Jaunā Gaita nr. 326. rudens 2026

Maija Migla-Streiča

 

KĀ AUGUSTE GLĀBA BANKAS KONTU

 

Auguste uzrausās no gultas, jo mobilais zvanīja ilgi un neciešami. Paskatījās pulkstenī – minūte pāri astoņiem. Nu jau vairāk kā gadu būdama pensijā viņa agrāk par desmitiem rītā necēlās, ja nu vienīgi bija kādas darīšanas kārtojamas. Šķendēdamās par spalgo zvanu un apņemdamās likt mazdēlam to nomainīt pret ausīm tīkamāku, sirmā kundze uzvilka čības un aizstaigāja līdz virtuvei, kur vakar telefonu bija atstājusi blakus šķīvim ar neapēsto pankūku.

– Kas ir, ko vajag? – uzsauca zvanītājam, pamanījusi, ka numurs nepazīstams.

– Guļat, ja? Jums te bankas kontu izlaupa, bet jūs guļat? – tikpat braši atbildēja  zema vīrieša balss ar tikko jaušamu akcentu. – Par savu naudu jāstāv sardzē! Kaut arī tas būtu tikai viens tūkstotis, vienalga nav patīkami, ja to izkrāpj.

– Kāds viens tūkstotis? Man tur palicis tikai viens tūkstotis? – Auguste likās stipri satraukusies. – Un vispār, kas zvana?

– Šeit zvana jūsu bankas darbinieks Anatolijs. Gribēju jautāt, vai  pazīstat tādu Grigoriju Jastrubu, dzimušu 1998. gadā? Viņš ar jūsu izdoto pilnvaru vakar īsi pirms bankas slēgšanas mēģināja noņemt no jūsu konta naudu.

Auguste ievilka elpu: – Kāds Jastrubs, kāda pilnvara? Nekādu pilnvaru neesmu devusi! Un nevienu Grigoriju vispār nepazīstu!

– Man jau radās aizdomas, ka tas ir blēdīgs gājiens, tāpēc  teicu, ka mēs ar jums tūdaļ sazināsimies. Viņš negribēja gaidīt un aizgāja. Taču nav teikts, ka citā filiālē viņam šodien to naudu neiedos.  Banka tur neko īsti nevar darīt, vienīgi jūs varat pati to naudu izņemt un uzreiz pārlikt citur.  Jums taču tur ir vairāk par tūkstoti, vai ne?

– Divpadsmit tūkstoši man tur ir, – Auguste izspļāva. – Un ko lai es daru?

– Jums jāpasteidzas. Katra minūte ir no svara.  Ātri izņemiet ārā visu skaidro naudu un pārlieciet drošā vietā, es jums varētu palīdzēt to izdarīt, – Anatolijs draudzīgi piedāvāja.

– Es taču jūs nelaidīšu dzīvoklī pie datora, es jūs nemaz nepazīstu! – Auguste satraucās.

– Mēs esam pazīstami, tikai jūs neatceraties. Jūsu brālēns reiz izglāba manu māsu no lielām nepatikšanām, un es tagad varu šo parādu, kā sacīt jāsaka, atdot, un savukārt izglābt jūs. Naudu jau pie datora sēžot nevar noņemt. Jābrauc pašai un jānoņem. Un vajag izdomāt iemeslu, kāpēc nauda steidzami vajadzīga. Kāda nelaime notikusi vai jāaizdod kādam, vai mašīna jāpērk. Pa ceļam izdomāsim. Es mēģināšu darbā atprasīties, aizbraukt jums pakaļ un aizvest uz jūsējo bankas filiāli. Varēsiet noņemt naudu un pēc tam uz jebkuru bankomātu. Iedošu karti ar drošu kontu, uz kuru varēsiet  naudu uzreiz uzskaitīt.

– Tāpat par velti mani vedīsiet? Vai tur nav kāda blēdība?  – Auguste sāka šaubīties.

– Nu, ja visu izdosies labi nokārtot, tad par palīdzību varēsiet man iedot naudiņu benzīnam un par vešanu. Kādus 100 eiro, ne vairāk, – vīrietis laipni paskaidroja.

– Tas par daudz! – Auguste likās neapmierināta.

