Paula Bička

par sievietēm, kuras raudzījušās uz mēnesi

naktīs pie manis nāk vecvecmāmiņa

parausta mani aiz kājas

un ar aukstu roku notrauc gar vaigu

tad viņa palīdz rast atbildi uz teksta uzdevumu

kas šūniņās iesprūdis nebeidzami tirdī

un pasaka priekšā kuru bulciņu man rītdien iegādāties labāk

viņa šonakt nāk arī pie mammas un tēta

bet viņi ir paslēpušies betona teltīs

savu dvēseli ievīstījuši siltumizturīgos guļammaisos

un nejūt viņas pelēki dzīslaino roku

no rīta mani pārņem nepārvarama vēlme 

ielūkoties bēniņos

pie ļodzīgā grāmatu plaukta 

uz zemes izkritusi guļ 

vecvecmāmiņas putekļainā dienasgrāmata

manas ačteles šaudās 

ar skatienu laiza

glīto rokrakstu

balssaites sakļaujas 

un cenšas izlasīt knapi salasāmo

Zāles pret pārestības sajūtu ir ūdens pelde. 

Bez domāšanas ieskriet slapjumā

Un izvāļāt savu miesu pa Daugavas brūnajiem pēļiem.

Izmest no rīkles smago akmeni,

Tā vietā nedaudz norīt duļķaino ūdeni, 

Veldzēt rumpi dzestrumā 

Un atdzīvināt pēdas pret grubuļaino segumu.

Dvēselei ir vajadzīga šī mazgāšana

Citādi pārāk ilgi tā valkā sašutušo ietērpu. 

Kas to lai zin, cik veco miesu

Daugavas māte sev azotē glabā?

Tai līdzi skalojas arvien nākamā un nākamā 

Pagātnes sūrā drāna.

Klusums.

Daugava caur vilnīšiem tik čukst un čukst:

“Kamēr sirds Tev bangos, 

Tikmēr nāksi pie manis vēlreiz un vēlreiz,

Un veldzēsi savu pelēko kreklu, 

Līdz atkal balts tas tapis būs.”

burtnīcu iebāžu atpakaļ plauktā

noklimberēju lejā

vecāki sēž virtuvē

mammas rīklē 

atkal līst smalkais vīns

un tēta pirksti virpina cilindrisku glāzi

kamēr deguns osta smeķīgo viskiju

jā vecvecmāmiņ

arī tā var veldzēties

izsutināt miesu

un pazust dūņās

* * *

ar delnu notraucu muti

lai pārbaudītu sarkanās lūpenes

esamību manam pašapliecinošajam

tēlam

es arī matus nogriezu

un sāku valkāt saskanīgu bižutēriju

manām feministiskajām frekvencēm

ar augšupvērstu kaktiņu 

iesoļoju vecrīgas barčikā

jo mans neviļus piedurtais pieskāriens

ir letāls dzīves baudītāja naudas makam

kāds dzēriens pa labi

dzirkstošie smiekli pa kreisi

un esmu ieguvusi īslaicīgo indulgenci

bezmaksas džentlmenismam

ar pagarinājuma garantiju 

ja ikreiz mani gurni līdīs ārā

no punktainajiem svārciņiem

un pār lūpām kusīs medaini glaimi 

bankomāta dzīvnieciskajam torsam

ar delnu notraucu sarkano lūpeni

un izsmērēju to pa visu sejām

kuri jebkad centušies noliegt

cik liekulīgi peld viņu lielā

un krāšņā vēlme pēc mīlas

pusidzertā kokteiļa glāzē

* * *

es esmu auglis

savas mātes svētnīcā es ievīstījos

ar sarūsējušu akmens nastu

savās glumajās roķelēs

to trinu un beržu

līdz gluži sārta kļūst mana dzidrā āda

esmu zīdainis

mana uztvere ir saķepusi starp

realitātes dzelžainajiem zobiem

un laika izjūta ielien vienā ausī

kā posmkājis

pa otru izrāpo ārā

esmu sīks skuķis

brūni nošmulētu muti

skrienu pa omes palagu dārziem

un man vienalga augšiņa plika

ribas no miesas spiežas ārā

un kaimiņu Peķka ar savu nenoskūto smīniņu

jau pusstundu vēro

kā es barikādes no podiem un lejkannām ceļu

esmu meitene

tētis mani aizsūtīja uz centrāltirgu

zemeņu pārdevējai es esmu ģevuška

tad ogainiem pirkstiem izvelku no maka

naudas papīrīti

un papildinu resnās tantes kapeiku lādi

esmu jaunkundze

(nu vismaz tā mani uzrunā

drēbju puisis teātra garderobē)

saņemot pakaramā numuriņu

es neviļus pieskaros viņa rokai

un pēc izrādes vismaz četras stundas

jūtu viņa plaukstas nospiedumu uz savas jaciņas

esmu sieviete

to nupat atzīmēju fizioterapeitiskās vingrošanas 

pieteikuma veidlapā

cik labi ka šeit pietiek tikai ar faktiem

un nevienam nav jāzina

ka manas muguras sāpes ir pastiprinājušās

un ka murgos redzu no mātes pārmantotu

melno akmeni uz sava skausta

kas jau no piedzimšanas nav ļāvis man izslieties

esmu māte 

pašas krūti zīž sārts zīdainis

ik pa laikam ar pirkstiem nobraucu

gar mazās mugurkaulu

kurai konstatēta skolioze

piedod

* * *

kā viktoriāņu laika sieviete

kas gaidīja vēstuli

es tavu īsziņu kā bākuguni

gaidu parādāmies ekrānā

kā Aglonas bazilikas zvanu

es mobilā signālu gaidu

lai uzsāktu svētceļnieka 

un visatklāšanas gaitas pie tevis

kā ietonēta vitrāža

kas krāsas lej pār garu

tava ģīmetne mūžam perfekta

manī raugoties tur izlikta stāv

un es raudu 

kā Džeina Eira

un vārtos starp vērtībām un kaisli

* * *

epilogs 

iemērkts aprautās kadences gaidās

par sievietēm

kuras raudzījušās uz mēnesi

un viņu mīļotajiem

kurus nesasniegusi 

šī smeldzīgā ilgu