Gandrīz viens gads kāda rakstnieka dzīvē

 

Intervijā Latvijas Radio 1 raidījumā „Kultūras rondo” (14.04.2026) Māris Bērziņš ļāvis nepastarpināti ielūkoties savā daiļradīšanas pieredzē, norādot, ka vienas grāmatas rak­stīšanai pamatā var koncentrēties apmēram gadu. Jaunākais darbs Klēpja dievs. Taisnais ceļš uz apskaidrību (lietotu grāmatu tirgošanas vietnē „Luta” tā iekļuvusi lieliskā kategorijā – nenoteikta žanra romāns) ir pārliecinošs pierādījums rakstnieka teiktajam. Viena no viņa radošā rokraksta iezīmēm ir precīzas stāstījuma koordinātu sistēmas izveide.

Lasītājs jūtas drošāk, ja zina un saprot savu situāciju: kur (Torņakalns un apkārtne, centrāltirgus u.c.), kad (no 2023. gada jūlija līdz nākamā gada maijam), kā (vairāku kaķu dinastiju un apkārtnes suņu krustpunktā) un ar ko (ar Daini Pelnarāju, viņa sievu un māti, dažādajiem kaimiņiem, vetārsti, kaķu labvēli, Daiņa skolas laika neparasto kolēģi un vēl veselu pulku epizodisku otrā plāna aktieru). Tekstā pieņemot ko pazīstamu, lasītājs šādā sistēmā var justies nepiespiesti. Mērķtiecīgi modelētā saprotamība, jo ikdienas dzīve ar tajā esošajiem priekiem un bažām, nodarbēm un slinkošanu, sarunām un klusēšanu ir tāda, kas vieno un piesaista ar savu mānīgo vienkāršību.

Parastā dzīve Māra Bērziņa vēstījumā ir atjautīgi raksturota un intelektuāli blīva vienlaikus. Aiz teju triviālajām, bet precīzi dokumentētajām ikdienas gaitām, norisēm atklājas slepenās iespējas. Iespējas ir gan asprātības valodiskajās, gan situatīvajās izpausmēs. Bet asprātība (atsaucēs uz Freidu) paģēr stāstīšanas formu, un ar to viss ir kārtībā; tekstu lasot, neatstāj ilgstošas sarunāšanās šķitums. Vienlaikus sarunas (visbiežāk ar sievu un lasītājiem vienlaikus) ir ekskurss tieši galvenā varoņa pasaulē. Tajā var ieraudzīt, saklausīt un noskaidrot savdabu modeli, kā dažādas kultūras atsauces izpaužas ikdienišķās situācijās.

Netiecoties nošķirt vai statistiski analizēt kultūras atsauču precīzos parametrus (mājieni, reminiscences, alūzijas, tieši vai pavisam citādi pārspēlēti citāti), interesanti likās pavērot, kuras jomas, nozares vai vienkārši asociatīvas grupas saturiski pārstāvētas biežāk. Dažādu aforismu vai sakāmvārdu izmantojums, papildināts ar interesi par, piemēram, ēģiptieši mītiem, tekstā it labi sadzīvo kopā ar mūslaiku sadzīviskas un nejauši intervijā izskanējušas izteikas folklorizēšanos (par smukumu no iekšām). Ja par kontrastiem, tad atsauce uz kvantu fizikas eksperimentu (Junga dubultsprauga) mierīgi var būt līdzās pārdomām par kino (Deivida Linča filmas) vai ar frāzēm no televīzijas raidījumiem, seriāliem („Bagātie arī raud” un „Midsomeras slepkavības”). Mūzikā dominē latviskais (Vinters, Dzenis, Pauls, Stabulnieks, dziesmu svētku koncerti) skanējums, papildināts ar kaismīgo tirādi par dziesmu pieteikumos nenosaukto dzejnieku tiesību aizstāvību (Peters, Vācietis).

Atsevišķas izpētes cienīgs jautājums būtu par garīgajām praksēm (kā nopietnais kļūst komisks vai otrādi, kā nejaušais kļūst par pastāvīgo skatījumu) – galu galā galvenais varonis daudz laika patērē, cenšoties noskaidrot savu attieksmi par jēgpilnu nekā nedarīšanu. Arī filozofiskā, reliģiskā iespaidu grupa ir vismaz divējāda, jo, no vienas puses, ir pamatā noteiktas garīgās prakses (advaitas) iespaidu salīdzinājumam, no otras — atklāj iecerētā, bet neuzrakstītā romāna (par nāvi) materiālu un ideju uzkrāšanas gaitu.

