Iepazīsti mūsdienu latviešu teikas un pasakas

 

 

2025. gadā izdevējs „Dienas grāmata” uzsāka izdot jaunu grāmatu sērija „Mūsdienu latviešu teikas un pasakas“.

 

Sērijas pirmās grāmatas Kundziņsalas teikas autors ir rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Andris Zeibots.

Andra Zeibota Kundziņsalas teikas ir savdabīgs īsprozas krājums, kurā mūsdienu Rīgas dzīve, cilvēku attiecības, sabiedrības problēmas un latviešu mitoloģija saplūst vienā neparastā pasaulē.

Grāmatas centrā ir Kundziņsala – īsta Rīgas apkaime, kurā autors pats ir dzīvojis un ar kuru viņam ir personiska saikne. Tādēļ Kundziņsala grāmatā kļūst ne tikai par darbības vietu.

Grāmatā ir piecpadsmit īsprozas teksti, kuru nosaukumi jau paši par sevi ir nozīmīgi. Tie bieži vien nav vienkārši sižeta nosaukumi, bet satur ironiju, simbolu vai mīklainu norādi uz darba galveno ideju, kā arī šiem tekstiem doti arī paskaidrojoši apakšvirsraksti, kas palīdz saprast to tematiku, piemēram, „Lūgšana pret derdzruņiem teika par aizplūstošu salu“, „Standarta tautietis nosaukšanas un pārkopēšanas teika“, „Jezga un jēga teika par žurcībā kritušajiem“, „Auseklis – uguņu savaldītājs nākamības atblāzmu teika“, „Krītošo zvaigžņu seģene ideoloģiju vērpšanas teika“.

Īpaši interesanti ir nosaukumi „Standarta tautietis“ un „Bumbieru koks“. Tajos jaušama autora interese par valodu. Vārdi tiek savienoti tā, lai rastos filozofisks jautājums. Piemēram, „Standarta tautietis“ ironiski pievēršas cilvēka individualitātei un tam, kā sabiedrība cilvēkus mēģina nosaukt, klasificēt un padarīt līdzīgus, turpretī „Bumbieru koks“ pievēršas būtiskam aspektam – kā cilvēks ir saistīts ar vietu, kurā dzīvo, un ar savu pagātni.

Viena no interesantākajām grāmatas iezīmēm ir latviešu mitoloģijas izmantojums. Autors nevis vienkārši pārstāsta senās teikas, bet ņem mitoloģiskos tēlus un ievieto tos mūsdienu pasaulē.

Man šķiet, ka grāmatas autoram īpaši nozīmīgi ir šie mitoloģiski tēli: Jupis, Auseklis, Pērkons un Ūsiņš.

Jupis latviešu mitoloģijā saistās ar pazemi, mirušo pasauli un elles tēlu. Šis tēls parādās teikā „Jupis vienādotājs elles kārtības teika“. Teikā tiek izmantots apzīmējums „vienādotājs“, kas rada gan ironisku nozīmi, gan baisu noskaņu. Vairums, izlasot šo teiku, apzīmējumam „vienādotājs“ pievienotu sinonīmu „diktators”. Tiek radīta valsts, kurā visu nosaka viena persona, visi pakļauti vienotām prasībām, rezultātā – visiem cilvēkiem jābūt vienādiem

„Jupis Visvienādais valdīja šajā tvana labirintā. Viņš tika uzskatīts par visaugstāko būtni tumsā, viņš bija visietekmīgākais tumšsarkano plankumu pārzinātājs un spēj uzdzīt zilumus katram, kas nepaklausītu.” ( 69. lpp)

„Tā bija varas maģija. Jupekliski domājošos vienkāršāk vadīt un virzīt no viena pakalna uz otru, pa upēm šurpu un atpakaļ, pa stāviem – te augšā, te lejup.” (71. lpp)

Šī teika spilgti attēlo diktatorisma rašanos, pastāvēšanu, kā tas ietekmē sabiedrību un katru personu atsevišķi. Šai autora teikai liktu šādu apakšvirsrakstu: „Tu nedrīksti apstrīdēt varu.“

Auseklis ir rīta zvaigznes simbols latviešu mitoloģijā un folklorā. Šis motīvs tiek saglabāts arī teikā „Auseklis – uguņu savaldītājs nākamības atblāzmu teika“, piemēram,

„ Celties rīta agrumā, tas ir mans pienākums, tā es norādu uz noteiktu gatavību dienas uzsākšanai!” (119. lpp)

Auseklis teikā kļūst par gaismas un nākotnes tēlu, tas ievieš cerības un nākotnes iespējamības motīvu.

