Natālija Kavera-Bezjuka

 

Pienenes zaļajā zālē

 

Tulkojusi Ilze Lāce

 

Natālija Kavera-Bezjuka ir ukraiņu rakstniece, vēstures pētniece un tulkotāja. Vēsturiskā romāna Skumji nopūtās eņģelis (Сумно ангел зітхнув, 2024) autore. Pašlaik strādā pie vērienīga daudzsējumu vēsturisko romānu cikla par Ostrogu kņaziem. Savos darbos viņa apvieno arhīvu pētījumus ar literāru iztēli, pētot Ukrainas vietu Eiropas vēsturē, ukraiņu zemju kultūras un politiskās saites ar citām Eiropas valstīm, kā arī atmiņas, laika un cilvēku likteņu tēmas. Viņas stāsti, dzeja un tulkojumi publicēti Ukrainas literārajos žurnālos un almanahos. Dzīvo un strādā Rivnē, Ukrainā.

 

Šodien es tev sūtu pienenes. Šogad aprīlis pie mums ir auksts, dārzā gandrīz nav ziedu. Es ilgi ķēru šo kadru: saules stari, zeltainu ziedu birums zaļajā zālē, bet fonā – mūsu vācu aitu suns. Bezrūpīgs prieks.

Pie mums viss ir labi. Mēs tiksim galā! Mērijai šodien ir labāk. Tabletes beidzot palīdzēja, viņa gandrīz vairs neklibo. Lūk, mūsu trīskrāsainā kaķene Kerija medī lakstīgalas, bet uz mājas jumta savijis ligzdu stārķis. Redzi? Gandrīz paradīze zemes virsū. Tavs tētis veiksmīgi izvēlējās šo māju. Lai arī veca, bet ir dārzs. Un mežs pavisam tuvu.

Pāršķirstu foto albumu telefonā: balti ziedoši plūmes zari un viegli mākoņi zilās debesīs, oranži, gandrīz sarkani cidoniju ziedi tumšā zaļumā, kastaņbrūns zirgs ganās pļaviņā pie sagruvuša šķūņa, bet te – bezgalīgs vizbulīšu lauks, baltas zvaigznītes starp bērziem un priedēm. Nudien  paradīze zemes virsū. Aprīlis Rietumukrainā. Skaists mēnesis. Lai arī auksts.

Kad mēs izglābāmies no okupācijas un tavs tētis nolēma brīvprātīgi doties uz fronti, viņš teica, ka ārpus pilsētas mums būs labāk. Te mazāk trāpījumu un sirēnas gaudošana daudz klusāka. Bet es nekad nebiju dzīvojusi laukos un biju pret. Domāju, būs grūti. Krāsns ar malku, aka, aizlaists dārzs, pagrabs, vasaras virtuve, šķūņi – ko man ar to visu iesākt? Bet dzīvokli ģimenei ar kontuzētu suni un trim kaķiem izīrēt neviens negribēja. Un es piekritu. Tavs tētis aizbrauca. Mēs ticējām, ka karš beigsies tajā pavasarī. Uzplauks irbenes, ceriņi, peonijas vecajā dārzā – un tētis noteikti atgriezīsies no frontes. Nu, sliktākajā gadījumā līdz Neatkarības dienai. Kurš gan toreiz zināja, ka palikšu šeit četrus garus gadus… Nē, labāk nevajag. Mūsu vecās fotogrāfijas es pārcēlu uz portatīvo datoru un gandrīz vairs neatvēru to aizliegto mapi. Nevaru.

Labi, parunāsim par kaut ko labu. Pie jums jau ir īsta vasara. Droši vien var arī peldēties. Tu jau biji pie jūras? Nu, vismaz uz baseinu aizej, kamēr vēl nav sabraukuši tūristi. Kā tava galva?  Paldies Dievam, ka nesāp. Man šķiet, tu esi novājējusi. Tajā pēdējā fotogrāfijā ar palmām tu esi pārāk slaida. Labi, varbūt tev taisnība – vienkārši tāda kleita. Tev ļoti piestāv, un frizūra arī tik interesanta.

Nē, šodien es neko nefotografēju, pie mums atkal ir auksts, naktī bija salnas. Droši vien atkal nebūs plūmju, bites vispār nav redzamas. Un nesmejies – tava mamma tagad ir gandrīz dārzkopības eksperte. Uz mežu arī negājām: vējš un pelēkas debesis. Vecenīte Mērija salst pat pagalmā. Kāda te var būt pastaiga… Tikai kaķene šaudās starp kokiem un atgriežas vēlu vakarā. Kerijai šeit ir labi, viņa kļuvusi par rūdītu mednieci. Nē, viss kārtībā, šodien tikai droni. Raķetes aizlidoja tālāk, uz Ļvivu. Raksta, ka tur nav trāpījumu, visus notrieca. Pie mums vienīgi elektrību atslēdza uz dažām stundām. Tas nav bīstami.