– Es glābju jūsu tūkstošus, tērēju savu laiku, bet jums simtnieka žēl! Kad nē, nē. Vakarā pārbaudiet, un redzēsiet, ka jums kontā pat tas simtnieks nebūs palicis. Un bankas darbinieki apgalvos, ka jūs pati esat kādu pilnvarojusi…

– Labi, labi. Tad jūs piebrauksiet man pakaļ?

– Jā, būšu deviņos pie jūsu mājas. Diktējiet adresi, – Anatols noteica, un izklausījās, ka viņš vairs nekādas atrunas nepieņems.

Pateikusi adresi, Auguste nolika telefonu, nopūtās un sāka ģērbties. Ārā bija rudenīgs vēsums, izlēma vilkt džinsus un sarkano, pufīgo jaku. Kājās gumijas zābakus, nebūs nekāda pucēšanās. Lai redz, ka cilvēks atrauts no sēņošanas…vai kartupeļu rakšanas. Jā, tā būtu laba doma…

Pie mājas jau stāvēja gaiši pelēks Audi, un pie mašīnas neliela auguma vīrietis, vidējos gados. Pelēka jaka, īss tumšs matu ezītis, brilles metāla ietvaros, kas piešķīra viņam inteliģentu izskatu. Stiepa pretī roku, nosauca savu vārdu un pakalpīgi atvēra mašīnas durvis. Auguste neveikli iestūķējās sēdeklī, paņēmusi klēpī lielo brūno iepirkumu somu, ar kuru viņa mēdza braukt uz tirgu.

– Ko tik liela taša? – uzmetis tai vērīgu skatienu, Anatols painteresējās.

– Kā, un kur tad es ielikšu tos 12 tūkstošus? Diez vai viņi man kādu kuli iedos, – Auguste šaubījās. – Esmu redzējusi, kā noskaita naudas čupu un pastumj tuvāk – ņem un liec kur gribi.

– Pareizi, – Anatols iedarbināja mašīnu . – Uz kuru filiāli brauksim?

Auguste nosauca tuvākās bankas filiāles adresi un sāka prātot, vai viņai visu summu dos.

– Jā, gudrāk būtu nosaukt kādu noteiktu summu. Sakiet, ka radinieks izraisījis autoavāriju, un viņam jāsamaksā cietušajam desmit tūkstošus eiro, citādi būs jāiet cietumā. Tad jau naudu iedos, – ierosināja Anatols.

Pie šādas domas arī palika. Auguste ar visu lielo tirgus somu iesteidzās pa stiklotajām durvīm bankas filiālē un izpalīdzīgais vīrietis palika viņu mašīnā uz ielas gaidot. Necik ilgs laiks nepagāja, varbūt minūtes septiņas, kad atvērās filiāles durvis un Auguste, sasārtušiem vaigiem izsteidzās ārā. Iemetās mašīnā gluži vai bez elpas.

– Kas notika? – satraucās viņas vedējs.

– Es gan esmu zoss! Pasi arī vajadzēja uzrādīt, es nemaz nezināju! Pase palika mazajā somā, bet mazā soma man aizmirsās Dārziņos, es to tur vakar atstāju, kad braucu ķiplokus noņemt. Atbraucu mājās ar zilo kuli vien… – Auguste izskatījās pavisam nelaimīga.

Anatols rādīja īgnu ģīmi. – Nu tad par savu aizmāršību zaudēsiet arī visu savu kapitālu…

– Bet mēs jau varētu aizbraukt līdz tiem Dārziņiem, nav jau tik traki tālu, tepat aiz Rumbulas, – pensionāre lūdzoši paskatījās. Vīrieša labsirdība bija neizmērojama. Viņš piekrītoši pamāja un, uzlicis koordinātes, sāka braukt.

Pie norādītajiem vārtiņiem piebraucis, vedējs uzsauca: – Nu tad tik ātri! Paņemiet pasi un nāciet!

– Jā, jā , – Auguste noteica. – Es pie reizes pusdienām kartupelīšus tikai pierakšu. Jums arī varbūt vajag?

