu ārā.

– Nu to, kas jums te tornī.

– Hmm, – sapratusi par ko ir runa, viņa cenšas vadam ar skatienu izsekot, līdz tas pazūd priedēs. – Dīvaini gan. Kaut kā nebiju pamanījusi. Bet laikam jau elektrībai no kaut kurienes jāpieplūst. Tam vadam ir kāda vaina?

– Vaina... – atgādināts par trīs tūkstoši četrsimts eiro rēķinu iekarstu, strauji izgāžu visu notikušo. – Vai jūs vismaz varētu paskatīties, kur tas vads iet? Varbūt man jāzvana avārijas dienestam, vai tiem kas čeko nu, to elektrību? Ugunsdzēsējiem, varbūt?

– Nē! Nav nevienam jāzvana. Es paskatīšos. Jūs pagaidiet, ja? – viņa steigšus aizcērt durvis un atstāj mani dabas elementiem. Kā pieriebusies šī diena. Turklāt telefonā pienācis aicinājums pievienoties sporta zālei, paziņojums, ka veselības apdrošināšana par analīzēm neko neatmaksās un kārtējais tehniskās apskates termiņš. Kāds no darbiem noteikti jāmet nost, man vajag laiku normāliem hobijiem. Jātiek formā, jāuzlabo karma. Un es arī gribētu rūpēties par māju. Pils izskatās patiešām labā stāvoklī, to sienas klāj svaigi dēļi, koka parketa logi bez plaisām, pamatos pat nav iesūcies mitrums. Kopā te varētu būt vismaz trīssimts kvadrātmetri. Nē, vairāk – uz mirkli izliecies ārpus jumtiņa aizsega, ievēroju pagraba lūku. Vai tad pagrabus kāds vēl taisa? Diez, cik ilgi māja te stāv? Cik ilgi es te stāvu? Pagājušas kādas desmit minūtes, tāpēc atkal pieklauvēju pie durvīm. Sākumā pieklājīgi, tad jau spēcīgāk. Kur viņa ir? Kāpēc visiem ir vienalga par manu laiku? Nenoturos un jau situ tik traki, ka trīc logi blakus. Caur tiem nevienu gan vairs nemanu.

Priekšdurvis viņa pa kluso ir aizslēgusi, tāpēc ar skrējienu izmetu apli apkārt teritorijai. Izskatās, ka sākumā klauvēju pie nepareizajām durvīm, jo aizmugurējās ir divviru un izskatās ievērojami masīvākas. Tomēr aizslēgtas ir gan tās, gan visi astoņi pirmā stāva logi. Nekur arī neatrodu rezerves atslēgu. Arvien trakāk izmirkstu, noteikti pēc visa būšu slims, kas par mani rūpēsies? Bet ja nu viņai tiešām noticis kas slikts, kas rūpēsies par viņu? Jau grasos dauzīt laukā logu, kad attopos par pagraba lūku. Atkal tās lūkas, taču koka durtiņas patiešām nav aizslēgta un caur tām izdodas iekļūt mājā. Izvilcis telefona lukturīti, pie viena pamanu, ka šajā īsajā laika posmā esmu saņēmis vēl kādas desmit ziņas un zvanus no nepazīstamiem numuriem. Vismaz arī te strauji nozūd zona, taču šoreiz tas dara mani nemierīgu. Pagraba melnbaltām flīzēm klātā grīda un sienu kvalitatīvais apmetums, nokrāsots grezni zaļā krāsā, ir pieskaņota leļļu mājas estētikai. Telpa gan ir visai maza un visticamāk nosedz vien ceturto daļu mājas platības. Šķiet, kādreiz šī būtu varējusi būt studijas telpa, varbūt keramikas darbnīca, taču tagad tā ir piebāzta ar neskaitāmu daudzumu divriteņu un mašīnas riepu, taču visvairāk uzmanību pievērš elektriska dunoņa.

Trīs tūkstoši četrsmits eiro. Sekojot dunoņai pagraba dziļākajā galā, vispirms aizvācu kasti mašīnas detaļu, tad sešas, smagas akumulatoru kastes un viss iet pa riņķi – gluži kā slimnīcā, atrodu vēl vienas vertikālas kāpnes, kas šoreiz iegrimst nekurienē. Bunkurs? Vēl viens pagrabs? Neticu, ka ar elektrības zagšanu pietiek, lai nopelnītu tik lielai mājai. Vai arī viņa ir nopelnījusi ar skopumu, jo it nemaz neesmu drošs par kāpņu konstrukciju. Eja ir šaura, mugura beržas pret netīro betona sienu un dunoņa kļūst arvien skaļāka. Taču kāpnes nebeidzas – pat kādu trīs stāvu dziļumā, ejas pamatni neredzu. No šīs bedres, varētu arī neizkāpt. Kam man tas bija vajadzīgs, zeķē taču ir nauda. Jākāpj ir tik ilgi, ka sāk sūrstēt rokas, savukārt mitruma un izmirkušā džempera dēļ ir grūti valdīt pār sevi. Laikam jau ilgi nevaldu pār sevi, galvā ir nebeidzams, ķīseļainais saraksts un tagad jau pavisam trīcu. Līdz vairs netrīcu. Nezinu, cik stāvus galu galā nokāpju, kad pakāpienus pamazām izgaismo vāri sarkana gaisma. Mitrums pārtop sutīgumā, jo ejā kļūst silti, tad karsti, tad pavisam kā zemes kodolā. Acīs līst sviedri un cīnoties ar pilēm, nemaz nemanu, kā elektriskā dunoņa pārtop rūkoņā. Pēdējos pakāpienus pievaru ar lēcienu un man pretī parādas nekas cits, kā vien dziļurbuma sūknis. Tas izskatās pēc nelielas tērauda raķetes, turklāt blakus ir arī tas sasodītais vads. Viens tā gals ir pavirši iebetonēts zemes dzīlēs, savukārt otrs karājas no nelielās telpas griestiem, it kā blakus kāpņu ejai būtu noslēpta vēl viena. Droši vien tas gals aiziet līdz pašam mājas tornim. Sūkni un masīvo vadu savieno pavirši izveidota konstrukcija. Viens posms ir iegriezts, lai tam pieslēgtu parastu, baltu pagarinātāju, kurš izskatās uz nodegšanas robežas. Nevajag viņai neko, ja? Pie velna!