*  *  *

Šodien tāda diena… Biju sev apsolījusi arhīvu neatvērt. Vecās fotogrāfijas no tās, iepriekšējās dzīves, ir aizliegtas. Kurš gan zināja, ka vecais cietais disks kļūs par lielāko vērtību? Negribu atkal raudāt. Bet šodien drīkst. Jau trīs gadus tavs tētis ir kaut kur starp debesīm un zemi. Pazuda pie Bahmutas. Toreiz uzrakstīja „pazudis bez vēsts”. Visi mani zvani, vēstules, visi pieprasījumi, anketas, garās stundas, gaidot pie kabinetiem, visi meklējumi – Sarkanajā Krustā, policijā, drošības dienestā, pie brīvprātīgajiem, Telegram kanālos – un nekā. Cik viņu tādu ir… pazudušo… Cik mūsu… meklētāju. Tikai es zinu, ka viņš noteikti atgriezīsies. Tas, ka uz viņu pozīciju sūtīja dronu un nevienu dzīvu neatrada, neko nenozīmē. Varbūt viņš zaudēja samaņu… un nonāca gūstā. Viņš noteikti ir gūstā. Cilvēks nevar  tā pazust bez pēdām. Vienkārši vēl neesmu viņu atradusi.

Bet šīs vecās fotogrāfijas – tas ir pēdējais, ko es par viņu zinu droši. Mūsu Jaunais gads, ko sagaidījām kopā. 2022. gada Jaunais gads. Tu ziemas brīvlaikā atbrauci no universitātes. Pirmais kurss, pirmā sesija, un mēs šausmīgi lepojāmies ar savu meitiņu. Atceries – mēs ilgi pūlejāmies piedabūt suņus un kaķus apsēsties blakus, lai tavs tētis varētu uztaisīt skaistu bildi pie eglītes. Kāds visu laiku mēģināja aizbēgt, un mēs uzjautrinājāmies kā negudras. Ģimenes portrets tā arī neizdevās: visu laiku bija kustība, un bilde izplūda. Tētis piktojās, bet mēs smējāmies. Un tomēr… kāda tu man esi skaistule! Nu labi, es jau arī esmu tāda tīri nekas. Sarkana kleita, lūpu krāsa atbilstīgā tonī, zeltainas cirtas. Mēs abas gandrīz kā māsas. Tu toreiz man uztaisīji svētku grimu. Tādu jaunavīgu, drosmīgu – un mēs pēkšņi kļuvām tik līdzīgas…

Te, lūk, vecmāmiņas dzimšanas diena Hersonā. Februāris. Jubileja. Tu vēl nebiji aizbraukusi mācīties. Un pēc trim dienām sāksies karš, bet mēs vēl nezinām, ka viss sabruks. Mēs smaidām. Tā ir pēdējā 2022. gada fotogrāfija.

To, ko es fotografēju okupētajā teritorijā, viņi atņēma. Krievu blokpostenis pie izbraukšanas no Irpiņas. Visus portatīvos datorus un telefonus. Iemeta savā kravas mašīnā, kas bija līdz malām pilna ar zagtu tehniku: veļas mašīnas, boileri, mikroviļņu krāsnis. Bija pat tualetes podi. Jau atkal runāju par to, ko nevajag… Piedod. Fotogrāfijas. Palicis tikai tas, ko pirms kara biju saglabājusi mākonī. Un vecais cietais disks, ko tev iedeva tētis.

Tu toreiz apvainojies, ka spiežam tevi braukt prom no Ukrainas, bet kurš gan zināja, ka tas būs uz tik ilgu laiku un atgriezties nevarēs? Vienojāmies, ka tētis vispirms izvedīs no okupētās zonas tevi, bet pēc tam atgriezīsies ar mikroautobusu pēc manis un dzīvniekiem. Divus vācu aitu suņus un trīs kaķus nevar ietilpināt mazā krosoverā. Es nebaidījos palikt viena. Man pat vietējie hulīši nekad nav tuvojušies, redzot manus apsargus. Divi vilki izskatās ļoti iespaidīgi. Bet ko gan viņi varētu iespēt pret krievu tankiem?

