Linda Treija

 

Sebastienne Mundheima
„Kia un šķirsts”

Vieta, kur sapņiem un cerībām patverties

 

Ņuarkas pilsētā astoņdesmitajos gados, starp pusnojauktām mājām bedrainu ielu malās, izgāztām sētām un aizaugušiem pagalmiem, starp plīvojošu papīru un plastikas gabaliem, vēja dzītām smilšu vērpetēm, visapkārt esošiem atkritumiem pret debesīm slējās dīvaina kuģa formas celtne. Kia Tavana (Kea Tawana 1935-2016) savu sapņu šķirstu/kuģi sāka būvēt 1982. gadā. Koka kuģis, kas pilnībā tika būvēts ar rokām, izmantojot nojaukto ēku atlikumus – sijas, grīdas dēļus, sarūsējušu dzelzi un vitrāžas, bija gandrīz 86 pēdas (aptuveni 26 metrus) garš, 20 pēdas (6 metrus) plats un 28 pēdas (8,5 metrus) augsts.

„Es nebūvēju kuģi, lai kuģotu pa ūdeni,” reiz teica Tavana. „Es būvēju kuģi, lai pierādītu, ka viens cilvēks, izmantojot to, ko citi izmetuši, spēj radīt patvērumu sev un citiem.”

 

Tomēr vietējās amatpersonas šo milzīgo būvi uzlūkoja nevis kā mākslas darbu, bet gan kā drošības noteikumu pārkāpumu. Pēc gadiem ilgušām tiesvedībām, sabiedrības sašutuma un plašas mediju uzmanības Tavana 1988. gadā bija spiesta demontēt savu meistardarbu, lai nepieļautu tā iznīcināšanu ar pilsētas buldozeriem.

Lai gan pats šķirsts tika izjaukts pa daļām un likvidēts, tā garīgais tēls vēl aizvien ir kā paliekoša Ņuarkas pilsētas sarežģītās, neparastās kultūras vēstures sastāvdaļa un tautas māk­slas paraugs.

Izrādes Kia un šķirsts (Kea and the Ark) projekts aizsākās 2021. gadā, kad mākslinieci Sebastiennu Mundheimu (Sebastienne Mundheim) uzrunāja Džila Kērnija (Jill Kearney), ArtYard dibinātāja un izpilddirektore, kuru bija dziļi iespaidojis stāsts par Kiu Tavanu. Sebastienne ķērās pie projekta, iedziļinoties Tavanas dzīves stāstā un izveidojot radošo komandu. Tika radīta stundas gara performance, kura sajūsmināja publiku ar savu vizuālo tēlu, meditatīvo noskaņu un aizraujošo naratīvu. Tās pirmizrāde notika 2023. gadā. Tā vietā, lai radītu tradicionālu, faktos balstītu biogrāfiju, Mundheima izveidoja impresionistisku Kias dzīves ceļojumu. Izrādes scenogrāfija nav tikai fons aktieriem, māksliniece radīja fiziskus objektus – lelles, strukturālus karkasus, kustīgas dzīvnieku figūras un arhitektoniskas konstrukcijas, kas kļuva par aktīviem stāstījuma tēliem. Zīmīgi, ka tāpat kā Kias Tavanas radītajā šķirstā un citos darbos arī Sebastiennes mākslas objektos liela nozīme ir pieejamiem, dabiskiem vai atkārtoti izmantotiem materiāliem, kas vienkāršus elementus pārvērš spēcīgos simbolos. No viegliem materiāliem kā papīra, dažāda veida šķiedras sastāvdaļām tiek veidotas liela mēroga lelles, arhitektoniskas formas un izteiksmīgas ainavas. Mehānismi un statīvi radītajiem objektiem un videi apzināti tiek atstāti redzami. Leļļu vadītāji nekad netiek slēpti, gluži pretēji – viņu fiziskā klātbūtne un saikne ar objektiem tiek izcelta kā daļa no stāsta. Sebastiennes stāstīto ilustrē vizuālā vide un objekti, kuri reālā laikā maina savu veidolu, ļaujot mājām pārtapt šķirstā/kuģī vai putna spārniem kļūt par patvērumu sniedzošu nojumi. Izrādē kā vēsturiskas dokumentācijas darbojas arī ar Tavanas roku rakstīto dienasgrāmatu projekcijas, rasējumu, filozofisko piezīmju un citu Kias artefaktu klātbūtne.