Dranķīgā konstrukcija burtiski izjūk, kā rezultātā sūknis izslēdzas un rūkoņa beidzas, taču ar lielo vadu nav tik viegli. Aptinis ap to vesti, man neizdodas vadu izraut, tāpēc riskēju to caurdurt ar veco labo kabatas skrūvgriezi. Tam ir plastmasas rokturis, kam nevajadzētu vadīt elektrību, taču metāliskie posmi tāpat ātri vien uzsilst, līdz lādiņš galvā kļūst konstants. Tomēr pāris minūtes mētājot skrūvgriezi no vienas rokas otrā, vads beidzot pārtrūkst. Sarkanā gaisma telpā izzūd un spriedze arī. Ar telefona lukturīti tieku līdz kāpnēm, pa kurām šoreiz teju lidoju. Tiklīdz esmu ārā no ejas, necenšos vairs kaut ko sakārtot, tas nav manā sarakstā un no pagraba izlecu. Nedaudz nostāk stāv sīkā sieviete, kas, par spīti lietum, nesaprot, ko darīt ar elektrības nozušanu. Mani pamanījusi, viņa steidzas nopakaļ, kliedzot ko esmu izdarījis. Ka tas vads tur esot bijis vajadzīgs, visiem vajag kādu nodarbi, vai tad mana sirdsapziņa ir tīra? Pat parauj mani aiz vestes, tad uz grants pati paklūp. Kaut kāda vainas sajūta ir, protams. Skaidrs, ka viņa zaga elektrību, turklāt tas lielais vads tomēr šķita svarīgs. Lai gan zinu, ka pašam būs problēmas, tāpat jāpiezvana policijai, taču arī ārpus mājas, telefonam zona nav atgriezusies un arī neatgriežas pēc tā restartēšanas. Sieviete aizrāpo līdz savam Porsche krosoverim un sāk man nesties virsū, tāpēc sāku lidot atpakaļ uz placi.

Meža vai saulesbrāļi izskatās atmaiguši, it kā svars būtu noņemts no pleciem, kauna sajūta izzudusi. Lietus mūs mazgā un ieskatoties viņiem acīs, kaut kādā ziņā jūtos brāļiem līdzvērtīgāks. Arī pie slimnīcas ir rosība. Māsiņas no iekštelpām velk pacientus līdz ātrās palīdzības mašīnām, piebraukuši arī ugunsdzēsēji, no kuriem viena daļa nespēj nevienu sazvanīt, bet otra noraizējusies vien kasa zodus. Ārpus teritorijas, cilvēki lūko telefonos, daži sniedzas ar tiem pret debesīm cenšoties noķert zonu, citi tikai slauka elektroniku kreklos. Luksafori nestrādā un skrienot pāri ielai, mani gandrīz notriec bembis.

Manā teritorijā skaņa nāk vienīgi no tālām čalām. Pieclitrīgais boileris vairs nestrādā, dators arī un man nemaz nav veida kā saprast, kas ar mums visiem – kas ar mani – ir noticis. Muļķīgi, bet iekāpju Toyota Yaris kāmītī, lai pārbaudītu radio. Lietus tikpat strauji beidzas un no tā nāk tikai šņākoņa. Man nav, kā nomakstāt tos trīs tūkstoši četrsimts eiro. Nav, kā pārdot sešas mašīnas nez cik purniem. Šis gan jau ir mājiens, ka beidzot no plača jātiek vaļā. Tik ilgi biju ar to apsēsts, bet tagad tas ir nodarīts līdz vismaz kaut kādam galam. Uz mirkli pieskrien sīkā sieviete un dauza pa logu, taču Yaris degviela ir uzpildīta līdz pusei, telefons drīz izlādēsies un es beidzot sajūtu kripatiņa miera. Jā, jo neviens mani vairs nevarēs bakstīt. Tas noteikti ir viens no risinājumiem. Es aizbraukšu. Pazušana prasīs tikai divas minūtes.