„Ja jau izmaiņas nav nemaz tik jūtamas, tad par ko es uztraucos, galu galā?! Dzīvošu logos. Atspīdēšu, atblāzmošos rāmās novakarēs.” (128. lpp)

Manuprāt, grāmatas lielākais ieguvums ir tas, ka Andris Zeibots latviešu mitoloģiju pārceļ uz mūsdienu pasauli. Jupis, Auseklis, Pērkons un Ūsiņš vairs nav tikai seni folkloras simboli – tie kļūst par veidu, kā runāt par mūsdienu cilvēku un viņa problēmām.

Jāatzīst, ka mūsdienu cilvēkam joprojām nepieciešami mīti un simboli, lai izprastu pasauli. Šīs A. Zeibota teikas ir stāsti par cilvēka mēģinājumu atrast savu vietu pasaulē.

 

 

 

Imanta Liepiņa grāmata Pasakas par lopiem ir 2025. gadā izdotu satīrisku stāstu krājums, kurā autors asprātīgā un ironiskā veidā aplūko mūsdienu Latvijas sabiedrību. Šī ir jau otrā grāmata, kas izdota izdevniecības „Dienas Grāmata“ sērijā „Mūsdienu latviešu teikas un pasakas“, un tajā ir seši stāsti.

 

Atverot I. Liepiņa stāstu krājumu pirmais, kas mūs sagaida ir Latvijas amatpersonas teiktā frāze: „Gaidīsim, ko Vilks tagad atbildēs uz Lapsas iesniegumu par Zaķi”. Šī frāze ir līdzīga 2012. gada latviešu spārnotajam teicienam un politiskajam jokam „Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķi tiks izskatīta”. Teiciens radās reālu Latvijas politisko un mediju personāžu uzvārdu sakritības dēļ: žurnālists Lato Lapsa iesniedza iesniegumu par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi, bet pārbaudi KNAB vadīja Alvis Vilks.

Šādi stāstu autors mums netieši jau norāda, ka literārie teksti skars aktuālas, sabiedrību interesējošas sociālas un politiskas nesaskaņas/problēmas, ka galvenie varoņi varētu būt sabiedrībā zināmu personu prototipi.

Lasot stāstus pieķēru sevi pie domas, ka attēloti reāli un zināmi notikumi un atpazīstamas situācijas, kas pārveidotas un interpretētas pasaku un dzīvnieku tēlu pasaulē. Neviļus ir vēlme vilkt paralēles ar Dž. Orvela Dzīvnieku fermu, jo šādi varam paskatīties uz nopietniem notikumiem no malas, kā novērotāji. I. Liepiņš savos stāstos atklāj, ka arī mūsdienu sabiedrībā netrūkst alkatības, blēdību, varaskāres, birokrātijas un dažādu afēru.

Lai gan grāmatas nosaukumā izmantots vārds „pasakas“, šī nav tradicionāla pasaku grāmata.

Jau pats grāmatas nosaukums „Pasakas par lopiem” ir satīrisks, ironisks, cinisks, skarbs. Kā jau pieminēju iepriekš grāmatā apkopotas sešas pasakas, trīs pasakas attēlo, ka dzīvnieki ieņem cilvēku vietu, savukārt trīs pasakās cilvēki tiek parādīti kā dzīvnieki jeb lopi.

Tezaurs.lv rakstīts: lops – Nekrietns, nelietīgs, arī neuzvedīgs cilvēks; netīrs, nevīžīgs cilvēks. Šis pārnestā nozīmē, vienkāršrunas stilistiskā nokrāsā lietotais vīriešu dzimtes lietvārds grāmatas nosaukumā jau sagatavo vai brīdina lasītāju, ka stāstos attēlotās personas nebūs pozitīvie tēli, ka tiks atklātas cilvēku negatīvās rakstura īpašības un zemiska rīcība. Šos autora uzrakstītos stāstus var uztvert kā joku, parodiju par mūsdienu sabiedrību, bet aizverot grāmatas pēdējo lapu, saproti, ka aiz satīriska un humoristiska situācijas attēlojuma ir paslēpts diezgan skarbs dažādu sabiedrības pārstāvju vērtējums.