Baidījos tikai par jums abiem. Visu laiku lūdzu Dievu, lai jūs izkļūtu. Un toreiz Dievam apsolīju – ja Viņš tevi izglābs, es darīšu visu, lai tu vairs nekad neredzētu karu. Nekad.

Tētis aizveda tevi līdz robežai un gribēja atgriezties pēc mums, bet vairs nevarēja. Ceļus pārāk ātri slēdza. Sākās bombardēšana, ielu kaujas. Padomā tikai – kaujas mazajās ieliņās, Centrālajā parkā, pie upes un pie Rakstnieku nama. Militāro hospitāli viņi ieņēma uzreiz. Bet mēs… mēs slēpāmies. Irpiņa pēkšņi kļuva gandrīz tukša. Visi bija aizbraukuši. Klaiņoja pamestie kaķi un suņi. Meklēja ēdienu. Atcerējos pagrabu pie draudzenes mājas. Mēs ar dzīvniekiem nokāpām tur uzlidojumu laikā. Tur arī visādi konservēti labumi atradās. Kad bombardēšanas laikā drebēja zeme, visu laiku baidījos, ka burkas nokritīs un saplīsīs.

Mēs izdzīvojām. Kā? Pat negribas atcerēties…  Pirmo reizi priecājos, ka maniem vecākiem tas nav jāpiedzīvo. Cik grūti viņiem būtu bijis izturēt tās dienas. Nedēļas.

Kad tavs tētis beidzot tika līdz mums, visi bijām dzīvi. Bet mūsu dzīvokļa vairs nebija, tā gan. Lādiņš bija iznīcinājis visu kāpņu telpu. Paliku ar dzīvniekiem svešā pagrabā. Jā, auksts, mitrs, bet mēs bijām kopā. Dika un Mērijas siltie sāni blakus, aizmigu, viņus apskāvusi. Tikai konservi ātri beidzās, un visi veikali bija slēgti. Un es pat iedomājos, ka mēs varētu naktī visi kopā aiziet kājām, cauri mežam. Bet kaimiņš teica, ka tas ir mīnēts.

Kad ieraudzīju tavu tēti, pat neticēju savām acīm. Nezinu, pateicoties kādam brīnumam viņam bija izdevies izlauzties pie mums. Visur blokposteņi. Mūsējie. Svešie. Atceros, ka suņi negribēja kāpt svešajā mikroautobusā, un mēs ilgi viņus pierunājām. Ievilinājām tikai ar ēdienu.

Uz blokposteņa krievi atņēma visu tehniku. Dies' ar to. Dažreiz nākas zaudēt daudz vairāk… Tikai fotogrāfiju žēl. Un tad viņi izdzina no mašīnas dzīvniekus. Kāpēc? Es kliedzu, lūdzos, bet tavs tētis ievilka mani mašīnā, aizcirta durvis un aizveda. Bet viņi palika. Vieni paši.

Neatceros, cik stundas es raudāju. Un nespēju piedot tavam tētim. Kā viņš tā varēja? Es taču gribēju palikt kopā ar viņiem, viņi taču bezpalīdzīgi kā bērni, bet viņš izlēma manā vietā… Tālu mēs netikām. Mašīna pēkšņi apstājās – tā sabojājās kaut kāda lauka vidū. Es pat sapriecājos – varēšu kājām atgriezties pie savējiem „bērniem”. Bet Saša, tavs tētis, kartē parādīja, kur atrodamies  un  sapratu, ka nevarēšu. Tik lielu attālumu kājām noiet nevaru. Atkal raudāju.  Kāda sieviete paņema mūs savā sarkanajā folksvāgenā. Es pat viņas vārdu neatceros. Nezinu, par ko aizlūgt. Gara kolonna. Mašīnas kustējās viena aiz otras kā vilciena vagoni. Saka, ka tā esot drošāk.

Braucām ļoti lēni. Visu nakti. Bet pa šoseju parasti tās ir divas stundas, ne vairāk. Žitomirā mūs sagaidīja brīvprātīgie. Karsta tēja, ēdiens. Saša runāja ar cilvēkiem, bet es tikai raudāju. Un ēst nevarēju, lai gan kuņģi no bada dedzināja. Mēs viņus pametām. Nodevām. Kā tad tā? Un pat viņu fotogrāfijas gāja zudībā kopā ar mūsu telefoniem.

Tavs tētis vēlāk stāstīja, ka kolonna, ar kuru mēs izbraucām, nāca no Mariupoles. Kādam brīnumam bija jāpateicas, ka mēs gadījāmies tai ceļā?