– Kādus kartupeļus! Es te līdz rītam nesēdēšu un negaidīšu! – vīrieša ģīmis apklājās sarkaniem pleķiem. „Laikam no dusmām”, Auguste pie sevis nodomāja, bet skaļi noteica: – Nu kad nē, nē. Man jau te autobuss arī nav tālu…

Viņa aizgāja līdz šķūnītim, paņēma lielo kartupeļu grozu, kaplīti, gumijas cimdus un gāja uz dārza malu rakt kartupeļus. Itin smuki bija padevušies, zemīte bijusi labi samēslota. Vīrietis izkāpa no mašīnas, pastaigāja uz priekšu un atpakaļ, izvilka cigarešu paciņu un aizsmēķēja. Nervozi skatījās uz kartupeļu racēju. Domās pārcilāja pagājušās nakts sapni, un nevarēja saprast, kā tas var būt, ka arī viņš naktī sapnī bija racis kartupeļus…

Auguste nelikās traucēties, raka vien tālāk. Tad pie akas turpat spainī saraktos tupeņus nomazgāja, iegāja dārza būdā un, sameklējusi plastmasas maisu, sabēra tajā. Pēc tam vēl ielika melnā auduma kulē ar gariem rokturiem. Būdā būdama, kaut kur pazvanīja, klusi parunāja, un tad kaunīgi nāca ārā, nesdama melno kuli un lielo somu. Mazās somiņas nebija.

– Piedodiet, es mazo somiņu ar pasi neatradu, laikam tomēr steigā būšu atstājusi mājās… man tik neērti… – Auguste nodūra acis.

Anatols burtiski uzsprāga, Sarkanie pleķi jau bija pa visu seju, arī deguns bija kļuvis sarkans:

– Tu, stulbā govs, nezini, kur savus dokumentus izmētā? Galīgi no vecuma prātu esi izkūkojusi? Tagad atkal jābrauc pusei Rīgas cauri uz mājām pakaļ? Es ar mokām atprasījos, teicu, ka radiniece jāglābj…

– Tu uz mani nekliedz! Es tev neesmu nekāda stulbā govs! Iztikšu bez tevis. Varu viena pati izņemt, un noguldīt arī mācēšu. Gan jau būs kas palīdz. Ko tu man te tā simtnieka dēļ piesējies? Tā radniecība arī tāda šaubīga, krāpšana vien būs…

Auguste aizslēdza dārza vārtiņus, bet mašīnā nesēdās – straujā gaitā devās pa grantēto taciņu uz šosejas pusi. Skaļās balsis izdzirdējis, pie blakus dārza žoga pienāca kaimiņš, un uzjautāja, kas noticis. Auguste atteica, ka kašķīgs brūtgāns gadījies, gribot braukt uz krogu pusdienās, bet viņai gumijas zābaki kājās, ar tādiem kauns esot smalkā vietā iet.

Tikmēr Anatols lēni pieripināja mašīnu gājējai blakus, atvēra durvis un teica, lai sēžot taču. Aizvedīšot uz mājām un tad uz banku vēlreiz. Auguste iesēdās, bet visu ceļu neteica ne vārda, tēloja apvainoto. Labvēlis sāka taisnoties, ka esot tikai satraucies par to, vai paspēšot atpakaļ uz darbu, viņš taču gribot tikai to labāko, un ja visu izdarīšot, tad simtnieku arī būšot nopelnījis, viņam mašīnai viena detaļa esot jānopērk.

Kad viņi piebrauca pie pensionāres mājas, Anatols  laipni palūdza, vai šoreiz nevarot ātrāk? Auguste tikai noskatījās un tusnīdama izcēla no mašīnas lielo somu un kartupeļu kuli, ko nolika zemē. Pie viņas ieejas durvīm stāvēja divi pajauni vīrieši, kas tūdaļ piegāja pie autovadītāja, uzrādīja tam policistu apliecības un palūdza izkāpt…

Pēc skata vientiesīgā tantīte savam laipnajam bankas konta glābējam bija aizmirsusi pateikt, ka viņa ir pensionēta policijas darbiniece, kas zina, kam jāziņo par krāpnieciskām darbībām ar bankas kontiem, un kura poga telefonā jāspiež, lai ierakstītu sarunas.

Kad Anatols jau sēdēja policijas mašīnā, nikni caur logu blenzdams uz viltīgo kartupeļu racēju, viens no policistiem piegāja pie Augustes, lai pajautātu par sarunu ierakstiem, bet viņa pasteidzās pastiept viņam melno kartupeļu kuli, teikdama: – Kolēģīt, esi tik labs un uznes man tos kartupeļus līdz trešajam stāvam…man tāda grūta diena šodien gadījās. Tos ierakstus es tev vēlāk nosūtīšu…