Par izrādi Sebastienne Mundheima saka: „Kias stāsts aicina mūs pārdomāt tik daudz lietu: dzimumu, rasi, identitāti, pārvietošanos un mājas. Viņas dzīves ceļojums aizved mūs no japāņu ieslodzījuma nometnēm uz hopi rezervātu, bērnunamu, ceļošanu ar kravas automašīnām un 1967. gada sacelšanos Ņuarkas Centrālajā administratīvajā rajonā. Viņas dzīves stāsts redz neredzamo, tas jautā, kas ir mājas, tas svin un sēro par dzīves trauslumu”.[1]

Izmantojot smalku leļļu teātra tehniku, ēnu spēles, dzīvu kustību un mūziku, izrāde „Kia un šķirsts” atspoguļo gan sāpes, ko rada mājvietas zaudēšana, gan cilvēka radošuma triumfējošo spēku. Sebastiennes Mundheimas darbs „Kea un šķirsts” būtībā ir kas vairāk nekā veltījums izcilai „autsideru” māk­sliniecei. Tas ir pētījums par to, kā tiek saglabāta atmiņa. Ar pārdomātu horeogrāfiju un leļļu dizainu Mundheima gādā, lai Kias Tavanas redzējums nepazustu laika ritumā, bet turpinātu rosināt sarunas par telpu, patvērumu un kopienas noturību.

Pasaulē, kur fiziskās telpas nepārtraukti mainās un pārveidojas, Mundheima mums atgādina – visīstākie šķirsti/arkas ir tie, ko radām kopā, veidojot tos no stāstiem, kopīgiem centieniem un iztēles.

Nav pārsteigums, ka „Kia un šķirsts” tiek izrādīta atkal un atkal.

Jau vairāk kā trīsdesmit gadus Sebastienne Mundheima (Sebastienne Mundheim) strādā kā profesionāla māksliniece. Viņas darbs galvenokārt ir saistīts ar skatuves mākslām. Laikmetīgās starpdisciplinārās mākslas jomā ir maz tādu radītāju, kuri tik plūstoši sapludina tēlniecību, stāstniecību un kopienas iesaisti kā šī Filadelfijā dzīvojošā māksliniece, pedagoģe un performanču autore. Viņa veido skulptūras, lelles un arī vidi, kurā darbojas aktieri vai dejotāji. Sebastienne Mundheima raksta stāstus savām izrādēm, un parasti viņas pašas balss ir klātesoša mākslas uzvedumos. Tas ir gluži likumsakarīgi, jo māksliniece ir ieguvusi bakalaura grādu vizuālajā mākslā un literatūrā Pensilvānijas universitātē (the University of Pennsylvania) 1990. gadā. Šīs abas disciplīnas Sebastienne apvieno savā daiļradē. 2000. gadā viņa ieguva izglītības maģistra grādu Harvarda Universitātē.

Sebastienne Mundheima ir White Box Theatre dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja. Tā ir bezpeļņas organizācija, kas balstās uz mākslinieciskiem projektiem un rada starpdisciplinārus priekšnesumus un publiskus pasākumus visu vecumu skatītājiem. Darbi tiek radīti sadarbībā ar muzejiem, universitātēm, teātra kompānijām, deju trupām, kopienas grupām un skolām.

Viņas darbu klāstā īpaši saistoša ir performance Putnu jūra (Sea of Birds, 2007).[2] Šī liriskā izrāde apvieno caur mātes stāstiem pārdzīvoto bēgļu pieredzi, dzīvo mūziku un deju ar trauslām papīra un bambusa skulptūrām, stāstot par mātes bēgšanu no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Jāpiezīmē, ka Sebastienne ir brīnišķīgās gleznotājas, bijušās ALMA prezidentes Gunas Mundheimas meita.

2017. gadā Mundheima saņēma valsts mēroga atzinību Kenedija centra Koledžu teātra festivālā par izciliem sasniegumiem leļļu teātra dizainā, režijā un kopējā iestudējumā. 2014. gadā viņa ieguva Barimora (Barrymore) balvu (Filadelfijas teātra izcilības balvu) par labāko dizainu un ansambli Dilana Tomasa darba Bērna Ziemassvētki Velsā (Dylan Thomas’s A Child’s Christmas in Wales) adaptācijā. 2013. gadā viņa saņēma Neatkarības fonda stipendiju rakstniecībā, bet 2011. gadā bija Pew stipendijas fināliste mākslā.

Sebastienne Mundheima, kas pazīstama ar savu aizraujošo stāstnieces talantu un liela mēroga vizuālo dizainu, turpina paplašināt robežas starp teātri, tēlniecību, deju un imersīvo mākslu, palīdzot skatītājam pilnībā ienirt radītajā mākslas vīzijā.