*  *  *

Beidzot ir silts, un es tev sūtu ziedošas ābeles bildes. Ar Keriju starp zariem. Viņa nezaudē cerību tikt pie lakstīgalām. Atceries, rakstīju tev par veco koku pie mana loga? Kad noturu angļu valodas stundas tiešsaistē, vienmēr skatos uz tā izliektajiem zariem. Tavs tētis tomēr rīkojās pareizi, nometinot mūs šajā mājā. Un no Irpiņas viņš mani toreiz aizveda, lai glābtu. Briesmīga izvēle. Un ne jau viņš bija vainīgs tajā, kas notika, bet tie… necilvēki. Tikai es nepaspēju viņam to pateikt. Ilgi dusmojos. Un nepaspēju. Domāju – atbrauks, un mēs noteikti izrunāsimies. Par visu. Bet viņu pat atvaļinājumā neatlaida. Un pēc tam viņš pazuda.

Tajā pavasarī mēs atgriezāmies pēc divām nedēļām, tiklīdz Irpiņā ienāca mūsu karavīri. Uz ceļa un pilsētā – cilvēku un dzīvnieku līķi. Bet Mērija un visi trīs kaķi gaidīja pie tā pagraba, kur mēs bijām kopā slēpušies. Sune no sprādzieniem bija kļuvusi gandrīz kurla, bet uzreiz mūs atpazina. Veterinārārsts vēlāk teica, ka viņai ir smaga kontūzija. Piedāvāja iemidzināt. Un Saša, vienmēr tik kluss un savaldīgs, pēkšņi sāka kliegt. Domāju, ka viņš metīsies veterinārārstam virsū ar dūrēm. Bet es no brīvprātīgo meitenēm zināju, ka šis cilvēks ar bezgalīgi nogurušām acīm bez maksas operēja simtiem dzīvnieku, kurus viņi veda no frontes. Tāpēc atturēju tavu tēti. Ārsts ļaunu nevēlēja, viņam mūsu suņa bija žēl. Vienkārši laiks tagad ir tāds… un žēlums var izskatīties kā nežēlība.

Bet Diku mēs tā arī neatradām. Kaimiņš, kurš bija slēpies veikala pagrabā kopā ar savu māti invalīdi un brīnumainā kārtā pārdzīvojis okupāciju, stāstīja, ka mūsu puika ilgi skraidījis viens. Viņš to redzējis, šad tad palūkodamies ārā pa izsisto logu. Daudz suņu skraidījis apkārt. Un tad Diks pēkšņi pazudis. Un arī citi suņi pazuduši.

– Šeit badu cietām ne tikai mēs, bet arī krievi. Starp viņiem bija daudz burjatu. Un liels suns… nu, jūs saprotat… – teica kaimiņš, nemitīgi kārtodams savu izstaipīto džemperi.

Bet es nesapratu un negribēju saprast. Mans Diks ir dzīvs – un viss. Droši vien viņu paņēmuši citi cilvēki.

*  *  *

Nē, nebija ļoti tuvu. Tikai sprādzienu dzirdēju. Un elektrības joprojām nav, laikam atkal trāpījis transformatoram. Vai apakšstacijai. Cik labi, ka mājā ir krāsns un šķūnī malka! Skaties, cik skaists kadrs: uguns iedegas, liesmu mēles starp vecās krāsns apdegušajiem ķieģeļiem. Man viss ir. Portatīvajam datoram un internetam – uzlādes stacija, lielās pudelēs ūdens krājumi, bet mājā joprojām ir auksts. Īpaši naktī. Kerija ielien pie manis zem segas, un mēs sildāmies kopā. Bet Mērija guļ blakus, uz paklājiņa. Neuztraucies! Mēs tiksim galā. Ziemā bija sliktāk. Kad mīnus divdesmit pieci un elektrības nav vienu dienu, otru, nedēļu. Bet es pagalmā šķūrēju sniegu milzīgās kaudzēs, un zini –  tas ļoti labi sasildīja. Par auksto māju pat priecājos. Ēdiens mums tagad vienmēr krājumā. Pat paveicās, ka bija sals. Es no ledusskapja pārnesu krājumus uz vasaras virtuvi, un nekas nesabojājās. Atceries, toties kādas skaistas fotogrāfijas sanāca –  kupenas līdz jostasvietai, pūkaini priežu zari, apsarmojusi egle. Un tas viss tepat mūsu pagalmā. Un Mērija man palīdzēja rakt sniegu.