Pirmā pasaka, kas ievada pasaku krājumu ir nācijas mīļākās grāmatas, K. Skalbes Kaķīša dzirnaviņas, mūsdienīga interpretācija ar nosaukumu „Tās pašas dzirnavas”. Jāatzīst, ka šī ir viena no veiksmīgākajām klasiskā literārā darba modernizācijām. Pagājuši 113 gadi kopš K. Skalbe sarakstīja šo pasaku, bet sabiedrībā nekas nemainās – joprojām ir gandrīz vai pilnīga vienaldzība pret veciem cilvēkiem, diezgan bieži sastopama tuvāko cilvēku vienaldzība, mantkārība un vara, kas posta vai iznīcina vājākos. Tomēr šajā modernizētajā stāstā spilgti parodēti maksātnespējas administratori un ātro kredītu piedāvātāji. Autors vērsies pret cilvēkiem un sistēmām, kurās citu cilvēku grūtības var kļūt par iespēju nopelnīt.

I. Liepiņš savās pasakās pievēršas notikumiem Latgalē un pierobežas tuvumā, pievērš uzmanību vietējam „Pīļu Dīķim” un personām, kurām tajā kļūst par šauru, veiksmīgi parodē banku un partiju nosaukumus – „banka Cita Dēle ” un „partija Astaino Saraksts”. Šādu nosaukumu un pasaku galveno varoņu personvārdu izveidē atklājas autora valodas sulīgums, dzīvīgums un trāpīgums.

Manuprāt, viens no grāmatas lielākajiem plusiem ir tas, ka autors nebaidās būt ironisks un neērts. Viņš necenšas savus tēlus padarīt pārāk simpātiskus vai lasītājam ērtus. Daudzi personāži ir pārspīlēti, smieklīgi un pat atbaidoši, tomēr viņi veiksmīgi atklāj pozicionētās mūsdienu sabiedrības problēmas.

Tomēr ja grāmatas lasītājs nepārzina konkrēto situāciju, politisko, ekonomisko vai sociālo notikumu, uz kuru autors atsaucas, stāstu humoru un ironiju būs diezgan grūti uztvert vai izprast, jo atsevišķu stāstu iedarbība, izpratne var būt ļoti atkarīga no tā, cik labi lasītājs pazīst attiecīgās sabiedriskās aktualitātes.

Pozitīvi vērtējams, ka grāmatas beigās ir sadaļa „Dažas piezīmes no tā paša autora”. Grāmatas autors lasītājam sniedz ieskatu par stāstu tapšanas vēsturi, kā arī piemin, ka vairāki grāmatas stāsti jau pirms izdošanas bija guvuši atzinību Prozas lasījumu konkursos, kas apliecina šo stāstu aktualitāti un nepieciešamību sabiedrības „sapurināšanai” vai uzmanības pievēršanai sabiedrībā esošajām norisēm.

Uzskatu, ka šo stāstu tapšanā liela nozīme ir grāmatas autora iepriekšējai dzīves un darba pieredzei. Imants Liepiņš ir žurnālists un rakstnieks, kura darbi lielākoties saistīti ar patiesiem notikumiem. Viņš ilgstoši strādājis dažādos medijos un bijis arī korespondents Ukrainā. Domāju, ka tieši tāpēc viņa satīriskajos stāstos jūtama žurnālista prasme pamanīt sabiedrībā aktuālo un pārvērst to literārā darbā.

Es šo grāmatu ieteiktu lasītājiem, kuriem patīk satīra, ironija, melnais humors un mūsdienu sabiedrības kritisks vērtējums, jo autors savos stāstos ar šķietami vieglu un smieklīgu formu runā par nopietnām lietām, atklāj savdabīgu skatījumu uz mūsdienu Latvijas sabiedrību, spēj likt lasītājam pasmaidīt un vienlaikus likt aizdomāties par ģimenes, sabiedrības un savām personiskajām vērtībām.

Marika Aņisko