Taču pa literatūras kolēģu, literāro tēlu un konkrētu daiļdarbu darbu pēdām Māra Bērziņa tekstā var staigāt visvairāk. Dubultā situācija veidojas tāpēc, ka Dainis Pelnarājs prasmīgi pārzina latviešu un cittautu literatūru: Ekziperī, Sanda, Ficdžeralds, gan atvasinot no Holivudas kino, u.c. No otras puses, Dainis Pelnarājs ir diezgan pazīstams rakstnieks, tāpēc zina par konkrētas izdevniecības iecerēto leģendu sēriju un sadarbojas ar konkrētu redaktori Niedrīti, arī konkrētā darba nosaukums (Klēpja dievs) tekstā top apspriests, kad sievas rosinātā ideja rakstīt par kaķīšiem, pamazām kļūst par reāli darāmo radošo darbu. Asprātīga ir Māra Bērziņa autobiogrāfisko faktu parādīšanās slēpjot. Tas nozīmē, ka mazgrāmatiņa ar pastāstiem par dziesmu svētkiem, iekļāvusies ar variētu nosaukumu, bet zināmākais romāns iešifrēts kā jaunākais tulkojums somu valodā. Turklāt šim faktam tekstā ir hronoloģiski svarīga nozīme, jo pēc tā iespējams identificēt, kā laiks mērķtiecīgi, no XXVII Vispārējiem dziesmu svētkiem sākot, turpinot ar informāciju par 506. kara dienu Ukrainā, piesaucot Starptautisko kaķu dienu (8.VIII) un rakstnieka dzimšanas dienas tuvošanos, virzās strauji uz priekšu līdz pat pēdējam laikā apjomīgajam lēcienam (pēc ziemas aukstuma top sagaidīts silts maijs) jau nākamajā gadā.

Kaķu (un arī dažu epizodisku suņu) mazā epopeja, kas citā gaismā parāda cilvēkus (attieksmes, rīcību) un ietekmē ikdienu krietnam pulciņam iesaistīto, nepārprotami ir sižetisko aktivitāti nodrošinošs centrs. Praktiskā rosība tekstā iekļaujas rakstnieka (īstā un iztēlotā) radošajā inspirācijas procesā vienlīdz stipri kā jelkādas kultūras atsauces vai emocionālas un intelektuālas pārdomas, aktuālo ziņu skatījums. Interesanti, ka pat valodas spēlēs (no sērijas: esi rakstnieks, tad izdomā!) kaķiem ir nozīme. Tā ir vārddošanas (izdomāšana un atcerēšanās) jaunrade, kurai iespējams sekot visas grāmatas garumā. Šeit kaķene Melānija, kuras apaļīgi omulīgais zīmējums gozējas uz grāmatas pirmā vāka, ir īpašā statusā. Viņa ne tikai acīgi novērota un trāpīgi raksturota, viņa ir vienīgā, kam vārds nav jārada vai jāaizstāj ar pseidonīmu. Ja kino mākslā mēdz lietot tādu starpžanru apzīmējumu kā dokumentālā mākslas filma, tad tieši Melānija ir tēls (no īstās dzīves), kas izceļ stāstā ar atjautu veidotos noteikumus, kā apkalpošanas dramaturģija sasien kopā dokumentālo un izdomāto.

Pie Māra Bērziņa pārvērtībām prozā ir pierasts, zinot, kāds paštēlu radīšanas un autobiogrāfisku detaļu iespēles meistars viņš izveidojies (jau kopš pirmā fantāzijas romāna Ērika Trauma sapnis (2003). Jaunākajā grāmatā negaidītais tomēr notiek. Te ne tikai dubultā autorība (Gūtenmorgena vārdu liekot uz autora līnijas), bet arī savam īpašajam alter ego piešķirot jaunu pseidonīmu. Bīdermeijera vārds nezaudē vācisko izcelsmi, bet iegūst papildu slāni, jo 19. gs. sākumā lietots nievājoši vidusķiras dzīves stila un vērtību apzīmēšanai. Katrā ziņā Māra Bērziņa iecere iekļaut Gūtenmorgena tēlu nevis sižetā, bet autorības līmenī attaisnojas, jo tā ir pārliecinoša zīme, ka rakstnieku interesē, kā tekstu uztvers lasītāji. Un viņš negribētu būt pārāk nosvērtu vai sadrūvējošos lasītāju pulkā.

Māris Gūtenmorgens Bērziņš tīkami sagaidāmi arī jaunāko darbu Klēpja dievs. Taisnais ceļš uz apskaidrību jau no t.s. ārpusteksta informācijas iesāk kā radošu spēli: šoreiz ar improvizāciju dialoga formā (piedaloties Aspazijai un Rainim). Ja nu Gūtenmorgenam vai Mārim Bērziņam, vai abiem nedalāmā kopībā vēl kādreiz būs vajadzība ielūkoties abu klasiķu kaķkopībā, tad Raiņa dienasgrāmatas kā nesavienojamu faktu pārliecinošs savienojums noderēs. Tur ir gan Pika, Mikiņš, Didzis un Melnais (pēdējos divus suņi ir saplosījuši, bet Didzi saimniece izglābusi); tur pa ceļam no valsts darbiem mājup var doties reizē ar suņu dīdītāju (vācieti), tur lieliski atstāstīti sapņi, vienā no tiem satiekas bēgoši runči, jādomā par tuvumā esošo lauvu, ir bažas par klēpī sēdošo bērnu, un, kā jau kārtīgam šausmu sapnim piederas, viss šķiet maksimāli reāli – arī malkas pagale Rainim pa rokai…  (1924. gadā, kad joprojām nav izdevies pārdot Dīķa ielas mājiņu).

Lita Silova