Pāršķirstu mūsu „zvēru” fotogrāfijas. Joprojām grūti uz tām skatīties. No trim kaķenēm palikusi tikai viena. Divas vecākās pēc pārbraukšanas ilgi nenodzīvoja. Tas pats veterinārārsts brīdināja, ka pēc spēcīgajiem sprādzieniem viņas visas ir ļoti slimas. Un ārstēt to nevar. Kaķenes aizgāja viena pēc otras, noturējās tikai dažus mēnešus. Ja mēs būtu varējuši atgriezties mājās, Irpiņā, varbūt viņas izveseļotos. Bet no mūsu dzīvokļa palikušas tikai apdegušas atlūzas.

Drīz būs četri gadi, kopš nav vairs arī tavu vecvecāku. Viņi negribēja pamest māju tajās pirmajās kara dienās. „Vai tad var sākt jaunu dzīvi, kad tev ir astoņdesmit pieci?” – teica vecmāmiņa. Bet krievi Hersonu ieņēma nedēļas laikā. 2022. gada rudenī daļu pilsētas atbrīvoja, bet telefons neatbildēja, un es braucu turp. Lūk, bilde: no vecmāmiņas mājas palikusi tikai bedre. Es tā arī nenosūtīju to tavam tētim, nespēju. Par tādām lietām jārunā aci pret aci. Bet nav izdevies…

Neuztraucies, neesmu viena, mēs esam trīs – es, Mērija un Kerija. Vecenīte Mērija gandrīz nedzird, slikti redz, bieži klibo, bet mēs joprojām ejam pastaigāties uz mežu. Netālu un ļoti lēni, bet viņa vienmēr priecājas. Toties Kerija kļuvusi par īstu „ornitoloģi” un nogaršojusi visus putnu veidus.

Piedod, mīļā, bet es nevaru pārcelties uz dzīvi tuvāk tev. Ja nu tētis atgriežas, bet te neviena nav? Nē, nepareizi. Kad viņš atgriezīsies, kā viņš mūs atradīs?

Lūdzu, lasi mazāk mūsu ziņas. Kāda starpība – vai uz mums šonakt palaida tūkstots dronu vai piecsimt? Mūsu pretgaisa aizsardzība tos notriec, tātad nav vērts uztraukties. Mēs esam pieraduši. Tikai naktīs tie skaļi dūc un traucē gulēt. Nevar taču tik daudzus gadus baidīties. Pirmajos mēnešos es dzīvoju klusumā… it kā mājā būtu nelaiķis. Neieslēdzu mūziku, neskatījos filmas. Un nevienu negribēju redzēt. Tikai dzīvnieki mani saprata. Mēs taču kopā badojāmies un kopā baidījāmies no šāvieniem. Pēc tam kopā mācījāmies dzīvot no jauna.

Un kādu dienu sapratu, ka tā, sevi dzīvu apglabādama, tikai iepriecināšu tos nolādētos nešķīsteņus. Bet es noteikti negribu viņus iepriecināt. Un es sevi piespiedu. Klausīties Tomu Veitu un Eimiju Vainhausu. Skatīties Mūzikas skaņas un Vijolnieku uz jumta. Lasīt Ficdžeraldu un Sagānu. Un nosolījos vairs neraudāt.

Kad nav elektrības, es aizdedzinu sveces un pāršķirstu fotogrāfijas telefonā. Ienīstu sveces… Tur, Irpiņas pagrabā, tās uz visiem laikiem kļuva par nelaimes simbolu. Nekādas romantikas. Kad svece izdega, mēs palikām pilnīgā tumsā. Tad sprādzieni un šāvieni šķita vēl skaļāki. Tā, pietiek. Nevajag atcerēties. Es taču apsolīju vairs neraudāt.

Sūti man savus portretus biežāk. Reizēm man sāk šķist, ka mana meita ir tikai balss manā galvā. Bet tad es paskatos, kāda tu esi kļuvusi – un gribas ticēt. Gribas atkal dzīvot. Lūk, tu universitātē, ar draugiem. Pikniks pludmalē. Te jūs ar draudzeni Parīzē. Te – Venēcijā. Barselonā. Tava saulainā dzīve tur, tālu prom. Tagad tu atkal smaidi.

Un lai arī es pēc tevis izmisīgi ilgojos, galvenais, ka tur, kur esi tu, ir karsti vēji un silta jūra, cikāžu un kaiju balsis. Kādu dienu tas palīdzēs tev aizmirst to februāri. Un vecā ābele pie mana loga noteikti sagaidīs, kad karš beigsies un tu atgriezīsies.